Nacionālās mutvārdu vēstures programmas koordinatore Māra Zirnīte:
"Nacionālā mutvārdu vēsture"

Nacionālā mutvārdu vēsture (NMV) ir šīsdienas dzīves pētījums, kas top, uzklausot, ierakstot skaņu kasetēs un pēc tam analizējot cilvēka paša sniegto stāstu par savu dzīvi. NMV projekts, tāpat kā citi zinātniski pētījumi, kas saistīti ar empīrisko līmeni, uzkrāj kolekciju. Kolekciju, kura pēc vienreizējas izmantošanas nav izsmelta un izmetama, bet gluži otrādi, kurai pašai sava vērtība, kas pārsniedz viena pētījuma robežas. Dzīvesstāsts nav atkārtojams tāpat kā arheoloģiskā senlieta. Kaut arī to stāstītu vairākkārt, tas mainās attiecībā no laika un konteksta.

Tāpēc NMV projekta iecerē liela uzmanība veltīta kolekcijai un datu bāzei. Sabiedrisko pārmaiņu laiks aizvien ir izteiksmīgs pētniekam. Ne uzreiz var novērtēt visu dzīves sniegtā materiāla jēgu. Šodien nevar paredzēt, kādas pētniecības metodes būs rīt. Bet var sakārtot dzīves liecības, lai cilvēciskās dimensijas nepaliek ārpus vēstures kritērijiem, lai valsts redzeslokam nepazūd cilvēks kā galvenā jēga un uzdevums.

Interese par individuālo vēsturi, cilvēka dzīvesveidu un ikdienas vērtībām pelna plašu pasaules zinātnisko un sabiedrisko uzmanību. Sakot šāda tipa kolekcijas veidošanu, NMV projekts uzrunā savu laikmetu ar dzīves pieredzi, kura sakņojusies neatkarīgas valsts pamatvērtībās, skatoties ar tā vēsturiskā laika acīm, kad tauta dzīvoja lielākā kopībā un tās identitāte bija pašsaprotama. Kolekcijas veidošanu neļauj pārtraukt, ne vilcināt šodien vēl atmiņās aizsniedzamās vērtības: neatkarības garīgā pieredze, tautu pašaizsargājošā morāle, ģimeņu un dzimtu nepierakstītās vēstures lappuses.

Vēl viena līdzība arheoloģijai — katrs dzīvesstāsts ir kā vesels kultūrslānis, kurā bez notikumiem pētnieka uzmanību saista radošais process: cilvēka pašatklāsme, valoda, izteiksmes veids, tiešas un netiešas norādes uz vērtībām un to ierosmes avotiem. Meklējot cilvēciskās dabas un īpašību izpratni, pētnieks detalizēti aplūko dzimumu, paaudžu, etniskās piederības apliecinājumus un to izpausmi dzīvesstāsta formā un saturā.

NMV sāk jauna tipa arhīva veidošanu, vadoties pēc diviem galvenajiem paraugiem — Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas klasifikācijas un fondu aprakstu sistēmas un starptautisko skaņu un mutvārdu vēstures arhīvu uzbūves. Uzmanības centrā ir cilvēks — kolekcijā orientēties palīdz personu katalogs.

Protams, skaņu kasetēm ir nepieciešami savi glabāšanas apstākļi un lietošanas tehnika, tomēr saturā un izziņas veidā tās ir salīdzināmas ar citiem cilvēku pašradītiem vēstures avotiem kā dienasgrāmatas, vēstules, personīgās piezīmes, ģimenes fotogrāfijas, kino un videofilmas... Tās visas ir individuālās dzīves pavadones, kas lielākoties domātas ierobežotam adresātu lokam. Tieši tā ir pati svarīgākā arhīva atšķirības zīme. Ierobežotais lasītāju un klausītāju loks uzliek savus noteikumus materiālu lietošanā. Intervētājs nolemj, kādam nolūkam un kādā veidā materiālu lietos. Svarīga ir intervējamā cilvēka atļauja, lai netiktu aizskartas stāstītāja autortiesības, tāpēc mūsu kolekcija veidojas, pateicoties autoru — teicēju parakstītai atļaujai dzīvesstāsta saglabāšanā un izmantošanā pētījumiem. Tas nemazina atbildību — dzīvesstāsts ir tapis savstarpējas uzticēšanās rezultātā. Katrs avota lietotājs uzņemas morālo atbildību par cilvēka atklātību saskaņā ar NMV projekta principiem.

NMV kolekciju pamatos veido skaņu ierakstu kasetes. Skaņu ierakstu tehnika, kasetes, tāpat kā datortehnika un drukātāji, ir emigrācijas organizāciju un ārzemju atbalsta grupu sagādāti. Kolekcijas pirmsākumi likti 1986.gadā — ar lībiešu zvejniekciema Lūžņas pēdējo iedzīvotāju intervijām (Vairas Strautnieces un Māras Zirnītes skaņu ieraksti, V.Poikāna, A.Feldmaņa, A.Reinholda vizuālā dokumentācija). Mutvārdu vēsture nav viena cilvēka vai pētnieku grupas priekšrocība. Tie ir dokumenti, kurus savā ikdienas darbā rada reportieri, muzeju līdzstrādnieki un daudzi citi, kas fiksē cilvēka dzīvesstāstus par būtiskiem notikumiem. Nacionālā mutvārdu vēsture top, kolekcijas apvienojot un papildinot. Pirmais lielākais pievienojums nāca no ASV, “Radio Brīvā Eiropa” korespondentes Dagmāras Vallenas, kura palīdzēja sakārtot un pārsūtīt uz Latviju daļu savu ilggadīgā darba arhīva. Kaut daži ir pavisam īsi fragmenti, tomēr ar savu klātbūtnes iespaidu tie raksturo Latvijas cilvēku emigrācijā laikā no 1975. līdz 1992.gadam. To vidū tādi Latvijā pazīstami vārdi kā Anšlavs Eglītis, Jānis Klīdzējs, Annija Vītola, Anna Annusa Hāgena, Helmārs Rudzītis, Raimonds Saprāns, Tadeušs Puisāns. Tulīt gan jāatzīmē, ka kolekcijas īpaša interese veltīta cilvēkiem, kas paliek ārpus plašāka sabiedriskās uzmanības loka un līdz ar to arī ārpus speciālo muzeju un pētījumu interesēm. Izņēmums, protams, ir emigrācija, kur sabiedriski pazīstamo cilvēku dzīves gājums Latvijā ir tikpat maz zināms kā visu pārējo.

Iespēju robežās (patiesībā, neskatoties uz tām) sadarbojamies ar Rīgas radio korespondentēm Ligitu Zandovsku, Vizmu Apoloni, Ingrīdu Ābolu, Liu Guļevsku, kuru ierakstiem pieder dziļas un saturīgas sarunas par cilvēku dzīvi.

Atsevišķas NMV kolekcijas daļas atspoguļo tās tapšanas gaitu. Vairums ir projekta darba grupas ierakstu kopš 1992.gada, kad NMV tika apstiprināts kā patstāvīgs projekts Filozofijas un socioloģijas institūtā. Tagad uzskaitītas 370 vienības, kas ir 370 cilvēku dzīvesstāsti, izteiksmīgākie ir pat līdz 12 stundām (Margarita Sidere, ier. M.Zirnīte, Helēna Gerasimova, B.Belas ier.), kas, saprotams nav vienas dienas darbs. Cilvēki, stāstot par savu dzīvi, atgriežas atmiņās, bet uzlūko to ar šīsdienas acīm, ar savu šīsdienas izpratni, vērtējumu, problēmām un attieksmi. Tas sevišķi labi redzams, kad ar vienu cilvēku runāts vairākas reizes — Atmodas laika un tagad — 5. un 6.Saeimas laika iespaidā.

Dzīvesstāsti sniedz precīzu priekšstatu starptautiskai informācijas apmaiņai. Bez liekiem izdevumiem tādā veidā varam parādīt pamatotu Latvijas iekšējo tēlu. NMV datu bāzes veidošana ir ilgtermiņa projekts, kura gaitā top un attīstās optimālākā klasifikācijas, aprakstu un datu bāzes struktūra.

No Internacionālās skaņu arhīva apvienības piesūtītā biļetena redzam, ka mūsu attīstības jautājumi un problēmas ir salīdzināmas. Līdzīgi, tiesa gan, straujāk, virzījies Mutvārdu vēstures arhīvs Ungārijā. Tas dibināts 1985.gadā Kultūras institūtā. Tajā ierakstīto cilvēku izvēli noteikuši galvenokārt politiski motīvi. Vairums ir no “otrās vēstures straumes” — tie, kas spēlējuši noteiktu lomu, nepakļaujoties valdošajai politiskajai un ekonomiskajai elitei, tie, kas līdz par 80.gadu beigām vēl atradās politiskajā opozīcijā un nevarēja atklāti paust savus uzskatus, tie, kas bija piedalījušies 1956.gada revolūcijā. Fonds izveidojies, lai fiksētu arī politisko opozīciju: atklātu Kadara režīma līderu patieso dabu un faktorus, kas palīdzēja sistēmai noturēties pie varas.

Atšķirīgs ir mutvārdu vēstures ierakstu tālākais ceļš Ungārijas bibliotēkās, kur kolekcionē visa veida video un audio materiālus, kas var kalpot par literāro, vēsturisko un kultūrvēsturisko pētījumu avotiem. Ungārijas bibliotēkās izveidots video un audio kasešu kolekciju tīkls — starp 280 pilsētu un lauku bibliotēkām nav nevienas, kurā nebūtu pieejami uzskates materiāli. Materiālus ar Sorosa fonda atbalstu apgādājis Izglītības tehnoloģijas nacionālais centrs. Bibliotēkas piedāvā trīs izmantošanas iespējas: uz vietas atskaņošanai, līdzņemšanai, kopēšanai.

Ungārijā pētnieki atzinuši, cik komplicēta ir paplašināta rādītāja veidošana, jo to grūti ir pakļaut tematiskam raksturojumam un definēt konceptuālo hierarhiju, kas saistītos ar intervijā, pieminētajiem notikumiem.

Arī strādājot ar NMV, redzam, ka materiāli paši grupējas un norāda tēmas atbilstoši stāstītāja pieredzei. Datu bāze orientē atkarībā no vietas, kādu stāstītāja dzīves ceļš iezīmējis tautas vēsturē. Citu vidū izdalām — represētos, karavīrus, pretestības dalībniekus, emigrantus; atkarībā no dzīves vietas maiņas — austrumu, rietumu latviešus, latviešu koloniju iemītniekus; atkarībā no atšķirīgas Latvijas iedzīvotāju etniskās piederības — lībiešus, čigānus, ebrejus u.c.

Vērtības dzīvesstāstos — tas ir atklājumu ceļš. Kvalitatīvie pētījumi piedāvā nevis gatavas atziņas, bet to risinājumu, nevis teorijas, bet iespēju tās pašam radīt — sekojot dzīves atspoguļojumam, vērojot un salīdzinot otra dzīvi ar savējo. Dzīvesstāsts uz cilvēku runā ar līdzībām — paraugu var pieņemt vai noraidīt, bet tas ir ierosinājis domu un jautājumus, iekšējo dialogu. Tāpēc dzīvesstāsts ir vērtība par sevi, kuru nav vajadzības dalīt atsevišķās tēmās un nozarēs.

Dzīvesstāsta radītais dokuments materializē dzīves laiku, un ņemts kā sava veida kultūras paraugs, tas var tikt aktualizēts citā kontekstā un atkal piedalīties aktīvā kultūras procesā — kļūt par tiltu, cilvēku savstarpējās saprašanās un uzmanības ierosinātāju. Dzīvesstāsts ir kultūras spogulis, un tās avots — radītājs, tas ir radoša procesa auglis un iedvesmotājs ar realitātes suģestējošo spēku. Arī kvalitatīvajai analīzei tas pakļaujas tikai tad, kad ir saprasts un pieņemts tajā izteiktais saturs kopumā. Sapratne — tas ir galvenais kolekcijas tapšanas un arī izmantošanas priekšnoteikums.

NMV kolekcijas cilvēkarhīvā ir ielikta liela sabiedrības radošās līdzdalības iespēja. Tas ir jauns veids, kā paskatīties uz sev visapkārt pazīstamo — ar līdzcilvēku acīm, viņu izpratni un skaidrojumu. Tas ir veids, kā jaunas darba formas var rast izglītības, kultūras, bet jo sevišķi muzeju darbinieki. Par to pārliecinājāmies arī pagājušās vasaras apvienotajā ekspedīcijā Skrīveros, kurā piedalījāmies, atsaucoties Andreja Upīša muzeja ielūgumam.

Veidojot tālāk un plašāk mutvārdu pētnieku tīklu, pakāpeniski varam virzīt aizkavēto, bet tālab jo svarīgāko sevis apzināšanas ceļu tautai, kuru vienā vārdā sauc par pašapzināšanos.