“Gribu nomirt uz vagas, cīruļiem dziedot…"

Visu pēckara laiku norisēm dzimtenē un Dobeles dārzā ar dzīvu interesi sekojusi Pētera Upīša jaunības dienu kaimiņmeita AUSTRA MIEZIS, dzim. JURJĀNE (dzīvo ASV). Sirsnīgas attiecības viņiem saglabājušās līdz pat Pētera Upīša aiziešanai Mūžībā.

Pētera Upīša muzejam Austra Miezis atsūtījusi jauku atmiņu stāstu, kas liecina par viņai rakstītām ļoti interesantām vēstulēm. Tomēr sniegt plašāku ieskatu tajās šī burvīgā dāma nevēlējās. Tāda audzināšana, viņa saka.

Iebilst nav ne tiesību, ne iemesla.

* * *

Gribu pastāstīt atmiņas par reiz tuvo cilvēku.

Ar Upīšu “Jaun–Rūsiņiem” (skaists mājas vārds!) un Jurjānu “Kalna – Dibeniem” bijām tuvākie kaimiņi. Reiz Ulmaņa laikā izplatījās baumas, ka neglītākie nosaukumi būšot pārmaināmi. Mēs nu gan visas četras māsas un vēl brālis bijām tam ar rokām, kājām pretī. “Kalna–Dibeni” no visiem pieciem “Dibeniem” (Lejas-, Vidus-, Jaun-, Grāver-) jau bija kalnā, arī Vestienas pagasta dibenā — Jumurdas un Vējavas pagastu robežās, bet galvenais — tie bija mūsu sirds dibenā. Mājas nosaukumam bija jāpaliek.

Bez skaistā mājas vārda “Jaun–Rūsiņiem” bija vēl daudz cita skaistuma. Tā bija bauda braukt mājās no Ērgļiem caur viņu ziedošo ābeļdārzu. Tā bija bauda līgot Jāņu naktī pie mājas, kas slīka jasmīnu jūrā. Tā bija bauda satikties ar pašiem cilvēkiem. Viņi visi bija apdāvināti, īpatnēji un interesanti. Satiekoties bijām ļoti formāli — “kungs”, “jaunkundze” —, bet mājās runa bija tikai par Pēteri, Valdiņu, Gustiņu.

Kā kodols viņu vidū bija Upīšmāte — vienmēr mīlīga, lēnīga, izpalīdzīga. Viņa, man likās, bija vienīgais cilvēks, kas savu vecāko dēlu Pēteri saprata vislabāk. Man viņas abas ar Jāņa Poruka māti šķiet vienādi tuvas savu dēlu piemiņā. Upīšmātes mīlestība piepildījās baltajā ceriņziedā (šķirne ‘Māte Ede Upītis’).

“Jaun–Rūsiņi” bija slaveni ar jaunumiem dārzkopībā, tie bija pirmie mūsu apkārtnē ar traktoriem, ar vislielāko retumu toreiz Latvijā — auto. Bet galvenais — “Jaun–Rūsiņos” uzauga cilvēki, kuri pacēla Latvijas vārdu pāri robežām.

Ja ar vienu vārdu gribētu izteikt visas atmiņas par Pēteri, tas būtu: apbrīnošana. Tā sākās jau bērnībā, kad dzirdēju lielos runājam, ka Pēteris ierīkojis koku skolu. Kas tā tāda? Koki iet skolā? Vēlākos gados saaugušie kociņi aizņēma plašu nogāzi uz mūsu mājas pusi. Virs kociņu galotnēm, pāri eglīšu žogam — gaišais logs vēlās nakts stundās. Tur starp grāmatu grēdām tapa cilvēks ar ģeniālām zināšanām dārzkopībā, svešvalodās, mūzikas un literatūras pasaulē.

Jaunākajiem brāļiem aizejot un tēvam novecojot, mājās saimniekoja Pēteris, kaut gan pats teica, ka esot tikai “kalps bez algas” un “gaidi nu, kad tam aunam tā kule kritīs”. Tēvs vēl arvien gribēja turēt grožus savās rokās.

Ņaudis runāja, ka Upītis ir traks — metas no viena pasākuma otrā. Te bija kokskola, nu audzē kartupeļus, nu milzu kāpostgalviņas, nu skrien apkārt fotografēdams, nu taisa vīnu (tas bija ļoti iecienīts), nu dēsta rozes, nu tulpes. Tik lielas zemenes gan nav redzētas! Kur tas dzirdēts, ka vīrietis cep kūkas! Jau atkal aiztriecis pēdējo strādnieku no darba laukā. Vai tiešām nošāva telēnu, kas bija izbradājis puķu dobi? Bet nu jau pavisam prātu zaudējis, gandrīz pa “Kalna–Dibenu” logu izlēkdams! Māsa bija viņu kaitinājusi — momentā Pēteris bijis uz palodzes, pārbiedētā Aina viņu tomēr noturējusi aiz svārku stūra, un bijuši atkal draugi. Nevajadzētu ticēt visām laužu valodām. “Aina man palikusi atmiņā kā nepieejams cietoksnis.” (1974.g. vēstulē.)

“Jaun–Rūsiņos” tiešām vārījās un kūsāja viens enerģijas katls. Pāri visām tenkām, nenovīdībai un kritikai stāvēja Pēteris — nemaldīgs sava ceļa gājējs. Tieši tā, kā viņš vēlāk rakstīja: “Zālamana gudrības grāmatas 14. nodaļa: prātīga vīra gudrība ir tā — savu ceļu saprast, bet nejēgu ģeķība ir aloties. Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem savus soļus. Un bez šaubu — dzīve ir darbs un vēl cilvēku pacietības pasaule.” Darbs bija Pētera uzticamais ceļa biedrs. Pat pēdējos gados, uz kruķiem balstoties, tika strādātas 18 stundas dienā. “Uz sanatoriju šogad nebraucu, jo nav laika. Domāju, ka darbs ir tikpat kā zaķis, un viņš var aizbēgt.”

Pacietība, bez kuras selekcijas darbs nav iedomājams, gan bija Pēterim ar uzviju. Un, ja pacietības kādreiz sadzīvē pietrūka, tas bija tikai pierādījums tam, ka šis pārcilvēks bija arī cilvēks. Pacietība dažreiz bija vēlama īpašība arī tiem cilvēkiem, kurus Pētera krasā, kaut arī patiesā kritika varēja aizvainot. Atmiņā mana draudzene Ilze Kalnāre, kuru Pēteris noveda līdz asarām ar: “Jums tak jazina, par ko dzejojiet! No tāda koka neviens prātīgs cilvēks jumtam spāres netaisīs.” Tāpat mēs, kaimiņmeitenes, nebijām priecīgas dzirdēt par mūsu nemākulīgi ierīkoto puķu dobi. Kritika bijusi jāsaņem arī šai zemē. Bija nepareizi sūtīt grāmatas pa gaisa pastu: “Uz kapu neviens nesteidzas!” Bija nepareizi sūtīt ēdamo: “Tā diena nav bijusi laimīga, kad Jūs neko prātīgāku nevarējāt izdomāt.”

Arī brālis Poukepsijā dabūja savu tiesu: “Liktenim bija labpaticis izspēlēt tādu joku, ka arī Poukepsija piesūtīja man ēdamo paku un pieklājības dēļ man bija jāsaka paldies. Čsi izsakoties: ēdamais un rubļi mums nav vajadzīgi — man sapņos rādās grāmatas un sēklas — ēdamas lietas vēl nav rādījušās.”

Gribas vēl pieminēt Pētera drošsirdību, par kuru tika daudz runāts šai krastā. Reiz kāds viesis — dārzkopis no Kanādas — bailēs bija pamiris, dzirdot Pēteri skaļā balsī kliedzot, nokritizējot okupācijas valdības netaisnības.

Kaut bijis vairāk tādu bezbailīgu kliedzēju līdzi Pēterim! Varbūt tad pasaulē beidzot uzvarētu cilvēcība. Daudz te tika runāts arī par okupācijas varas netaisnību, kad tā neizlaida Pēteri uz Vispasaules selekcionāru sanāksmi Vašingtonā. Vai baiļojās, ka slavenais ar Ņeņina ordeni apbalvotais selekcionārs varētu neatgriezties? Velti, biedri! Pēteris jau pirms okupācijas zināja, ka nekad labprātīgi nešķirsies no savas Latvijas zemes, kaut arī zaudējot cilvēcisko brīvību.

Imants Ziedonis ir izsmeļoši aprakstījis Pētera rakstura īpašības “Kurzemītē”.

Kad izbeidzas Pētera apbrīnošana, atmiņā paliek sirsnīgs, smalkjūtīgs cilvēks — kā viņu raksturo arī svaine Alvīne kādā vēstulē. Ar pateicību atceros palīgu manās botānikas un augu slimību studijās. Daudz kas manā kolekcijā nāca no “Jaun–Rūsiņu” dārza. Ar pateicību atceros to siltumu, ko ienesa mūsmājās Pētera domu bagātība un deklamētās garu garās Poruka dzejoļu rindas. “Poruku Jānis — manu jaunības dienu romantiskais rakstnieks! Lasīju viņu, apmeklējot draudzes skolu Ērgļos (1908–1910). Piedalījos viņa pirmajās bērēs Lauciņu kapos Cēsīs.” (1974. gada vēstulē.) “Mana māte bija viņam gara radiniece literatūras pasaulē. Viņa man paliek labā un gaišā piemiņā.” (1970.g. septembrī.)

Tad atnāca Eduarda Virzas pareģotā baigā vasara (“Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs…”) un ardievas “Kalna–Dibeniem” un “Jaun–Rūsiņiem”. “Sakiet, Upīša kungs, vai tomēr vēl nevarētu notikt kāds brīnums, ka krievi neienāktu?” “Jaunkundz, brīnumi notiek tikai Bībelē.”

Septiņdesmito gadu sākumā man bija vēlreiz dzīvē izdevība būt kontaktā ar šo lielo garu. Savā pirmajā vēstulē (23. aug. 1970.g.) viņš raksta:

“Parasti gan par manu labklājību neviens neinteresējās: kas attiecas uz manām “izdarībām”, tad par viņām pastāv literatūra, arī dzeja. Apmierināts? Nekad un ne ar ko neesmu bijis apmierināts un kāpēc lai būtu tagad? Filozofi saka, ka laime esot tikai ciešanu trūkumā, tā tad… nekas.”

Pienāca izsmeļoši apraksti par darbiem Dobelē (“Mēs esam ceriņu lielvalsts”), par gadskārtējām izstādēm Rīgā — ar visiem atzinības rakstiem. Sekoja informācija par Latvijas jaunajiem literātiem: “Imants Ziedonis — mūsu talantīgākais dzejnieks, tuvākā nākotnē sekos “Kurzemīte” (atsūtīta arī Ziedoņa fotogrāfija).” “Šai vēstulē nosūtu Jums Imanta Auziņa (Rakstnieku savienības sekretārs) dzeju “Nāk mūža vidus”. Domāju, ka tik laba dzeja reizi desmitgadē neparādās.” Nāca grāmatu sūtījumi, sekoja ziņas par jaunāko mūzikas laukā. “Ar šo gadu mūsu estrāde ir sasniegusi pasaules standarta līmeni. Paula ceturto plati nosūtīšu. Pats autors esot sevišķi liels (spiritus — gars) dzērienu lietotājs.” Nāca skaņu plašu bagātība, nāca fotogrāfijas ar Dobeles dārza ziediem un Latvijas lauku skatiem, nāca pamācības dārzkopībā, pat norādījumi, kurās Amerikas dārzniecībās iepirkt stādus. Neatzina gan organisko dārzkopību, pie kuras vēl tagad pieturos. Pēteris to sauca par kultu bez zinātniskiem pamatiem, kas man būtu atmetams. Nāca padomi arī dzīvošanai. Kad izteicu ilgas pēc mājām, bija vēstule:

“Es Jūsu vietā dzīvotu olimpiskā mierā. Vai Jūs zināt, ka mednieks zaķi nošauj tikai tāpēc, ka viņš muļķa prātā atgriežas uz to vietu, kur izcelts? Tad to pasaku par paradīzes dārzu?” Sekoja citāts par savu saprašanu no Zālamana gudrības grāmatas. Ar humoru tika noslāpēta vēlēšanās redzēt viņa darbu izstādi. “Atcerieties, ko rakstīja Dunkers, ka Sarkanā zāle nav bezizmēra, un Jūs paliksiest ārpusē.” Kad dēvēju viņu par savas dzīves garīgo balstu, nāca dzīves patiesība: “Teļu, kas pats nestāv uz kājām, vēl neviens nav nostādījis.” Sentimentalitātei te nebija nekādas vietas.

Kur gan šis cilvēks, strādādams 18 stundas dienā, ņēma laiku vēstuļu rakstīšanai? Precīzā, kaligrāfiskā rokrakstā domas tika pateiktas īsi, kodolīgi, dažkārt ļoti asprātīgi, citreiz dziļi aizkustinoši.

Bija atkal reiz jāapbrīno Pēteris, kad, būdams tuvu 80 gadu vecumam, vēl pieprasīja sūtīt speciālas augu sēklas. Vai viņš nedomāja, ka būtu izbeidzama sēšana? Likās — te bija vēlēšanās dzīvot bezgalībā.

Praktiskāk jau rakstīja vēlāk: “Sāku dzīvot pēc viena kārtīga zemkopja parauga un — tāpat kā viņš — gribu mirt uz vagas, cīruļiem dziedot. Pēc mana ieskata, pēc nāves būs darīšana tikai ar zāli. Es to zāli esmu izvēlējies, jau dzīvojot.” (..)

Fiziskās sāpes tika panestas klusībā. Gan Pirmā pasaules kara laika sekas, gan arī vēlāk klāt nākušās sirds kaites: “Ar slimību neviens nelielas. Uz veselības jautājumiem man pastāv dežurējoša atbilde “Teicami!”.” Bet vēlāk bija jāraksta: “Esmu iestrēdzis Rīgā, spec. slimnīcā, laikam lai varētu pārdomāt savu dzīvi, rakstu guļot.” Tad no Dobeles: “Jūtos samērā slikti, nevaru paiet, jo sāp kāju locītavas un muskuļi.”

Bet rokas bija saistītas fiziskā darbā, apkārt bija grāmatas, vēl gribējās iepazīt nezināmo.

Vēl nebija dzisusi gaisma “Jaun–Rūsiņu” logā.

Bet bija jau kādreiz jāpienāk brāļa Valdemāra vēstulei: “2. apr. 1976.g …Jūsu “garīgais balsts” kopš Jaungada ir slims, pat ļoti, ļoti slims. Vēstules viņš nerakstot un nelasot. Nolasīju viņam Jūsu 1. marta vēstuli. Bija dziļi aizkustināts un lūdza man Jums pateikties.”

Tad arī neizbēgamais. “4. apr. 1976.g. …Jāziņo sēru vēsts. Šorīt pl.8.45 ir miris brālis Pēteris.”

Vai telpā neizskanēja Poruka vārdi: “Vēl dzīvot, dzīvot gribas man!”

Pētera Upīša darbs dzīvos mūžīgi Latvijas ārēs — ziedošos ceriņos, sār-tajās aprikozēs.

Publikācijai sagatavoja
Aina Rozeniece un
Ingrīda Rumbēna,
“LV” nozares redaktores