REFERĀTI, RUNAS PIEKTAJĀ “LETONIKAS” KONFERENCĒ

Latviešu folkloras krātuves zinātniskā arhīva pārzine Māra Vīksna:
"Latviešu folkloras krātuves fondu vērtības”

Mūsu garīgā kultūra ir fiksēta uz visgaistošākā materiāla — papīra. Latviešu folkloras krātuve (LFK) ir vissenākā Latvijas Zinātņu akadēmijas struktūra, tā dibināta 1924.gada 2.decembrī, bet oficiālu darbību uzsākusi 1925.gada 3.septembrī, jo 1924.gada nogalē vairs nebija iespējams to iekļaut budžetā. LFK veidošanā un organizēšanā lielu materiālu atbalstu sniedza (pirmais) Latvijas Kultūras fonds.

LFK uzdevums bija un ir vākt, kārtot, uzglabāt un publicēt latviešu folkloras materiālus, vākt manuskriptos atrodošos materiālus, lai tie būtu pieejami pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas, meklēt jau nopublicēto krājumu oriģinālmanuskriptus, lai varētu iespiestos tekstus salīdzināt ar pirmavotiem. LFK glabājas G.Bitnera (1805—1883), A.Bīlenšteina (1826—1907) un Ed.Voltera (1856—1941) materiālu fotokopijas vai noraksti. Visaktīvākā folkloras vākšana noritēja pagājušā gs. no 70. gadiem līdz 90. gadu vidum. Latvijā notika pirmās folkloras vākšanas ekspedīcijas, materiāli plūda uz dažādiem vākšanas centriem gan Krievijā, gan Latvijā, Friča Brīvzemnieka (1846—1907) paša vākumi un viņa sūtītais uz Maskavu nav saglabājies, vienīgi izņemot tos rokrakstus, kas bija piemērojami Krišjāņa Barona (1835—1923) Dainu skapja izmēriem. Daži vācēji jau sūtīja tautasdziesmas pierakstītas uz vienas lapas puses, aiz katras dziesmas norādot pierakstītāju un pierakstīšanas vietu. Dažām Dainu skapja lapiņām aprakstītas abas puses, bet viena pārsvītrota, tas liecina, ka darīšana ar paša vācēja oriģinālu. Visbiežāk pārraksti veikti ar Barona roku.

Pilnībā zudumā gājis savāktais Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļā, šie materiāli tika vesti uz Pēterburgu pārrakstīšanai, bet iespējams, ka bojā gājuši tie tikai Jelgavas ugunsgrēkā Otrā pasaules kara laikā. Nedaudz saglabājušies to cilvēku vākumi, kas bijuši saistīti ar Henriju Visendorfu (1861—1916). Sevišķi Latgales gaišāko un apzinīgāko katoļu garīdznieku savāktais — Pētera Smeltera (1869—1949; pēdējais krājums redzēts 1947.gadā, vēl nav sameklēts) un Fēliksa Laizāna (1871—1931); 2/3 no viņa vākuma glabājas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu fondā, kur tie nonākuši 1967.gadā) kolekcijas.

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (RLB ZK) bija lielākais folkloras vākšanas centrs Latvijā pagājušā gs. pedējos gadu desmitos. Vākšanas darbs tika organizēts ar preses palīdzību, avīzēs publicēja jautājumus un pateicības par savākto materiālu, daudzi vācēji slēpās aiz pseidonīmiem. Kļūdaina bija ZK prasība — iesūtīt tikai vēl nepublicētas tautasdziesmas un tās sakārtot pēc Jāņa Sproģa krājuma, kurā dziesmas iespiestas ar krievu burtiem. Jaunstrāvnieku dzēlīgo un izsmejošo rakstu rezultātā ZK pārtrauca folkloristisko darbību un sadalīja savus vākumus: tautasdziesmas — Kr.Baronam, valodas materiālus — A.Bīlenšteinam un sk. P.Abulam, tautas medicīnu — stud. J.Alksnim, sakāmvārdus, māņus — stud. Zīvertam un Jēkabsonam. Lielais folkloras vākums tika saskaldīts, un daudz arī gāja zudumā. Apbrīnojamā kārtā tautasdziesmas un daži valodas, literatūrkritikas un vēstures dokumentu oriģināli un pētījumi nonākuši LFK. Tos saglabājis Barons un viņa ģimene. 1940.gadā, konfiscējot bankās novietotos dārgumus un rokrakstus, jaunā vara atļāva Barona ģimenei nodot LFK ap 85 000 RLB ZK savāktās folkloras u.c. vienības, nepublicēto A.Lerha–Puškaiša (1859—1903) pasaku krājuma pēdējo VII sējuma II daļu un Dainu skapi, t.i., “Latvju Dainu” (LD) kartotēku, — kas ir vērtīgākais materiāls LFK.

LFK fondos atrodami visplašāko sabiedrisko slāņu rokrakstu krājumi. 2/3 materiālu pieraktījuši skolēni un skolotāju institūta studenti, jau LD materiālos atrodami zemnieku un amatnieku, skolotāju un ārstu, mācītāju un profesoru vākumi, LFK glabājas armijas pārstāvju un cietuma arhīvā iegūtais. LFK glabājas Pērsieša, Doku Ata, Apsesdēla, Birznieka–Upīša u.c. rokraksti, kas, iespējams, daudz plašākā mērā atrodami arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos. Vienīgi LFK tie ir ar noteiktu mērķi un saturu, ar nolūku atklāt savas puses un savas dzimtas dziesmu, pasaku, teiku. Pat E.Birznieka–Upīša sūtījumi ir vairākkārtīgi, ar apmēram 60 gadu intervālu. Pirmais viņa tautasdziesmu vākums ZK nonācis ar cita sūtījumu, lai savas teicējas — vecmāmiņas vārdu “vecumdienās nevazātu pa avīzēm”.

Daudzi apzinīgi folkloras vācēji darbojušies visa mūža garumā, te minami: Alma Medne, Kārlis Bukums, Arturs Mežaks, Jānis Kučers, Mārtiņš Bērziņš, kurš 133 reizes rakstījis uz LFK. Izsekojot kaut vai anekdošu un nostāstu pierakstiem, atsedzas spilgta laikmeta aina: notikumi, cilvēku attieksme. Dažkārt ilgstošākiem sūtītājiem rodas materiālu falsifikācijas pazīmes un arī vērtīgi varianti, kas ļoti nepieciešami nopietnā pētniecības darbā. LKF fondu materiāls var būt noderīgs ļoti daudzu zinātņu pārstāvjiem. Te sev interesējošo vielu var atrast vēsturnieks, valodnieks, sociologs, ģeogrāfs, pedagoģijas vēsturnieks, psihologs, literāts, filozofs, novadpētnieks u.c.

LFK atrodas ap 3 000 000 folkloras vienību. Pagaidām ir nopublicēti tikai 1/3 no visiem pierakstītajiem tautasdziesmu variantiem un tikai vēl 1/6 no melodijām gaida savu iespēju nonākt grāmatās. To pilnīga izdošana ir ļoti nepieciešama daudzpusīgai latviešu tautas gara izzināšanai un arī tautas pašapziņai. No trim lielākajiem latviešu folkloras kopojumiem, kas sāka iznākt pagājušā gadsimta beigās, — divi palikuši nepabeigti, t.i., A.Lerha–Puškaiša pasaku krājuma pēdējais sējums un Jurjānu Andreja (1856—1922) tautas mūzikas materiālu pēdējā daļa, kas netika turpināta pēc 1926.gada. Abi šie manuskripti glabājas LFK, un vēl nav atrastas iespējas to publicēšanai.

LFK fondi nav liegti nevienam to saprātīgai iepazīšanai un izmantošanai. Šobrīd norit atgriezeniska darbība, iesūtītās materiālu kopijas nonāk savā pierakstīšanas vietā — skolās, muzejos, vietējos laikrakstos. Aktīvākie materiālu apguvēji un izmantotāji ir skolēni, studenti un novadpētnieki. Ja pirmajos 20 LFK pastāvēšanas gados, lai strādātu ar rokrakstiem, vajadzēja divu profesoru rakstisku ieteikumu, tad tagad fondi pieejami visiem interesentiem. Brīžam gan gribētos redzēt fondu izmantojuma lielāku lietderību.

LFK fondi iesākumā tika turēti darba telpās gan Rīgas 2.vidusskolā, no kurienes nākusi krātuves dibinātāja sk.Anna Bērzkalne un uz kurieni sūtīja pirmos skolēnu materiālus, tad Valdemāra ielā 36, vēlāk Rīgas pilī. Otrā pasaules kara gados sāka nopietni domāt par materiālu mikrofilmēšanu, to novietošanu drošās patvertnēs — tobrīd jau folkloras vienību skaits sniedzās 2,3 miljonos. 1943.gada beigās mikrofilmēja Dainu skapi, oriģinālu un 219 fonogrāfa valces ar labākajiem tautas melodiju ierakstiem novietoja Jēkaba ielā 6/8 — Hipotēku bankas pagrabos. Citus oriģinālus un mikrofilmas aizveda uz Džūkstes mācītājmuižas un Irlavas slimnīcas pagrabiem. 1944.gada beigās bija iecere nogādāt materiālus pāri jūrai uz Zviedriju. Ceļā stājās kāda Irlavas ārsta veselais saprāts, un viņš liedza pārvietot folkloras krājumus. Tā latviešu un arī krievu, vācu, čigānu, baltkrievu Latvijā pierakstītie folkloras vākumi saglabājās. Pēc kara LVU izveidoja Folkloras laboratoriju, vēlāk institūtu, kurš 1946.gadā pievienojās ZA. Materiāli no Skolas ielas tika pārvesti uz “kaķa māju” Vecrīgā, fondi atradās šīs mājas pagrabā, bet Folkloras institūta darbinieki strādāja ielas pretējās puses Finansu ministrijas ēkas 5.stāvā. Materiāli tika nēsāti pāri ielai. No 1963.gada folkloristi jau Valodas un literatūras institūta sastāvā ieradās ZA augstceltnē. Fondiem ierādīja pagraba telpas, bet jau drīz pagrabu atbrīvoja civilās aizsardzības patvertnei un muzejam. Fondus iesākumā novietoja ērtās blakusesošās telpās 3.stāvā, kaut nedrīkstētu oriģināli ar norakstiem atrasties pat vienā ēkā. Tomēr ļoti drīz šīs telpas pārgāja ZA grāmatvedības rīcībā. Fondus, gan speciāli aprīkotā ar metāla stalažām un skapjiem līdz 4,57 m augstajiem griestiem, iespieda visšaurākajā ZA augstceltnes trešā stāva telpā pie lifta šahtas. (Tieši zem folkloras fondiem tādā pašā telpā izvietojās etnogrāfu arhīvs.)

Arhīva atrašanās trešā stāva telpā ar parketu, dienasgaismas spuldžu apgaismojumu un bez ugunsdzēsības aparatūras ir pilnīgi neatbilstoša arhīva glabāšanas noteikumiem. Izmainoties ZA ēkas izmantojumam, daudz jaunu nezinātnisku struktūru ieplūdei, fondu glabāšana ir apdraudēta. Vecajās sienu konstrukcijās fondu telpā ir plīsusi ūdens caurule, appludinot daļu materiālu. Banka 2.stāvā saņēmusi draudus par bumbas uzspridzināšanu. Lielajā šaurībā nav iespējams novietot gaisa mitrinātāju u.c. arhīvam nepieciešamās iekārtas. Ir tikai pretdūmu un drošības signalizācija. Šādos apstākļos sadrūp papīrs, iet bojā vērtīgie audioieraksti. Pagaidām nelielais video kasešu daudzums (33 VHS kasetes bez kopijām) glabājas tomēr nepiemērotās darba telpās 15.stāvā. Folkloristi savu darbu spējuši modernizēt tikai ar Sorosa fonda atbalstu, citādi darbs neatšķirtos no Barona laika iespējām — zīmulis un papīrs.

Katrs latvietis spētu atrast LFK fondu materiālos sev kāda radinieka, novadnieka vākumu. Šeit glabājas arī zinātnes ministra P.Cimdiņa brīnišķīgo vecāku teiktais materiāls un kultūras ministra O.Spārīša folkloras praksē iegūtais. Vai mēs ļausim iet bojā latviešu tautas garīgajam pamatam un lepnumam — mūsu folklorai? Negribētos sagaidīt pagaidu atrisinājumu un atkal pārvietot fondus uz citām telpām. Bez arhīvam piemērotiem apstākļiem nepieciešama arī LFK darbinieku atrašanās fondu tuvumā.

LFK pazīstama šāda leģenda: “Liels krātuves draugs Kārlis Egle nav ļāvis iznest nevienu retu grāmatu vai rokrakstu no Misiņa bibliotēkas, pamatojot to, ka tev var uzbraukt virsū tramvajs. Par tavu dzīvību nekas, bet bojā ies grāmata.” Tomēr dzīvot un izdzīvot grib arī folkloras krājēji, glabātāji un pētnieki.