“Stiprināsim Atmodas laika kopības izjūtu un kopīgi strādāsim nākotnes Latvijas vārdā!”

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna 4.maijā

Cienījamie Latvijas iedzīvotāji!

Iemesls, kas liek man šodien jūs uzrunāt, ir patīkams un pozitīvi iedvesmojošs. Aprit nu jau sestais gads, kopš, pieņemot vēsturisko 4.maija deklarāciju, tika atjaunota Latvijas valstiskā neatkarība.

Šis saviļņojošais brīdis bija atmodas kulminācija. Tautas kustības emocionālās straumes, saplūstot kopā, pārtapa tiesiskā aktā, kas iemiesoja atmodas centienus un tautas gribu. Tas atvēra durvis Latvijas nākotnei.

Sveicot šodien visus Latvijas iedzīvotājus, sevišķi sveicu tos cilvēkus, kas mūsu Saeimas namā toreiz pieņēma šo vīrišķīgo lēmumu.

Jā, mēs šodien esam brīvi, un līdzās priekam ir arī apziņa, cik grūta un atbildīga ir šī brīvība.

Raugoties uz Latviju, redzam, ka aizvien lielāks skaits Latvijas iedzīvotāju atzīst šīs Latvijas attīstības virzienu par pareizu un nevēlas atgriezties pagātnē. Tomēr es saskatu daudzās sejās arī vilšanos un neapmierinātību.

Toreiz, 4.maijā, vairums Latvijas iedzīvotāju noteikti nedomāja par to, cik lielu atbildību katram no mums šī brīvība uzliks plecos. Pamazām sākam saprast, ka visiem tiek izvirzītas lielas prasības, bet nevienam netiek garantēts, ka viņš sasniegs to, ko vēlas. Visu nosaka darbs un pašu uzņēmība. Arī veidojot savu valstiskumu. “Tā mēs negribējām,” saka neapmierinātie.

Visvienkāršāk ir nospriest, ka kāds nav attaisnojis cerības. Daudzi tā arī dara un aizmirst par savu personisko atbildības daļu. Tā izpaužas gan izvēlē, nododot savu balsi par tautas pārstāvjiem, gan uzņēmībā, meklējot savu vietu tagadējā dzīves modelī, gan godīgumā pret valsti un cilvēkiem.

Nonākot brīvības telpā, mēs, līdzīgi atbrīvotam cietumniekam, izjutām gan neparastu pacilātību, gan maldinošu visatļautību. Es nebūt negribu apgalvot, ka veselais saprāts un lietišķība ir mūsu atstājušas. Tad mēs droši vien nebūtu nonākuši līdz šim sestajam atjaunotās neatkarības gadam. Taču tā depresija, no kuras lielākā vai mazākā mērā cieš daudzi mūsu valsts iedzīvotāji, ir sākotnējās eiforijas otra puse.

Vieni joprojām jūtas zaudējuši orientierus, ir nedroši un baidās no jebkādas atbildības. Citi turpretī pieņēmuši, ka šis ir laiks, kurā morāles likumi nav spēkā un nekas nav svēts, izņemot pašlabumu. Turklāt abi šie bezatbildības veidi, kas neveicina mūsu valsts uzplaukumu, sastopami visos sociālajos slāņos. Tie apvienojas ar nespēju vai nevēlēšanos saskatīt sava personiskā likteņa saistību ar valsts kopējo attīstību.

Tāpēc dienā, kas simbolizē mūsu vēsturisko izvēli, vēlos atgādināt par vairākiem svarīgiem principiem. Tie izriet no pieņēmuma, ka mūsu valstiskuma idejas stūrakmeņi ir demokrātija, tiesiskums, tirgus ekonomika, cieņa pret cilvēktiesībām, gara un kultūras vērtībām, humāna dzīves vide un pilsoniska sabiedrība.

Par daudzu jēdzienu saturu vislabāk būtu bijis runāt jau toreiz — 1990.gadā. Taču cilvēkiem diemžēl raksturīga pieredzes ierobežotība. Teorētiski mēs arī toreiz spriedām par daudz ko, bet reālā dzīve mums sešu gadu gaitā bez kautrēšanās norādījusi vājās vietas toreizējos spriedumos. Turklāt tajos jūtas ņēma virsroku pār analīzi. Protams, jūtas vieno, un bez emocionālas kopības apziņas, bez atmodas nebūtu Neatkarības deklarācijas, tāpēc no tām arī nākotnē neatsacīsimies. Mums nav nepieciešamības izgudrot jaunu patriotiskās ticības apliecinājumu, mums tas jau ir — “Tēvzemei un Brīvībai”. Kādu saturu ieliekam šajos vārdos, lai tie nepārvērstos par tukšu skaņu. Kādai Tēvzemei un kādai Brīvībai mēs esam uzticīgi? Uz šo jautājumu katrs laiks meklē savu atbildi.

Šī tēvzeme ir patstāvīga, neatkarīga valsts citu valstu vidū. Tā ir atzīta pasaules valstu saimes locekle. Latvijas klātbūtne Eiropas un pasaules starpvalstu struktūrās nozīmē, no vienas puses, spēju stratēģiski vienoties ar citām valstīm par kopējiem mērķiem. No otras puses, tā nozīmē spēju patstāvīgi pieņemt atbildīgus politiskus un ekonomiskus lēmumus, kas atbilst šiem stratēģiskajiem mērķiem un mūsu valsts interesēm. Vēl vienkāršāk es gribu pateikt visiem, kas par to vēl šaubās, — uz Eiropas Savienību un NATO mēs neejam ne pēc jauna diktāta, bet pēc žēlastības dāvanām.

Uzturēt latvisku Latviju var, dzīvojot Eiropas kopējā visumā, ar visiem tā pievilkšanās un atgrūšanās spēkiem. Atvērtība un klātbūtne ir tie divi principi, kas šobrīd piepilda ar reālu saturu vārdu “Tēvzeme” un paver mums iespēju dzīvot savā Tēvzemē tā, kā esam to pelnījuši.

Savukārt, runājot par Brīvību, es vēlos saistīt to ar jēdzieniem personība un individuālisms. Lai kā mēs vārdos nosodām komunismu, mēs vēl netiekam vaļā no kolektīvisma ideoloģijas, kas mazinājusi mūsu spēju būt katram pašam, būt personībai. Kolektīvisms bieži vien ir maskēts vājums, varbūt pat pašnoliegums. Tas aizstāj atbildīgo “es” ar bezatbildīgo “visi”.

Varbūt tieši tādēļ pēc komunisma sabrukuma daudzās zemēs, kas pārcieš pārveidojumu grūtības, parādās bīstamas, ar totalitārisma ideoloģiju saistītas tendences, vēlme atteikties no individuālās atbildības, uzticot to kādam vadonim. Vienā līmenī tas ir organizētās noziedzības vadonis, citā līmenī — politisks līderis.

Izeja ir tikai viena — visās cilvēku sadzīves jomās nākotnē stiprināt pilsonisku atbildību, individuālismu kā eiropeisku vērtību. Citādi mūsu valsts kļūs par džungļiem, kuros pār baru ar pātagu un pīrāgu valda bargs virsaitis.

Vienlaicīgi mūsu politikā ir nepieciešamas stipras personības, spēcīgi līderi, kas spēj vienot tautu kopējās nākotnes vārdā, taču tie nav ne totalitāri valdnieki, ne teiksmaini visas tautas tēvi.

Apliecinot ticību jūsu katra individualitātei, darbam, spēkam un godīgumam — mūsu valsts neatkarības un saimnieciska uzplaukuma garantiem —, es vēlreiz sveicu jūs šajā dienā un laikā, izsakot apņēmību un pārliecību stiprināt Atmodas laika kopības izjūtu un kopīgi strādāt latviskas, eiropeiskas Latvijas vārdā, nākotnes Latvijas vārdā!

Uzruna Latvijas radio un televīzijā Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā, 4.maija vakarā