• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sniegbaltais starojums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.05.1996., Nr. 86 https://www.vestnesis.lv/ta/id/40219

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ir komercatašeju institūcija

Vēl šajā numurā

17.05.1996., Nr. 86

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PŪRS

Sniegbaltais starojums

‘Māte Ede Upītis’. 1988. gadā nodota valsts šķirņu pārbaudei. Krūms vidēji spēcīgs, kompakts. Ziedpumpuri zaļganbrūni. Ziedi balti, vienkārši, lieli, 2,7–3,0 cm diametrā. Ziedkopas lielas, blīvas, koniskas.

Augusta atmiņas par māti — Edi Upītis

Trīs dēli un divas meitas izauga Edes Upītis šūpulī. Pirmie divi bērni (laikam meiteņi) miruši pavisam mazi. Ar neiedomājamu pašaizliedzību viņa visu darīja ģimenes labā. Mātes mīlestība tika dota visiem bērniem ar pilnu mēru. Tur nebija viens labāks par otru.

Mātes un Pētera mūžs bija kopējs līdz viņas pēdējai stundai. Viss tika piedots un visas lietas par labu grieztas. Fizisko slodzi, ko Pēteris viņai uzlika, māte nesa bez kurnēšanas.

Daudzi teica, ka mātei esot smalka daiļuma izjūta. Viņas dārziņā vienmēr bija vieta pāris ziedu augiem. Ja kādam veda kliņģeri, tad to dekorēja ziediņš. Vai tas bija cepums, vai cūku apbedu gabaliņš — allaž skaisti ietīts, zieds virsū. Baltā ziemā paciņu rotāja zaļš egles zariņš.

Kad bērni vilka svētku drēbes, māte sacīja: labas drānas glīti jānēsā, domādama ar to solīdu uzvešanos ļaudīs.

Sievieti kā māti Pēteris vērtēja augstāk par visu. Mūsu mātes bērēs viņam asaras straumītē tecēja pār vaigu. Es nedomāju, ka viņš kādu vārdu teica. Pats es atvadījos ar tautas dziesmu:

Es savai māmiņai

Magonīšu vietu taisu,

Magonīšu vietu taisu,

Rožu klāju paladziņu.

Dzīves steigā viņas bērniem nebija vaļas — magonīšu vieta palika netaisīta, rožu palags neuzklāts. Kapos Pēteris no azotes izņēma tritomas ziedu (tā ir dienvidnieciska puķe) un iedeva to mātei līdzi.

Cik bieži mēs attopamies par vēlu — kad mātes vairs nav. Mēs visi esam lieli parādnieki savām mātēm. Mums katram ir dzīvē ko sasniegt, steigties, iegūt, un cik bieži pie tam mātes tiek aizmirstas.

Savas mātes godināšanā un atzīšanā Pēteri var nolikt līdzās lieliem latviešu rakstniekiem.

Vilis Plūdons “Atraitnes dēlā” mātei sola: “Zīdā un samtā tev’ ietērpšu, māt!”

Poruku Jāņam māte lūdz: “Vienu baltu, baltu rozi man uz kapa kopas dēsti…”

Vāgnera lielajā darbā Tanheizers iet garu ceļu uz Romu lūgt pāvestam grēku piedošanu. Tas atbild: “Tu tapsi apžēlots, kad tavam spieķim lapas plauks!” Tanheizers sabrūk uz kāpnēm ar mātes vārdu uz lūpām. Un viņa spieķim plaukst lapas!

Pēteris man atsūtīja ceriņu ‘Māte Ede Upītis’ fotogrāfiju ar kāda vērtētāja atsauksmi: “Ja cilvēks tā kaut ko var savā dzīvē izaudzēt, tad viņa mūžs ir attaisnots.”

Bet Pēteris pats, dzejnieks nebūdams, savai mātei ir teicis šādas ardievas:

Un visus ziedus, ko tev nepaguvu atdot,

Es dārzā sabēršu, lai ceriņziedos plaukst.

Kad pieskarsies tie zemei siltai,

Tu viņus sajutīsi, mīļo māt.

 

‘Kristīne Baltpurviņa’ (Nr.64–44). Nosaukums dots 1972. gadā. Vienkārši balti ziedi, līdz 30 mm diametrā. Ziedkopas lielas, tajās līdz 600 ziedu.

Šis visumā sausais šķirnes raksturojums ir kāda ilga smeldzīga akorda izskaņa. Aizsākums nav dokumentēts, vismaz manā rīcībā nenokļuva šādi materiāli. No mutes mutē klīst romantiski nostāsti, bet tos pārstāstīt un varbūt kaut ko klāt piedomāt negribas. Noteikti zināms vien tik, ka rakstnieka Augusta Baltpurviņa māsa un Dailes teātra aktiera Gunāra Placēna māte Kristīne Baltpurviņa ir bijusi Pētera Upīša agrīno jaunības gadu simpātija. Viņa dzīvojusi netālu no Jaunrūsiņiem, un šīs jūtas bijušas abpusējas.

Pētera brālis Augusts savās atmiņās stāsta:

 

“Lauksaimniecības biedrības namā, kā jau laukos parasts, notika balles un danči. Atceros, ka Pēteris taisījās un ķemmējās, lai ietu Vestienā uz balli. Tur viņu gaidīja izredzētā — Baltpurviņu Kristīne. Pēc balles, izrādās, meitene pati šo pavada, un Pēteris ne bez sar-kasma uzjautā, vai viņa tā daudzus pavadot. Kristīne apcirtusies un devusies savā virzienā, bet Pēteris vis nedomājis atvainoties. Iet vien stūrgalvis uz savu pusi. Tā bija izšķiršanās uz visu mūžu. Es nezinu, vai viņš to nožēloja, bet tā šī “romance” beidzās.

Vienreiz, man varēja būt ap trīspadsmit gadu, mēs — visi trīs brāļi — aizgājām uz Gaiziņkalnu. Pārgulējām tur siena šķūnī. Bet pēc vakariņām Pēteris aizsūtīja Valdemāru uz Kristīni Kulitēnos — tas bija netāli — ar vēstuli savai iecerētajai. Kas tur bija rakstīts, nav zināms, bet to gan atceros, ka viņš jau pats, lepns būdams, vis neies, aizsūta advokātu. No tiem Gaiziņa laikiem man ir kalni patikuši.”

Tomēr laimīgi viņi nebija. Izšķīrušies nieku un muļķīgas spītības dēļ, lai pēc tam visa mūža garumā lolotu sevī šīs vēl mazliet pēc bērnības cūkpienēm smaržojošās mīlestības gaišumu.

Augusts gan stāsta, ka tad, kad Kristīne jau bija apprecējusies ar citu, Pēteris reiz sadūšojies un devies pie viņas ar nolūku vest mājās savu kādreiz iecerēto ar visiem bērniem. Bet nekas tur nav iznācis.

Toties šo attiecību izskaņa ir Pētera paša pierakstīta, un nevajadzētu steigties ātri pārskriet acīm skopās rindas. Bagātas un devīgas, tās māca mūžīgas vērtības meklēt pašās vienkāršākajās cilvēku attiecībās.

No vēstulēm brālim Augustam

 

19. II 1972.

“Gatavojos ceriņu ziedēšanas fotografēšanai. Ar pag. gada fotografēšanu neesmu apmierināts. Ziedēšana ar katru gadu paliek iespaidīgāka — pieaug ceriņu hibrīdu skaits un krūmu lielums.”

 

8. III. 1972.

“Kristīne miruse (78 gadu vecumā, viņa bija par mani 2 g. vecāka), izvadīšana aizparīt no Rīgas Meža kapu II kapličas. Braukšu, un ... nodrošinās transportu. No dēla Gunāra Placēna (Dailes teātra aktieris) saņēmu šorīt telegrammu. Nojaušu, ka viņas vēlēšanās ir bijuse ziņot. Gadus piecdesmit nebijām redzējušies. Domāju, ka reizi vēl tiksimies un, tā teikt, izlīgsim, bet noticis ir šādi.

Orhidejas saņemtas. Par narcisēm būs jārēķina. Viens simts būtu jāsūta Grullemaņam.

Tās bēres (11.III) iznāk tieši tad, kad jātaisās uz gadskārtējo stāvfilmas izrādi (13.III).”

 

19. III 1972.

“Pašreiz tā kā būtu atņēmis elpu pēc pēdējo desmit dienu darbības. 11. martā Kristīnes bēres… Vīra nebija — slims, brāļa Roberta (no Kulitēniem) arī nebija — slimnīcā ar miokarda infarktu. Iepriekšējās dienas vakarā ar sabiedrisko transportu (bija grūti!) aizbraucu uz Salaspili, jo tur pastāv republikā lielākās ziedu iespējas. Izvēlējos baltās Sim’a neļķes + asparāgus. Otrā dienā K. atsūtīja mašīnu, kura mani aizveda uz kapiem, Rīgu un vakarā uz māju.

Kad ar atsegtu galvu (vaļējiem ziediem kreisajā rokā un spieķi labajā) tuvojos kapličas slieksnim, sāka spēlēt ērģeles. Pie vaļējā zārka uz brīdi nometos ceļos, piecēlies noliku ziedus uz kājām. Kad atkāpos soļi trīs, pienāca viņas dēls Gunārs Placēns un iepazīstināja ar savu sievu, kura nodeva man K. nenosūtītu vēstuli (Jaungada apsveikumu):

“Lai gaiša prieka, laimes vīts

Tev ataust Jaunā gada rīts!

Vecais gads”

Un vairāk viņi no manis neatgāja. Otrā pusē zārkam stāvēja “juridiskie radi” (laikam K. meitas vīrs ar savu sievu un mazmeitu).

Atbraucis mājās, dažas stundas nogulēju. Piecēlies ķēros pie diapozitīvu noslaucīšanas no putekļiem un pārbaudīju uz ekrāna, vai nav kāds otrādi vai sāniski ielicies.

Rīgā — Mazajā ģildē — pirmajā vakarā projektors strādāja teicami. Tiem, kas nebija varējuši iekšā tikt, nākošā vakarā izrāde tika atkārtota kultūras namā “Draudzība” (bij. Pavasara b-ba Sarkandaugavā), un tur viens diapozitīvs iesprūda, bet visumā izrāde noritēja labi. Pēc izrādes pie manis pienāca viena jauna sieviete un uz vaiga noskūpstīja.

Bet… šī pēdējā izrāde man sagādāja arī vilšanos, nebija ieradies K. dēls. Šī izrāde bija premjera, un tāda var būt tikai vienreiz. Kristīnei tika atklāts piemineklis: vienai visjaunākajai ceriņu šķirnei tika dots nosaukums — ‘Kristīne Baltpurviņa’…

Pārbraucis saņēmu paku ar kartona rāmīšiem.

Ceriņu ziedēšanas laiks ir tuvu!”

 

13. VIII 1972.

“Astragonu saņēmu atpakaļ līdz ar zīmīti: “Domāts Nikonam”. Lietošu viņu tagad lazdu riekstu fotografēšanai, jo ar savu pārējo optiku nevaru pieiet vajadzīgajā tuvumā.

Šai vēstulē ielieku vienu slaidi ar ‘Gaiziņkalnu’. Kristīnes dēla sieva šoruden pie K. kapa iestādīs trīs cerīnes: 2 gab. ‘Kristīne Baltpruviņa’ un vienu ‘Gaiziņkalns’.”

 

Papildu informācija

Bez 16 pazīstamākajām jaunšķirnēm, kas ieguva popularitāti P.Upīša dzīves laikā, viņš devis nosaukumus vēl 45 selekcijas numuriem. Trīs nosaukumi radušies pēc viņa aiziešanas Aizsaulē.

(Pēc žurnāla “Dārzs un Drava”, Nr.12, 1986)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!