REFERĀTI, Runas Piektajā "Letonikas" konferencē

LZA akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs:
"Zinātniskais arhīvs kā vēstures pētīšanas avots"

Latvijas vēsturei, tāpat kā tuvāko kaimiņzemju vēsturei Austrumbaltijā, ir tā īpatnība, ka rakstītie avoti par mūsu zemi parādās samērā vēlu. Kaut cik apmierinošu informāciju varam iegūt tikai ar XIII gs. Arī vēl viduslaikos rakstīto avotu ziņas par Latvijas teritoriju ir vienpusīgas, kas izrietēja no tā, ka hroniku un dokumentu sacerētāji bija svešzemnieki. Viņu uzdevums bija attaisnot agresīvus karus un savas valsts uzkundzēšanos it kā zemākas kultūras iedzīvotājiem Austrumbaltijā. Vēl pagājušajā gadsimtā vācbaltu un krievu vēsturnieki mūsu zemes vēsturi sāka tikai ar agrajiem viduslaikiem, pārējo daudzu gadu tūkstošu garo apdzīvotības laiku uzskatīja par aizvēsturi. Šai laikā Latvijas teritorijā cilvēki gan dzīvojuši, taču tie atradušies uz ļoti primitīva attīstības līmeņa, kuru izdevies pacelt tikai no citām zemēm atbraukušajiem tirgotājiem, misionāriem un kolonistiem.

Ziņas par vietējiem iedzīvotājiem gan varēja sniegt arheoloģija, taču tās avoti vēl XX gs. sākumā to ierobežotā apjoma un vienpusīgā rakstura dēļ tika maz izmantoti. Latvijas Republikas laikā, īpaši 30. gados, Rīgas muzejos pakāpeniski uzkrāja bagātīgus fondus, diemžēl daļa no tiem aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Pēckara piecdesmit gados pēc LZA nodibināšanas Latvijas vēstures institūta arheologi plašu izrakumu rezultātā ir uzkrājuši milzīgu materiālu. Pētījumus veicot vairāk nekā 300 arheoloģijas pieminekļos, fondos kopumā pašlaik ir ap 1,8 milj. uzskaites vienību — senlietas, keramikas lauskas, dažādi paraugi, zīmētie plāni, izfotografētie filmu kadri, izrakumu pārskati u.c.

Ap 175 000 senlietu var iedalīt vairākās grupās — darba rīkos, ieročos, sadzīves priekšmetos, rotaslietās un kulta priekšmetos. Kāda nozīme Latvijas vēsturē ir katrai šai senlietu grupai? Darba rīki katrā arheoloģiskajā laikmetā bija citi. Tā akmens laikmetā pirmie iedzīvotāji bija zvejnieki un mednieki. Viņu darba rīki bija akmens, krama, kaula un koka izstrādājumi. Salīdzinot tos pēc formas ar kaimiņu zemēs atrastajiem darba rīkiem, mēs varam konstatēt senāko iedzīvotāju pirmdzimteni un kultūras piederību. Epipaleolītā tie bijuši ieceļotāji no Centrālās Eiropas, kur 9. gadu tūkstotī pr. Kr. pastāvēja Svidru kultūra. Tālāk pēc laivveidīgo akmens cirvju formas neolītā varam konstatēt baltu cilšu piederību indoeiropiešiem, kuru arheoloģiskās kultūras ieņem plašu teritoriju Eiropā. Ar pirmajiem gadsimtiem pēc Kr. pie mums svarīgu nozīmi ieguva no dzelzs izgatavotie rīki. Tie bija zemkopības attīstībai nepieciešamie cirvji, kapļi, vēlāk dzelzs lemeši un labības novākšanas darba rīki — sirpji, izkaptis, kuru pielietošana baltu tautām nodrošināja pārticību un kultūras tālāku uzplaukumu. Tātad no darba rīku studijām, tos salīdzinot ar apkārtējo zemju materiālu, varam konstatēt sabiedrības ekonomiskās dzīves attīstības līmeni, kas baltiem nemaz nebija zemāks kā kaimiņiem — slāviem vai ģermāņiem. Kādreiz neskaidrs jautājums bija koka arkla ar dzelzs lemešiem ieviešanās laiks un apstākļi. Vācbaltu historiogrāfijā vēl šī gadsimta vidū sarakstītajos darbos varēja lasīt, ka arkli ar dzelzs lemešiem ieviesušies tikai ar vācu starpniecību XII — XIII gs. Taču tādi spīļarklu dzelzs lemeši, kādi pie mums atrasti, sākot ar XI gs., pazīstami tikai Austrumeiropas mežu joslā, bet tā laika Vācijā tāda tipa arklus vispār nelietoja. Tātad ar arheoloģiskā materiāla palīdzību bija iespēja atspēkot kādu senu teoriju par senlatviešu koka arklu mazražīgumu, jo, lūk, nebijis iespējas iekopt plašākus tīrumus. Līdzīgi tika spriests par tikai no koka gatavotām lāpstām, taču tagad ir radioaktīvā oglekļa datējumi, kas pierāda koka lāpstu ar dzelzs apkalumu pastāvēšanu jau pirms XIII gs.

Runājot par ieročiem, jāsaka, ka tikai ar arheoloģisko materiālu ir iespējams izsekot mūsu senču karamākslas attīstībai. Šajā ziņā arheologu fondi dod labu priekšstatu, piemēram, par tuvcīņas ieročiem vikingu laikā. Tie ir zobens, šķēps, loks ar bultām, no aizsardzības ieročiem — vairogs, bruņukrekls, bruņucepure. Kaut gan šai laikā Eiropā vērojama militārās tehnikas unifikācija, tomēr nav grūtību atšķirt kuršu vai zemgaļu zobenu no skandināvu vai senkrievu līdzīga ieroča. Raksturīgākās pazīmes te ir zobena roktura noformējums, lai gan asmeņi var būt ievesti no kādas citas zemes ieroču darbnīcas. Seno kuršu kalēji pratuši pagatavot arī šķēpu uzgaļus no damascētā tērauda, ko var pierādīt ar metalografiskām analīzēm. Tā laika karavīru pārvietošanās lielos attālumos notika ar zirgiem. Jātnieka piederumi — sedlu kāpšļi, pieši, zirgu iemaukti, pakavi u.c. materiāls — ir svarīgs avots par karazirgu ekipējumu. Lai varētu spriest par kādas senatnē izcīnītas kaujas panākumu vai neveiksmi, atbildi var iegūt, ja izanalizējam pretējo pušu cīnītāju ieroču arsenālu. Arheoloģiskais materiāls palīdz precizēt šaujamo ieroču pielietošanas sākumu, jo Latvijas viduslaiku piļu izrakumi dod pietiekoši skaidru ainu, kur un kad vēl lietoti stopi ar bultām, bet kur pārsvaru gūst lielgabali ar akmens vai čuguna lodēm.

Starp iedzīves priekšmetiem fondos lielu daudzumu sastāda dzelzs naži, īleni, šķiltavas, atslēgas, slēdzenes, ķemmes u.c., kas uzskatāmi raksturo dzelzs laikmeta un viduslaiku sabiedrības ikdienas dzīvi.

Etnisko jautājumu risināšanā būtiska nozīme ir senajām rotām, jo katrai ciltij vai tautai bijis savs rotaslietu komplekts. Varbūt, pavirši uzlūkojot, tās radniecīgām tautām šķiet vienādas, taču, analizējot katras rotas detaļas vai ornamenta noformējumu, var atšķirt lokālos variantus. Tā, piemēram, pakavsaktas ir tipiskas Ziemeļaustrumeiropas dzelzs laikmetam un viduslaiku sākumam. Tās sastop Austrumbaltijā, Krievijā, Baltkrievijā, Skandināvijā un Polijā. Pašreizējie pētījumi liecina, ka pakavsaktas vispirms radušās baltu apdzīvotajā teritorijā un no turienes kultūras sakaru rezultātā izplatījušās apkārtējās zemēs. Pakavsaktu tipoloģiskās studijas palīdz noteikt, kādas raksturīgas latgaļiem, zemgaļiem, kuršiem, žemaišiem, lietuvjiem, senprūšiem. Šajā ziņā seno rotu materiāls palīdz noteikt baltu etnosa sadalīšanās laiku un atsevišķu tautu izveidošanās procesu. Arheoloģijas fondos uzglabātais materiāls ir būtisks arī latviešu tautas izveidošanās gaitas atsevišķu posmu precizēšanai. Tāpēc var uzskatīt, ka viens no svarīgākajiem humanitāro zinātņu uzdevumiem būtu latviešu tautas izveidošanās izpēte. Tas veicams, arheologiem sadarbojoties ar antropologiem, etnogrāfiem, folkloristiem, valodniekiem un vēsturniekiem kā to līdz šim rādījusi četru baltu etniskās vēstures konferenču pieredze Latvijā un Lietuvā (1977—1991).

Arheoloģijas fondos uzkrātie kulta priekšmeti — pagānisma un kristiānisma simboli — palīdz izprast mūsu senču gara pasauli, jo noskaidro tās būtiskās izmaiņas, kas notika kristīgās ticības pakāpeniskās izplatīšanās gaitā, vienlaicīgi rādot veco pagānisko uzskatu ilgo saglabāšanos.

Fondos ir uzkrāts milzīgs keramikas lausku daudzums — ap 1 milj. vienību. Ne katram varbūt ir zināms, kāpēc ir vajadzība vākt un uzglabāt šādu veco trauku fragmentu vairumu. Kopš māla trauku parādīšanās akmens laikmetā šīs keramikas lauskas kļuvušas par būtisku materiālu saimniecības izpratnei, it īpaši cilvēku kolektīvu kultūras piederības raksturošanai. Piemēram, pēc švīkātās keramikas izplatības areāla bronzas un dzelzs laikmeta sākumā Latvijas teritorijā un ārpus tās var noteikt baltu cilšu apdzīvotos apgabalus, kamēr tekstilās keramikas atradumi šai laikā iezīmē tos rajonus, kur mita lībiešu priekšteči — Baltijas somu ciltis. Arī agrajos viduslaikos keramikai ir svarīga loma, jo bieži vien tikai trauku lauskas ir vienīgais atradums pieminekļu apzināšanas laikā, bet pēc keramikas rakstura var noteikt aptuveno pieminekļa hronoloģiju. Svarīga nozīme ir arī krāsns keramikai, lai noskaidrotu, kad un no kurienes pie mums ieviesās podiņu krāsnis.

Zemkopības attīstības raksturošanai svarīgi ir savākt un analizēt kultūraugu graudus un sēklas. Te arheologiem veidojas sadarbība ar dabas zinātņu pārstāvjiem, kas ir noskaidrojuši, kad un kādā secībā Latvijas teritorijā ieviesās mieži, kvieši, rudzi, auzas, zirņi, pupas, lini u.c. Noteikšanas procesā svarīgas izrādījās kultūraugus pavadošās nezāles, jo pēc to sēklu klātbūtnes ir iespēja noteikt lauku apstrādāšanas sistēmu — līdumu, divlauku vai trīslauku.

Arheoloģijas fondos ir lielas osteoloģiskā materiāla kolekcijas, kur kaulu skaits sniedzas simtos tūkstošos vienību. Tā ir neizmērojami liela bagātība ne tikai arheologiem, bet visiem pētniekiem, kas interesējas par meža faunas veidošanos pēcledus laikmetā. Pastāvot savācējsaimniecībai, medījumiem akmens un bronzas laikmetā bija svarīga loma cilvēka uzturā, bet starp ēdiena atkritumiem izmestie dzīvnieku kauli uzkrājās apmetnes kultūras slānī. Arheologu savākti, tie tiek nodoti paleozoologu izvērtēšanai. Tādējādi tiek iegūta informācija par meža faunas sastāvu daudzu gadu tūkstošu garā periodā. Jāatzīmē, ka par šo problēmu pašlaik ir ieinteresējies Pasaules dabas fonds, kura plānos ir izstrādāt faunas un floras attiecības mežainos apvidos, sākot ar pēcledus laikmetu, līdz mūsu dienām.

Akmens laikmetā medīti tagad jau izmirušie meža faunas lielie dzīvnieki — sumbrs un taurs. Šo dzīvnieku kaulu, īpaši taura — govslopu priekšteča, studijām zinātnieki pievērš lielu uzmanību. Mūsu fondos ir daudz materiāla, kas liecina par ražojošās saimniecības, proti, lopkopības attīstību. Mājlopi (govis, aitas, cūkas, zirgi) gan nav pieradināti uz vietas, tāpēc svarīgi ir uzzināt, pa kādiem ceļiem tie Latvijas teritorijā nonākuši. Arī viduslaiku osteoloģiskais materiāls ir nozīmīgs, jo hronikās vai ceļotāju aprakstos gan ir minēts, ka Baltijā daudz mežazvēru, taču par atsevišķu sugu izplatību, to iedarbību uz apkārtējo vidi vai izmiršanu var izsekot tikai pēc dzīves vietās iegūtā osteoloģiskā materiāla analīzēm.

Arheoloģijas nodaļas zinātniskajā arhīvā tiek uzglabāta izrakumu pirmdokumentācija, pārskati par pētījumiem (800), filmu kadri, fotogrāfijas, zīmētie plāni, kas viss ir būtisks materiāls publikāciju gatavošanai, bakalaura, maģistra, doktora darbu uzrakstīšanai. Fondus un arhīvu izmanto gan mūsu zinātnieki, gan arheologi no kaimiņu zemēm, jo bez Latvijas arheoloģiskā materiāla nav iespējams risināt Baltijas somu, slāvu un ģermāņu tautu vēstures jautājumus.

Neatliekams jautājums ir šo unikālo vērtību saglabāšanas uzlabošana. Pirmkārt, konservācijas apjoma palielināšana, otrkārt, fondu un arhīva telpu paplašināšana, nodrošinot to apmaksu no speciāli šiem mērķiem paredzētiem līdzekļiem. Pašlaik fondu daļa un arhīvs izvietots saspiestās telpās, ko esam spiesti vēl sašaurināt, jo nav iespējams samaksāt paaugstināto telpu īri. Ir jāpanāk tāds lēmums, lai valdības iestādes šīm unikālajām nacionālajām bagātībām piešķirtu īpašu statusu un speciālus līdzekļus fondu uzglabāšanai un konservācijai, citādi to saglabāšana tuvākajā laikā var kļūt problemātiska.

Latvijas valdības iestāžu uzmanībai jāatgādina, ka laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” 1996. gada 22. aprīļa numurā ir publicēts spetiņu vadošu zinātnieku parakstīts aicinājums “Nacionālās kultūras vērtības jāsaglabā”, kur izteikts priekšlikums neatliekami risināt jautājumu par speciālas zinātniskas iestādes — Arheoloģijas un etnogrāfijas institūta — dibināšanu. Šī institūta uzdevums tad būtu rūpēties par plašo arheologu, antropologu un etnogrāfu sakrāto nacionālo bagātību pētniecību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm.