Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna piemiņas brīdī Brāļu kapos 1996. gada 8. maijā:

Mēs šeit esam atnākuši, lai uzrunātu mirušos, lai vēl un vēlreiz atcerētos milzīgos upurus, ko prasījis baismīgais karš. Šodien mēs atrodamies Latvijai svētā vietā — Brāļu kapos pie Mātes Latvijas. Ne mazāk svarīgi, lai dzīvie šodien uzrunātu dzīvos, lai šajā dienā spētu pārdomāt, kāda ir bijusi mūsu vēsture, kāds ir bijis šis karš, kāds ir bijis laiks pēc šī kara un ko tas viss mums ir nesis. Šajā dienā mēs daudz domājam par vēstures gaitu, par to, kā šie vēsturiskie notikumi ir iespaidojuši mūs, iespaidojuši laiku. Kā šis laiks ir iespaidojis lietas, kas ir atkarīgas no mums, un lietas, pār kurām mēs nevaram valdīt. Un šajā dienā mēs domājam, kāda ir Latvijas situācija, kur mēs pasaulē atrodamies, kāds ir mūsu politiskais stāvoklis, kādi esam mēs paši. Kāds ir mūsu tautas garīgums, kā veidojusies latviešu tauta gadu simtos, kāda tā ir šodien. Un ko devis Latvijai izdaudzinātais drosmīgais latviešu karavīra tēls, šī karavīra cīņas spars, ko šis cīņas spars ir devis šais gadu desmitos un gadu simtos.

Taču šodien atskatāmies ne tikai pagātnē. Mēs šodien domājam arī par nākotni, jo tās vārdā tik daudzi ir nolikuši galvas. Mēs daudz ko domājam un daudz ko darām ar nākotnes metiem.

Paldies Dievam, Latvija nekaro un Latviju neskar kara vēsmas, tomēr nav brīža pasaulē, kad kaut kur citur neskanētu šāvieni. Bet šajā dienā ir jāpiemin mūsu karavīri, kas pilda savu pienākumu miera spēku sastāvā citās zemēs, un ir jāpiemin visi, kas, atdodot godu savai zemei un valstij, dienē mūsu valsts aizsardzības spēkos. Diemžēl ceļš uz mūsu patstāvību, uz Eiropas Savienību, uz mūsu drošību un neatkarību nebūt nav tik taisns un vienkāršs, kā mēs to vēlētos, tas būs ilgs, tas būs sarežģījumu pilns. Bet šajā dienā un šajā vietā, atceroties karā kritušos, bojā gājušos, noslepkavotos, mirušos, mums ir ļoti svarīgi skaidri apzināties to, kādiem mums jābūt nākotnē un cik mēs spēsim būt vienoti, izturīgi un stipri, neatlaidīgi un apņēmīgi savas valsts nākotnes veidošanā, lai šie upuri, ko mēs šodien pieminam, būtu pēdējie.

Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses vēstule Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas sakarā

Latviešu strēlnieku apvienības domes svinīgajai sēdei:

Godātais Latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētāja kungs!

Godātie apvienības biedri!

Vienmēr esmu brīnījusies par to, cik vareni koki aug Latvijā: laukos dižojas ozoli, vien spēkā sacenzdamies ar staltajām Jūrmalas priedēm, kuras par spīti visām vētrām ir lepni izslējušās, un vienīgi dzintara asaras liecina, ka mēdz būt neizturami smagi pārciest, izturēt un neaizlūzt skarbajos vējos.

Šī labā spīts ir dziļi iesakņojusies mūsos. Nav bijis viegli lielajā laika straumē nepazust, apzināties, ka esi piederīgs skaitliski tik mazajai, bet garā stiprai tautai Baltijas jūras krastā. Par spīti visiem pārbaudījumiem mums ir izdevies stāties uz neatkarības ceļa, mēs varam runāt brīvi, runāt savā valodā, un mums ir cerība, ka nākotnē būs daudz darba un mēs spēsim būt vienota tauta.

Paldies jums par to. Mums ir nepieciešams jūsu padoms un dzīves pieredze.

Atļaujiet novēlēt jums vēl daudz izturības, spēka un veselības.

Atļaujiet jums novēlēt arī pārliecību, ka jaunieši, kuri šodien tik enerģiski izsaka savu nostāju piketos, atradīs sevī to spēku, kas piemīt jums un kas palīdzējis jums iziet cauri visiem pārbaudījumiem — Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, Nāves salā; vēlāk Sibīrijā un Tālajos Austrumos; Vācijā, Austrijā, Zviedrijā un visur citur — un apliecināt cieņu mūsu tautai un sargāt to.

Ar cieņu,—

I.Kreituse

1996.gada 8.maijā