REFERĀTI, RUNAS PIEKTAJĀ “LETONIKAS” KONFERENCĒ

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:
“Etnogrāfiskās ziņas, to nozīme un nākotnes iespējas”

LU Latvijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas zinātniskā arhīva sākumi ir meklējami 1946.gadā. Tad jaundibinātās Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūta materiālās kultūras sektorā izveidoja etnogrāfu grupu ar trim darbiniekiem. Arhīvā glabājas etnogrāfu ikgadējās ekspedīcijās iegūtie oriģināldokumenti un to kopijas, izraksti no dažādiem dokumentiem, pašu pētnieku vērojumu pieraksti, teicēju stāstījumu pieraksti, materiālās kultūras objektu un sadzīves norišu apraksti, zīmējumi, fotoattēli, adījumu, audumu, izšuvumu paraugi un daudz kas cits. Arhīva saturs vienā teikumā izsakāms sekoši: tajā glabājas kompleksas ziņas par Latvijas iedzīvotāju saimniecisko darbību, dzīves veidu, ģimeni un kultūru, par sabiedriski kulturālajām aktivitātēm, etnisko un sociālo sastāvu, starpetniskajām attiecībām, tautu kultūras sakariem, tradicionālās kultūras kopībām un atšķirībām pie latviešiem un citiem etnosiem.

Teritoriālā ziņā materiāli aptver visu Latviju, galvenokārt laukus. Tomēr par visiem apvidiem dotumi nav vienādi plaši. Salīdzinošo materiālu vākšanai mūsu ekspedīcijas 1966.—1980. gadā strādāja Baltkrievijas Vitebskas apgabalā, Krievijas Federācijas Ņeņingradas, Novgorodas, Pleskavas, Tveras apgabalā, vairākos Igaunijas un Lietuvas rajonos. Tur ieguvām diezgan bagātas ziņas. Nopietns arhīva trūkums ir tas, ka pagaidām ir maz dotumu par pilsētu iedzīvotājiem. Šis robs aizpildāms nākotnē.

Etniskā ziņā datu pamatmasa attiecas uz latviešiem. Bagāta informācija iegūta arī par lībiešiem, baltkrieviem, krieviem, igauņiem. Nepietiekamas ir ziņas par Latvijas vāciešiem, par vāciešu un latviešu kultūras sakariem un kultūru mijiedarbību. Precīzāk runājot, jāsaka, ka šīs ziņas ir iegūtas tikai no vienas, tas ir, no latviešu, puses. Vācu virzienam jāpievēršas steidzīgi, kamēr vēl ir kaut niecīgas iespējas iegūt datus vāciešu kādreizējās dzīves vietās Iršos, Rucavā, Spārē un citur.

Hronoloģiskā ziņā mūsu arhīva materiālu vairums attiecas uz laiku no XIX gadsimta vidus līdz mūsdienām. Tomēr šajā posmā ir nepietiekami pārstāvēti Latvijas brīvvalsts gadi, t.i., XX gadsimta 20.—30. gadi. Nepietiekamības cēloņi ir tie centieni kavēt objektīvu izzināšanu, kādi par Latvijas brīvvalsti pastāvēja 50.—80.gados. Pēdējā laikā cenšamies bagātināt ziņas par 20.—30. gadu norisēm, bet darbu neļauj izvērst ekspedīcijām un komandējumiem atvēlēto līdzekļu trūkums.

Krietna materiālu daļa attiecas uz laiku no XVIII gadsimta vidus līdz XIX gadsimta vidum, kas īpaši sakāms par ilgi lietojamiem objektiem — par tautas celtniecību, mājas iedzīves priekšmetiem un goda apģērbiem. Tomēr ne mazums ziņu stāsta par vēl agrāku periodu, pat par laiku pirms XIII gadsimta. Daudzas ikdienā vajadzīgas lietas sasniedza samērā pilnīgas formas jau pirms daudiem gadsimtiem un kā darbam un dzīvei piemērotas saglabāja tās līdz pat XIX un XX gadsimtam, kad koka un māla izstrādājumu vietā ienāca metāls, kad mājražojumus izspieda fabriku ražojumi. Attiecīgi sagatavotiem cilvēkiem šīs senlaicīgās lietas sniedz plašu informāciju par visai tālu pagātni, tās darba, dzīves un kultūras tradīcijām, par cilvēku radošiem meklējumiem pat tajos laikmetos, kad Latvijā vēl nepazina rakstību.

Sociālā ziņā mūsu dotumi aptver visus iedzīvotāju slāņus, dokumentējot viņu saimniecisko darbību, ģimeni, dzīves apstākļus, darba un sadzīves attiecības, šo attiecību atspoguļojumu materiālajā un garīgajā kultūrā un citās jomās.

Latvijas etnogrāfi ir saglabājuši un padziļinājuši tās pētniecības tradīcijas, kurām pamatu XIX gadsimta otrajā pusē lika Augusts Bīlenšteins un turpināja Pieminekļu valde.

Etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs patlaban ir visbagātākā, tematiski visdaudzpusīgākā un viskvalificētākā rakstīto etnogrāfisko ziņu krātuve Latvijā, visplašākā ziņu krātuve par latviešiem un lībiešiem, kurai līdzīgas nav nekur citur. Tajā glabājas ap 350 000 uzskaites vienību, jau minēto aprakstu, zīmējumu, fotoattēlu, dokumentu, bez tam vēl adījumu audumu, izšuvumu paraugu un ap 60 000 fotonegatīvu. Protams, visiem materiāliem, tāpat kā jebkurā citā arhīvā, nav vienādi augsta kvalitāte: mums, tāpat kā citām pētniecības iestādēm, ziņas ir iesūtījuši un ekspedīcijās vākuši dažādi sagatavoti cilvēki. Atšķirīgi zinoši un stāstīt spējīgi ir bijuši arī ziņu sniedzēji.

Arhīva būtiska iezīme ir tā, ka ziņu vairums ir vāktas pēc rūpīgi izstrādātām programmām, lai rezultātā varētu uzrakstīt un publicēt zināmas tematikas monogrāfiju, rakstu krājumu, kolektīvu pētījumu. Protams, daudz kas ir fiksēts arī ārpus šīm programmām.

Neraugoties uz minētajām un citām nepilnībām, etnogrāfu arhīvs ļauj visas tajā fiksētās parādības skatīt to attīstības gaitā, saiknē ar attiecīgā laikmeta vēsturiskajiem, sociāli ekonomiskajiem un etniskajiem apstākļiem.

Etnogrāfu arhīvs ir samērā bagāts ar oriģināliem dokumentiem, to kopijām un izrakstiem, kuri atspoguļo kādas pētītās jomas stāvokli. Te ir XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma zemnieku un zvejnieku sētu nomas un izpirkšanas līgumi. Ir arī līgumi par amatniecības, zvejas un citiem specifiskiem darbiem. Līgumi noteica cilvēku saimnieciskās darbības iespējas un lielā mērā regulēja sētas iemītnieku sadzīvi. Arhīvā glabājas vairāku pagastu tiesu protokolu grāmatas, kas vispusīgi atspoguļo attiecīgā apvidus dzīvi kādā XIX gadsimta otrās puses periodā. Dažu zemkopju un amatnieku pašrakstītās saimniecības jeb dienas grāmatas parāda viņu sētu darbību un sadzīvi vairāku gadu desmitu gaitā, arī rakstītāja skatījumu uz tuvākas un tālākas apkārtnes sabiedriskajām un saimnieciskajām norisēm. Čpaši vērtīgi ir tie rakstījumi, kuru autori ir bijuši sabiedriski aktīvi cilvēki un piedalījušies aplūkotajās norisēs, piemēram, Burtnieku Zaķīšu māju saimnieks un mežsargs. Arī Rucavas pagasta Papes ciema zvejnieks, kurš līdzīgi daiļdarbam vairākās biezās kladēs attēlojis ciema dzīvi. Vēl minamas audēju sastādītās audumu rakstu grāmatas, kas atspoguļo šo amatnieku radošos meklējumus, arī viņu darba tehniskās iespējas, zināšanas par tā laika aušanas literatūru.

Padomju varas gados neatlaidīgi prasīja pētīt izmaiņas, kas cilvēku dzīves veidā un kultūrā notika kolektīvo un valsts saimniecību darbības gados. Tajā sakarā mūsu arhīvā glabājas plaši izraksti no 50.—80. gadu saimniecību, kultūras namu, ciema padomju un citu iestāžu dokumentiem, arī no vairāku rūpniecības uzņēmumu, it īpaši no lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcu, arhīviem. Dokumenti stāsta par ģimeņu lielumu, nodarbošanos, izglītību, nacionālo sastāvu, sabiedrisko darbību, dzīves līmeni un daudz ko citu. Samērā labi atspoguļojas cittautiešu ieplūšana un iesakņošanās Latvijā gan latviešu vidē plašākā nozīmē, gan latviešu ģimenēs caur etniski jauktajām laulībām. Procesam dažādos apvidos bija savas īpatnības.

Daudz dokumentālu ziņu savākts par kultūras dzīves norisēm un to virzīšanas centieniem Latvijas laukos, tajā skaitā par kultūras namiem, bibliotēkām, māksliniecisko pašdarbību, darba un sadzīves ieražām, par latviešu tradicionālās kultūras motīvu un elementu izmantošanu un popularizēšanu. Šie dotumi ir pretrunīgi, jo daudzas ievirzes tajos gados neatbilda cilvēku patiesajām vēlmēm. Šie dokumenti ir pietiekami pamācoši, lai tos nopietni apstrādātu un publicētu attiecīgus secinājumus. Kopā ar pētnieku vērojumu un teicēju stāstījumu pierakstiem šie dokumenti sniedz reālu ainu par 50.—80. gadu norisēm.

Bagātu informāciju sniedz etnogrāfu pašu radītās dokumentu kopas. Viena no tām ir mūsu izstrādātās ģimeņu aptaujas anketas, kas aizpildītas ekspedīciju laikā un izgaismo daudzas ģimeņu veidošanās un dzīves puses. Otra kopa ir etnosocioloģisko aptauju anketas: 1) par lauku iedzīvotāju sastāvu, dzīves veidu un kultūru 70. gados, 2) par ģimenes ieražu norisēm 80. gados, 3) par tautas daiļamata meistaru sastāvu un radošo darbību 70.—80. gadu mijā, 4) par aušanas darbarīku nosaukumiem. Sevišķi nozīmīgas ir abas pēdējās, kas stāsta par cilvēku radošo darbību un etnokulturālajiem procesiem. Zinātnes un valsts intereses prasa, lai netālā nākotnē tiktu veiktas atkārtotas aptaujas, kuru dotumi ļautu skaidrot attīstības procesu un parādītu, kas darāms ikdienas praksē.

Etnogrāfu arhīvā ir ļoti daudzpusīgas ziņas par Latvijas iedzīvotāju tradicionālo saimniecisko darbību kā par sabiedrības un tās kultūras pastāvēšanas pamatu. Kā visplašāk pārstāvētas minamas nodarbošanās pamatnozares — zemkopība un lopkopība, palīgnozares — amatniecība un zveja. Abas pēdējās nodarbes vairākos apvidos gan bija kļuvušas par galvenajām, jo pastāvēja to attīstībai īpaši labvēlīgi apstākļi. Ir arī materiāli par dravniecību, meža darbiem un citām nodarbēm.

Tradicionālo nodarbošanās nozaru izzināšana kopš 50. gadiem ir mūsu darba pamatvirziens. Tāpēc arhīvā ir sakoncentrētas ziņas, kas vāktas pēc īpaši izstrādātām programmām un nekur citur nav atrodamas. Vairākas nodarbes par sistemātiskas pētīšanas objektiem kļuva tikai etnogrāfijas nodaļas pastāvēšanas gados, piemēram, audēju, kokapstrādātāju un podnieku amati, lopkopība un zveja.

Vispārinot etnogrāfu arhīvā esošos dotumus, jāsaka, ka tie stāsta par nodarbju izplatību un raksturu, darba organizāciju, darba rīkiem un paņēmieniem, par ražotāju nepārtrauktiem meklējumiem darba un ražojumu uzlabošanā.

Izzinot nodarbošanās nozares, esam sekojuši arī to ražojumu attīstības gaitai. Tādā kārtā ir savākti bagātīgi dotumi par Latvijas iedzīvotāju materiālo kultūru, tās attīstību, izmantošanu, sociālo seju un rotāšanu. Mums ir plaši vākumi par visu minēto nozaru darba rīkiem, par tautas celtniecību, mājas iekārtas priekšmetiem, saimniecības piederumiem, apģērbiem, adījumiem, audumiem, uzturu, lauksaimniecības transporta līdzekļiem un citām jomām, kas veidoja Latvijas zemnieka, zvejnieka, amatnieka un cita darba darītāju dzīves vidi.

Ciešā saiknē ar nodarbošanās nozarēm, it īpaši ar amatniecību, desmitiem gadu ir vākti materiāli par tautas lietišķās mākslas izstrādājumiem un to darinātājiem. Čpaši bagātas ir ziņas par adījumiem, audumiem, izšuvumiem, koka izstrādājumiem, keramiku un apģērbiem. Vākumā ir nopietna bāze perspektīviem pētījumiem par latviešu ornamenta attīstību. Mūsu materiālu būtiska iezīme ir tā, ka kolekcija ļauj skatīt tautas lietišķo mākslu kā savdabīgu radošas darbības nozari, kura veido mājokļa, sētas un vēl plašāku kultūrvidi. Latviešu kultūrvides veidošanas tradīcijām un to pārmantošanai var būt liela praktiska loma Latvijas sakopšanā. Tādēļ ir vajadzīgas pastāvīgas rūpes par šo tradīciju popularizēšanu, kas iespējams vienīgi, izdodot attiecīgas publikācijas.

Viena no būtiskākajām datu kopām etnogrāfijas nodaļas arhīvā atspoguļo etniskos procesus Latvijā, tajā skaitā iedzīvotāju sastāva veidošanos, starpetniskās attiecības, latviešu un citu etnosu kultūras sakarus, kultūru mijiedarbību un daudz ko citu. Ziņas atrodamas dokumentos, aptauju anketās, dažādos pierakstos, amatnieku, lopkopju, zemkopju, zvejnieku un citu profesiju darba rīkos, būvju, mājokļu iekārtas priekšmetu un citu materiālās kultūras objektu formās, konstrukcijās, rotājumos, bet it īpaši nosaukumos. Kartējot šos dotumus, skaidri iezīmējas Latvijā un Austrumbaltijā pastāvējušo kultūras sakaru virzieni, intensitāte un saturs, kaimiņu etnosu kultūras kopības zonas un Latvijas vēsturiski etnogrāfiskais iedalījums.

Jau minētais bagātais ziņu kopums par Ziemeļkurzemes lībiešu dzīves veidu un kultūru, par Daugavas un Salacas lībiešu kultūras reliktiem Rietumvidzemē un Piedaugavā, par dažādos apvidos dzīvojušām igauņu grupām, kā arī par Bārbeles—Stelpes—Kurmenes apkārtnes krieviņu jeb votu paliekām, par viņu saimniecisko darbību, etniskās apziņas, valodas un citu etnisko iezīmju saglabāšanos dod iespēju attēlot visplašāko etnisko procesu Latvijā, t.i., dažādu Baltijas somu etnisko grupu saplūšanu ar latviešiem.

Tā procesa norise ir visai pamācoša latviešiem. Valsts vadības ievērību pelna ne mazāk pamācošie materiāli par to, kā latvieši 50.—80. gados sāka zaudēt savu etnisko apziņu un valodu, arvien biežāk stājās etniski jauktās laulībās un pat pārgāja citās tautībās, it īpaši krievu. Šā procesa detalizētam izklāstam mūsdienās būtu liela praktiska nozīme, kaut vai saiknē ar pašlaik visai kritisko mazo skolu, bibliotēku, rajonu muzeju un citu kultūras iestāžu stāvokli, saiknē ar pašreizējo neredzēti nevērīgo attieksmi pret tautas tradicionālās kultūras vērtībām un to popularizēšanu. Padomju varas gados viens no latviešu asimilēšanas sekmēšanas paņēmieniem bija tieši garīguma uzturēšanas objektu slēgšana un to iedarbības spēju mazināšana.

Etnogrāfijas nodaļas zinātniskā arhīva nozīme mūsdienu Latvijai: 1. Tā ir starptautiski nozīmīga salīdzināmo vēstures un kultūras vēstures pirmavotu krātuve, kas izmantojama Viduseiropā un Ziemeļaustrumeiropā noritējušo etnisko un kultūrvēsturisko procesu izzināšanai. 2. Tas ļauj izdarīt dziļus pētījumus Latvijas iedzīvotāju saimnieciskās darbības, sociālo attiecību, dzīves veida, materiālās un garīgās kultūras vēsturē, kā arī baltu, Baltijas somu, ģermāņu un slāvu tautu etniskajā vēsturē un kultūras sakaru vēsturē. Arhīvs sniedz visai pamācošus dotumus starpetnisko attiecību veidošanai, tajā skaitā par etniskās apziņas uzturēšanas nepieciešamību. 3. Arhīva datu publicēšana var sekmēt Latvijas iedzīvotāju tradicionālās saimnieciskās darbības, materiālās un garīgās kultūras veidošanas, cilvēku darba un sadzīves attiecību uzturēšanas racionālo principu pārmantošanu. Ievērojot, ka šie principi veidojušies daudzu paaudžu rīcības gaitā un izrādījušies piemēroti Austrumbaltijas apstākļiem. Pēdējos 50 gados šo principu pastāvēšana tika vardarbīgi pārtraukta. Daļa no tiem ir nepamatoti aizmirsta un gaida atdzimšanu. Šie principi var sekmēt pretstāvēšanu tām negatīvajām iezīmēm, kas mūsdienu Latvijā mehāniski ienāk no dažādām ārzemēm, kropļo mūsu valodu un traucē latviešu kultūras attīstību. 4. Arhīvs var sniegt daudz ierosmju radošiem darbiniekiem tautas lietišķās mākslas, lauku sētu, celtņu un to iekārtas veidošanas un citās jomās. Tam ir nepārvērtējama izglītojoša nozīme. 5. Arhīvs ir izmantojams arodskolu un vidusskolu audzēkņu, kā arī augstskolu studentu mācību darbā, dažādu mācību līdzekļu sagatavošanā.

Etnogrāfisko ziņu arhīva vērtību ilgstošu saglabāšanu apdraud: 1. Pašreizējās arhīva telpas nepiemērotība unikālu materiālu glabāšanai un izmantošanai. 2. Tehniskā un finansiālā nenodrošinātība. Tā neļauj iekārtot arhīvu atbilstoši elementārām mūsdienu prasībām, tajā skaitā kopēt oriģināldokumentus, lai pasargātu tos no nolietošanās, novērst dokumentu pārblīvētu glabāšanu, veidot kartotēkas, datorizēt ziņas. 3. Absolūti nepietiekams finansējums zinātnisko ekspedīciju turpināšanai un arhīva papildināšanai, zinātnisku darbu un materiālu izdošanai. Tas paralizē zinātnisko darbinieku radošo iniciatīvu, rada bezcerības sajūtu, spiež spējīgus cilvēkus aiziet no zinātniskā darba, atņem iedzīvotājiem iespēju gūt objektīvu informāciju par savas tautas vēsturi un tās kultūras vērtībām. 4. Etnogrāfisko ziņu arhīva uzturēšanai un ilgstošai saglabāšanai, tajā skaitā komunālo maksājumu segšanai, ir vajadzīgs ikgadējs pietiekams bāzes finansējums, lai grantu nauda paliktu tikai tiešajam pētniecības darbam. Vienīgo racionālo risinājumu saskatu Latvijas arheoloģijas un etnogrāfijas institūta dibināšanā. Tam piešķirams nacionālā institūta statuss un nodrošināms attiecīgs finansējums. Turpinoties līdzšinējai praksei, var aiziet bojā neatjaunojamas kultūras vērtības.