ATGĀDNES

Eiropas Savienības svētku diena

Deklarācija, kas lika pamatu vienotības un sadarbības Eiropai

Šodien savdabīgu akcentu valstu nacionālo svētku sarakstā ienesusi Eiropas Savienība — ik gadu 9. maijā starptautiskā sabiedrība atzīmē Roberta Šūmana deklarācijas gadadienu.

Šūmana plāna rezultātā 1951. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, tas bija aizsākums pašreizējai Eiropas Savienībai (līdz 1993. gada 1. novembrim — Eiropas Kopiena). Līdz ar to sāka reāli īstenoties savulaik vien filozofu un sapņotāju apcerētais vienotas Eiropas ideāls. Ar 1951. gadu, pateicoties Šūmana deklarācijai, šī iecere kļuva par politisku jēdzienu un dalībvalstu ilgtermiņa mērķi. Eiropas Savienības ideja bija balstīta arī smagajos konfliktos, kas mūsu gadsimta pirmajā pusē bija īpaši smagi skāruši Eiropas kontinentu, nesot Eiropas valstīm lielu postu un kavējot to sekmīgu politisko un ekonomisko attīstību.

Pašreizējā Eiropas Savienības praksē organiski saplūdis federālisma princips, kas paredz vietējo, reģionālo, nacionālo un Eiropas varas institūciju sadarbību, un funkcionālisms, kas atbalsta valstu suverenitātes pakāpenisku deleģēšanu Eiropas Savienībai. Pašlaik abas šīs pieejas sintezējušās pārliecībā, ka nacionālās un reģionālās varas institūcijas jāpapildina ar neatkarīgām, demokrātiskām Eiropas institūcijām, kas atbildētu par nozarēm, kurās dažādu valstu kopdarbība ir daudz efektīvāka par atsevišķu valstu individuālu rīcību. Šādas nozares ir kopējais tirgus, finansu politika, ekonomiskā un sociālā politika, ārlietu un drošības politika.

Eiropas Savienībā kopš 1951. gada noticis sarežģīts kvantitatīvās un kvalitatīvās izaugsmes process. Tās konstitucionālo bāzi veido Parīzes 1951. gada līgums, ar kuru tika nodibināta jau minētā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kā arī 1957. gada Romas līgumi (ar tiem tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena un Eiropas Atomenerģijas kopiena), 1986. gadā noslēgtais Vienotas Eiropas akts un Mastrihtas līgums par Eiropas Savienību, kas tika noslēgts 1992. gadā. Šie līgumi ES dalībvalstīm uzliek daudz stingrākas saistības nekā jebkurš cits līgums, kas noslēgts starp suverēnām valstīm.

Jo uzskatāma bijusi Eiropas Savienības kvantitatīvā attīstība: Eiropas Ogļu un tērauda koptirgus bija apvienojis sākumā sešas dalībvalstis — Beļģiju, Franciju, Vāciju, Itāliju, Luksemburgu un Nīderlandi. 1957. gadā šīs sešas dalībvalstis nolēma izveidot ekonomisko kopienu, kas balstītos uz brīvu darbaspēka, preču un pakalpojumu plūsmu. Ar 1968. gada 1. jūniju tika atcelts muitas nodoklis rūpniecības precēm, un sešdesmito gadu beigās starp Eiropas Kopienas valstīm jau pastāvēja vienota ekonomiskā politika, kas īpaši uzskatāmi izpaudās lauksaimniecībā un tirdzniecībā.

Nākamās — 1972. gadā — Eiropas Kopienai pievienojās Dānija, Črija un Apvienotā Karaliste, kas savu vēlēšanos pievienoties vienotajam sešniekam bija izteikušas jau krietni agrāk. Šo valstu iestāšanās kļuva iespējama pēc ilgām un sarežģītām politiskajām kolīzijām, Francijai divas reizes — 1961. un 1967. gadā — pat izmantojot savas veto tiesības (tādas ir katrai Eiropas Kopienas, tagad Eiropas Savienības, dalībvalstij).

Laika gaitā paplašinājās arī Eiropas Kopienas funkcijas. Tā 1979. gadā, pēc 1973. un 1979. gada naftas krīzes, tika izveidota Eiropas Valūtas sistēma (EVS), kas Eiropas Kopienas valstīm palīdzēja stabilizēt savus valūtu kursus un īstenot stingru ekonomisko politiku. 1981. gadā Eiropas Kopienā tika uzņemta Grieķija, bet 1986. gadā — Spānija un Portugāle.

Grūts periods Eiropas Kopienai bija astoņdesmito gadu pirmajā pusē, kad kopējā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās pasaulē un iekšējie strīdi par EK finansu jautājumiem izraisīja tā dēvēto “eiropesimisma vilni”. Taču jau astoņdesmito gadu vidū iezīmējās jauna Eiropas Kopienas attīstības perspektīva. 1985. gadā komisija Žaka Delora vadībā izstrādāja tā saukto “Balto grāmatu” (“White Paper”), kurā Eiropas Komisija izvirzīja mērķi ar 1993. gada 1. janvāri izveidot Eiropā kopīgu tirgu. Šo projektu apstiprināja 1986. gada 18. februārī parakstītais Vienotas Eiropas akts, kas stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

Tagad Eiropas Savienībā ir 15 dalībvalstis — jau minētajam ducim pievienojušās arī Austrija, Zviedrija un Somija. Būtībā ārpus ES Rietumeiropā palikušas tikai bagātā Šveice un Norvēģija, kuras tauta referendumā pateica “nē” Eiropas Savienībai.

Vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā izteikušas arī Turcija (1987. gada 14. aprīlī), Kipra (1990. gada 4. jūlijā), Malta (1990. gada 16. jūlijā) un pēdējos trīs gados arī Ungārija, Polija, Rumānija, Slovakija, Latvija, Igaunija, Lietuva, Bulgārija un Čehija.

Pašlaik gan Eiropas Savienības valstīs, gan jo vairāk valstīs, kas izteikušas vēlēšanos iestāties šajā starptautiskajā organizācijā, valda neziņa, tiek izteiktas daudzas prognozes un minējumi par eventuālajiem ES nākotnes attīstības ceļiem. Taču, neraugoties uz Eiropas Savienības nākotnes attīstības ceļiem, savu nozīmi nekad nezaudēs Šūmana deklarācija, kas 1951. gada 9. maijā lika pamatu kvalitatīvi jaunai — vienotības un sadarbības — Eiropai.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors