Latviešu folkloras krātuves zinātniskā arhīva pārzine Māra Vīksna:
"Latviešu folkloras krātuves fondu vērtības”

Mūsu garīgā kultūra ir fiksēta uz visgaistošākā materiāla — papīra. Latviešu folkloras krātuve (LFK) ir vissenākā Latvijas Zinātņu akadēmijas struktūra, tā dibināta 1924.gada 2.decembrī, bet oficiālu darbību uzsākusi 1925.gada 3.septembrī, jo 1924.gada nogalē vairs nebija iespējams to iekļaut budžetā. LFK veidošanā un organizēšanā lielu materiālu atbalstu sniedza (pirmais) Latvijas Kultūras fonds.

LFK uzdevums bija un ir vākt, kārtot, uzglabāt un publicēt latviešu folkloras materiālus, vākt manuskriptos atrodošos materiālus, lai tie būtu pieejami pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas, meklēt jau nopublicēto krājumu oriģinālmanuskriptus, lai varētu iespiestos tekstus salīdzināt ar pirmavotiem. LFK glabājas G.Bitnera (1805—1883), A.Bīlenšteina (1826—1907) un Ed.Voltera (1856—1941) materiālu fotokopijas vai noraksti. Visaktīvākā folkloras vākšana noritēja pagājušā gs. no 70. gadiem līdz 90. gadu vidum. Latvijā notika pirmās folkloras vākšanas ekspedīcijas, materiāli plūda uz dažādiem vākšanas centriem gan Krievijā, gan Latvijā, Friča Brīvzemnieka (1846—1907) paša vākumi un viņa sūtītais uz Maskavu nav saglabājies, vienīgi izņemot tos rokrakstus, kas bija piemērojami Krišjāņa Barona (1835—1923) Dainu skapja izmēriem. Daži vācēji jau sūtīja tautasdziesmas pierakstītas uz vienas lapas puses, aiz katras dziesmas norādot pierakstītāju un pierakstīšanas vietu. Dažām Dainu skapja lapiņām aprakstītas abas puses, bet viena pārsvītrota, tas liecina, ka darīšana ar paša vācēja oriģinālu. Visbiežāk pārraksti veikti ar Barona roku.

Pilnībā zudumā gājis savāktais Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļā, šie materiāli tika vesti uz Pēterburgu pārrakstīšanai, bet iespējams, ka bojā gājuši tie tikai Jelgavas ugunsgrēkā Otrā pasaules kara laikā. Nedaudz saglabājušies to cilvēku vākumi, kas bijuši saistīti ar Henriju Visendorfu (1861—1916). Sevišķi Latgales gaišāko un apzinīgāko katoļu garīdznieku savāktais — Pētera Smeltera (1869—1949; pēdējais krājums redzēts 1947.gadā, vēl nav sameklēts) un Fēliksa Laizāna (1871—1931); 2/3 no viņa vākuma glabājas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu fondā, kur tie nonākuši 1967.gadā) kolekcijas.

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (RLB ZK) bija lielākais folkloras vākšanas centrs Latvijā pagājušā gs. pedējos gadu desmitos. Vākšanas darbs tika organizēts ar preses palīdzību, avīzēs publicēja jautājumus un pateicības par savākto materiālu, daudzi vācēji slēpās aiz pseidonīmiem. Kļūdaina bija ZK prasība — iesūtīt tikai vēl nepublicētas tautasdziesmas un tās sakārtot pēc Jāņa Sproģa krājuma, kurā dziesmas iespiestas ar krievu burtiem. Jaunstrāvnieku dzēlīgo un izsmejošo rakstu rezultātā ZK pārtrauca folkloristisko darbību un sadalīja savus vākumus: tautasdziesmas — Kr.Baronam, valodas materiālus — A.Bīlenšteinam un sk. P.Abulam, tautas medicīnu — stud. J.Alksnim, sakāmvārdus, māņus — stud. Zīvertam un Jēkabsonam. Lielais folkloras vākums tika saskaldīts, un daudz arī gāja zudumā. Apbrīnojamā kārtā tautasdziesmas un daži valodas, literatūrkritikas un vēstures dokumentu oriģināli un pētījumi nonākuši LFK. Tos saglabājis Barons un viņa ģimene. 1940.gadā, konfiscējot bankās novietotos dārgumus un rokrakstus, jaunā vara atļāva Barona ģimenei nodot LFK ap 85 000 RLB ZK savāktās folkloras u.c. vienības, nepublicēto A.Lerha–Puškaiša (1859—1903) pasaku krājuma pēdējo VII sējuma II daļu un Dainu skapi, t.i., “Latvju Dainu” (LD) kartotēku, — kas ir vērtīgākais materiāls LFK.

LFK fondos atrodami visplašāko sabiedrisko slāņu rokrakstu krājumi. 2/3 materiālu pieraktījuši skolēni un skolotāju institūta studenti, jau LD materiālos atrodami zemnieku un amatnieku, skolotāju un ārstu, mācītāju un profesoru vākumi, LFK glabājas armijas pārstāvju un cietuma arhīvā iegūtais. LFK glabājas Pērsieša, Doku Ata, Apsesdēla, Birznieka–Upīša u.c. rokraksti, kas, iespējams, daudz plašākā mērā atrodami arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos. Vienīgi LFK tie ir ar noteiktu mērķi un saturu, ar nolūku atklāt savas puses un savas dzimtas dziesmu, pasaku, teiku. Pat E.Birznieka–Upīša sūtījumi ir vairākkārtīgi, ar apmēram 60 gadu intervālu. Pirmais viņa tautasdziesmu vākums ZK nonācis ar cita sūtījumu, lai savas teicējas — vecmāmiņas vārdu “vecumdienās nevazātu pa avīzēm”.

Daudzi apzinīgi folkloras vācēji darbojušies visa mūža garumā, te minami: Alma Medne, Kārlis Bukums, Arturs Mežaks, Jānis Kučers, Mārtiņš Bērziņš, kurš 133 reizes rakstījis uz LFK. Izsekojot kaut vai anekdošu un nostāstu pierakstiem, atsedzas spilgta laikmeta aina: notikumi, cilvēku attieksme. Dažkārt ilgstošākiem sūtītājiem rodas materiālu falsifikācijas pazīmes un arī vērtīgi varianti, kas ļoti nepieciešami nopietnā pētniecības darbā. LKF fondu materiāls var būt noderīgs ļoti daudzu zinātņu pārstāvjiem. Te sev interesējošo vielu var atrast vēsturnieks, valodnieks, sociologs, ģeogrāfs, pedagoģijas vēsturnieks, psihologs, literāts, filozofs, novadpētnieks u.c.

LFK atrodas ap 3 000 000 folkloras vienību. Pagaidām ir nopublicēti tikai 1/3 no visiem pierakstītajiem tautasdziesmu variantiem un tikai vēl 1/6 no melodijām gaida savu iespēju nonākt grāmatās. To pilnīga izdošana ir ļoti nepieciešama daudzpusīgai latviešu tautas gara izzināšanai un arī tautas pašapziņai. No trim lielākajiem latviešu folkloras kopojumiem, kas sāka iznākt pagājušā gadsimta beigās, — divi palikuši nepabeigti, t.i., A.Lerha–Puškaiša pasaku krājuma pēdējais sējums un Jurjānu Andreja (1856—1922) tautas mūzikas materiālu pēdējā daļa, kas netika turpināta pēc 1926.gada. Abi šie manuskripti glabājas LFK, un vēl nav atrastas iespējas to publicēšanai.

LFK fondi nav liegti nevienam to saprātīgai iepazīšanai un izmantošanai. Šobrīd norit atgriezeniska darbība, iesūtītās materiālu kopijas nonāk savā pierakstīšanas vietā — skolās, muzejos, vietējos laikrakstos. Aktīvākie materiālu apguvēji un izmantotāji ir skolēni, studenti un novadpētnieki. Ja pirmajos 20 LFK pastāvēšanas gados, lai strādātu ar rokrakstiem, vajadzēja divu profesoru rakstisku ieteikumu, tad tagad fondi pieejami visiem interesentiem. Brīžam gan gribētos redzēt fondu izmantojuma lielāku lietderību.

LFK fondi iesākumā tika turēti darba telpās gan Rīgas 2.vidusskolā, no kurienes nākusi krātuves dibinātāja sk.Anna Bērzkalne un uz kurieni sūtīja pirmos skolēnu materiālus, tad Valdemāra ielā 36, vēlāk Rīgas pilī. Otrā pasaules kara gados sāka nopietni domāt par materiālu mikrofilmēšanu, to novietošanu drošās patvertnēs — tobrīd jau folkloras vienību skaits sniedzās 2,3 miljonos. 1943.gada beigās mikrofilmēja Dainu skapi, oriģinālu un 219 fonogrāfa valces ar labākajiem tautas melodiju ierakstiem novietoja Jēkaba ielā 6/8 — Hipotēku bankas pagrabos. Citus oriģinālus un mikrofilmas aizveda uz Džūkstes mācītājmuižas un Irlavas slimnīcas pagrabiem. 1944.gada beigās bija iecere nogādāt materiālus pāri jūrai uz Zviedriju. Ceļā stājās kāda Irlavas ārsta veselais saprāts, un viņš liedza pārvietot folkloras krājumus. Tā latviešu un arī krievu, vācu, čigānu, baltkrievu Latvijā pierakstītie folkloras vākumi saglabājās. Pēc kara LVU izveidoja Folkloras laboratoriju, vēlāk institūtu, kurš 1946.gadā pievienojās ZA. Materiāli no Skolas ielas tika pārvesti uz “kaķa māju” Vecrīgā, fondi atradās šīs mājas pagrabā, bet Folkloras institūta darbinieki strādāja ielas pretējās puses Finansu ministrijas ēkas 5.stāvā. Materiāli tika nēsāti pāri ielai. No 1963.gada folkloristi jau Valodas un literatūras institūta sastāvā ieradās ZA augstceltnē. Fondiem ierādīja pagraba telpas, bet jau drīz pagrabu atbrīvoja civilās aizsardzības patvertnei un muzejam. Fondus iesākumā novietoja ērtās blakusesošās telpās 3.stāvā, kaut nedrīkstētu oriģināli ar norakstiem atrasties pat vienā ēkā. Tomēr ļoti drīz šīs telpas pārgāja ZA grāmatvedības rīcībā. Fondus, gan speciāli aprīkotā ar metāla stalažām un skapjiem līdz 4,57 m augstajiem griestiem, iespieda visšaurākajā ZA augstceltnes trešā stāva telpā pie lifta šahtas. (Tieši zem folkloras fondiem tādā pašā telpā izvietojās etnogrāfu arhīvs.)

Arhīva atrašanās trešā stāva telpā ar parketu, dienasgaismas spuldžu apgaismojumu un bez ugunsdzēsības aparatūras ir pilnīgi neatbilstoša arhīva glabāšanas noteikumiem. Izmainoties ZA ēkas izmantojumam, daudz jaunu nezinātnisku struktūru ieplūdei, fondu glabāšana ir apdraudēta. Vecajās sienu konstrukcijās fondu telpā ir plīsusi ūdens caurule, appludinot daļu materiālu. Banka 2.stāvā saņēmusi draudus par bumbas uzspridzināšanu. Lielajā šaurībā nav iespējams novietot gaisa mitrinātāju u.c. arhīvam nepieciešamās iekārtas. Ir tikai pretdūmu un drošības signalizācija. Šādos apstākļos sadrūp papīrs, iet bojā vērtīgie audioieraksti. Pagaidām nelielais video kasešu daudzums (33 VHS kasetes bez kopijām) glabājas tomēr nepiemērotās darba telpās 15.stāvā. Folkloristi savu darbu spējuši modernizēt tikai ar Sorosa fonda atbalstu, citādi darbs neatšķirtos no Barona laika iespējām — zīmulis un papīrs.

Katrs latvietis spētu atrast LFK fondu materiālos sev kāda radinieka, novadnieka vākumu. Šeit glabājas arī zinātnes ministra P.Cimdiņa brīnišķīgo vecāku teiktais materiāls un kultūras ministra O.Spārīša folkloras praksē iegūtais. Vai mēs ļausim iet bojā latviešu tautas garīgajam pamatam un lepnumam — mūsu folklorai? Negribētos sagaidīt pagaidu atrisinājumu un atkal pārvietot fondus uz citām telpām. Bez arhīvam piemērotiem apstākļiem nepieciešama arī LFK darbinieku atrašanās fondu tuvumā.

LFK pazīstama šāda leģenda: “Liels krātuves draugs Kārlis Egle nav ļāvis iznest nevienu retu grāmatu vai rokrakstu no Misiņa bibliotēkas, pamatojot to, ka tev var uzbraukt virsū tramvajs. Par tavu dzīvību nekas, bet bojā ies grāmata.” Tomēr dzīvot un izdzīvot grib arī folkloras krājēji, glabātāji un pētnieki.

Dr.habil.phil. Augusts Milts:

"Mutvārdu vēsture kultūrapritē"

Mutvārdu vēstures ierakstiem, cilvēku dzīvesstāstiem ir sava specifiska vieta Latvijas kultūrā. Tiem ir daudzveidīga saistība ar dažādām zinātņu un dzīves nozarēm. Dzīvesstāstus var uzklausīt un ierakstīt ne tikai pētnieki, tas veicams ģimenēs, skolās. Arī iestādes un organizācijas var dokumentēt savu vēsturi, dodot iespēju cilvēkiem pašiem par sevi pastāstīt. Cilvēka profesionālā vēsture ir pelnījusi tikpat lielu uzmanību kā tehnikas vēsture, tāpēc apsveicami ir dažādu specialitāšu dzīvesstāstu pieraksti un publikācijas, aktieru, pedagogu, agronomu dzīvesstāsti.

Savu īpašu vietu Latvijas cilvēku vēsturē ieņem represēto dzīvesstāsti. Katrs no tiem ir pelnījis pētnieku ievērību — kā vienīgais avots atsevišķam tautas dzīves apgabalam. NMV projekta uzmanība veltīta visplašākajam teicēju lokam — gadsimta cilvēka vērtību un to maiņas pētījumā. Gadsimta cilvēka liecības dod bagātīgu materiālu par visu XX gadsimta dramatisko pieredzi un garīgo vērtību lomu ikdienas dzīves norisē. Pētnieku redzeslokā ir dzīvesstāstos atklātā jēga, taču kolekcijas tapšanā liela ir sabiedriskās līdzdalības iespēja.

Mutvārdu vēsture ir īpašs pētījumu lauks runas kultūrai, tautas mentalitātei, kas izteikta gan runā, gan ķermeniskajā valodā: žestos, kustībās, mīmikā, pozā. Vārdu ikdienas plūsmā, kad cilvēks redz un dzird desmitiem tūkstošu vārdu, ir interesanti ievērot aktīvajā runā biežāk lietotos, tos, ar kuriem cilvēks izsaka savai dzīvei būtiskāko, nozīmīgāko. Tas ir pētījumu lauks lingvistiem, psihologiem, filozofiem. Mutvārdu avotos var pētīt zemtekstus, intonāciju, balss noskaņas lomu cilvēku saskarsmē. Mūsdienu filozofijā pašreiz iezīmējas pāreja no apziņas uz komunikatīvo filozofiju, kas ievērojami tuvina ētikai, patiesības meklējumu procesam ikdienā un būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem. Svarīgi ir pētīt to, kas pateikts runā un kas slēpjas aiz vārdiem, cik bagātas ir pauzes, zemteksti, kāda ir simbolika kā būtisks kultūras fenomens.

Mutvārdu vēstures pētījumi aizvien nostāda pētnieku zināmā strupceļā, nepārtrauktos adekvātākās metodes meklējumos, kas dzīvi izteiktu prāta, gribas un jūtu vienojumā. Tie prasa iedziļināties arī vēstures pētījumos un salīdzināt. Kāpēc, piemēram, antīkajā pasaulē, viduslaikos un jauno laiku sākumposmā tik lielu vērību veltīja retorikai — runas un pārliecināšanas mākslai. To blakus gramatikai un dialektikai iekļāva t.s. triviumā kā obligāto un nozīmīgāko priekšmetu bakalaura grāda iegūšanai. Maģistra grādam jau bija jāpēta par vārdiem smalkākā kultūras parādība — mūzika. Jau pagātnes domātāji pievērsa uzmanību pretrunīgumam starp vārdu patiesīgumu un iedarbīgumu, starp vārdiem un darbiem.

Kāpēc cilvēki uztic mums savus dzīvesstāstus? Viens iemesls ir meklējams cilvēka tieksmē pēc nemirstības, laicīgās dzīves pagarinājuma tautas, savas profesijas, piederīgo atmiņā. Latvieši var lepoties ar kapu kultūru. Tomēr dzīvesstāstu ierakstā cilvēkam ir pavērta iespēja dzīvot savā tautā, vēsturē, kultūrā visilgāk. Nākotnē tie spēs sniegt pētniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem distancētas un tiešas klātesamības apvienojumu.

Otrkārt, cilvēki vēlas, lai viņu pieredze noderētu citiem. Mēs mācāmies no grāmatām, filmām, bet ne vienmēr spējam mācīties no cilvēkiem. Patiesās vērtības, ko saņemam mantojumā no vecākiem, pazīstamiem, radiem, nav manta, bet nezūdošās gara bagātības un pieredze. Katrā pilsētā, ciematā, skolā, kultūras namā, bibliotēkā, iestādē var ierīkot savu iedzīvotāju, darbinieku muzeju, stūrīti, mācot skolās gan to, kā intervēt cilvēkus, gan kā veikt cilvēku dzīvesstāstu uzklausīšanu, kā dokumentēt materiālus. Pie katras pašvaldības viens no darbiniekiem var veikt arī hronista pienākumus.

Skaistkalnē pirms Otrā pasaules kara visus svarīgākos notikumus aprakstīja pagasta skrīveris Pēteris Lukaševics, kurš arī tagad pensijas gados aizvien pilnveido bagāto Skaistkalnes muzeju.

Trešais iemesls ir grēksūdze, kurā cilvēks grib norunāt nost savu sirdsapziņas smagumu. Tad cilvēkam var būt vēlēšanās palikt anonīmam un pret to ir jāizturas ar cieņu un jāievēro paša stāstītāja griba. Šā iemesla pamudināti, savu dzīvesstāstu var izstāstīt bijušie čekisti, reketieri, noziedznieki, ubagi, narkomāni un citi dzīves pabērni. NMV nedala cilvēkus pozitīvos un negatīvos, varoņos un “mazajos” cilvēkos, bet ar cieņu izturas pret katra cilvēka vienreizēji neatkārtojamo dzīvi.

Nobriedusi ir arī nepieciešamība veidot Latvijas arhivāru ētikas kodeksu, gan izmantojot citu valstu paraugus, gan vadoties no vietējiem apstākļiem. Te ir svarīgi gan materiālu saglabāšanas, atklātas pieejamības un konfidencialitātes jautājumi, godīgums, taisnīgums pret pagātni, tagadni un nākotni. Sevišķi nozīmīga ir sadarbība un informācijas apmaiņa starp dažādiem arhīviem, materiālu kolekcijām un uzglabāšanas vietām. NMV projekts tajā piedalās, izstrādājot datu bāzi, kas būs pieejama arī mūsu sadarbības partneriem. Profesionālo un sabiedrisko līdzdalībnieku ieguldījums ar to ieiet kultūras apritē teorētiski un praktiski.

LZA akadēmiķis

Saulvedis Cimermanis:

"Etnogrāfiskās ziņas, to nozīme un nākotnes iespējas"

LU Latvijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas zinātniskā arhīva sākumi ir meklējami 1946.gadā. Tad jaundibinātās Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūta materiālās kultūras sektorā izveidoja etnogrāfu grupu ar trim darbiniekiem. Arhīvā glabājas etnogrāfu ikgadējās ekspedīcijās iegūtie oriģināldokumenti un to kopijas, izraksti no dažādiem dokumentiem, pašu pētnieku vērojumu pieraksti, teicēju stāstījumu pieraksti, materiālās kultūras objektu un sadzīves norišu apraksti, zīmējumi, fotoattēli, adījumu, audumu, izšuvumu paraugi un daudz kas cits. Arhīva saturs vienā teikumā izsakāms sekoši: tajā glabājas kompleksas ziņas par Latvijas iedzīvotāju saimniecisko darbību, dzīves veidu, ģimeni un kultūru, par sabiedriski kulturālajām aktivitātēm, etnisko un sociālo sastāvu, starpetniskajām attiecībām, tautu kultūras sakariem, tradicionālās kultūras kopībām un atšķirībām pie latviešiem un citiem etnosiem.

Teritoriālā ziņā materiāli aptver visu Latviju, galvenokārt laukus. Tomēr par visiem apvidiem dotumi nav vienādi plaši. Salīdzinošo materiālu vākšanai mūsu ekspedīcijas 1966.—1980. gadā strādāja Baltkrievijas Vitebskas apgabalā, Krievijas Federācijas Ņeņingradas, Novgorodas, Pleskavas, Tveras apgabalā, vairākos Igaunijas un Lietuvas rajonos. Tur ieguvām diezgan bagātas ziņas. Nopietns arhīva trūkums ir tas, ka pagaidām ir maz dotumu par pilsētu iedzīvotājiem. Šis robs aizpildāms nākotnē.

Etniskā ziņā datu pamatmasa attiecas uz latviešiem. Bagāta informācija iegūta arī par lībiešiem, baltkrieviem, krieviem, igauņiem. Nepietiekamas ir ziņas par Latvijas vāciešiem, par vāciešu un latviešu kultūras sakariem un kultūru mijiedarbību. Precīzāk runājot, jāsaka, ka šīs ziņas ir iegūtas tikai no vienas, tas ir, no latviešu, puses. Vācu virzienam jāpievēršas steidzīgi, kamēr vēl ir kaut niecīgas iespējas iegūt datus vāciešu kādreizējās dzīves vietās Iršos, Rucavā, Spārē un citur.

Hronoloģiskā ziņā mūsu arhīva materiālu vairums attiecas uz laiku no XIX gadsimta vidus līdz mūsdienām. Tomēr šajā posmā ir nepietiekami pārstāvēti Latvijas brīvvalsts gadi, t.i., XX gadsimta 20.—30. gadi. Nepietiekamības cēloņi ir tie centieni kavēt objektīvu izzināšanu, kādi par Latvijas brīvvalsti pastāvēja 50.—80.gados. Pēdējā laikā cenšamies bagātināt ziņas par 20.—30. gadu norisēm, bet darbu neļauj izvērst ekspedīcijām un komandējumiem atvēlēto līdzekļu trūkums.

Krietna materiālu daļa attiecas uz laiku no XVIII gadsimta vidus līdz XIX gadsimta vidum, kas īpaši sakāms par ilgi lietojamiem objektiem — par tautas celtniecību, mājas iedzīves priekšmetiem un goda apģērbiem. Tomēr ne mazums ziņu stāsta par vēl agrāku periodu, pat par laiku pirms XIII gadsimta. Daudzas ikdienā vajadzīgas lietas sasniedza samērā pilnīgas formas jau pirms daudiem gadsimtiem un kā darbam un dzīvei piemērotas saglabāja tās līdz pat XIX un XX gadsimtam, kad koka un māla izstrādājumu vietā ienāca metāls, kad mājražojumus izspieda fabriku ražojumi. Attiecīgi sagatavotiem cilvēkiem šīs senlaicīgās lietas sniedz plašu informāciju par visai tālu pagātni, tās darba, dzīves un kultūras tradīcijām, par cilvēku radošiem meklējumiem pat tajos laikmetos, kad Latvijā vēl nepazina rakstību.

Sociālā ziņā mūsu dotumi aptver visus iedzīvotāju slāņus, dokumentējot viņu saimniecisko darbību, ģimeni, dzīves apstākļus, darba un sadzīves attiecības, šo attiecību atspoguļojumu materiālajā un garīgajā kultūrā un citās jomās.

Latvijas etnogrāfi ir saglabājuši un padziļinājuši tās pētniecības tradīcijas, kurām pamatu XIX gadsimta otrajā pusē lika Augusts Bīlenšteins un turpināja Pieminekļu valde.

Etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs patlaban ir visbagātākā, tematiski visdaudzpusīgākā un viskvalificētākā rakstīto etnogrāfisko ziņu krātuve Latvijā, visplašākā ziņu krātuve par latviešiem un lībiešiem, kurai līdzīgas nav nekur citur. Tajā glabājas ap 350 000 uzskaites vienību, jau minēto aprakstu, zīmējumu, fotoattēlu, dokumentu, bez tam vēl adījumu audumu, izšuvumu paraugu un ap 60 000 fotonegatīvu. Protams, visiem materiāliem, tāpat kā jebkurā citā arhīvā, nav vienādi augsta kvalitāte: mums, tāpat kā citām pētniecības iestādēm, ziņas ir iesūtījuši un ekspedīcijās vākuši dažādi sagatavoti cilvēki. Atšķirīgi zinoši un stāstīt spējīgi ir bijuši arī ziņu sniedzēji.

Arhīva būtiska iezīme ir tā, ka ziņu vairums ir vāktas pēc rūpīgi izstrādātām programmām, lai rezultātā varētu uzrakstīt un publicēt zināmas tematikas monogrāfiju, rakstu krājumu, kolektīvu pētījumu. Protams, daudz kas ir fiksēts arī ārpus šīm programmām.

Neraugoties uz minētajām un citām nepilnībām, etnogrāfu arhīvs ļauj visas tajā fiksētās parādības skatīt to attīstības gaitā, saiknē ar attiecīgā laikmeta vēsturiskajiem, sociāli ekonomiskajiem un etniskajiem apstākļiem.

Etnogrāfu arhīvs ir samērā bagāts ar oriģināliem dokumentiem, to kopijām un izrakstiem, kuri atspoguļo kādas pētītās jomas stāvokli. Te ir XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma zemnieku un zvejnieku sētu nomas un izpirkšanas līgumi. Ir arī līgumi par amatniecības, zvejas un citiem specifiskiem darbiem. Līgumi noteica cilvēku saimnieciskās darbības iespējas un lielā mērā regulēja sētas iemītnieku sadzīvi. Arhīvā glabājas vairāku pagastu tiesu protokolu grāmatas, kas vispusīgi atspoguļo attiecīgā apvidus dzīvi kādā XIX gadsimta otrās puses periodā. Dažu zemkopju un amatnieku pašrakstītās saimniecības jeb dienas grāmatas parāda viņu sētu darbību un sadzīvi vairāku gadu desmitu gaitā, arī rakstītāja skatījumu uz tuvākas un tālākas apkārtnes sabiedriskajām un saimnieciskajām norisēm. Čpaši vērtīgi ir tie rakstījumi, kuru autori ir bijuši sabiedriski aktīvi cilvēki un piedalījušies aplūkotajās norisēs, piemēram, Burtnieku Zaķīšu māju saimnieks un mežsargs. Arī Rucavas pagasta Papes ciema zvejnieks, kurš līdzīgi daiļdarbam vairākās biezās kladēs attēlojis ciema dzīvi. Vēl minamas audēju sastādītās audumu rakstu grāmatas, kas atspoguļo šo amatnieku radošos meklējumus, arī viņu darba tehniskās iespējas, zināšanas par tā laika aušanas literatūru.

Padomju varas gados neatlaidīgi prasīja pētīt izmaiņas, kas cilvēku dzīves veidā un kultūrā notika kolektīvo un valsts saimniecību darbības gados. Tajā sakarā mūsu arhīvā glabājas plaši izraksti no 50.—80. gadu saimniecību, kultūras namu, ciema padomju un citu iestāžu dokumentiem, arī no vairāku rūpniecības uzņēmumu, it īpaši no lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcu, arhīviem. Dokumenti stāsta par ģimeņu lielumu, nodarbošanos, izglītību, nacionālo sastāvu, sabiedrisko darbību, dzīves līmeni un daudz ko citu. Samērā labi atspoguļojas cittautiešu ieplūšana un iesakņošanās Latvijā gan latviešu vidē plašākā nozīmē, gan latviešu ģimenēs caur etniski jauktajām laulībām. Procesam dažādos apvidos bija savas īpatnības.

Daudz dokumentālu ziņu savākts par kultūras dzīves norisēm un to virzīšanas centieniem Latvijas laukos, tajā skaitā par kultūras namiem, bibliotēkām, māksliniecisko pašdarbību, darba un sadzīves ieražām, par latviešu tradicionālās kultūras motīvu un elementu izmantošanu un popularizēšanu. Šie dotumi ir pretrunīgi, jo daudzas ievirzes tajos gados neatbilda cilvēku patiesajām vēlmēm. Šie dokumenti ir pietiekami pamācoši, lai tos nopietni apstrādātu un publicētu attiecīgus secinājumus. Kopā ar pētnieku vērojumu un teicēju stāstījumu pierakstiem šie dokumenti sniedz reālu ainu par 50.—80. gadu norisēm.

Bagātu informāciju sniedz etnogrāfu pašu radītās dokumentu kopas. Viena no tām ir mūsu izstrādātās ģimeņu aptaujas anketas, kas aizpildītas ekspedīciju laikā un izgaismo daudzas ģimeņu veidošanās un dzīves puses. Otra kopa ir etnosocioloģisko aptauju anketas: 1) par lauku iedzīvotāju sastāvu, dzīves veidu un kultūru 70. gados, 2) par ģimenes ieražu norisēm 80. gados, 3) par tautas daiļamata meistaru sastāvu un radošo darbību 70.—80. gadu mijā, 4) par aušanas darbarīku nosaukumiem. Sevišķi nozīmīgas ir abas pēdējās, kas stāsta par cilvēku radošo darbību un etnokulturālajiem procesiem. Zinātnes un valsts intereses prasa, lai netālā nākotnē tiktu veiktas atkārtotas aptaujas, kuru dotumi ļautu skaidrot attīstības procesu un parādītu, kas darāms ikdienas praksē.

Etnogrāfu arhīvā ir ļoti daudzpusīgas ziņas par Latvijas iedzīvotāju tradicionālo saimniecisko darbību kā par sabiedrības un tās kultūras pastāvēšanas pamatu. Kā visplašāk pārstāvētas minamas nodarbošanās pamatnozares — zemkopība un lopkopība, palīgnozares — amatniecība un zveja. Abas pēdējās nodarbes vairākos apvidos gan bija kļuvušas par galvenajām, jo pastāvēja to attīstībai īpaši labvēlīgi apstākļi. Ir arī materiāli par dravniecību, meža darbiem un citām nodarbēm.

Tradicionālo nodarbošanās nozaru izzināšana kopš 50. gadiem ir mūsu darba pamatvirziens. Tāpēc arhīvā ir sakoncentrētas ziņas, kas vāktas pēc īpaši izstrādātām programmām un nekur citur nav atrodamas. Vairākas nodarbes par sistemātiskas pētīšanas objektiem kļuva tikai etnogrāfijas nodaļas pastāvēšanas gados, piemēram, audēju, kokapstrādātāju un podnieku amati, lopkopība un zveja.

Vispārinot etnogrāfu arhīvā esošos dotumus, jāsaka, ka tie stāsta par nodarbju izplatību un raksturu, darba organizāciju, darba rīkiem un paņēmieniem, par ražotāju nepārtrauktiem meklējumiem darba un ražojumu uzlabošanā.

Izzinot nodarbošanās nozares, esam sekojuši arī to ražojumu attīstības gaitai. Tādā kārtā ir savākti bagātīgi dotumi par Latvijas iedzīvotāju materiālo kultūru, tās attīstību, izmantošanu, sociālo seju un rotāšanu. Mums ir plaši vākumi par visu minēto nozaru darba rīkiem, par tautas celtniecību, mājas iekārtas priekšmetiem, saimniecības piederumiem, apģērbiem, adījumiem, audumiem, uzturu, lauksaimniecības transporta līdzekļiem un citām jomām, kas veidoja Latvijas zemnieka, zvejnieka, amatnieka un cita darba darītāju dzīves vidi.

Ciešā saiknē ar nodarbošanās nozarēm, it īpaši ar amatniecību, desmitiem gadu ir vākti materiāli par tautas lietišķās mākslas izstrādājumiem un to darinātājiem. Čpaši bagātas ir ziņas par adījumiem, audumiem, izšuvumiem, koka izstrādājumiem, keramiku un apģērbiem. Vākumā ir nopietna bāze perspektīviem pētījumiem par latviešu ornamenta attīstību. Mūsu materiālu būtiska iezīme ir tā, ka kolekcija ļauj skatīt tautas lietišķo mākslu kā savdabīgu radošas darbības nozari, kura veido mājokļa, sētas un vēl plašāku kultūrvidi. Latviešu kultūrvides veidošanas tradīcijām un to pārmantošanai var būt liela praktiska loma Latvijas sakopšanā. Tādēļ ir vajadzīgas pastāvīgas rūpes par šo tradīciju popularizēšanu, kas iespējams vienīgi, izdodot attiecīgas publikācijas.

Viena no būtiskākajām datu kopām etnogrāfijas nodaļas arhīvā atspoguļo etniskos procesus Latvijā, tajā skaitā iedzīvotāju sastāva veidošanos, starpetniskās attiecības, latviešu un citu etnosu kultūras sakarus, kultūru mijiedarbību un daudz ko citu. Ziņas atrodamas dokumentos, aptauju anketās, dažādos pierakstos, amatnieku, lopkopju, zemkopju, zvejnieku un citu profesiju darba rīkos, būvju, mājokļu iekārtas priekšmetu un citu materiālās kultūras objektu formās, konstrukcijās, rotājumos, bet it īpaši nosaukumos. Kartējot šos dotumus, skaidri iezīmējas Latvijā un Austrumbaltijā pastāvējušo kultūras sakaru virzieni, intensitāte un saturs, kaimiņu etnosu kultūras kopības zonas un Latvijas vēsturiski etnogrāfiskais iedalījums.

Jau minētais bagātais ziņu kopums par Ziemeļkurzemes lībiešu dzīves veidu un kultūru, par Daugavas un Salacas lībiešu kultūras reliktiem Rietumvidzemē un Piedaugavā, par dažādos apvidos dzīvojušām igauņu grupām, kā arī par Bārbeles—Stelpes—Kurmenes apkārtnes krieviņu jeb votu paliekām, par viņu saimniecisko darbību, etniskās apziņas, valodas un citu etnisko iezīmju saglabāšanos dod iespēju attēlot visplašāko etnisko procesu Latvijā, t.i., dažādu Baltijas somu etnisko grupu saplūšanu ar latviešiem.

Tā procesa norise ir visai pamācoša latviešiem. Valsts vadības ievērību pelna ne mazāk pamācošie materiāli par to, kā latvieši 50.—80. gados sāka zaudēt savu etnisko apziņu un valodu, arvien biežāk stājās etniski jauktās laulībās un pat pārgāja citās tautībās, it īpaši krievu. Šā procesa detalizētam izklāstam mūsdienās būtu liela praktiska nozīme, kaut vai saiknē ar pašlaik visai kritisko mazo skolu, bibliotēku, rajonu muzeju un citu kultūras iestāžu stāvokli, saiknē ar pašreizējo neredzēti nevērīgo attieksmi pret tautas tradicionālās kultūras vērtībām un to popularizēšanu. Padomju varas gados viens no latviešu asimilēšanas sekmēšanas paņēmieniem bija tieši garīguma uzturēšanas objektu slēgšana un to iedarbības spēju mazināšana.

Etnogrāfijas nodaļas zinātniskā arhīva nozīme mūsdienu Latvijai: 1. Tā ir starptautiski nozīmīga salīdzināmo vēstures un kultūras vēstures pirmavotu krātuve, kas izmantojama Viduseiropā un Ziemeļaustrumeiropā noritējušo etnisko un kultūrvēsturisko procesu izzināšanai. 2. Tas ļauj izdarīt dziļus pētījumus Latvijas iedzīvotāju saimnieciskās darbības, sociālo attiecību, dzīves veida, materiālās un garīgās kultūras vēsturē, kā arī baltu, Baltijas somu, ģermāņu un slāvu tautu etniskajā vēsturē un kultūras sakaru vēsturē. Arhīvs sniedz visai pamācošus dotumus starpetnisko attiecību veidošanai, tajā skaitā par etniskās apziņas uzturēšanas nepieciešamību. 3. Arhīva datu publicēšana var sekmēt Latvijas iedzīvotāju tradicionālās saimnieciskās darbības, materiālās un garīgās kultūras veidošanas, cilvēku darba un sadzīves attiecību uzturēšanas racionālo principu pārmantošanu. Ievērojot, ka šie principi veidojušies daudzu paaudžu rīcības gaitā un izrādījušies piemēroti Austrumbaltijas apstākļiem. Pēdējos 50 gados šo principu pastāvēšana tika vardarbīgi pārtraukta. Daļa no tiem ir nepamatoti aizmirsta un gaida atdzimšanu. Šie principi var sekmēt pretstāvēšanu tām negatīvajām iezīmēm, kas mūsdienu Latvijā mehāniski ienāk no dažādām ārzemēm, kropļo mūsu valodu un traucē latviešu kultūras attīstību. 4. Arhīvs var sniegt daudz ierosmju radošiem darbiniekiem tautas lietišķās mākslas, lauku sētu, celtņu un to iekārtas veidošanas un citās jomās. Tam ir nepārvērtējama izglītojoša nozīme. 5. Arhīvs ir izmantojams arodskolu un vidusskolu audzēkņu, kā arī augstskolu studentu mācību darbā, dažādu mācību līdzekļu sagatavošanā.

Etnogrāfisko ziņu arhīva vērtību ilgstošu saglabāšanu apdraud: 1. Pašreizējās arhīva telpas nepiemērotība unikālu materiālu glabāšanai un izmantošanai. 2. Tehniskā un finansiālā nenodrošinātība. Tā neļauj iekārtot arhīvu atbilstoši elementārām mūsdienu prasībām, tajā skaitā kopēt oriģināldokumentus, lai pasargātu tos no nolietošanās, novērst dokumentu pārblīvētu glabāšanu, veidot kartotēkas, datorizēt ziņas. 3. Absolūti nepietiekams finansējums zinātnisko ekspedīciju turpināšanai un arhīva papildināšanai, zinātnisku darbu un materiālu izdošanai. Tas paralizē zinātnisko darbinieku radošo iniciatīvu, rada bezcerības sajūtu, spiež spējīgus cilvēkus aiziet no zinātniskā darba, atņem iedzīvotājiem iespēju gūt objektīvu informāciju par savas tautas vēsturi un tās kultūras vērtībām. 4. Etnogrāfisko ziņu arhīva uzturēšanai un ilgstošai saglabāšanai, tajā skaitā komunālo maksājumu segšanai, ir vajadzīgs ikgadējs pietiekams bāzes finansējums, lai grantu nauda paliktu tikai tiešajam pētniecības darbam. Vienīgo racionālo risinājumu saskatu Latvijas arheoloģijas un etnogrāfijas institūta dibināšanā. Tam piešķirams nacionālā institūta statuss un nodrošināms attiecīgs finansējums. Turpinoties līdzšinējai praksei, var aiziet bojā neatjaunojamas kultūras vērtības.