Šai Latvijas Valsts prezidenta balvai ir pasaules skaņa

Norberts Klaucēns, Latvijas Republikas goda konsuls Čikāgā, pirms Valsts prezidenta misijas Amerikā, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis jūnijā dosies uz ASV, lai Ņujorkā kopā ar abu pārējo Baltijas valstu prezidentiem saņemtu reprezentablo Austrumu—Rietumu studiju institūta gadskārtējo balvu. Daudz darba šī notikuma sagatavošanā ieguldījis arī mūsu valsts goda konsuls Ņujorkā Norberts Klaucēns, kurš ir Austrumu—Rietumu studiju institūta (ARSI) balvu pasniegšanas ceremonijas līdzpriekšsēdētājs. Norberts Klaucēns atkal kārtējo reizi ir Rīgā un sniedza interviju “Latvijas Vēstnesim”.

— Lūdzu, pastāstiet par šiem apbalvojumiem!

— Tos pasniedz ASV Austrumu—Rietumu studiju institūts, kas dibināts 1981. gadā. Institūtam ir pārstāvniecības Prāgā un vēl dažās Viduseiropas un Austrumeiropas pilsētās. ARSI ir ļoti aktīvi darbojies, īpaši starptautisko konsultāciju jomā, palīdzot Austrumeiropas valstīm pielāgoties vai pāriet uz Rietumu sistēmas principiem. Katru gadu šis institūts apbalvo vairākus pasaules valstu politiskos līderus. Pērn šo balvu saņēma bijušais ASV prezidents Dž. Bušs, to saņēmis arī Ukrainas prezidents L. Kučma, bijušais ANO ģenerālsekretārs Peress de Kueljars un citi pazīstami politiķi. Tā ir patiešām reprezentabla balva.

Šogad institūts nolēmis apbalvot visu triju Baltijas valstu prezidentus — Gunti Ulmani, Lennartu Meri un Aļģirdu Brazausku. Sakarā ar to katrai valstij bija jāizvirza savs šīs ceremonijas līdzpriekšsēdētājs. Aivars Baumanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks ANO, mani lūdza šo pienākumu uzņemties, es to arī uzņēmos. Arī tagad esmu Rīgā, gatavojot šo ceremoniju un Latvijas delegācijas braucienu uz ASV. Esmu vairākkārt bijis pie Valsts prezidenta.

Tikos arī ar Ministru prezidenta biedru Ziedoni Čeveru un 16 Latvijas uzņēmējiem, kas būs šīs delegācijas sastāvā. Man jākārto daudzi un dažādi jautājumi, daudz kas ir jāizskaidro, jāsaskaņo, jānorunā.

— Kāds jums ir kontakts ar amerikāņu pusi, īstenojot šo projektu?

— Man ir ļoti labs kontakts ar ASV Austrumu—Rietumu studiju institūta prezidentu Džonu Edvīnu Mrozu. Viņš ir ticies ar visiem trim Baltijas valstu prezidentiem, un Latvija viņam esot patikusi vislabāk, Valsts prezidents Guntis Ulmanis tāpat.

— Kā jūs sadarbojaties ar Latvijas misiju ANO Ņujorkā?

— Aivaru Baumani es pirmoreiz sastapu aizpagājušajā gadā, kad Valsts prezidents G. Ulmanis Čikāgā atklāja goda konsulātu. Viņš ir tiešām unikāls cilvēks. Mūsu sadarbība ir efektīva un rezultatīva. A. Baumanis atbild uz visām vēstulēm, reaģē uz visiem tālruņa zvaniem, viņa darbā nav citrkārt tik bieži vērojamā ierēdņu letarģija. Viņš spēj acumirklī pielāgoties daudzajām neparastajām situācijām ANO. Pašlaik mūsu sadarbība galvenokārt ir saistīta ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa apbalvošanas ceremoniju jūnijā, un arī šeit tā ir ļoti produktīva.

— Vai šis apbalvojums mūsu Valsts prezidentam kaut kā ietekmē arī Latvijas tēla veidošanu?

— Es šaubos, vai to var izteikt konkrētos skaitļos, bet tam ir ļoti liela nozīme starptautiskā mērogā. Tie nav izpriecas braucieni, tie tiek rīkoti Latvijas ārpolitisko interešu vārdā. Un šis ir viens no gadījumiem, kad Latvijas vārds ļoti pozitīvi izskanēs globālā mērogā. Guvums Latvijas prestižam būs milzīgs.

— Kādas rūpes jums vēl nākušas klāt, kopš esat Latvijas Republikas goda konsuls Čikāgā?

— Kādu laiku daudz pūļu prasīja dokumentu legalizācija, ko mēs izpildījām kā vienu savu pienākumu. Taču kopš 1. februāra ir mainījušies likumi, un tagad mēs to vairs nedarām. Taču ir vēl daudz citu pienākumu. Informācijas izplatīšana par Latviju, piemēram, skolām, tirdzniecības kontakti. Jāatbild vai kā citādi jāreaģē uz katru pieprasījumu, katru vēstuli. Te man liela atzinība jāizsaka mūsu goda konsulāta administratorei Rutai Jostsonei, kura kārto ļoti daudzas šīs lietas. Manu darba dienu lielā mērā aizpilda kontakti ar diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Es tagad esmu diplomātiskā korpusa finansists un tādējādi pārstāvu visu Čikāgas diplomātisko korpusu. Bieži notiek diplomātiskās pieņemšanas. Neaiziet uz kādas citas valsts pārstāvja rīkoto pieņemšanu nozīmētu it kā izrādīt necieņu pret šo tautu un zemi. Čpaši cieši kontakti man ir arī ar ASV Imigrācijas un naturalizācijas dienestu.

— Kas uztur goda konsulātu? Vai jūs šīm vajadzībām saņemat naudu no Latvijas?

— Es simtprocentīgi visu maksāju tikai no saviem līdzekļiem. Telpas mums ir samērā lielas. Tās atrodas manas firmas galvenajā birojā. Tur ir ASV un Latvijas karogi un Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa portrets ar viņa autogrāfu. G. Ulmanis atklāja šo goda konsulātu pirms diviem gadiem 12. maijā, kad ciemojās Čikāgā.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu firmu, kas jums dod iespēju uzturēt arī konsulātu! Ne katrs to varētu.

— Grūti pateikt, kas to varētu un kas to vēlētos. Ārzemēs ir daudz ļoti spējīgu cilvēku, kas to varētu, bet jautājums — vai viņi to vēlas darīt. Jo šis uzdevums ir samērā grūts un prasa daudz laika un enerģijas. Ja man tagad nebūtu jābūt Rīgā, es varētu sauļoties un spēlēt golfu Puertoriko pludmalē. Bet es daru šo darbu, jo esmu uzņēmies atbildību.

— Kā jūs Amerikā kļuvāt par “lielu vīru”?

— Atbilde ir atkarīga no tā, ko jūs saucat par “lielu vīru”. Bagāts? Šeit viens no populārākajiem vārdiem ir “miljonārs”. Taču es nekad neesmu varējis saprast, kā iespējams novērtēt, vai viens cilvēks ir vai nav miljonārs. Es ļoti lielai cilvēku daļai varētu viņu īpašumus novērtēt tā, ka viņi iznāktu miljonāri — ja novērtē, cik maksā māja, zemes gabals, mašīna un viss cits, kas viņam pieder. Tā, manuprāt, ir tāda fasonīga frāze par tiem miljonāriem.

Par sevi varu teikt, ka mans dzīvesveids ir samērā ērts un finansiāli bezbēdīgs. Bet 1980. gadā es gandrīz vai bankrotēju. Tolaik būvēju mājas, bet aizņēmuma procenti uzkāpa līdz 22 procentiem, un man katru dienu interešu parāds vien bija jāmaksā kādi 4800 dolāru. Katru dienu! Tas bija lielu pārdzīvojumu laiks. Bet... katram mākonim ir sudraba maliņa. Pēc šiem pārdzīvojumiem es atkal vairāk pievērsos zemei un pamatvērtībām. Ar to, kas man bija atlicis, sāku atkal visu no gala.

— “Latvijas Vēstneša” lasītājiem būs interesanti uzzināt plašāk arī par jūsu dzīvi. Cik jums bija gadu, kad atstājāt Latviju?

— 1949. gada oktobrī man bija deviņi gadi. Es daudz ko atceros no Latvijas. Atceros, kā mēs vasarās dzīvojām Latgalē pie vecāsmammas Baltinavas “Krastmaļos”. Nesen apciemoju šo vietu. Bet vecās mājas tur vairs nav, jo komunistu laikā kāds vietējais “aparatčiks” bija no tās mājas paņēmis visus ķieģeļus, arī logus un durvis, un no šiem materiāliem uzcēlis sev māju.

— Kas jums palicis prātā no pēdējām dienām dzimtenē?

— Mēs izbraucām no Rīgas ar vienu no pēdējiem vācu transportkuģiem. Cik atceros, tas bija 9. oktobrī. No tēva nemaz neatsveicinājos. Mēs bijām kuģa apakšējā stāvā, un māte teica, ka satiksimies ar tēvu pēc pāris nedēļām Minhenē, ja viņš atkāpsies ar vācu armiju. Tajā naktī, kad izbraucām no Rīgas ostas, pret mums tika vērsti vairāki krievu zemūdeņu uzbrukumi. Un krievi esot paziņojuši, ka mūsu kuģis ir nogrimis. Iespējams, ka tieši tādēļ mans tēvs, satriekts par šo ziņu un mocīdamies ar sirdssāpēm, Rīgā nebija pietiekami uzmanīgs, un krievi viņu noķēra.

Savā laikā, kad Latvijas iekšlietu ministrs bija Vaznis, es dabūju attiecīgus arhīva materiālus un izlasīju, par ko mans tēvs tika notiesāts un izvests. Tur bija teikts, ka viņš esot bīstams pretpadomju elements un esot veicis izlūkošanas darbības. Viņu izsūtīja uz Sibīriju. Un tikai pēc kādiem 18 gadiem viņam atļāva braukt atpakaļ uz... Igauniju. Nevis uz Latviju. Tur, Igaunijā, viņš arī ir miris.

— Kas jūs esat pēc izglītības?

— Iebraucot Amerikā, es attiecīgajā anketā savu gadu skaitu palielināju par trim, lai varētu strādāt un nopirkt automašīnu. Skola palika kādā trešajā vai pat sestajā vietā. Karadienesta laikā biju īpašā izpletņlēcēju vienībā. Tur es nokļuvu ļoti labi izglītotu cilvēku vidē. Kārtīgi apguvu angļu valodu. Tagad pārvaldu septiņas valodas — uz valodām man ir dotības. Pēc armijas valdība man par brīvu piedāvāja universitātes izglītību un es izmācījos par būvinženieri. Tagad man pieder konsultantu firma, tā darbojas jau vairāk nekā 30 gadu. Mēs projektējam galvenokārt slimnīcas. Taču sākām ar suņu būdām un veikaliem, kā jau vienmēr, sākums bija grūts.

— Jūs Latvijā esat sponsorējis vairākas kultūras programmas. Čpaši atzinīgi novērtēta jūsu sponsorētā ļoti savdabīgā dokumentālā filma “Gājiens ar krokodilu”.

— Paldies par šiem vārdiem! Es arī saņēmu balvu “Lielā Kristapa” ceremonijā. Tur visiem piešķīra balvas par talantu mākslā, bet man piešķīra balvu par to, ka es atvēru savu naudas maku. Taču ceru, ka varbūt kādreiz šādu balvu nopelnīšu arī citā veidā. Jo arī pats esmu daudz rakstījis, un tas ir publicēts. Tagad rakstu grāmatu.

Man jau pirms tam bija gatavs arī viens filmas scenārijs, ko biju iecerējis filmēt Latvijā. Bet iegadījās tā, ka iepazinos ar Imantu Ziedoni, ļoti talantīgu un inteliģentu cilvēku. Viņš vērsās pie manis ar šo ideju, arī Ivars Seleckis. Šaubos, vai citā gadījumā būtu piekritis šai idejai, bet šo cilvēku kvalitāte atņēma visas šaubas, un es ar lielāko prieku arī sadarbojos.

— Par ko jūs rakstāt savu grāmatu?

— Saka — man esot unikāls humors. Tā arī ir, es uzskatu, ka bez humora nevar dzīvot. Mans humors varbūt daudzreiz tiek pārprasts. Bet humoram tomēr jābūt. Tagad es rakstu par savu dzīvi bēgļu gaitās. Turklāt man ir divas tā pa pusei uzrakstītas grāmatas. Viena ir par manām karadienesta gaitām, bet otra ir politisks romāns, kurā es “paķeru politiku aiz astes”.

— Kā jums, no Amerikas raugoties, izskatās pašlaik Latvijā notiekošais?

— Es uz Latviju pašlaik raugos ļoti pozitīvi. Ārkārtīgi pozitīvi! Man patiešām apnīk visa tā vaidēšana, cik mēs esot nabagi un kā tikai visa mums neesot... Es tos vaidētājus aizvedīšu uz Ameriku un parādīšu tādu vietu, kur, starp citu, arī dzīvo Amerikas pilsoņi, nevis tikai kaut kādi nelegālie imigranti. Un, ja es teikšu, ka atstāšu viņus tur, viņi uz ceļiem lūgsies, lai es viņus vedu atpakaļ uz Latviju. Zāle jau vienmēr sētas otrā pusē izskatās zaļāka. Bet vienmēr jau viņa tur nav zaļāka. Kas attiecas uz Latviju — jā, es patiešām esmu ļoti apbēdināts, ka daļai cilvēku šeit ir traģisks stāvoklis — pensionāriem, mātēm ar maziem bērniem, slimniekiem utt. Bet, no otras puses, piecos gados jau arī nevar sagaidīt brīnumus. Un nav jau nevienas zemes, kurā nebūtu arī nabadzības. Tā ir katrā zemē. Arī Amerikā. Statistika liecina, ka katrās desmit minūtēs vienā cilvēkā “ieiet” lode — vai nu ievaino, vai nošauj. Bet mēs tomēr katru rītu ceļamies, nožāvājamies, iedzeram savu apelsīnu sulu, palasām avīzi, un dzīve iet uz priekšu. Latvijā — ja kāds Bastejkalnā dabū pa purnu, tad visi uzreiz raksta, ka tā neesot vairs civilizēta zeme un ka te esot milzīga noziedzība utt. Es mēdzu cilvēkiem pajautāt: vai jums labāk patiktu braukt Ņujorkā ar apakšzemes vilcienu trijos no rīta vai staigāt naktī pa Bastejkalnu ar mobilo telefonu rokā? Es labāk pa Bastejkalnu staigāšu — tas noteikti būs drošāk. Un, ja saka, ka Latvija esot nabadzīga zeme, tad aizbrauciet uz lidostu un paskatieties: atlido “SAS, Lufthansa”, vēl citu kompāniju lidmašīnas. Jūs domājat, cilvēki ar tām atlido, lai ko dāvinātu? Palīdzētu? Nē! Viņi grib šajā zemē ko iegūt, nopelnīt vai izvest ko ārā. Viņi gatavi maksāt ārkārtīgi augsto naudu par viesnīcu, pārtiku, ceļu. Var jau būt, ka daļa no viņiem patiešām ir muļķi. Bet lielākā daļa nav muļķi! Tie ir rafinēti biznesmeņi. Un vai jūs domājat, ka visi šie rafinētie biznesmeņi brauktu šurp un izdotu lielu naudu vienā nabadzīgā zemē?! Es šaubos. Viņi taču nebrauc uz Somāliju, uz Burundiju vai uz Ugandu. Viņi brauc uz Latviju.

Es nepiekrītu, ka Latvija būtu nabadzīga zeme, ka mums būtu grūts liktenis utt. Grūtības? Jā, arī es šeit daudzreiz esmu pārdzīvojis grūtības. Bet kur to nav?! Te visu laiku izceļ noziedzības augsto līmeni un uzsver, cik cilvēks esot apdraudēts. Jā, žēl, ka tas tā ir. Bet pasaulē nav nevienas zemes, kur cilvēks nebūtu apdraudēts. Uz Latviju jāskatās tajā pašā kontekstā, kā cilvēki skatās uz visām citām zemēm pasaulē. Es teiktu, ka mums arī ar domāšanu viss ir pilnīgā kārtībā. Ja mums ir kāds mazs trūkumiņš, varbūt kāds 5 procentu slānītis — tad tas latviešiem ir pieredzes trūkums tieši tajā sistēmā, kurā mēs tagad gribam pāriet. Ja es gribētu pāriet uz jūsu veco — pseidosociālistisko sistēmu, tad man arī būtu tādas pašas grūtības, kādas tagad ir jums. Ir jāgaida! Jūs domājat, bija viegli, kad es iebraucu Amerikā 1950. gadā? Bet mēs visas grūtības pārvarējām. Tāpat tās pārvarēsim arī Latvijā.

— Vai jums ir liela ģimene?

— Man ir divas meitas, vienai ir 30 un otrai 16 gadi. Vecākā meita man ir piešķīrusi divus mazdēlus. Man ir normāla ģimenes dzīve. Tā gan nav īpaši viegla tāpēc, ka es bieži esmu Latvijā. Bet es savukārt nebūtu pietiekami laimīgs dzīvesbiedrs, ja paliktu mājās. Mana sieva ir saprātīga sieviete un saprot mani. Ja es būtu apprecējis vienu tipisku amerikānieti, kuras uzskata, ka viņām jābūt procentuāli tādām pašām tiesībām un noteikšanai kā vīram, tad mūsu laulība būtu izjukusi jau sešu mēnešu laikā. Bet mēs jau esam kopā 34 gadus. Dievs man daudzreiz ir palīdzējis dažādās dzīves krustcelēs. Palīdzējis palikt dzīvam. Varbūt Dievs pielicis pirkstu arī pie manas dzīvesbiedres izvēles. Es esmu katolis un apmēram reizi mēnesī aizeju uz baznīcu. Mēs dzīvojam ļoti ticīgi. Jo gan izpletņlēcējos, gan citās dzīves situācijās man ir bijušas dažādas avārijas. Ja kāds man varētu izskaidrot, kāpēc es tajās negāju bojā vai netiku ievainots, tad varbūt es neticētu Dievam. Bet neviens man to nevar izskaidrot, un arī es pats to nevaru izskaidrot. Tāpēc es ticu, ka ir Dievs. Kāds mani dzīvē vada un palīdz man. Pārvalda manu likteni.

— Ko jūs gribat novēlēt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem?

— Es jums novēlu to pašu, ko vēlu arī sev (es jau sevi šeit neredzu kā kādu izņēmumu — es taču šeit daudz esmu darījis, daudz kopā ar jums pārdzīvojis. Es šeit biju 1991. gada augusta slavenajā nedēļā. Domāju, ka par to arī man pāris svītriņu uz piedurknes pienākas). Visvairāk es vēlētos, lai latvieši sāktu cienīt latviešus. Un lai latvieši visu laiku neskatās uz ārzemniekiem — it kā tie būtu gudrāki, it kā viņu preces būtu labākas. Šeit Latvijā ir tāds lozungs “Izvēlies Latvijas preci!”. Pasakiet — no kurienes tad tā Latvijas prece rodas? Tā rodas no latviešu strādniekiem, no latviešu darba spējām, no latviešu prātiem utt. Bet, ja šeit kāda ārzemju firma rīko savu semināru, tad cilvēki no ministrijām un citurienes kā skudriņas tek uz šiem semināriem, lai tikai nebūtu sekundi par vēlu. Taču pašiem latviešiem ir daudz gaišu, intelektuālu prātu, kas varētu rīkot seminārus vēl ar daudz labākas informācijas piedāvājumu, — bet uz tiem neviens nenāk. Tā ir tā traģēdija. Te var nokritizēt savu ministru, var nokritizēt prezidentu — visi teiks “bravo!”. Bet, tikko pieskaras kādam ārzemniekam, tā visi sāk viņu apsargāt. Kāpēc latvietis nekad nesargā latvieti?! Ja latvietis ir kritizējis ārzemnieku, tad citi latvieši viņu vēl pasper ar kāju. Vajadzētu tā, kā tas ir ģimenē: lai kādas nebūšanas ir šajā ģimenē, bet, kolīdz no ārpuses kāds ģimeni apsūdz, tā šī ģimene vienoti iet pretuzbrukumā. Tāpēc es gribētu, lai latvieši sāk vairāk cienīt latviešus un Latviju.

— Paldies par interviju un par lielo darbu, ko jūs Amerikā darāt Latvijās labā. Un lai Dievs jums palīdz arī turpmāk!

— Paldies par labajiem vārdiem! Man savukārt jāpateicas par šo izdevību, ko man devusi Latvija!

Ar Norbertu Klaucēnu, Latvijas Republikas goda konsulu Čikāgā, tikās Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Attēlā: Goda konsuls Norberts Klaucēns pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa. Jūnija nogalē viņi atkal būs kopā Ņujorkā — ARSI balvas pasniegšanas ceremonijā Latvijas Republikas Valsts prezidentam.
Foto no Norberta Klaucēna arhīva

— Kādu laiku daudz pūļu prasīja dokumentu legalizācija, ko mēs izpildījām kā vienu savu pienākumu. Taču kopš 1. februāra ir mainījušies likumi, un tagad mēs to vairs nedarām. Taču ir vēl daudz citu pienākumu. Informācijas izplatīšana par Latviju, piemēram, skolām, tirdzniecības kontakti. Jāatbild vai kā citādi jāreaģē uz katru pieprasījumu, katru vēstuli. Te man liela atzinība jāizsaka mūsu goda konsulāta administratorei Rutai Jostsonei, kura kārto ļoti daudzas šīs lietas. Manu darba dienu lielā mērā aizpilda kontakti ar diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Es tagad esmu diplomātiskā korpusa finansists un tādējādi pārstāvu visu Čikāgas diplomātisko korpusu. Bieži notiek diplomātiskās pieņemšanas. Neaiziet uz kādas citas valsts pārstāvja rīkoto pieņemšanu nozīmētu it kā izrādīt necieņu pret šo tautu un zemi. Čpaši cieši kontakti man ir arī ar ASV Imigrācijas un naturalizācijas dienestu.

— Kas uztur goda konsulātu? Vai jūs šīm vajadzībām saņemat naudu no Latvijas?

— Es simtprocentīgi visu maksāju tikai no saviem līdzekļiem. Telpas mums ir samērā lielas. Tās atrodas manas firmas galvenajā birojā. Tur ir ASV un Latvijas karogi un Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa portrets ar viņa autogrāfu. G. Ulmanis atklāja šo goda konsulātu pirms diviem gadiem 12. maijā, kad ciemojās Čikāgā.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu firmu, kas jums dod iespēju uzturēt arī konsulātu! Ne katrs to varētu.

— Grūti pateikt, kas to varētu un kas to vēlētos. Ārzemēs ir daudz ļoti spējīgu cilvēku, kas to varētu, bet jautājums — vai viņi to vēlas darīt. Jo šis uzdevums ir samērā grūts un prasa daudz laika un enerģijas. Ja man tagad nebūtu jābūt Rīgā, es varētu sauļoties un spēlēt golfu Puertoriko pludmalē. Bet es daru šo darbu, jo esmu uzņēmies atbildību.

— Kā jūs Amerikā kļuvāt par “lielu vīru”?

— Atbilde ir atkarīga no tā, ko jūs saucat par “lielu vīru”. Bagāts? Šeit viens no populārākajiem vārdiem ir “miljonārs”. Taču es nekad neesmu varējis saprast, kā iespējams novērtēt, vai viens cilvēks ir vai nav miljonārs. Es ļoti lielai cilvēku daļai varētu viņu īpašumus novērtēt tā, ka viņi iznāktu miljonāri — ja novērtē, cik maksā māja, zemes gabals, mašīna un viss cits, kas viņam pieder. Tā, manuprāt, ir tāda fasonīga frāze par tiem miljonāriem.

Par sevi varu teikt, ka mans dzīvesveids ir samērā ērts un finansiāli bezbēdīgs. Bet 1980. gadā es gandrīz vai bankrotēju. Tolaik būvēju mājas, bet aizņēmuma procenti uzkāpa līdz 22 procentiem, un man katru dienu interešu parāds vien bija jāmaksā kādi 4800 dolāru. Katru dienu! Tas bija lielu pārdzīvojumu laiks. Bet... katram mākonim ir sudraba maliņa. Pēc šiem pārdzīvojumiem es atkal vairāk pievērsos zemei un pamatvērtībām. Ar to, kas man bija atlicis, sāku atkal visu no gala.

— “Latvijas Vēstneša” lasītājiem būs interesanti uzzināt plašāk arī par jūsu dzīvi. Cik jums bija gadu, kad atstājāt Latviju?

— 1949. gada oktobrī man bija deviņi gadi. Es daudz ko atceros no Latvijas. Atceros, kā mēs vasarās dzīvojām Latgalē pie vecāsmammas Baltinavas “Krastmaļos”. Nesen apciemoju šo vietu. Bet vecās mājas tur vairs nav, jo komunistu laikā kāds vietējais “aparatčiks” bija no tās mājas paņēmis visus ķieģeļus, arī logus un durvis, un no šiem materiāliem uzcēlis sev māju.

— Kas jums palicis prātā no pēdējām dienām dzimtenē?

— Mēs izbraucām no Rīgas ar vienu no pēdējiem vācu transportkuģiem. Cik atceros, tas bija 9. oktobrī. No tēva nemaz neatsveicinājos. Mēs bijām kuģa apakšējā stāvā, un māte teica, ka satiksimies ar tēvu pēc pāris nedēļām Minhenē, ja viņš atkāpsies ar vācu armiju. Tajā naktī, kad izbraucām no Rīgas ostas, pret mums tika vērsti vairāki krievu zemūdeņu uzbrukumi. Un krievi esot paziņojuši, ka mūsu kuģis ir nogrimis. Iespējams, ka tieši tādēļ mans tēvs, satriekts par šo ziņu un mocīdamies ar sirdssāpēm, Rīgā nebija pietiekami uzmanīgs, un krievi viņu noķēra.

Savā laikā, kad Latvijas iekšlietu ministrs bija Vaznis, es dabūju attiecīgus arhīva materiālus un izlasīju, par ko mans tēvs tika notiesāts un izvests. Tur bija teikts, ka viņš esot bīstams pretpadomju elements un esot veicis izlūkošanas darbības. Viņu izsūtīja uz Sibīriju. Un tikai pēc kādiem 18 gadiem viņam atļāva braukt atpakaļ uz... Igauniju. Nevis uz Latviju. Tur, Igaunijā, viņš arī ir miris.

— Kas jūs esat pēc izglītības?

— Iebraucot Amerikā, es attiecīgajā anketā savu gadu skaitu palielināju par trim, lai varētu strādāt un nopirkt automašīnu. Skola palika kādā trešajā vai pat sestajā vietā. Karadienesta laikā biju īpašā izpletņlēcēju vienībā. Tur es nokļuvu ļoti labi izglītotu cilvēku vidē. Kārtīgi apguvu angļu valodu. Tagad pārvaldu septiņas valodas — uz valodām man ir dotības. Pēc armijas valdība man par brīvu piedāvāja universitātes izglītību un es izmācījos par būvinženieri. Tagad man pieder konsultantu firma, tā darbojas jau vairāk nekā 30 gadu. Mēs projektējam galvenokārt slimnīcas. Taču sākām ar suņu būdām un veikaliem, kā jau vienmēr, sākums bija grūts.

— Jūs Latvijā esat sponsorējis vairākas kultūras programmas. Čpaši atzinīgi novērtēta jūsu sponsorētā ļoti savdabīgā dokumentālā filma “Gājiens ar krokodilu”.

— Paldies par šiem vārdiem! Es arī saņēmu balvu “Lielā Kristapa” ceremonijā. Tur visiem piešķīra balvas par talantu mākslā, bet man piešķīra balvu par to, ka es atvēru savu naudas maku. Taču ceru, ka varbūt kādreiz šādu balvu nopelnīšu arī citā veidā. Jo arī pats esmu daudz rakstījis, un tas ir publicēts. Tagad rakstu grāmatu.

Man jau pirms tam bija gatavs arī viens filmas scenārijs, ko biju iecerējis filmēt Latvijā. Bet iegadījās tā, ka iepazinos ar Imantu Ziedoni, ļoti talantīgu un inteliģentu cilvēku. Viņš vērsās pie manis ar šo ideju, arī Ivars Seleckis. Šaubos, vai citā gadījumā būtu piekritis šai idejai, bet šo cilvēku kvalitāte atņēma visas šaubas, un es ar lielāko prieku arī sadarbojos.

— Par ko jūs rakstāt savu grāmatu?

— Saka — man esot unikāls humors. Tā arī ir, es uzskatu, ka bez humora nevar dzīvot. Mans humors varbūt daudzreiz tiek pārprasts. Bet humoram tomēr jābūt. Tagad es rakstu par savu dzīvi bēgļu gaitās. Turklāt man ir divas tā pa pusei uzrakstītas grāmatas. Viena ir par manām karadienesta gaitām, bet otra ir politisks romāns, kurā es “paķeru politiku aiz astes”.

— Kā jums, no Amerikas raugoties, izskatās pašlaik Latvijā notiekošais?

— Es uz Latviju pašlaik raugos ļoti pozitīvi. Ārkārtīgi pozitīvi! Man patiešām apnīk visa tā vaidēšana, cik mēs esot nabagi un kā tikai visa mums neesot... Es tos vaidētājus aizvedīšu uz Ameriku un parādīšu tādu vietu, kur, starp citu, arī dzīvo Amerikas pilsoņi, nevis tikai kaut kādi nelegālie imigranti. Un, ja es teikšu, ka atstāšu viņus tur, viņi uz ceļiem lūgsies, lai es viņus vedu atpakaļ uz Latviju. Zāle jau vienmēr sētas otrā pusē izskatās zaļāka. Bet vienmēr jau viņa tur nav zaļāka. Kas attiecas uz Latviju — jā, es patiešām esmu ļoti apbēdināts, ka daļai cilvēku šeit ir traģisks stāvoklis — pensionāriem, mātēm ar maziem bērniem, slimniekiem utt. Bet, no otras puses, piecos gados jau arī nevar sagaidīt brīnumus. Un nav jau nevienas zemes, kurā nebūtu arī nabadzības. Tā ir katrā zemē. Arī Amerikā. Statistika liecina, ka katrās desmit minūtēs vienā cilvēkā “ieiet” lode — vai nu ievaino, vai nošauj. Bet mēs tomēr katru rītu ceļamies, nožāvājamies, iedzeram savu apelsīnu sulu, palasām avīzi, un dzīve iet uz priekšu. Latvijā — ja kāds Bastejkalnā dabū pa purnu, tad visi uzreiz raksta, ka tā neesot vairs civilizēta zeme un ka te esot milzīga noziedzība utt. Es mēdzu cilvēkiem pajautāt: vai jums labāk patiktu braukt Ņujorkā ar apakšzemes vilcienu trijos no rīta vai staigāt naktī pa Bastejkalnu ar mobilo telefonu rokā? Es labāk pa Bastejkalnu staigāšu — tas noteikti būs drošāk. Un, ja saka, ka Latvija esot nabadzīga zeme, tad aizbrauciet uz lidostu un paskatieties: atlido “SAS, Lufthansa”, vēl citu kompāniju lidmašīnas. Jūs domājat, cilvēki ar tām atlido, lai ko dāvinātu? Palīdzētu? Nē! Viņi grib šajā zemē ko iegūt, nopelnīt vai izvest ko ārā. Viņi gatavi maksāt ārkārtīgi augsto naudu par viesnīcu, pārtiku, ceļu. Var jau būt, ka daļa no viņiem patiešām ir muļķi. Bet lielākā daļa nav muļķi! Tie ir rafinēti biznesmeņi. Un vai jūs domājat, ka visi šie rafinētie biznesmeņi brauktu šurp un izdotu lielu naudu vienā nabadzīgā zemē?! Es šaubos. Viņi taču nebrauc uz Somāliju, uz Burundiju vai uz Ugandu. Viņi brauc uz Latviju.

Es nepiekrītu, ka Latvija būtu nabadzīga zeme, ka mums būtu grūts liktenis utt. Grūtības? Jā, arī es šeit daudzreiz esmu pārdzīvojis grūtības. Bet kur to nav?! Te visu laiku izceļ noziedzības augsto līmeni un uzsver, cik cilvēks esot apdraudēts. Jā, žēl, ka tas tā ir. Bet pasaulē nav nevienas zemes, kur cilvēks nebūtu apdraudēts. Uz Latviju jāskatās tajā pašā kontekstā, kā cilvēki skatās uz visām citām zemēm pasaulē. Es teiktu, ka mums arī ar domāšanu viss ir pilnīgā kārtībā. Ja mums ir kāds mazs trūkumiņš, varbūt kāds 5 procentu slānītis — tad tas latviešiem ir pieredzes trūkums tieši tajā sistēmā, kurā mēs tagad gribam pāriet. Ja es gribētu pāriet uz jūsu veco — pseidosociālistisko sistēmu, tad man arī būtu tādas pašas grūtības, kādas tagad ir jums. Ir jāgaida! Jūs domājat, bija viegli, kad es iebraucu Amerikā 1950. gadā? Bet mēs visas grūtības pārvarējām. Tāpat tās pārvarēsim arī Latvijā.

— Vai jums ir liela ģimene?

— Man ir divas meitas, vienai ir 30 un otrai 16 gadi. Vecākā meita man ir piešķīrusi divus mazdēlus. Man ir normāla ģimenes dzīve. Tā gan nav īpaši viegla tāpēc, ka es bieži esmu Latvijā. Bet es savukārt nebūtu pietiekami laimīgs dzīvesbiedrs, ja paliktu mājās. Mana sieva ir saprātīga sieviete un saprot mani. Ja es būtu apprecējis vienu tipisku amerikānieti, kuras uzskata, ka viņām jābūt procentuāli tādām pašām tiesībām un noteikšanai kā vīram, tad mūsu laulība būtu izjukusi jau sešu mēnešu laikā. Bet mēs jau esam kopā 34 gadus. Dievs man daudzreiz ir palīdzējis dažādās dzīves krustcelēs. Palīdzējis palikt dzīvam. Varbūt Dievs pielicis pirkstu arī pie manas dzīvesbiedres izvēles. Es esmu katolis un apmēram reizi mēnesī aizeju uz baznīcu. Mēs dzīvojam ļoti ticīgi. Jo gan izpletņlēcējos, gan citās dzīves situācijās man ir bijušas dažādas avārijas. Ja kāds man varētu izskaidrot, kāpēc es tajās negāju bojā vai netiku ievainots, tad varbūt es neticētu Dievam. Bet neviens man to nevar izskaidrot, un arī es pats to nevaru izskaidrot. Tāpēc es ticu, ka ir Dievs. Kāds mani dzīvē vada un palīdz man. Pārvalda manu likteni.

— Ko jūs gribat novēlēt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem?

— Es jums novēlu to pašu, ko vēlu arī sev (es jau sevi šeit neredzu kā kādu izņēmumu — es taču šeit daudz esmu darījis, daudz kopā ar jums pārdzīvojis. Es šeit biju 1991. gada augusta slavenajā nedēļā. Domāju, ka par to arī man pāris svītriņu uz piedurknes pienākas). Visvairāk es vēlētos, lai latvieši sāktu cienīt latviešus. Un lai latvieši visu laiku neskatās uz ārzemniekiem — it kā tie būtu gudrāki, it kā viņu preces būtu labākas. Šeit Latvijā ir tāds lozungs “Izvēlies Latvijas preci!”. Pasakiet — no kurienes tad tā Latvijas prece rodas? Tā rodas no latviešu strādniekiem, no latviešu darba spējām, no latviešu prātiem utt. Bet, ja šeit kāda ārzemju firma rīko savu semināru, tad cilvēki no ministrijām un citurienes kā skudriņas tek uz šiem semināriem, lai tikai nebūtu sekundi par vēlu. Taču pašiem latviešiem ir daudz gaišu, intelektuālu prātu, kas varētu rīkot seminārus vēl ar daudz labākas informācijas piedāvājumu, — bet uz tiem neviens nenāk. Tā ir tā traģēdija. Te var nokritizēt savu ministru, var nokritizēt prezidentu — visi teiks “bravo!”. Bet, tikko pieskaras kādam ārzemniekam, tā visi sāk viņu apsargāt. Kāpēc latvietis nekad nesargā latvieti?! Ja latvietis ir kritizējis ārzemnieku, tad citi latvieši viņu vēl pasper ar kāju. Vajadzētu tā, kā tas ir ģimenē: lai kādas nebūšanas ir šajā ģimenē, bet, kolīdz no ārpuses kāds ģimeni apsūdz, tā šī ģimene vienoti iet pretuzbrukumā. Tāpēc es gribētu, lai latvieši sāk vairāk cienīt latviešus un Latviju.

— Paldies par interviju un par lielo darbu, ko jūs Amerikā darāt Latvijās labā. Un lai Dievs jums palīdz arī turpmāk!

— Paldies par labajiem vārdiem! Man savukārt jāpateicas par šo izdevību, ko man devusi Latvija!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors