REFERĀTI, RUNAS PIEKTAJĀ “LETONIKAS” KONFERENCĒ

Dr.habil.phil. Augusts Milts:
“Mutvārdu vēsture kultūrapritē”

Mutvārdu vēstures ierakstiem, cilvēku dzīvesstāstiem ir sava specifiska vieta Latvijas kultūrā. Tiem ir daudzveidīga saistība ar dažādām zinātņu un dzīves nozarēm. Dzīvesstāstus var uzklausīt un ierakstīt ne tikai pētnieki, tas veicams ģimenēs, skolās. Arī iestādes un organizācijas var dokumentēt savu vēsturi, dodot iespēju cilvēkiem pašiem par sevi pastāstīt. Cilvēka profesionālā vēsture ir pelnījusi tikpat lielu uzmanību kā tehnikas vēsture, tāpēc apsveicami ir dažādu specialitāšu dzīvesstāstu pieraksti un publikācijas, aktieru, pedagogu, agronomu dzīvesstāsti.

Savu īpašu vietu Latvijas cilvēku vēsturē ieņem represēto dzīvesstāsti. Katrs no tiem ir pelnījis pētnieku ievērību — kā vienīgais avots atsevišķam tautas dzīves apgabalam. NMV projekta uzmanība veltīta visplašākajam teicēju lokam — gadsimta cilvēka vērtību un to maiņas pētījumā. Gadsimta cilvēka liecības dod bagātīgu materiālu par visu XX gadsimta dramatisko pieredzi un garīgo vērtību lomu ikdienas dzīves norisē. Pētnieku redzeslokā ir dzīvesstāstos atklātā jēga, taču kolekcijas tapšanā liela ir sabiedriskās līdzdalības iespēja.

Mutvārdu vēsture ir īpašs pētījumu lauks runas kultūrai, tautas mentalitātei, kas izteikta gan runā, gan ķermeniskajā valodā: žestos, kustībās, mīmikā, pozā. Vārdu ikdienas plūsmā, kad cilvēks redz un dzird desmitiem tūkstošu vārdu, ir interesanti ievērot aktīvajā runā biežāk lietotos, tos, ar kuriem cilvēks izsaka savai dzīvei būtiskāko, nozīmīgāko. Tas ir pētījumu lauks lingvistiem, psihologiem, filozofiem. Mutvārdu avotos var pētīt zemtekstus, intonāciju, balss noskaņas lomu cilvēku saskarsmē. Mūsdienu filozofijā pašreiz iezīmējas pāreja no apziņas uz komunikatīvo filozofiju, kas ievērojami tuvina ētikai, patiesības meklējumu procesam ikdienā un būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem. Svarīgi ir pētīt to, kas pateikts runā un kas slēpjas aiz vārdiem, cik bagātas ir pauzes, zemteksti, kāda ir simbolika kā būtisks kultūras fenomens.

Mutvārdu vēstures pētījumi aizvien nostāda pētnieku zināmā strupceļā, nepārtrauktos adekvātākās metodes meklējumos, kas dzīvi izteiktu prāta, gribas un jūtu vienojumā. Tie prasa iedziļināties arī vēstures pētījumos un salīdzināt. Kāpēc, piemēram, antīkajā pasaulē, viduslaikos un jauno laiku sākumposmā tik lielu vērību veltīja retorikai — runas un pārliecināšanas mākslai. To blakus gramatikai un dialektikai iekļāva t.s. triviumā kā obligāto un nozīmīgāko priekšmetu bakalaura grāda iegūšanai. Maģistra grādam jau bija jāpēta par vārdiem smalkākā kultūras parādība — mūzika. Jau pagātnes domātāji pievērsa uzmanību pretrunīgumam starp vārdu patiesīgumu un iedarbīgumu, starp vārdiem un darbiem.

Kāpēc cilvēki uztic mums savus dzīvesstāstus? Viens iemesls ir meklējams cilvēka tieksmē pēc nemirstības, laicīgās dzīves pagarinājuma tautas, savas profesijas, piederīgo atmiņā. Latvieši var lepoties ar kapu kultūru. Tomēr dzīvesstāstu ierakstā cilvēkam ir pavērta iespēja dzīvot savā tautā, vēsturē, kultūrā visilgāk. Nākotnē tie spēs sniegt pētniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem distancētas un tiešas klātesamības apvienojumu.

Otrkārt, cilvēki vēlas, lai viņu pieredze noderētu citiem. Mēs mācāmies no grāmatām, filmām, bet ne vienmēr spējam mācīties no cilvēkiem. Patiesās vērtības, ko saņemam mantojumā no vecākiem, pazīstamiem, radiem, nav manta, bet nezūdošās gara bagātības un pieredze. Katrā pilsētā, ciematā, skolā, kultūras namā, bibliotēkā, iestādē var ierīkot savu iedzīvotāju, darbinieku muzeju, stūrīti, mācot skolās gan to, kā intervēt cilvēkus, gan kā veikt cilvēku dzīvesstāstu uzklausīšanu, kā dokumentēt materiālus. Pie katras pašvaldības viens no darbiniekiem var veikt arī hronista pienākumus.

Skaistkalnē pirms Otrā pasaules kara visus svarīgākos notikumus aprakstīja pagasta skrīveris Pēteris Lukaševics, kurš arī tagad pensijas gados aizvien pilnveido bagāto Skaistkalnes muzeju.

Trešais iemesls ir grēksūdze, kurā cilvēks grib norunāt nost savu sirdsapziņas smagumu. Tad cilvēkam var būt vēlēšanās palikt anonīmam un pret to ir jāizturas ar cieņu un jāievēro paša stāstītāja griba. Šā iemesla pamudināti, savu dzīvesstāstu var izstāstīt bijušie čekisti, reketieri, noziedznieki, ubagi, narkomāni un citi dzīves pabērni. NMV nedala cilvēkus pozitīvos un negatīvos, varoņos un “mazajos” cilvēkos, bet ar cieņu izturas pret katra cilvēka vienreizēji neatkārtojamo dzīvi.

Nobriedusi ir arī nepieciešamība veidot Latvijas arhivāru ētikas kodeksu, gan izmantojot citu valstu paraugus, gan vadoties no vietējiem apstākļiem. Te ir svarīgi gan materiālu saglabāšanas, atklātas pieejamības un konfidencialitātes jautājumi, godīgums, taisnīgums pret pagātni, tagadni un nākotni. Sevišķi nozīmīga ir sadarbība un informācijas apmaiņa starp dažādiem arhīviem, materiālu kolekcijām un uzglabāšanas vietām. NMV projekts tajā piedalās, izstrādājot datu bāzi, kas būs pieejama arī mūsu sadarbības partneriem. Profesionālo un sabiedrisko līdzdalībnieku ieguldījums ar to ieiet kultūras apritē teorētiski un praktiski.