DIPLOMĀTIJA

Es, Dānijas valsts pārstāvis, esmu noskaņots optimistiski

Mihaels Mecs Merhs (Michael Metz Mörch), Dānijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Intervijas sākums bija mazliet netradicionāls — kolīdz ar redakcijas fotogrāfu bijām ienākuši vēstnieka kabinetā, tā saimnieks sāka mums rādīt šeit izvietotos latviešu gleznotāju darbus. Un mūsu saruna aizsākās ar Mihaela Meca Merha domām par mākslas nozīmi latviešu tautas dzīvē. Vēstnieks vēl pastāstīja, ka sniedzis interviju dāņu televīzijas grupai, kas Rīgā gatavo raidījumu par Baltijas valstu mākslu. Ar to tad arī sākās vēstnieka intervija “Latvijas Vēstnesim”.

— Šī grupa cenšas izpētīt, kā politisko pārmaiņu laiks ietekmējis mūsu kultūras dzīvi. Viņi pēta, kāda tā bija agrāk un kāda tā ir tagad. Kāda tagad ir ārvalstu, piemēram, amerikāņu vai Rietumeiropas, kultūru ietekme uz Latvijas kultūras dzīvi. Šis raidījums būs balstīts uz pašu latviešu mākslinieku komentāriem. Es arī izteicu savu viedokli, kaut gan nevaru teikt, ka būtu liels latviešu mākslas speciālists. Man gan patīk vērot latviešu mākslu un daru to allaž, kad izdodas izbrīvēt laiku. Es apmeklēju mākslas izstādes, eju uz Operu.

Vienu gan esmu pamanījis — tas ir latviešu mākslas un visas latviešu kultūras spēks. Ir acīmredzams, cik liela bijusi latviešu kultūras nozīme latviešu tautas nacionālās identitātes nosargāšanā. Cik liela nozīme bijusi jūsu dziesmām, gleznām, jūsu valodai. Manuprāt, kultūrai latviešu tautas dzīvē 50 okupācijas gados bijusi daudz lielāka loma nekā parastai izdzīvošanai. Labs pamats tam bija latviešu tautas stiprās tradīcijas, kas šajos gados vēl nostiprinājās. Protams, tas ir mans personiskais viedoklis. Mani arī ļoti interesē, kā jūsu kultūra attīstās tagad, kad uz to vairs netiek izdarīts ārējs spiediens. Es zinu, ka latviešu kultūra, tāpat kā citas jomas Latvijā, tagad pakļauta privatizācijai. Zinu, ka tas nav viegls process.

— Mēdz teikt, ka tagad mūsu māksla ir brīva, taču — brīva arī no naudas.

— Jā, tā varētu teikt. Un tā tas ir daudzās valstīs.

— Sakiet, kāda bija pirmā informācija, ko jūs ieguvāt par Latviju?

— Mani pirmie priekšstati par Latviju radās piecdesmito gadu sākumā, kad biju pavisam mazs zēns. Esmu dzimis 1947.gadā. Bērnībā krāju pastmarkas, un manā kolekcijā bija arī neatkarīgās Latvijas valsts markas. Tās bija ļoti skaistas un radīja diezgan spilgtus priekšstatus par jūsu valsti. Aplūkojot šīs markas, man radās arī daudz jautājumu, un tā es uzzināju, ka šo netālo valsti ir okupējusi Padomju Savienība. Nevarētu gan teikt, ka daudzi cilvēki pie mums tolaik domāja par to. Tagad tas liekas briesmīgi, jo mēs taču atrodamies tik tuvu, vienas jūras dažādos krastos. Taču par sevi varu droši teikt, ka es jau bērnībā uzzināju un izjutu Baltijas valstu tobrīd nenormālo situāciju.

Latvijā pirmo reizi biju 1989. un 1990.gadā, toreiz SAS uzdevumā. Sākumā es šeit ierados kā aviosabiedrības padomnieks. Vēlāk izstrādāju SAS sadarbības stratēģiju ar šo reģionu. Tolaik Latvijai vēl nebija nevienas starptautiskas aviolīnijas, un es biju atbildīgs tieši par pirmās šādas aviolīnijas izveidošanu. Pirmā SAS aviolīnija Rīga — Kopenhāgena tika atklāta 1990.gada aprīlī. Drīz tika atklāts arī maršruts Rīga — Stokholma.

— Kādi bija jūsu pirmie iespaidi Latvijā?

— Toreiz mani visvairāk pārsteidza tas, cik ļoti Latvija bija līdzīga pārējām Ziemeļeiropas valstīm. Protams, padomju sistēma tolaik arī Rīgai bija uzspiedusi savu zīmogu — tā bija pelēcība, tā bija Rietumu cilvēkiem neierastā kontrole dažādās dzīves jomās. Taču ar visu to bija skaidri redzams, ka šī zeme pieder pie Rietumeiropas kultūras. Atceros, pirmoreiz ierodoties Rīgā, es nodomāju: “Varbūt tā izskatījās Kopenhāgena pirms 40 gadiem?”

Un vienlaikus es sajutu, ka starp mums nav nemaz tik liela distance. Kaut arī politiskā distance tobrīd vēl bija milzīga — 1989.gadā Latvija taču vēl bija inkorporēta Padomju Savienībā. Tobrīd man likās arī neloģiski un pat komiski, ka valstī, kas nebūt nav Krievija, visas lietas bija jākārto krievu valodā. Jā, tā nu tas bija — un tikai pirms sešiem septiņiem gadiem.

Es mazliet protu krievu valodu, un tolaik tas man ļoti palīdzēja. Bet kolīdz biju ieradies Latvijā, es nolēmu mācīties latviešu valodu. Diemžēl man tam allaž pietrūkst laika. Taču mazliet es protu latviski.

— Jūs noteikti zināt, ka jūsu kolēģis, ASV vēstnieks Lerijs Nepers mums sniedza intervijas latviešu valodā.

— Jā, protams, es to zinu. Es pat domāju, ka ikvienam, kurš strādā Latvijā, vajadzētu prast latviešu valodu — tas būtu normāli. Taču Dānija šodien gan ir bagāta valsts, taču tajā pašā laikā tā ir maza valsts. Līdz ar to mēs nevaram ieguldīt tik daudz naudas, lai apmācītu mūsu diplomātus runāt visās attiecīgo valstu valodās. Taču ceru, ka agrāk vai vēlāk arī es varēšu brīvi sarunāties latviski. Un tikai pēc tam turpināšu papildināt savas krievu valodas zināšanas. Jo, protams, arī šīs valodas zināšanas diplomātam ir svarīgas.

— Kāda ir jūsu specialitāte — pēc izglītības?

— Esmu studējis politoloģiju Orhūsas universitātē. Esmu strādājis ne tikai Ārlietu ministrijā, bet bijis arī pasniedzējs, vairākus gadus esmu strādājis Ziemeļāfrikā, arī Eiropas Savienības institūcijās Briselē. Esmu darbojies Starptautiskajā enerģētikas aģentūrā Kopenhāgenā, piedalījies Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas izstrādāšanā. Divus gadus biju Dānijas televīzijas komerckanāla izpilddirektors. Tā ka manā darbībā tradicionālā diplomāta karjera bijusi apvienota ar darbiem citās jomās.

— Ko jūs izjutāt, kad tikāt norīkots par vēstnieku Latvijā?

— O, man bija gluži fantastiska iespēja — es varēju izvēlēties starp vairākām valstīm. Tā kā esmu diplomāts, es nevaru nosaukt otru valsti, ko man piedāvāja. Varu tikai pateikt, ka tā ir skaista, silta zeme ar daudz labāku klimatu. Taču es izšķīros par iespēju strādāt Dānijas kaimiņvalstī Latvijā, kur notiekošie procesi ir daudz būtiskāki Dānijai.

Diplomāta dzīvē bez diplomātiskā protokola pasākumiem ļoti svarīgi ir kontakti ar vietējo sabiedrību, ar tautu. Es cenšos iedibināt kontaktus starp Latvijas un Dānijas partneriem, kas gribētu piedalīties jūsu nācijas jauncelsmes procesā, kurā Dānija vēlas sniegt aktīvu palīdzību. Varu arī pateikt, ka, izšķiroties par vēstnieka darbu Latvijā, es atteicos no ārkārtīgi izdevīgā izpilddirektora amata komerctelevīzijā. Esmu pārliecināts, ka daudzi citi manā vietā izšķirtos par labu komerctelevīzijai. Taču dzīve jau nesastāv tikai no naudas. Man ir svarīgi darīt darbu, kurā es gūstu pozitīvas emocijas.

— Jūs savu akreditācijas rakstu iesniedzāt 1995.gada 14.februārī. Atceros, jūs pie Latvijas Republikas Valsts prezidenta ieradāties skaistā senlaicīgā diplomāta uniformā.

— Man šī uniforma ir vēl joprojām, es to dabūju no kāda cilvēka, kuru varētu saukt par savu tēvu diplomātijā. Man to iedeva vecs dāņu vēstnieks, kurš tagad jau ir miris. Viņš bijis Dānijas vēstnieks daudzās valstīs, un man bija laime septiņdesmitajos gados strādāt kopā ar viņu. No viņa es ļoti daudz mācījos. Pirms nāves viņš man uzdāvināja šo diplomāta mundieri, kas savā ziņā ir tiešām unikāls — klasisks diplomāta mundieris, kādu to izstrādāja 18.gadsimtā.

— Jūs turpināt savas priekšgājējas aizsāktās tradīcijas Latvijā vai ejat savu ceļu?

— Es domāju, ka ikvienam diplomātam ir savas darba metodes. Manuprāt, mūsdienu tendences liek vairāk vērības veltīt ekonomiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pirms dažiem gadiem priekšplānā vairāk bija politiskie aspekti. Piemēram, politiskās sarunas par Krievijas armijas izvešanu. Toreiz visi procesi bija ļoti politiski. Protams, politiskais aspekts arī tagad ir nozīmīgs, taču priekšplānā izvirzījušās ekonomiskās aktualitātes. Tagad taču neviens vairs nešaubās par to, ka Latvija ir un būs Latvijas valsts. Mēs arī zinām, ka agrāk vai vēlāk Latvija, ja tauta tā nolems, kļūs Eiropas Savienības locekle. Līdz ar to ekonomiskie un sociālie jautājumi patlaban ir daudz svarīgāki. Tāpēc arī man kā vēstniekam ekonomiskajos aspektos jābūt daudz aktīvākam nekā manai priekšgājējai.

— Pirms mūsu diplomātisko attiecību atjaunošanas Rīgā tika nodibināts Dānijas kultūras institūts...

— Domāju, ka tas bija viens no labākajiem risinājumiem, ko mēs tolaik, 1990.gadā, varējām īstenot Rīgā.

— Vai jums ir kādi jauni apsvērumi par sadarbības izvēršanu?

— Viena no jomām, kurā Dānija ir gatava sadarboties ar Latviju, ir jūsu administratīvās sistēmas un likumdošanas sistēmas modernizācija, likumu ieviešana dzīvē. Citiem vārdiem, tieši tās jomas, kurās Latvija varēs parādīt, ka tā ieiet modernajā Eiropas apritē. Ar to es nebūt nedomāju, ka Latvijai vajadzētu pieņemt absolūti visu, kas ir nolemts kur citur. Bet kopumā tie ir risinājumi, kas apmierina katru valsti, jo tie ir optimāli risinājumi Eiropas Savienības ietvaros. Dānija ir maza valsts, kas šajā jomā jau ir uzkrājusi zināmu sadarbības pieredzi ar lielām valstīm. Līdz ar to Dānijas, kā arī citu mazo valstu pieredze, manuprāt, varētu tikt pielāgota Latvijas situācijai. Tas būtu labs pamats pārliecībai, ka jūsu sadarbība ar Eiropas Savienību būs tik laba, cik vien iespējams.

— Kā pie mums klājas jūsu ģimenei?

— Man ir trīs meitas. Jaunākā ir šeit ar mums, viņai ir 12 gadu, mācās ļoti jaukā privātskolā Jūrmalā. Vidējā meita, kam ir 18 gadu, mācās skolā Dānijā. Un vecākā meita, viņai ir 23 gadi, Dānijā strādā par medmāsu. Sieva ir kopā ar mani, un būt vēstnieka sievai, kā zināt, nebūt nav viegls uzdevums. Pēc profesijas viņa ir farmaceite un Dānijā strādāja šajā profesijā.

— Latvijā tātad jūs jūtaties labi. Taču kāda, jūsuprāt, ir pašlaik pati svarīgākā Latvijas problēma?

— Lai iespējami ātrāk iestātos laiks, kad uzlabojas dzīve lielākajai iedzīvotāju daļai. Tad arī būtiski uzlabotos politiskais klimats valstī. Jūsu cilvēki vēl nesen bija tik laimīgi par politiskās brīvības atgūšanu. Jūs tā priecājāties, atgūstot visus ārējos neatkarības atribūtus, visus savus nacionālos simbolus. Taču ekonomiskā dzīve nāk ar savām skarbajām realitātēm. Tad parādās arī populistiski lozungi. Kļūst aktuālas attiecības ar lielo austrumu kaimiņu. Tāpēc es domāju, ka pašlaik Latvijā aktuālākā patiešām ir ekonomika. Dažos ekonomikas sektoros jau vērojamas pozitīvas iezīmes. Tāpēc es esmu noskaņots visnotaļ optimistiski.

— Paldies par interviju!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"