Referāti

Prof.Dr.habil.matem. Andris Buiķis:
“Latvijas attīstības modelis — gribētais, iespējamais, reālais"

Šis ziņojums ir mēģinājums apzināt Latvijas valsts attīstību, skatoties no mūsdienu zinātnes atziņām. Šādai teorētiskai pieejai ir gan stiprās, gan arī vājās puses. Lai to paskaidrotu, atgādināšu vārda “modelis” jēgu. Ar modeli saprot kādas parādības vienkāršotu aprakstu. Sarežģītas parādības vienkāršošana dod iespēju analizēt procesu ar zinātniskām metodēm. Tātad modelēšana, no vienas puses, ir sarežģītas lietas vienkāršošana, bet, no otras puses, tā ir šīs lietas atbrīvošana no sīkām detaļām, kuras neļauj saskatīt galveno.

Tālāk — par zinātnisko pētījumu veikšanu. Tā pirmajā posmā mēs par apskatāmo parādību savācam informāciju, faktus un analizējam galvenās likumsakarības, kas nosaka sistēmas darbību, tās izturēšanos. Otrajā posmā meklējam jau esošajās teorijās līdzīgas izturēšanās likumības, lai izmantotu zināmās atziņas un rezultātus mūs interesējošās sistēmas izpētei. Beidzot, trešajā posmā mēs ar izveidotā modeļa palīdzību iegūstam jaunas atziņas, labāku izpratni par apskatāmo sistēmu vai parādību.

Mana uzstāšanās tādēļ arī sastāvēs no trim daļām. Apskatāmā sistēma vai parādība ir mūsu Latvijas valsts. Es atvainojos par tādu formalizētu izteiksmes formu. No visa milzīgā dažādo cēloņsakarību un mijiedarbību daudzuma, kas saistās ar tik sarežģītu parādību kā valsts, es īpašu uzmanību pievērsīšu vienam jautājumam: materiālo un garīgo lietu nesaraujamai saistībai. Centīšos parādīt, ka no modernās zinātnes attīstības izriet neiespējamība materiālās un ideālās parādības atraut vienu no otras.

Vispirms īss atskats pēdējā desmitgadē — Latvijas neatkarības atgūšanā. Mūsu ceļa uz neatkarību sākumā, astoņdesmito gadu otrajā pusē, galvenais uzsvars netika likts uz tīri politiskajiem jautājumiem. Atcerēsimies — cīņa pret Daugavpils HES, pret metro Rīgā, par Ventspils ekoloģiskās drošības paaugstināšanu un pēc tam Rakstnieku savienības plēnums. Es nebūt negribu noniecināt tos nedaudzos drosmīgos cilvēkus, kas atklāti izvirzīja tieši politiskās neatkarības idejas. Bet praktiski lielākās sabiedrības daļas aktīvu atbalstu izpelnījās ārēji nepolitiskie centieni. Manuprāt, visos šajos notikumos viena no vissvarīgākajām lietām bija fiziskā darba strādnieku un inteliģences, un vēl neesošās neatkarīgās Latvijas valsts topošo politiķu vienotība.

Turpiņājums no 1.lpp.

Mūsu visu kopības sajūta, dziļa pārliecība par to, ka cīnāmies par taisnīgu lietu. Un vēl — visu trīs Baltijas valstu likteņu kopības sajūta. Visgrūtākajos, tiešo militāro draudu un agresijas brīžos — tam pretī likām nevis militāro, fizisko spēku, bet mūsu visu kopīgo garīgo spēku. Tieši mūsu milzīgais gara spēks, neatkarības centienu tīrā, garīgā forma bija tā, kas piesaistīja visas pasaules uzmanību un apbrīnu. Gribu atgādināt kādu jau aizmirstu faktu: toreiz pasaulē nopietni tika spriests par to, ka Baltijas tautas ir pelnījušas Nobela miera prēmiju. Šo daļu nobeigšu ar jautājumu: cik reālu, praktisku ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā deva šis ideālais, garīgais, nemateriālais spēks? Vai tieši tas nebija galvenais panākumu cēlonis?

Lai atbildētu, pāreju uz otro daļu — par dažām modernās zinātnes principiālām atziņām. Runāšu par pēdējām desmitgadēm, kad zinātnes ikdienā ir parādījušies ļoti moderni instrumenti, piemēram, tādi, kas ļauj saskatīt ar aci gan nesaredzamo mikropasauli, gan tālos kosmiskos objektus. Arī datori, kas ļauj apstrādāt prātam grūti aptveramas informācijas daudzumu. Visi šie sasniegumi ir ļāvuši zinātniekiem iegūt tik daudz jaunu atziņu un rezultātu, ka ir grūti izsekot līdzi visam jaunajam.

Es runāšu par divām, bet ļoti principiālām modernās zinātnes koncepcijām: 1) par nelineārām parādībām un 2) teorijām par Visuma un mikropasaules kopējo uzbūvi. Sākšu ar nelineāro parādību aprakstu. Visas reālās pasaules parādības un procesi patiesībā ir nelineāri, bet zinātnieki izmantoja vienkāršotās, lineārās teorijas, tādēļ ka nelineārās bija par daudz sarežģītas, lai ar tām varētu sekmīgi strādāt. Tikai modernie instrumenti tagad ir ļāvuši atklāt un daudzmaz izpētīt dažas galvenās nelineārās pasaules likumsakarības un jaunus jēdzienus. Runāšu par:

— rezonansi,

— sistēmas atvērtību,

— nestabilitāti un bifurkāciju,

— disipatīvām struktūrām un sistēmu attīstību.

Kas ir rezonanse? Čsi varētu pateikt, ka tā ir ar ritmu saistīta parādība. Ja kaut kas ārpusē atbilst manam iekšējam dabiskajam ritmam, es rezonēšu šim ritmam. Izrādās, ka svārstību un rezonanses parādības ir vienas no pašām vissvarīgākajām un visbiežāk sastopamajām pasaules likumībām. Rezonanse var būt visietekmīgākais attīstības veicinātājs vai arī tas, kas spēj sistēmu sagraut. Baltijas tautu mentalitātē tai ir īpaša nozīme — no daudzām jomām atzīmēšu tikai vienu — mūsu Dziesmu svētkus, kuri savā dziļākajā būtībā neapšaubāmi ir saistīti ar rezonansi. Rezonanses spēja stimulēt vai, otrādi, graut sistēmu ir labi zināma saistībā ar tehniku un citiem nedzīvās dabas procesiem. Tās milzīgā nozīme dabā vispār, kā arī bioloģijā un medicīnā tiek īpaši pētīta kopš šī gadsimta otrās puses. Piemēram, astoņdesmitajos gados Rietumos, īpaši VFR, attīstās jauns medicīnas virziens: biorezonanses terapija, kas balstās uz elektromagnētiskā lauka mijiedarbību ar cilvēku kā atvērtu sistēmu.

Ko nozīmē sistēmas atvērtība? Jau pagājušajā gadsimtā fizikā atklāja vispārēju likumību, ka noslēgta sistēma degradējas. Attiecinot šo noslēgtību uz Visumu, tika secināts, ka tam ir jāiet bojā tā saucamajā “Visuma siltuma nāvē”. Tagad, pēdējos gados, ir saprasts, cik liela nozīme ir sistēmas atvērtībai. Ar sistēmas atvērtību saprot tās spēju apmainīties ar apkārtējo vidi ar enerģiju, vielu, informāciju utt. Tieši sistēmas atvērtība ir tā atslēga, tas nepieciešamais nosacījums, kas nodrošina sistēmas spēju attīstīties. Aicinu politiķus pievērst uzmanību šim jēdzienam, īpaši tādēļ, ka Latvijas apstākļos daudzo partiju un viņu šauro acumirkļa interešu dēļ īpaši izpaužas tieksme veidot noslēgtas sistēmas. Tā ir bīstama tieksme, jo tas var novest sistēmu pie sabrukšanas. To jāuzsver vēl viena svarīga iemesla dēļ. Šobrīd vislielākajā sabiedrības daļā (un ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē) valdošais ir vienkāršotais vai lineārais, nevis nelineārais pasaules izpratnes veids. Jeb, zinātniski izsakoties, valda lineārās pasaules paradigma. Lineārajā jeb vienkāršotajā izpratnē no nesenās pagātnes un šodienas notikumu analīzes var diezgan droši prognozēt nākotni, var brīvi atdalīt mūs interesējošus faktorus no pārējiem un analizēt tos tā, it kā citu nemaz nebūtu u.tml.Viena faktora izmantošana bez tā mijiedarbības analīzes ar citiem faktoriem ir visai tipiska Latvijas politiķu spriedumos, pamatojot tā vai cita likuma vai lēmuma nepieciešamību. Šāda argumentācija nereti neiztur pārbaudi pat ar elementārās loģikas palīdzību. Nerunāsim nemaz par tādu optimizācijas teorijā labi zināmu faktu, kā viena atsevišķa faktora uzlabošana, ja nav ņemta vērā tā mijiedarbība ar pārējiem faktoriem, var sistēmas kopējo stāvokli nevis uzlabot, bet gan pasliktināt.

Nelineārajā parādību izpratnē viss ir daudz sarežģītāk. Iedomāsimies kādu sistēmu un iedarbosimies uz to, sekojot sistēmas izmaiņām. Izrādās, ka nelineārās sistēmās, paaugstinot iedarbes lielumu, kaut kādā brīdī iespējami divi pilnīgi atšķirīgi tās attīstības ceļi. Tas ir kā ejot vai braucot pa ceļu, kad mēs nonākam krustcelēs, ceļu šķiltiņā. Zinātniski to sauc par sistēmas atrašanos bifurkācijas punkta tuvumā. Tātad šī ceļu šķiltiņa tuvumā var būt divi dažādi attīstības ceļi. Vienā no tiem veidojas tādi objekti, ko zinātniski sauc par disipatīvām struktūrām. Tad notiek sistēmas ļoti strauja, pat neticami strauja attīstība. Lai nodrošinātu tādu attīstību, pirmkārt, noteikti nepieciešama sistēmas atvērtība. Otrkārt, ļoti svarīgs ir iedarbības veids uz sistēmu, tas, kā mēs uz to ierosinām. Uzskatāms piemērs varētu būt smags akmens kalna virsotnē — varbūt nav nepieciešams pārāk liels spēks, lai to ieripinātu pa vienu no kalna nogāzēm, bet pēc tam ir gandrīz neiespējami to apturēt vai likt tam ripot lejup pa pretējo nogāzi. Tātad bifurkācijas punkta apkārtnē sistēma ir nestabila. Šai nestabilitātei ir arī sava pozitīvā puse, tā saucamais tauriņa spārnu efekts: ar mazu spēku var izdarīt lielas lietas (pat viens cilvēks, pareizi rīkojoties, var iekustināt milzīgo akmeni). Pēc tam, kad sistēma sākusi darboties, jāļauj tai pašai iespējami brīvi attīstīties. Tad sistēma pašorganizējas, izmanto atvērtības, rezonanses u.c.iespējas savai dabiskai un straujai attīstībai. Latvija šodien neapšaubāmi atrodas tuvu bifurkācijas punktam. Tādēļ liela atbildība šobrīd gulstas uz likumdevēju un izpildvaru: no viņu aktīvas, saskaņotas un stratēģiski pārdomātas rīcības lielā mērā ir atkarīgs Latvijas attīstības virziens un temps. Politiķu pārdomu un analīzes vērta ir Igaunijas pieredze, jo abas valstis savu neatkarības ceļu sāka no praktiski tā paša sākuma stāvokļa, bet Igaunijas attīstība ir bijusi daudz straujāka. To varētu izskaidrot ar Igaunijas valsts kā sistēmas lielāku atvērtību: piem., nav tādu muitas ierobežojumu kā Latvijā, ir brīvs zemes tirgus.

Tagad nedaudz par otru jaunās zinātnes virzienu: par teorijām, kas cenšas vienoti aprakstīt reālo pasauli tās kopumā. Mēs zinām, cik milzīgu ietekmi uz cilvēces attīstību mūsu gadsimtā ir atstājusi Einšteina relativitātes teorija makropasaules aprakstam un kvantu mehānika — mikropasaulei. Un atcerēsimies, ka vēl ne pārāk sen zinātnieki strīdējās par dažādiem paradoksiem, kas izrietēja no šīm jaunajām teorijām. Bet kopumā šodien praktiski tikai retais šaubās par šo teoriju pareizību. Pareizību tādā nozīmē, ka no vienota skata punkta tās pietiekami labi apraksta plašu parādību loku. Šobrīd, pēdējos 10, 20 gados ir publicētas teorētiskās vai matemātiskās fizikas teorijas, kas vispārina gan Einšteina relativitātes teoriju, gan kvantu mehāniku un mēģina aprakstīt pasaules, precīzāk, visa esošā uzbūves un darbības likumības. Nosaukšu tikai dažus uzvārdus — Burhards Heims, Genādijs Šipovs, Hagelins, Paņins. Šīs teorijas, dažādos jēdzienos un dažādām metodēm, nonāk pie viena un tā paša. Un tā ir atziņa, ka zinātnisks un pilnīgāks kā līdz šim materiālās pasaules apraksts nav iespējams bez garīgu, ideālu jēdzienu izmantošanas. Ja esam pieraduši pie informācijas jēdziena, tad neparastāk būs dzirdēt tādus apzīmējumus kā vienotais vai apziņas lauks, vai “absolūtais nekas”, no kura rodas visa esošā reālā pasaule. Vai tas, ka pilnīgam pasaules aprakstam bez laika un trim telpas dimensijām nepieciešamas vēl četras citas, tātad kopā 8 dimensijas, pie tam pēdējām divām nevar atrast fizikālās dabas izskaidrojumu. Vai daudzās Rietumu augstskolās veiktie pētījumi, ka cilvēks meditācijas stāvoklī var tieši uztvert vienoto vai apziņas lauku, to, kuru izskaidros tikai fizikas superteorija, kas vienotā formā aprakstīs visus četrus šobrīd zināmos laukus (t.i., elektromagnētismu, stiprās un vājās mijiedarbības un gravitāciju). Čsi sakot, šodien “materiālo” pasauli pētot, nākas teorijās iekļaut ideālās pasaules jēdzienus, radošo sākotni. Tātad daudzām lietām, kam tic reliģiozi cilvēki, parādās atbilstoši jēdzieni zinātnē. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē mūsu izpratne par apkārtējo pasauli, par cilvēka vietu tajā un cilvēka un viņa dzīves dziļāko jēgu ārkārtīgi spēcīgi mainīsies, priekšplānā izvirzot garīgus jēdzienus. Pēc šī teorētiskā zinātnes dažu jaunāko pētījumu apskata mēģināsim saprast, kādus slēdzienus mēs varētu izdarīt no visa tikko teiktā.

Nedaudz par pašiem pēdējiem gadiem Latvijā, jau pēc neatkarības atgūšanas. Te stāvoklis lielā mērā ir pretējs tam, par ko mēs runājām sākumā: ir zudusi vienotība gan tautā, gan inteliģencē, par politiķiem nerunājot. Arī Baltijas valstu starpā šī vienotība lielā mērā ir zudusi. Uzdrošinos apgalvot, balstoties uz iepriekš stāstīto par moderno zinātni, ka Latvijas stāvoklis neuzlabosies, ja valstī, t.i., tautā un politiķos, turpinās valdīt ierobežots materiālisms, noliedzot garīgo, ideālo vērtību nozīmi. Nav viegli apzināties, ka garīgās pasaules likumības var darboties tikpat nenovēršami kā zemes pievilkšanas spēks. Atcerēsimies gudrību: “Darbs, kas nav svētīts, augļus nenes.”

Par vienotību. Tā būtībā bija traģiska situācija, kas izveidojās Latvijā pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām. Tāda sabiedrības sašķeltība, kāda bija tobrīd, bija bīstama neatkarīgas valsts pastāvēšanai. Latvijas normālai turpmākai attīstībai nepieciešama vienotība. Vēl vairāk, nepieciešama vienotība triju Baltijas valstu starpā un tā saucamajā Baltijas valstu reģionā. Neesmu dzirdējis, ka presē vai politiķu runās būtu analizēts pēc Šlēzvigas – Holšteinas Ministru prezidentes Heidas Simonis iniciatīvas sagatavotais un 1994.gadā publicētais pētījums — “Baltijas reģiona ekonomiskās attīstības perspektīvas”. Baltijas reģions aptver valstis ap Baltijas jūru. Tātad trīs mūsu Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Sanktpēterburgas un Kaļiņingradas apgabalus, Poliju, Vācijas ziemeļdaļu un Dāniju. Minētais pētījums veltīts reģiona valstu sadarbības iespēju izpētei. Kādēļ uzsveru šo vienu it kā šauro jautājumu? Te var vilkt paralēles ar disipatīvo struktūru attīstības īpatnībām. Normāla disipatīvā struktūra veidojas telpas apgabalā ar noteiktiem dabiskiem izmēriem, un to sauc par fundamentālo garumu. Ir diezgan daudz iemeslu, lai uzskatītu, ka šim fundamentālā garuma jēdzienam ģeogrāfiskos un politiskos jēdzienos atbilst Baltijas reģions. Tas labi saskan ar jau agrāk vairākkārt izteiktajiem apsvērumiem, ka dabisks starpposms Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību varētu būt aktīva sadarbība ar Skandināvijas valstīm.

Vēl viens konkrētāks apsvērums par valsts sekmīgu attīstību, kas izriet no līdzības ar disipatīvo struktūru evolūcijas īpatnībām: sistēmas attīstībai nepieciešama tās elementu saskaņota darbība. Runājos politiskos jēdzienos, Latvijas un tās sabiedrības normālai un stabilai attīstībai nepieciešama pietiekami plaša vidusslāņa izveidošanās. Vidusslānis sašaurinātu šobrīd pastāvošo bīstamo plaisu starp valsts pārvaldes institūcijām — parlamentu, valdību — un tautu, tas varētu būt valsts demokrātiskas attīstības nodrošinātājs. Jo šodien bīstami liels gan politiķu, gan vēlētāju slānis ir gatavi ziedot demokrātiju savām šaurām politiskām interesēm vai šībrīža simpātijām.

No visa teiktā skaidri izriet arī šāds apgalvojums. Latvijai būs nopietna nākotnes perspektīva tikai tad, ja mēs, neskatoties uz visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, pietiekami daudz spēka, līdzekļu un uzmanības veltīsim izglītībai. Izglītībai — sākot no bērna, jaunieša un līdz cilvēkam pensijas gados.

Latvijas kā vienotas Baltijas daļas loma nākotnē var būt izcila. Rietumu pasaule ir ļoti racionāla un pārāk tālu no bifurkācijas punkta: tur izveidojies plašais vidusslānis neriskēs un nepieļaus principiālu attīstības ceļa izmaiņu. Savukārt Austrumi ir ar spēcīgu intuitīvo uztveri, bet tiem var pietrūkt racionālās saimniekošanas prasmes. Tātad Baltija var būt viena no tām retajām vietām, kur ir iespējams harmoniski savienot uz garīgām vērtībām balstīto gaišo pasaules uztveri ar dabisko Dieva vietu tajā ar uz praktisku un racionālu domāšanu balstīto sociāli atbildīgu tirgus saimniecību. Un mūsu visu — Latvijas tautas — brīva griba un visu kopēja atbildība izšķirs, vai mēs spēsim izmantot šo iespēju.

Foto: Atis Ieviņš

Referāts Latvijas Inteliģences apvienības konferencē 1996.gada 27.aprīlī