Mūsu tautai un valstij — mūsu muzeji

Visa sākums Turaidā

Brīvdabas izstādes un koncerti pils pagalmā 17.maijā ievada Muzeja svētkus Turaidas muzejrezervātā. Šoreiz tie notiek bez muzeja saimnieces, jo Anna Jurkāne uzaicināta uz Starptautiskās muzeju dienas svinībām Barselonā. Turaidas muzejrezervāts izturējis pamatīgu konkurenci un iekļuvis Eiropas labāko muzeju sarakstā, no kura tiks izraudzīts un šajos svētkos paziņots 1995.gada labākais muzejs.

Jurkānes kundzi varam gaidīt mājās ar labām ziņām, bet paši aut kājas uz Turaidu, jo svētki tur turpināsies arī 18.maijā. Visu dienu notiks bezmaksas ekskursijas pa jauno ekspozīciju “Senā Līvzeme”.

Turaidas pilskalna zeme glabā lībiešu koka pils pamatus, aizsargsistēmas, būvju fragmentus un senlietas. Indriķa hronika vēsta par laiku, kad Turaidā atradās Kaupo pils. Šī lielā koka pils bija Gaujas lībiešu Turaidas valstiskā veidojuma centrs. Kā liecina arheoloģisko ekspedīciju dati, tā aizņēma lielāku teritoriju nekā vēlāk uzceltā mūra pils. Kad XIII gadsimtā krustneši piespieda lībiešus pieņemt katoļticību, pie Turaidas pils ierīkoja kapsētu kristīgiem lībiešiem. Šo nelielo, it kā mākslīgi uzbērto uzkalniņu tagad sauc par Baznīckalnu. Ar daudzajām lībiešu senvietām Turaida ir ļoti pateicīga vide Latvijas otras pamattautības vēstures pētniecībai. Muzeja darbības lokā tālab iekļauta Gaujas lībiešu kultūras apzināšana, pētīšana un atspoguļošana.

Kopš XIII gadsimta te atrodas Turaidas mūra pils komplekss ar divām nocietinātām priekšpilīm un arheoloģiskās izpētes gaitā atsegto pils aizsargsistēmu un seno būvju fragmentiem. Baznīckalna kompleksā ar viduslaiku kapsētu saglabājusies XVIII gadsimta koka baznīca. Te ir arī piemiņas vieta daiļajai Maijai — Turaidas Rozei (1601—1620).

Reiz Rožu svētkos dzejnieks Knuts Skujenieks te lasīja seno dāņu balādi “Havbors un Signe”, kam pamatā ir vēsturisks notikums un ko dāņi pazīst tāpat kā latvieši leģendu par Turaidas Rozi. Šajos svētkos dāņu tautas atmiņā glabātais stāstos par mīlestību un cilvēku likteņiem atdzīvosies muzikālā uzvedumā ar aktieru, mūziķu un dejotāju piedalīšanos.

Viduslaiku gaisotnē palīdzēs iejusties arī Siguldas, Krimuldas un Ropažu mākslas skolu audzēkņu darbu izstāde, seno ieroču demonstrējumi, cīņas uz baļķa, sacensības loka šaušanā un Rīgas jauniešu cirka skolas artistu priekšnesumi.

Kā arvien, svētkos čakli piedalās tautas daiļamata meistari. Sagatavota fotoizstāde “Kokamatniecības darba procesi un meistari”. Otra fotoizstāde atceļojusi no Zviedrijas: Siguldas draugu pilsētas Falčēpingas mākslinieks Torleifs Halvorsens, būdams liels ceļotājs un dabas draugs, savos fotomākslas darbos rāda dažādus eksotiskus zvērus, augus un kukaiņus un arī savas dzimtenes dabas ainavas.

Svētki Turaidā solās būt, kā allaž, koši un saturīgi, jo pamatā tiem — sūrais ikdienas darbs.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Dabas muzeja aicinājums

Starp daudzajiem mūsu valsts muzejiem īpašu vietu ieņem Latvijas Dabas muzejs. Tas ir viens no vecākajiem Rīgā, kā arī vienīgais kompleksais dabaszinātniskais muzejs, kurš varētu pretendēt uz Nacionālā Dabas muzeja statusu. Tā vēsture aizsākusies 1845.gadā vācbaltu zinātnieku, mediķu, farmaceitu un pedagogu dibinātajā Rīgas Dabaspētnieku biedrībā, kuras mērķis bija Baltijas, īpaši Latvijas teritorijas, dabas pētīšana, aprakstīšana un kolekciju veidošana, sniedzot sabiedrībai ne tikai interesantu dabas atspoguļojumu, bet arī pētījumu un jaunatklājumu praktiskas pielietošanas iespējas.

150 gadu laikā muzejs ir piedzīvojis gan spožus panākumus, gan lielu popularitāti un publikas atzinību. 1860.gadā tam pievieno slavenā Himzeļa privātmuzeja unikālās XVIII gs. kolekcijas, 1890.gadā, pārejot jauniekārtotās telpās, tas iegūst Doma muzeja nosaukumu un turpina sekmīgu darbību līdz 1939.gadam, kad tiek likvidētas visas vācbaltu biedrības. Vāciešiem aizceļojot, lielākā daļa muzeja bagātību tomēr paliek Latvijā un 1951.gadā nonāk K.Barona ielā 4, kur kopā ar Skolu muzeja kolekcijām iegūst pastāvīgu mājvietu tagadējā Latvijas Dabas muzejā.

Atvērsim smagās ozolkoka durvis un ieiesim arhitekta J.Baumaņa 1882.gadā celtajā namā!

Kinolektorija zālē demonstrētās kinofilmas par dabu, lekcijas un dažādi pasākumi piesaista gan skolēnu, gan vismazāko apmeklētāju uzmanību, toties izstāžu zālē prieku gūs gan muzeja seno eksponātu, gan jaunieguvumu, gan arī putnu un ķirzaku, ceriņu un gladiolu, sēņu un augļu cienītāji. Sava kārta pienāks arī gleznām, foto un lietišķajai mākslai — tik plašs ir rīkoto izstāžu klāsts.

Sešu muzeja nodaļu — ģeoloģijas, zooloģijas, entomoloģijas, botānikas, antropoloģijas un dabas aizsardzības ekspozīcijas sniedz bagātīgu izziņas materiālu nopietnām dabas studijām, bet dabas bezgalīgā daudzveidība ļauj izjust patīkamus atpūtas brīžus. Toties fondu nodaļā var uzzināt, ka tikai apmēram 5% no visa muzeja fondu apjoma ir izstādīti ekspozīcijās. Pārējais — ap 135 000 fondu vienību — glabājas muzeja fondos.

Kopš 1961.gada muzeja kolektīvs strādā direktora Viļa Krūmiņa vadībā, un par nerakstītu devīzi ir kļuvis teiciens: “Iepazīsim, lai aizsargātu!” — jo liela uzmanība tiek pievērsta dabas aizsardzības un ekoloģiskās izglītības jautājumiem.

Muzejā notiek arī nopietns zinātnisks darbs — Latvijas floras un faunas pētījumi. Atklājumi paleontoloģijā ir piesaistījuši ne tikai mūsu valsts, bet arī ārzemju zinātnieku interesi. Sevišķi aktuāla pašreiz ir muzeja darbinieku piedalīšanās Daugavas ielejas izpētē.

Augstu novērtējumu guvis muzeja taksidermistu — izbāžņu darinātāju veikums. Nevar nepieminēt arī muzeja bibliotēku, kuras lielākā daļa saņemta no Skolu muzeja, bet pašā pēdējā laikā to bagātīgi papildinājuši memoriālie dāvinājumi — ģeologa Valtera Pērkona un ievērojamā botāniķa Alfrēda Rasiņa bibliotēkas. Latvijā agrāk tik augsti vērtēto mecenātisma tradīciju cēluši godā brāļi Leons un Alfons Rubīni no Vācijas, dāvinot mūsu muzejam milzīgu skaitu sevišķi vērtīgu grāmatu.

Strādāsim un cerēsim, ka pusotra gadsimta vecais muzejs turpinās savu attīstības gaitā nākotnē, kā cilvēki šeit labprāt iegriezīsies, lai gūtu jaunas atziņas, pavadītu brīvu brīdi un vienmēr ieklausītos un iedziļinātos dabā, jo tā ir mūsu visgudrākā skolotāja.

Dace Pētersone,
muzeja fondu nodaļas
zinātniskā līdzstrādniece

Foto muzeja atmiņa

Par pašiem fotogrāfijas pirmsākumiem, fotogrāfa amata ienākšanu Latvijā un pirmajiem šī amata pratējiem stāsta Latvijas Fotogrāfijas muzeja ekspozīcija. 18.maijā tā apmeklētājus gaida pārsteigums: tiek atklāts fotosalons, kur jūtama fotogrāfijas rītausmas gaisotne.

Tas bija liels atklājums, kad 1839.gadā parādījās pirmie “gaismas” attēli. Tajā laikā tos sauca par dagerotipiem (atklājēja Dagera vārdā). Tie bija uzņēmumi uz apsudrabotām metāla plāksnēm. Lai iegūtu šādu attēlu, vajadzēja pozēt astoņas stundas. Līdz mūsdienām saglabājušies ļoti daudzi 19.gs. sākumposma dagerotipijas attēli. Vēlāk, sākot ar 1848.gadu, attēlu ieguva uz stikla plāksnes, ko sauca par ambrotipiju.

Latvijā ieceļoja daudz vācu fotogrāfu, un jauniesācējiem bija iespēja amata prasmi iegūt speciālos kursos, kas ilga trīs gadus. Pēc kursu beigšanas fotogrāfam izsniedza licenci un deva iespēju pašam atvērt savu fotosalonu.

Ar Mārtiņa Buclera darbību 1904.gadā Latvijā aizsākās aktīva fotogrāfijas attīstība. Viņš bija pirmais, kas latviešu valodā izdeva grāmatu par fotogrāfijas tehniku un attīstību. Mārtiņš Buclers bija pārliecināts, ka fotogrāfam vispirms pamatīgi jāapgūst savs amats, māksla sākas tikai pēc tam. Viņš Rīgā atvēra savu fotoveikalu un darbnīcu. Te visbiežāk pulcējās visi tā laika fotogrāfi. 1906.gadā izveidojās Latvijas Fotogrāfu biedrība. Parādījās pirmie izdevumi.

Šī rosība nenotiek Rīgā vien. Arī laukos atveras jaunas fotodarbnīcas. Fotografēšanās vispār bija vesels notikums, sevišķi jau laukos. Tāpēc arī šodien, skatoties vecajās fotogrāfijās, redzam tik švītīgus kungus un dāmas, svētdienīgi sapostus bērnus un svinīgas ģimenes bildes.

Fotogrāfijās redzama visa mūsu tautas vēsture. Pirmais pasaules karš, strēlnieki, Otrais pasaules karš, izsūtīšanas.

Pirmā pasaules kara laikā strādā tādi fotogrāfi kā brāļi un māsa Rustes, J.Rieksts un Vilis Rīdzenieks. Tapa arī mākslas fotogrāfijas un portreti. Tā Viļa Rīdzenieka uzņemtais Emīla Dārziņa mātes portrets 1928.gadā Vimbldonā ieguva zelta medaļu.

Arī tehnikas attīstība Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija pieteikami augstā līmenī. Par to liecina kaut vai valsts elektrotehniskās rūpnīcas VEF mazais MINOX aparāts. Daudzus gadus pēc kara Pēteris Korsaks vienu no tiem atradis kādā slēptuvē.

Katra fotogrāfija ietver sevī ne tikai attēlu vien, tie ir arī cilvēku likteņi. Mākslinieciskās vērtības savijas kopā ar vēsturiskajām.

Lielu zinātniskās pētniecības darbu paveicis Pēteris Korsaks. Jau 1984. un 1985.gadā, strādājot Brīvdabas muzejā, viņš apbraukāja laukus un vāca materiālus par mūsu fotogrāfiem. Viens no viņa atklājumiem ir Mārtiņš Luste. Dzimis 1884.gadā Valmieras apriņķī. No 1909. līdz 1912.gadam strādājis par fotogrāfa mācekli Valmierā, Pārgaujas Gailīšu mājās, pēc tam kļuvis par patstāvīgu darbinieku. Fotogrāfa amatu izvēlējušies visi trīs Lustu bērni — Mārtiņš, vecākais brālis Jūlijs un māsa Kristīne. Mārtiņš apprecas ar Eduarda Veidenbauma māsu un līdz Pirmajam pasaules karam strādā laukos par fotogrāfu. Kara laikā aiziet strēlniekos, nonāk līdz pat Maskavai.

Pārnācis no kara, Mārtiņš apmetas uz dzīvi Mazsalacā un no mātes Kristīnes manto fotodarbnīcu. Par piedalīšanos karā Mārtiņam Lustem Mazsalacas centrā piešķir zemi. Viņš ierīko fotosalonu un ražīgi strādā līdz sirmam vecumam.

Skaisti apgleznotie foni, kas savā laikā rotāja Mārtiņa Lustes fotosalonu, pirms dažiem gadiem nonāca Fotogrāfijas muzeja īpašumā. Tieši tie ar savu izteiksmīgumu un īpašo noskaņu arī rosināja izveidot fotosalonu. Sākot ar 18.maiju, katrs, kas to vēlēsies, te varēs arī nofotografēties.

Inta Kraskeviča

Mirkļi, kas palikuši mūžībai: Rūjienas fotogrāfa Eduarda Kalcenaua dēla Arvīda attēls, 1896.gads; latviešu foto klasiķis Vilis Rīdzenieks (1884—1962) un Marija, 1910.gads