PŪRS

“Ja cilvēks savā dzīvē var kaut ko tādu izaudzēt, tad viņa mūžs ir attaisnots” —
Dārzniekam, selekcionāram, sapņotājam Pēterim Upītim — 100

Ir tapusi grāmata "Pēteris Upītis”, ko jubilejas dienās lasītājiem nodod Dobeles žurnāliste Liliana Cirse. Pēc sakārtotājas ieceres, tā ir paša Pētera Upīša versija par Pēteri Upīti, jo grāmatā apkopotas viņa vēstules, piezīmes, domugraudi un atziņas.

Gan cildināts un apbrīnots, gan pelts un nesaprasts, Pēteris Upītis sava raženā mūža pašus darbīgākos gadus vadīja zem Dobeles debesīm. Viņa iekoptais un gadu desmitiem lolotais selekcijas dārzs, tautā joprojām saukts par Upīša dārzu, 19. maijā pulcinās Dārznieka draugus, domubiedrus un darba turpinātājus uz viņa 100. dzimšanas dienas atceres brīdi. Jubileja tiek atzīmēta arī Pētera Upīša dzimtajā Jumurdas pusē un daudzviet Latvijā.

Viņš loloja sapni par Latviju kā riekstu lielvalsti ar ābeļu un aprikozu dārziem, ceriņu kupenām un lielziedu lilijām, dāsni dalīdams savas dārzkopja bagātības un padomus visiem, kas vien gribēja dārzus kopt.

Autentiskas liecības par Pētera Upīša sarežģīto personību, lielo darbu augļaugu, ogulāju un dekoratīvo kultūru selekcijā un intensīvo garīgo dzīvi sniedz grāmata “Pēteris Upītis”, ko jubilejas dienās lasītājiem nodod Dobeles žurnāliste Liliana Cirse. Pēc sakārtotājas ieceres, tā ir paša Pētera Upīša versija par Pēteri Upīti, jo grāmatā apkopotas viņa vēstules, piezīmes, domugraudi un atziņas. Sakārtotājai maz varējis palīdzēt paša Pētera Upīša arhīvs, kas pēc viņa aiziešanas Aizsaules dārzos ir krietni paputināts. Nācies pašai atšķetināt pavedienu pa pavedienam, meklēt palīdzību pie Meistara tuviniekiem un draugiem. Visvairāk vēstuļu publicēšanai uzticējis Pētera Upīša jaunākais brālis Augusts, kas dzīvo Amerikā un visus pēckara gadus daudz palīdzējis brālim, apgādājot viņu ar fotomateriāliem un finansējot Pētera sastāvēšanu dažādu pasaules valstu augļaugu un puķu audzētāju biedrībās un pasūtījumus ārzemju firmām, no kurām tikai par valūtu varēja iegādāties katalogus, sēklas, potzarus, sīpolus un ziedputekšņus. Viņš raksta:

“Sameklēju P. vēstules. Astoņas kastes! Sāku pārlasīt pēc gadiem 20. Tas nu ir tiešām bijis krams! (..) Tur ir daudz domugraudu. (..) Pārlasīt vien P. vēstules ir liels darbs. (..) Tur vajag būt “ķertam” ar lielu mīlestību un izturību... Un sapratni.”

No daudzajām grāmatai atvēlētajām vēstulēm daudzpusīgās informācijas un plašās jūtu amplitūdas ziņā sevišķi ietilpīgas šķiet divas 1969. gada 4. un 15. janvārī rakstītas vēstules:

Tā Z.sv. (Ziemassvētku — L.C.) apsveikuma bilde būtu laba, ja tur būtu ziemas uzņēmums, ar sniegu. Tas spīdekļu starojums (vismazais divus filtrus) ir intresants, vismazais, kamēr skaitās jaunums. — Ko Tu darītu, ja vienā dienā nebūtu foto papīra ne Pokipsijā, ne Ņujorkā un nevienā veikalā!

Cik man zināms, tad es pašreiz skaitos biedris šādās b—bās:

1) Amerikas irisu b—bā līdz 31. dec. 1970.g.

2) N.C. liliju b—bā līdz 31. dec. 1969.g.

B—bu sarakstu, kurām biedru nauda būtu jamaksā, ielieku šaī vēstulē. The North American Lily Society paaugstinājusies (dzīves sadārdzināšanās pēc) par 50%. Viņā es vēlētos vēl pabūt par biedru — sēklu pēc.

Ar to ķīmisko tīrīšanu Tu mani biedē. Es vēl neesmu atžilbis no pag. vasaras, kad man melno uzvalku izsniedza bez nevienas pogas. Vissliktāk bija ar biksēm. Dobelē tai laikā labu bikšu pogu nebija pārdošanā un man viņas bija vaj jaaizņemas. Vēl tagad viņas visas nav iešūtas. Kaut gan man zināms izteiciens: “Kur atrodas līķis, tur durvis stāv vaļā,” tad tomēr tā kā neērti staigāt apkārt ar vaļēju bikšu priekšu.

Uzsniga cm 10 sniega un ap Jaungadu sāka kristies to. Vakarrīt bija –20°C.

Valdībai lūdzu man piešķirt $ 150 — ārzemju literatūras iegādei. Principā piekrita, bet paredzu lielu rakstīšanu un vēl lielāku gaidīšanu.

* * *

IV Vissavienības liliju audzētāju konference notiks Sočos no š.g. 1. līdz 5. februārim. 4. februārī referāts Jan de Graafam. “Lilies of the World”. Taisos izbraukt 29. janvārī, pa ceļam, uz vienu dienu apstātos Maskavā. Apskatīšos foto komisijas veikalā, kurš vēl viens M. ir palicis. Tā ir vienīgā vieta, kur var pirkt arī ne mūsu pašu ražojumus. Uz māju braukšu taisni: Adlera — Simferopole — Kijeva — Rīga.

Starp daudziem Jaungada apsveikumiem trīs saņēmu diezgan neikdienišķus. Pirmais no Ņeņingradas (sūta biolog. zinātņu doktors, kurš agrāk pārzinājis Vissav. augkopības institūtā introdukcijas nodaļu un braukājis apkārt pa pasauli), otris — no dzejnieka Ziedoņa (trīs viņa dzejas esmu Jums aizsūtījis) un rakstnieka Gailīša (radioraidījuma “Dārznieks” autors).

1@ Cjcrexbkcz gj Dfc> ljhjujq vjq velhtw> evt/obq djpdsifnmcz yfl ukegjcnm/ b gjikjcnm/> ytcvjnhz yb yf xnj^

2) Sveiciens Jums, Meistar, Jaunajā gadā! Ko lai Jums vēl? Jums gan ir tik daudz. Gandrīz viss. Ja nu kas pietrūkst, tad lai arī tas top piepildīts! Lasīju par Mikelandželli. Tā ir traka slimība — tā “pilnības slimība”, tieksme pēc perfekta, bet ja tās nebūtu, tad nebūtu ne Jūsu, ne viņa, ne progresa. — Guļu sanatorijā Cēsīs. TBC. Rakstu par Jūsu ierosināto (netieši) norobežošanās principu un radīšanu.

3) Tālu komandējumu laikā, arī tagad — no viena atgriežoties un citā dodoties — allaž atceros Jūs. Tāpat brīžos, kad ir grūti. Jaunajam gadam sākoties, gribas novēlēt Jums visu to labāko. Jo spēka Jums pietiek, veselībai ar novēlējumu nelīdzēsi, un Jūsu DZČVEI — JŪSU DARBAM — vien tikai Jūs pats — nekādi vēlējumi — varat dot jaunas veiksmes, atklājumus, prieku. Bet sev novēlu vairāk laika, lai ar Jūsu atļauju, biežāk pabūtu brīnumdārzā Dobelē un smeltos spēku ne tik stipra un neiedragājama cilvēka dzīvei, kāda ir Jūsējā.”

Ja dabūšu atļauju, tad to magnetofona lenti “Dārznieks” Tev aizsūtīšu.

Pienāca arī trešā N.C.vēstule (sēklas šodien izsēju), bet tā bija aizķērusies ij muitā, ij karantīnā. Muita jau bija uzspieduse atpakaļgājiena zīmogu, bet pēc tam nosvītrojuse. — Tad, salīdzinot ar mūsējo, padomā, cik Jūsu dzīve ir vientuļa un garlaicīga!?

Ielieku divus diapozitīvus. Sērmuklis — Vācijas standartšķirne Rosina. Augstvērtīga sula bez mazākām rūgtuma pazīmēm. Otrais — ZA Salaspils botāniskajā dārzā. Nelielā galvenā ēka pārbūvēta un tagad izskatās tāda, kā redzams.

Uz pastmarkas — Ostankinas (M.) televīzijas tornis (538 m). Neparasti jau ir tāda augstuma priekšmetus skatīt virs zemes.

Ar šo ziemu pagaidām apmierināts. Zemāk par –23°C vēl nav bijis. Vidus - Āzijā tik auksta ziema, kāda pēdējos 100 gados neesot piedzīvota.

Jā, tā trakā “pilnības slimība” — varbūt tieši tā visvairāk bija vainīga pie Pētera Upīša atskabargainā rakstura, pie viņa nespējas piedot līdzcilvēkiem dažu labu cilvēcisku vājību.

Pieminot Lielo Dārznieku 100. dzimšanas dienā, piedāvājam lasītājiem vēl dažas lappusītes no jaunās grāmatas.