Melnā grāmata par okupācijas postu Latvijā

Daugavas vanagu centrālā valde laidusi klajā rakstu krājumu "Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940–1990"

Izdevuma redaktors un vairāku rakstu autors ir vēstures doktors Tadeušs Puisāns. Tāpat kā par citiem grāmatas autoriem, arī par viņu sniegtas īsas biogrāfiskas ziņas. Dzimis 1918.gadā Zvirgzdenes pagastā. Pēc Ludzas valsts ģimnāzijas beigšanas brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un ieguvis leitnanta dienesta pakāpi. Latvijas Universitātē sācis studēt farmāciju. Iesaukts leģionā. Ievainots un evakuēts uz Vāciju. Kanādā iebraucis kā raktuvju strādnieks. Beidzis Makmāsteras universitāti 1954. gadā. Strādājis meteoroloģiskajā dienestā. Aktīvi iesaistījies sabiedriskajā darbā. Daudz rakstījis presē, sarakstījis astoņas grāmatas. Saņēmis PBLA balvu, 1998.gadā viņam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds.

Projekta koordinators ir vēstures maģistrs, aktīvs sabiedriskais darbinieks Jānis Mežaks. Viņš dzimis 1923.gadā Madonas apriņķa Sāvienas pagastā, 1943. gadā beidzis Rēzeknes valsts skolotāju institūtu. Kopš 1949.gada dzīvo Kanādā, mācījies Toronto universitātē. Publicējas trimdas latviešu presē un zinātniskos rakstu krājumos.

Grāmatai ir daudz autoru. Daļa no viņiem dzīvo Latvijā, daļa trimdas zemēs, citi ir jau aizsaulē. No Latvijā dzīvojošajiem vēsturniekiem pieaicināti gan tādi pieredzējuši pētnieki kā Heinrihs Strods un Jānis Riekstiņš, gan jaunās paaudzes zinātnieki, pedagogi un žurnālisti Ilma Zālīte, Indulis Zālīte, Sindija Dimanta, Aivis Zemītis un Jānis Amols. Savas liecības sniedz savulaik pazīstamais "Rīgas Balss" žurnālists Franks Gordons un diplomāts Imants Lešinskis, kas paši piedzīvojuši padomju laikus. No trimdas vēsturniekiem un ekonomistiem plašākās publikācijas sagatavojuši tautsaimniecības profesors Nikolajs Balabkins (dzimis 1926.gadā Daugavpilī. Kara gados nonācis Vācijā, 1951.gadā izceļojis uz ASV. Daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autors), tautsaimniecības doktors Arnolds Aizsilnieks (dzimis 1899.gadā Grostonas pagastā, miris 1982.gadā Stokholmā. Latvijas Universitātē viņš 1944.gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas piena produktu tirgus analīzi un tai pašā gadā devās trimdā uz Zviedriju. Daudz rakstījis par tautsaimniecības politiku un teoriju).

Starp rakstu autoriem ir vēstures doktors Andrievs Ezergailis (dzimis 1930.gadā Rites pagastā, augstāko izglītību ieguvis ASV. Sākot ar 1964.gadu, docētājs Itakas koledžā Ņujorkas pavalstī. Daudz publicējies latviešu un angļu valodā. Sarakstījis grāmatu par holokaustu Latvijā 1941.—1944.gadā), vēsturnieks un publicists Agnis Imārs Balodis (dzimis 1932.gadā Rīgā. Miris 1994.gadā Stokholmā. 1944.gadā kopā ar vecākiem devies trimdā uz Vāciju. Zviedrijā ierodas 1953.gadā. Studē odontoloģiju, vēsturi, valsts zinības un baltu valodas. Daudzu rakstu un brošūru, kā arī vairāku grāmatu autors. Ar segvārdu Jānis Jūrmalnieks sacerēja mazformāta grāmatas par Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā, kas 1970. un 1980.gadā nelegāli tika ievestas okupētajā Latvijā. Viens no pirmajiem Atmodas laikā publicētajiem Latvijas vēstures izdevumiem bija viņa grāmata "Latvijas un latviešu tautas vēsture"), politoloģijas doktors Juris Dreifelds (dzimis 1942.gadā Jelgavā. Kanādā iebraucis 1951.gadā. Beidzis Toronto Universitātes Mežkopības fakultāti un Politisko zinātņu fakultāti, kur ieguvis doktora grādu.), diplomāts Jūlijs Feldmanis (dzimis 1889.gadā Nīgrandē, miris 1953.gadā Vašingtonā. 1915.gadā beidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. Ar 1919.gadu strādāja Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā. Sūtnis Francijā, Šveicē un Dānijā. Otrā pasaules kara laikā Ženēvā izdeva informācijas biļetenus par notikumiem okupētajā Latvijā. 1949.gadā kļūst par Latvijas kārtējo pilnvaru nesēju ASV. Sarakstījis grāmatu "Vai mēs zinām, kas ir Tautu Savienība?"), diplomāts Vilis Māsēns (dzimis 1902.gadā Dikļos lauksaimnieka ģimenē. Miris 1964.gadā Ņujorkā. Beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti ar maģistra grādu, Londonas universitātē saņēmis diplomātisko un starptautisko zinātņu diplomu, pēc tam papildinājies Hāgas un Parīzes augstskolās. Kopš 1922.gada strādāja Latvijas diplomātiskajā dienestā Londonā, Kauņā, Parīzē. Sākot ar 1944.gadu, darbojās trimdā).

Pirmā nodaļa sniedz plašu vēsturisko fonu, sākot ar Latvijas valsts proklamēšanu un atskatu uz Latvijas sasniegumiem divdesmit neatkarības gados, līdz līgumu laušanai un 1937.gada masveida represijām pret latviešiem. Šo nodaļu noslēdz Franka Gordona raksts "Maldīgu priekšstatu traģēdija" ( skat.tālāk).

Pati izvērstākā ir otrā nodaļa — par okupācijas varu nodarījumiem un to sekām. Tajā trīs apakšnodaļas — par pirmo padomju okupāciju 1940. un 1941.gadā, par vācu okupāciju no 1941. līdz 1945.gadam un par otro padomju okupāciju no 1945. līdz 1991.gadam.

Iespaidīga ir trešā nodaļa, kurā sniegti autentiski dokumenti un liecības, arī tādi kā Molotova—Ribentropa pakta Slepenais papildprotokols, Atlantijas harta un Apvienoto Nāciju deklarācija, Jaltas konferences ziņojums, Rūzvelta vēstule Staļinam un citas "laikmeta liecības Rietumu labai gribai un naivitātei", ASV Senāta un Kongresa pārstāvju palātas 1982.gada 18.jūnijā pieņemtā Baltijas Brīvības dienas rezolūcija un Gunāra Astras Pēdējais vārds tiesas sēdē 1983.gada 19.decembrī.

Grāmatā plaši izmantota Latvijas un trimdas prese, arī "Latvijas Vēstneša" 1993.gada publikācija par latviešiem pasaulē, kur citēti Raiņa vārdi par to, ka latviešu tautai "ir pāri nodarīts pie dzīvības". Pāri nodarīts pie dzīvības. Ko zinātnieki un pētnieki pauduši skaitļu un faktu valodā, to dvēseles kliedzienā izteikuši dzejnieki un mākslinieki. Te ir Ulža Ģērmaņa satīriskie raksti, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas un Andreja Eglīša dzejas rindas, Sigismunda Vidberga zīmējumi no cikla "Baigais gads", Jura Soikana linogriezums "Sāpju ceļš", Teņa Graša un Vitālija Sarkana (Sax) darbi. Atturīgi skarbo vāku un titullapu darinājis Ēriks Dzenis.

Kā grāmatas atvēršanas dienā Latvijas Kara muzejā sacīja Andrejs Eglītis, šī okupācijas režīmu pastrādāto nodarījumu dokumentācija — vai nu to saucam par Balto vai Melno grāmatu — ir nepieciešama mums visiem, bet visvairāk jaunajai paaudzei, kas šo laiku nav pieredzējusi.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Sigismunds Vīdbergs. No zīmējumu cikla "Baigais gads"

Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940 — 1990. Rakstu krājums.

Memento • Daugavas Vanagi. Stokholma–Toronto–2000

Izdevēju ievads

Latviešu tauta 20. gadsimta vidū ir pārdzīvojusi divu noziedzīgu totālitāru varu okupācijas. No pēdējās okupācijas latviešiem izdevās atbrīvoties tikai šī gadsimta beigās. Abu okupācijas varu pastrādātie noziegumi un traģiskās sekas Latvijai un latviešiem vēl aizvien nav guvuši pienācīgu uzmanību pasaules vēsturē.

(..) Šī gadsimta abas noziedzīgākās totālitārās varas — nacistiskā Vācija un komūnistiskā Krievija — ar visaptverošu, brutālu policejisku un militāru varu, radot un īstenojot savām noziedzīgajām interesēm izdevīgu ideoloģiju, veikli pakļāva sev, kontrolēja un manipulēja miljoniem cilvēku. Hitlers, raugoties caur savas nacistiskās ideoloģijas prizmu, ienaidniekus saskatīja citās rasēs. Staļins darīja to pašu, lūkojoties caur komūnistiskās ideoloģijas prizmu, un savu ienaidnieka tēlu radīja, izceldams sabiedrības šķiriskās pretešķības. Pirmais apņēmās iznīcināt "kaitīgās" rases, otrs — darīt to pašu ar sabiedriskām šķirām.

Iznākumā miljoniem nevainīgu cilvēku tika iznīcināti, spīdzināti un pazemoti — viņiem tika atņemtas tiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Okupētās Baltijas valstis — it sevišķi jau Latviju — abas okupācijas varas lielā mērā izmantoja savu noziegumu veikšanai pret cilvēci. Par nacistu un komūnistu izdarītajiem noziegumiem okupētajā Latvijā latvieši nepārtraukti saņēmuši daudzas nepelnītas apsūdzības. Melīgo apsūdzību straume turpina plūst līdz pat mūsu dienām. Diemžēl pagaidām neesam mācējuši pret mums vērstās nepelnītās apsūdzības patiesībai atbilstoši izskaidrot un atspēkot.

Līdz šim vairāk esam dzirdējuši tikai par vienu holokaustu . Vēsture liecina, ka tādi ir bijuši vairāki, un to sākumi meklējami jau komūnistu pārvaldītajā Krievijā. Kā viens no briesmīgākajiem jāmin mākslīgi radītais bads Ukrainā 1930. gadu sākumā, kas toreiz prasīja 6,5 miljonu cilvēku dzīvību. Desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku tika nomērdēti lēnā nāvē Gulaga soda nometnēs un cietumos.

Mums, latviešiem, svarīgi pieminēt un pievērst uzmanību tā sauktajai latišskoje djelo jeb "latviešu lietai", kas iesākās ar Kremļa pavēli 1937.gadā, kad no 230 000 latviešiem dažu mēnešu laikā 73 000 tika nonāvēti. Iemesls nāvessodam bija tikai viens: "pričina obviņeņija — latiš" ("iemesls apsūdzībai — latvietis").

(..) Latviešu tautai nācies piedzīvot un pārdzīvot vairākus holokaustus, kas norisinājušies komūnistiskās un nacistiskās okupācijas varas ēnā. Ukraiņu bērns, kas mira mākslīgi radītā bada nāvē, latviešu bērns, kas mira lopu vagonā ceļā uz Sibīriju, un ebrēju bērns, kas mira nacistu radītajās koncentrācijas nometnēs — visi viņi bija vienādi vērti.

Nacistiskā režīma tiesiskā pēctece — Vācijas Federatīvā Republika — ir attīstījusies par Eiropas demokratiju paraugvalsti. Tā atvainojusies par nacistiskās Vācijas izdarītajiem noziegumiem un to sekām, tā patiesi pūlējusies veicināt šo noziegumu atklāšanu, dokumentēšanu un vainīgo meklēšanu un sodīšanu.

Neko līdzīgu vēl aizvien neesam varējuši sagaidīt no Krievijas. Tieši pretēji: Krievija turpina savu draudu polītiku pret Baltijas valstīm un nepārtraukti iejaucas šo valstu iekšējā dzīvē. Vēl aizvien baltieši gaida no Krievijas prezidenta un valdības atvainošanos par tiem milzīgajiem noziegumiem, kas okupācijas gados tika izdarīti pret Baltijas valstu tautām, Komūnistiskās Padomju Savienības tiesiskā mantiniece — mūsdienu Krievija — turpina slēpt un pat klaji noliegt komūnistu veiktos noziegumus. Tā turpina dezinformēt pasauli, apgalvojot, ka tāda Baltijas okupācija vispār nekad neesot notikusi, baltieši paši "brīvprātīgi un demokratiski" nobalsojuši par iestāšanos Padomju Savienībā un padevīgi lūguši Kremli uzņemt trīs Baltijas valstis "laimīgo" Padomju republiku saimē.

Šai sakarā jācitē komūnistu deklarācija laikā, kad Hitlers okupēja Čechoslovakiju: "Grūti ticēt, ka kāda tauta brīvprātīgi piekristu savas neatkarības iznīcināšanai un iekļaušanai citas valsts sastāvā, it īpaši, ja tauta cīnījusies par savas zemes neatkarību un jau 20 gadus dzīvojusi savā neatkarīgā valstī". Staļins un Molotovs šo patiesību bija izdevīgi "aizmirsuši", kad viņi līdzīgi izrīkojās Baltijas valstīs.

Pamazām sākuši daļēji atvērties okupācijas laika slepenie archīvi. Nacistu un komūnistu rūpīgi slēptās liecības pamazām ierauga dienas gaismu. Publicēts jau lielāks skaits grāmatu, kas mums lieti palīdz iepazīties ar patiesību un pastrādātiem noziegumiem, kas okupācijas varu aizsegā notikuši uz latviešu zemes pret latviešiem, kā arī pret daudzām citām tautām. Šīs abu okupācijas varu noziedzību liecības ir jācenšas darīt pieejamas atklātībai daudz plašākos apmēros nekā līdz šim. Ir jāturpina dokumentēšanas un izpētīšanas darbs. Rezultāti publicējami ne vien latviešu, bet arī citās valodās.

Ar tādu nodomu ir veidota šī grāmata. Grāmata jaunatnei un skolām — grāmata mums visiem. Vairums izraudzīto rakstu nav ga®i, tie satur koncentrētu informāciju, viegli lasāmi un paliek atmiņā. Raksti mudina uzzināt ko vairāk un turpināt Latvijas un latviešu traģēdijas dziļāku izpēti.

Autori atbild par faktiem un formulējumiem. Grāmata ir daudzu autoru darbs lielai kopējai liecībai, mūsu valstij un tautai iesoļojot jaunajā gadu tūkstotī. Šīs grāmatas veidotāji cer, ka patiesības uzzināšana par pagātni, laikmetu liecību dokumentēšana un godīga izvērtēšana palīdzēs novērst jaunus holokaustus nākotnē. Lai tie nekad vairs neatkārtotos!

Franks Gordons

Maldīgu priekšstatu traģēdija

Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940 — 1990. Rakstu krājums.

Memento • Daugavas Vanagi. Stokholma–Toronto–2000

Vitālijs Sarkans (Sax). Padrepublikas Igaunija, Latvija un Lietuva

Tūlīt pēc tam, kad Sarkanarmijas vienības austrumos un dienvidos bija pārgājušas Latvijas robežu, Rīgā ieradās sarkanā despota drausmīgais emisārs — Andrejs Višinskis.

Rīgā viņam bija tāda pati loma, kāda Vīnē bija Hitlera pirmajam gauleiteram Zeisam Inkvartam ( Seiyss Inquart ). Višinskis rūpējās par Latvijas "sovjetizāciju": vispirms tika sastādīta "ķiparu" valdība, tad sarīkotas viltus "vēlēšanas" bez izvēles, pēc tam deportēts prezidents un galu galā "noformēta" klaja aneksija.

Kāpēc šim rakstam devu nosaukumu "Maldīgu priekšstatu traģēdija? Daudzi ebrēji domāja, ka boļševisms tagad būšot citāds, mērenāks nekā 1919.gadā un ka līdz ar Sarkanarmijas ienākšanu galīgi novērstas nacisma briesmas. Daudzi latvieši domāja, ka sarkanais režīms būtībā nozīmē "žīdu varu" un nosprieda, ka tikai Vācija atdos viņiem brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.

Te jāņem vērā, ka latviešu tauta pirms 1940.gada 17.jūnija bija noskaņota drīzāk par labu krieviem nekā vāciešiem. Tautā sīksti turējās atmiņas par "700 gadu verdzību" Baltijas vācu bruņinieku un baronu jūgā, par cara dragūnu soda ekspedīcijām 1906.gadā to pašu baronu vadībā, par latviešu strēlnieku varonīgajām kaujām pret Vācijas ķeizara armiju no 1915.līdz 1917.gadam, par Latvijas jaundzimušo bruņoto spēku aizstāvēšanās cīņu pret viltīgā fon der Golca landesvēru un vācu algotņu "Dzelzs divīziju" 1919.gada vasarā un rudenī.

Lielvāciskais nacionālsociālisms Latvijā bija ļoti nepopulārs. Latviešu puikas allaž mēdza kauties ar baltvācu nacistiski noskaņotiem jauniešiem viņu melnajās īsajās biksēs un baltajās zeķēs, un, kad kopā ar vācbaltu izceļotājiem Latviju grasījās atstāt arī vairāki latvieši, kas bija sameklējuši sev "vācu radus", prezidents Kārlis Ulmanis 1939.gada 12.oktob®a radio runā par viņiem nicīgi teica: "Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet — uz neatgriešanos!"

Laikā, kad visā vāciešu vēl neieņemtajā Eiropā ļaudis valdzināja jautrais britu dancis — "lambetvoks", atjautīgie Rīgas latvieši tūdaļ sāka skandēt šo meldiņu ar jaunu tekstu:

"Hitlers sēd uz gumijkok’,

Skatās, kā tam kapu rok.

Tas tik būs joks,

Kad lūzīs gumijkoks!"

Taču tad, kad krievi (un, kā daudziem šķita, ebrēji) saimniekoja Latvijā, ne mazums latviešu ilgojās, kaut drīzāk beigtos Staļina un Hitlera flirts, jo viņiem likās, ka glābiņš var nākt tikai no Berlīnes un Karaļaučiem. Viņi noģida, ka Staļinam un Hitleram rodas domstarpības par laupījuma sadalīšanu un abu totālitāro milžu konflikts briest...

Latvijas sovjetizācija strauji progresēja 1940.gada vasarā un rudenī. Dodam vārdu Izraēlas vēsturniekam Dovam Levinam ( Soviet Jewish Affairs, Vol. 5, No. 1,1975.):

Ebrēji, kas pagrīdes laikā bijuši aktīvi komūnistu partijā, komjaunatnē un līdzīgās organizācijās (daži bija tikai nesen izlaisti no cietuma), tika iecelti atbildīgos posteņos partijā, arodbiedrībās un citās organizācijās, īpaši Rīgā. Uzmanību piesaistīja tie, kas bijuši aktīvi informācijas un žurnālistikas laukā (to starpā K.Berkovics, Latvijas KP CK propagandas sekcijas direktors). Rīgā pazīstamo ārstu Michailu Jofi iecēla par Tautas veselības komisāru. M.Blumentālu iecēla par Valsts bankas direktoru. Citi ebrēji tāpat ieņēma augstus amatus Rīgā un mazākās pilsētās.

[..] Vēl vairāk ebrēju kopienas pašapziņai glaimoja samērā daudzie ebrēji policijā, augstākās pakāpes ieskaitot. Bruņotajos spēkos dienējošos ebrējus, ko paaugstināja dienesta pakāpē, parasti pārcēla armijas polītiskā daļā. Vairākus jaunus ebrējus uzņēma virsnieku akadēmijā, ko tolaik sauca par Rīgas Kājnieku skolu.

Dovs Levins norāda uz ļoti zīmīgu faktu:

Ebrēju zēniem un meitenēm radās gandrīz neierobežotas iespējas piedalīties drošības un militārā darbībā, kad nodibināja militāristisko vienību "Strādnieku gvarde".

Sākumā paredzēja, ka gvarde, ko izveidoja pēc Latvijas KP CK 1940.gada 2.jūlija lēmuma, būtu policijas palīgspēki un arī palīgspēki valdībai "tās cīņā pret kontrrevolucionārām grupām". Gvarde, izvietota Rīgā un citās lielākās pilsētās, darbojās pēc militāriem principiem. Tur bija iekļāvušies apmēram 10 000 ebrēju vīriešu un sieviešu [..], ne tikai ebrēju komūnisti un komjaunieši, bet arī bijušie Bunda un kreisā Poale Cion locekļi. Gvardes klubi un centri arī veicināja ideoloģiskas nodarbības un sabiedriskus pasākumus. Dažos rajonos gandrīz visi locekļi bija ebrēji, tā ka nodarbības vismaz daļēji notika jidiša valodā.

Ebrēju viegli pamanāmā loma jaunajā režīmā un tās polītiskajā un administratīvajā aparātā bija iemesls, kāpēc latvieši visu ebrēju kopienu identificēja ar ienīsto padomju režīmu, ko viņiem bija uzspiedusi Sarkanā armija.

Tā atzīst Dovs Levins.

Staļins un Berija, var teikt, "kronēja" to visu ar patiešām velnišķīgu ukazu, ieceļot kādu Krievijas ebrēju — Simonu Šustinu — Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisāra amatā. Viņa palīgu, sevišķi čekistu izmeklētāju, vidū bija zināms skaits vietējo ebrēju, kas prata abas valodas — krievu un latviešu.

Tas bija Šustins, kas 1941. gada maijā, kad vācu un padomju ka®š vēl nebija sācies, lika nošaut manu skolas biedru, Medfro farmaceitiskās fabrikas īpašnieka Fronckēviča dēlu, it kā par "dzimtenes nodevību". Kādas dzimtenes? Tas bija Šustins, kas 1941. gada 26. jūnijā, jau gatavodamies bēgt no Rīgas, pasteidzās parakstīt Pavēli Nr.412, nāves spriedumu 78 latviešiem — kā "sociāli bīstamiem".

Vai brīnums, ka bēdīgi slavenās Arāja komandas dalībnieki, kas 1941. gada jūlijā, izdabājot vāciešiem, šāva ebrēju civīliedzīvotājus, dēvēja savu priekšnieku Viktoru Arāju par Šustinu.

Un vai brīnums, ka Dovs Levins, kas intervēja simtiem cilvēku Izraēlā un citās zemēs, pētīdams, Padomju Savienībai pievienoto Austrumeiropas zemju un provinču ebrēju kopienu stāvokli no1939. līdz 1941. gadam, sastapās ar daudzām grūtībām (skat. Newsview , Jeruzālemē, 1980. gada 10. augustā):

Pat 40 gadus vēlāk daudzi ebrēji, kas bija aktīvi veicinājuši īsās okupācijas režīmu, bija atturīgi un nevēlējās atklāt savu sadarbību ar krievu varu, jo baidījās, ka viņus uzskatītu par kollaborātoriem.

Jāpatur prātā arī tas, ka Staļins, vajāšanas mānijas apsēsts, no 1936. līdz 1938. gadam Krievijā lika nonāvēt daudzus tūkstošus latviešu boļševiku, uzticamu komūnistiskās partijas biedru. Ja asiņainais diktātors to nebūtu darījis, tad 1940. gada 17. jūnijā kopā ar Sarkanarmiju Latvijā būtu iebrucis milzīgs bars latviešu čekistu ar bēdīgi slaveno Jēkabu Petersu un Lāci–Sudrabu priekšgalā. Viņi būtu cītīgi apcietinājuši, tirdījuši un apšāvuši savus "buržujiskos" tautiešus, un nebūtu bijis nekādas vajadzības saukt talkā "Šustinus" un "Citronus", kā toreiz mēdza teikt. Taču "nacionālo kadru" čekā nebija, un tāpēc šo netīro darbu "uzticēja" ebrējiem.

Protams, tas nebūt nenozīmē, ka daudzi latvieši tai "Baigajā gadā" nebūtu sadarbojušies ar padomju okupantiem. Bija latviešu vidū naivie, bija oportūnisti, bija ciniķi, karjēristi, pielīdēji, taču pirmajās nedēļās, 1940. gada jūnija beigās un jūlijā, ebrēju uzvešanās latviešiem šķita skandaloza.

(..) Vienas tautas uzrīdīšanu citām — to lieliski prata brūnais fašisms, kas kūdīja vāciešus pret poļiem, ukraiņus pret krieviem, slovakus pret čechiem, chorvātus pret serbiem un visus kopā — pret ebrējiem. Šī izmanība piemita arī sarkanajam fašismam, kas, būdams izteikti antisemītisks ("anticionistisks"), viltīgi izmantoja diasporā mītošo ebrēju emocijas, lai uzrīdītu viņus ukraiņu, lietuviešu un latviešu trimdas kopienai.

Galvenais belziens šajā KGB dezinformācijas meistaru akcijā bija kollektīvās apsūdzības par sadarbību ar nacistiem — apsūdzības, kas vērstas nevis pret individuāliem slepkavām, ku®i pelnījuši, lai viņi nevarētu netraucēti baudīt vecumdienas, bet pret veselām etniskām trimdinieku grupām. Ietekmīgām ASV un Kanadas ebrēju organizācijām gadiem ilgi piesūtīja Maskavā, Kijevā, Viļņā un Rīgā safabricētas brošūras angļu valodā, ku®ās līdzās pārbaudītiem faktiem bija prasmīgi klāt piejauktas insinuācijas.

Ja mēs objektīvi aplūkosim pašu jēdzienu — "sadarbība ar ienaidniekiem", tad mums būtu jāaplūko arī šādi gadījumi: kā lai novērtē, piemēram, to, ka Somijas armijā iesauktie ebrēji, šīs zemes lojāli pavalstnieki, ko neviens nevajāja, varonīgi un pašaizliedzīgi cīnījās pret padomju ka®aspēku ne tikai 1939.un 1940.gada Ziemas ka®ā, bet arī no 1941. līdz 1944.gadam, kad Somija bija Vācijas sabiedrotā? Vai viņiem bija jāpāriet lielinieku pusē?

Un kā lai vērtē ebrēju ka®avīru izturēšanos ungāru ekspedīcijas korpusa "darba dienesta rotās" vācu un padomju frontē? 1943.gada sākumā pēc Staļingradas kaujas, kad ungāru ka®aspēka vienības panikā bēga uz rietumiem, kopā ar tām atkāpās "arī ebrēju darba dienesta rotas, ku®ām šai chaosā bija iespēja gaidīt uz krievu ierašanos. Tās to nedarīja, un mēs zinām gadījumus, kad ebrēji vēl sagādāja sev ieročus un ar spēku izlauza ceļu uz rietumiem" ( Peter Gosztony. Hitlers fremde Herre. Bastei–Lūbbe Verlag , 1980. 337.lpp.). Rietumvācijas ebrēju apvienības laikrakstā "Allgemeine" 1985.gada 19.aprīlī tika publicēts ņujorkieša Laurensa Lešņika ( Lawrence S. Leshnik ) raksts. Viņš norādīja, ka starp 1948. un 1952.gadu Savienotajās Valstīs ieradušies apmēram 400 000 pārvietoto personu un apmēram 10 000 no šī daudzuma tiekot uzskatīti par varbūtējiem nacistiskiem ka®a noziedzniekiem. Nav jābūt ģēnijam matemātikā, lai aprēķinātu, ka 10 000 no 400 000 — tas nav vairāk par 2,5%.

Pieņemsim, ka šis skaitlis nav pārspīlēts un patiešām 10 000 imigrantu no Austrumeiropas ir lielākā vai mazākā mērā līdzvainīgi nacistu zvērībās. Vai tāpēc jāapmētā ar dubļiem visas 400 000 bijušās pārvietotās personas, kam draudēja Gulags un bargas represijas? Viņu vidū bija, piemēram, latviešu inteliģences zieds — rakstnieki un komponisti, gleznotāji un architekti, ārsti un advokāti. Vai viņi visi pelnījuši iesauku "fašistiskie slepkavas"?

***

"Latvieši ir fašisti un ebrēji ir komūnisti"... Vai nav pienācis laiks beidzot darīt galu šīm kollektīvajām apsūdzībām?

Konkrēti slepkavas ir jāsoda — gan tie, kas kalpojuši nacistiem, gan tie, kas darbojušies padomju "organos". Bet grēksūdze nav jāprasa ne no latviešiem, ne no žīdiem. Tāda ir mana pārliecība.

Latvijas Republikas Augstākā padomes 1990.gada 19.septembrī pieņēma Deklarāciju par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā. Tas ir labs sākums latviešu un ebrēju izlīgumam un patiesai sadarbībai.