Zvērinātu advokātu kolēģijas kopsapulces rezolūcija

Rīgā 1996. gada 26. aprīlī

Par likumā garantēto cilvēktiesību pārkāpumiem

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas kopsapulce uzskata par nepieciešamu darīt zināmu Latvijas Valsts prezidentam, Latvijas Republikas Saeimai, Latvijas Republikas Ministru kabinetam, Latvijas Republikas Augstākajai tiesai un Latvijas Ģenerālprokuratūrai par starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, kam pievienojusies un kurus ratificējusi Latvijas Republika, kā arī Latvijas Republikas Satversmē, Latvijas Republikas konstitucionālajā likumā “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, likumā “Par tiesu varu”, Advokatūras likumā, Prokuratūras likumā, Kriminālprocesa kodeksā, Sodu izpildes kodeksā garantēto cilvēktiesību pārkāpumiem.

1. Ar likumu garantētās cilvēktiesības ne vienmēr tiek ievērotas brīvības atņemšanas vietās. Sakarā ar kriminālsodu sankciju paaugstināšanu un nodarījumu kriminalizāciju palielinājies ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto skaits, nenodrošinot viņiem likumā noteiktos soda izciešanas apstākļus.

2. Sakarā ar drošības līdzekļa — apcietinājuma piemērošanu lielam aizdomās turēto un apsūdzēto skaitam, ilgiem apcietinājumā turēšanas termiņiem un lielo tiesājamo skaitu, kas arī atrodas brīvības atņemšanas vietās, šīm personām pirmstiesas izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā netiek nodrošināti elementāri uzturēšanās apstākļi.

Atsevišķos gadījumos tiek pārkāpta drošības līdzekļa — apcietinājuma likumā noteiktā piemērošanas kārtība un termiņi.

3. Arvien biežāk tiek ierosināti dažādi grozījumi spēkā esošajos likumos, kas vērsti uz likumā garantēto cilvēktiesību būtisku ierobežošanu vai pat ignorēšanu. Vairākos gadījumos likuma interpretācija (tulkošana) neatbilst nevainīguma prezumpcijas principam. Šāda tendence ir krasā pretrunā ar Latvijas Republikas Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes dalībvalsts statusu un neliecina par tiesiskas valsts veidošanu.

4. Vērojama pieaugoša tendence arī ierobežot aizturēto un apcietināto personu likumā noteiktās tiesības uz aizstāvību.

Prokuratūras un izziņas iestādes nereti izsaka pretenzijas, ka advokāti nepiedalās pirmstiesas izmeklēšanā, tomēr tajā pašā laikā ir gadījumi, kad aizdomās turētajam vai apsūdzētajam neizskaidro viņu tiesības uzaicināt aizstāvi, bet, kad aizstāvis ieradies, viņam neatļauj likumā noteiktā kārtībā tikties ar aizstāvamo.

Pretēji ANO pamatprincipiem par advokātu lomu un likumā noteiktajām advokāta tiesībām pieaug tendence identificēt advokātu ar viņa klientu un tā lietu, kā arī pārkāpt advokātiem ar likumu garantētās tiesības sakarā ar viņa profesionālo pienākumu pildīšanu, kas liecina par advokāta darba būtības neizpratni.

5. Ne vienmēr tiek nodrošinātas tās personu tiesības uz aizstāvību, ko saskaņā ar likumu garantē valsts. Sakarā ar tiesu reformas īstenošanu, apelācijas un kasācijas tiesvedības realizēšanu ir pieaugusi vajadzība pēc advokāta piedalīšanās kriminālprocesā un civilprocesā. Taču, neskatoties uz Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas iesniegtajiem priekšlikumiem, valsts budžetā aizstāvju darba samaksai krimināllietās pēc nozīmējuma paredzēta tikai neliela daļa no pieprasītās summas. Šā iemesla dēļ advokāti jau vairākus gadus par darbu krimināllietās pēc nozīmējuma saņem ne vairāk par trešdaļu no likumā noteiktās minimālās samaksas vai nesaņem vispār nekādu samaksu par darbu. Valsts institūcijām arī turpmāk neizpildot pienākumu finansēt valsts uzdevumu izpildi, obligāto aizstāvību nebūs iespējams nodrošināt.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas kopsapulce

lūdz:

Vērst uzmanību uz šajā rezolūcijā minētajiem trūkumiem cilvēktiesību nodrošināšanā un veikt nepieciešamos pasākumus to novēršanai.