LU Baltu valodu katedras lektors filol.mag. Jānis Kušķis:
"Baltu valodu katedras zinātniskā arhīva vērtības”

Starp Latvijas Universitātes Baltu valodas katedras fondiem divi ir ar īpašu nozīmi zinātnē. Tie ir — izlokšņu, ieskaņojumu fonds un studentu darbu fonds.

Vispirms par to izveidi un saturu.

1952.gadā toreizējā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Dialektoloģijas sektora vadītāja Elfrīda Šmite bija izstrādājusi un ar rotatoru publicējusi jaunu Latviešu valodas dialektoloģijas atlanta materiālu vākšanas programmu. Tipogrāfiski to iespieda 1954.gadā. Kopš piecdesmito gadu sākuma izlokšņu materiālu vākšanā pēc šīs 670 jautājumu programmas piedalās arī Universitātes filologi un filoloģijas studenti, sadarbojoties ar Dialektoloģijas sektora darbiniekiem. Tādā kārtā bija sākts sistemātisks latviešu izlokšņu materiālu vākšanas darbs, par mērķi izvirzot iegūt visu vairāk nekā 500 izlokšņu materiālus. Universitātes studenti tūlīt sāka savāktos materiālus izmantot arī savu kursadarbu rakstīšanā. Materiālus vāca arī prakšu laikā.

Piecdesmito gadu vidū Zviedrijā dzīvojošā valodniece Velta Rūķe—Draviņa vienlaikus ar atlanta programmas materiālu vākšanu par ļoti svarīgu izvirzīja uzdevumu — fiksēt latviešu izlokšņu skanējumu magnetofona ieskaņojumos. 1957.gadā toreizējai Latviešu valodas katedrai Universitāte deva iespēju iegādāties magnetofonu. Tas bija smags MAG—8 tipa aparāts. Universitātei nebija iespējams nodrošināt transportu, lai prakšu laikā varētu apmeklēt dažādas Latvijas izloksnes. Toreizējam Latviešu valodas katedras vadītājam Artūram Ozolam, sadarbojoties ar Zinātņu akadēmijas Dialektoloģijas sektora vadītāju Efrīdu Šmiti, izdevās jautājumu atrisināt: Universitāte deva magnetofonu un lentes, Zinātņu akadēmija — autobusu. Tā 1957.gadā sākās latviešu izlokšņu ieskaņošana. Vēlāk magnetofonu un lentes izdevās iegādāties arī Valodas un literatūras institūtam. Izlokšņu ieskaņošanu veica šo rindu autors un Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks Laimdots Ceplītis. Ieskaņojumi palika glabāties tai zinātniskajā iestādē, kam piederēja magnetofona lentes, lielākā daļa — Latviešu valodas katedrā, kas tagad pārveidota par Baltu valodu katedru.

Vienlaikus ar izlokšņu materiālu vākšanu abas iestādes vāca arī vietvārdus.

Tālāk runa par to, kas glabājas Universitātes Baltu valodu katedrā.

Izlokšņu ieskaņojumu fondā līdz 1973.gadam ir uzkrāti vairāk par 200 latviešu izlokšņu ieskaņojumu. Tajos ir gan nepārtraukts stāstījums, ja teicējs bija labs runātājs un brīvi jutās pie mikrofona, gan arī teicēju atbildes uz speciālista jautājumiem, ja vajadzēja uzzināt par kādu lietu, ko teicējs pats nebija minējis. Pirmajos gados bija grūti dabūt magnetofona lentes, tāpēc pirmie ieskaņojumi — no Aizputes apkārtnes izloksnēm — ir tikai kādas 15 minūtes gari. Bet sešdesmitajos gados Latvijas Radiofons piešķīra lietotas lentes Universitātei un ieskaņojumu ilgums palielinājās pēc vajadzības. Ir ne mazums ap stundu garu ieskaņojumu, bet ir arī līdz piecām stundām gari ieskaņojumi no vienas izloksnes. Garākie ieskaņojumi ir no Braslavas, Cesvaines, Dundagas, Kalnciema un citām vietām. Ņoti plašs ieskaņojums ir no Kuršu kāpu latviešu valodas. Kā zināms, pēc PSRS un Vācijas līguma noslēgšanas vairums Kuršu kāpu latviešu, sevi uzskatīdami par vāciešiem, izmantoja izdevību pārcelties uz Rietumvāciju. Magnetofona lentēs ieskaņota to Kuršu kāpu latviešu valoda, kuri nebija aizbraukuši. Ieskaņojumi ir no visiem četriem Kuršu kāpu ciemiem — Jodkrantes, Pervalkas, Preilas un Nidas, un tajos dzīvā skanējumā saglabāta visai neparastā kursenieku valoda, kurā ir ļoti daudz leišu un vācu valodas ietekmju.

Sešdesmitajos gados visai plaši ieskaņota arī lībiešu valoda gandrīz no visiem lībiešu apdzīvotajiem ciemiem Kurzemes jūrmalā. Lielu atbalstu šo ieskaņojumu veikšanā, sarunājoties ar lībiešiem, sniedza toreizējā Universitātes darbiniece lībiete Helmija Sproģe, kuras dzimtais ciems ir Sīkrags. Lībiešu valodas ieskaņojumos dzirdama lībiešu valoda visos lībiešu valodas dialektos, ieskaņoti ir dažādi lībiešu dzīves un vēstures fakti un pazīstamu lībiešu darbinieku balsis, arī Pēteris Dambergs.

Daudz faktu par latviešu dzīvi ir arī latviešu izlokšņu ieskaņojumos, tajos ir arī daudz kultūras un vēstures faktu no dažādiem Latvijas novadiem. Visvairāk ieskaņotas zemgaliskās un sēliskās izloksnes — lielākā daļa no šīm izlokšņu grupām. Bet ieskaņojumi ir arī no citām Latvijas izlokšņu grupām. Vismazāk ieskaņojumu ir no Latgales. Izlokšņu ieskaņošana lentēs būtu jāturpina.

Filoloģijas fakultātes jaunajā ēkā izlokšņu ieskaņojumu glabāšanai tika plānota un uzbūvēta īpaša telpa, kas atbilst magnetofona ieskaņojumu glabāšanas prasībām. Visi — arī senākie ieskaņojumi tāpēc ir ļoti labi saglabājušies.

Filoloģijas fakultātes studenti uzrakstījuši ap 800 darbu par izloksnēm. No tiem vairāk par simtu pievērsušies Latvijas vietvārdiem. Par šo fonda daļu pietiekama informācija atrodama Valodas un literatūras institūta rakstu krājumā “Valodas aktualitātes 1988” un labojumi krājumā “Valodas aktualitātes 1989”. Tur minētas arī visas izloksnes, par kuru vietvārdiem rakstīti darbi. Studentu darbos par vietvārdiem atrodamas ziņas gan par senākajiem apdzīvotu un neapdzīvotu vietu vārdiem, resp.mikrotoponīmiem, gan par notikušajām pārmaiņām, kā arī par jauniem vietu nosaukumiem. Studentu vietvārdu vākums daļēji izmantots J.Endzelīna Latvijas vietvārdu 1956. un 1961.gada publicējumos, kur to iestrādājusi Vallija Dambe.

Ap 700 studentu darbu ir par dažādām Latvijas izlokšņu īpatnībām. Tā kā par šiem darbiem ziņas maz publicētas, tālāk sniegtas ziņas par diplomdarbiem. Par izlokšņu fonētiku diplomdarbi ir no šādām vietām: Aglona, Ārlava, Balvi, Bērzpils, Dagda, Galgauska, Jaungulbene, Jaunpiebalga, Stirniene, Sunākste, Vandzene, Vārkava, Viesīte un Zvārtava. Par izlokšņu morfoloģiju ir diplomdarbi no šādām izloksnēm: Aglona, Ārlava, Balvi, Bērzgale, Bērzpils, Dagda, Galēni, Galgauska, Grostona, Jaunpiebalga, Kraukļi, Nirza, Rāzna, Rozēni, Rudzēti, Stirniene, Sunākste, Šķilbēni, Vandzene, Viesīte, Viļaka, Viļāni. Sintakse ir no Alūksnes, Lazdonas, Praulienas, Sakstagala un Viļāniem. Ņoti daudz diplomdarbu ir par leksiku, tie ir no šādām izloksnēm: Aglona, Ainaži, Aknīste, Aloja, Alsunga, Asūne, Bauņi, Dignāja, Dricēni, Durbe, Ezernieki, Ēdole, Galēni, Izvalta, Jeri, Kalēti, Kārsava, Lauciene, Litene, Līksna, Līvāni, Lutriņi, Mārsnēni, Nautrēni, Nereta, Ozolaine, Pilda, Pope, Rēzna, Rudbārži, Rudzēti, Skrīveri, Stirniene, Suntaži, Valgale, Vārkava, Viļāni un Višķi.

Ir diplomdarbi, kuros aplūkotas veselas izlokšņu grupas — kursiskās izloksnes, lībiskās izloksnes, Vidzemes vidus izloksnes.

Liela daļa diplomdarbu ir vērtīgu materiālu krājumi un apcerējumi. Galvenokārt tie izstrādāti Martas Rudzītes vadībā. Daudzi darbi pēc aizstāvēšanas ieteikti ar valsts eksāmenu komisijas lēmumu publicēšanai, bet iespēju trūkuma dēļ līdz šim publicēts nav neviens.

Bez minētajiem diplomdarbiem ļoti daudz izlokšņu pētījumu glabājas arī studentu kursadarbos, konkursa darbos, prakšu materiālos un citos vākumos. Ņoti daudz valodas materiālu glabājas kartītēs.

Par magnetofona ieskaņojumiem un dialektoloģijas darbiem ir izveidota kartotēka.

Baltu valodu katedrā daudz studentu darbu ir arī par citiem valodas jautājumiem, piemēram, par latviešu valodas vēsturi, sākot ar XVI gadsimta tekstiem un Georgu Manceli, arī par Bībeles tulkojumu, par G.F.Stenderu, jaunlatviešiem un XX gadsimta latviešu valodas īpatnībām. Daudz darbu ir par rakstnieku darbos lietoto leksiku.

Arī no šiem darbiem daudzi ieteikti publicēšanai, bet iespēju trūkuma dēļ līdz šim nav publicēts neviens. Izdevies iespiest vienīgi mazu fragmentu no studenta A.Mežaraupa darba par Ā.Alunāna lugas “Pašu audzināts” valodas vārdnīcu Universitātes rakstu 35.sējumā (1963). Studentu darbus par dažādiem valodas jautājumiem vadījuši A.Ozols, E.Soida, A.Laua, M.Rudzīte un citas valodniecības autoritātes.

Abos aplūkojamos fondos glabājas lielas latviešu valodas vērtības, bet tikai vienā eksemplārā. Lai labākie darbi būtu vairāk pieejami sabiedrībai, tie jāsagatavo publicēšanai. Izlokšņu ieskaņojumi jāsaglabā ne vien kā dzīvas valodas paraugs, bet arī jāuzraksta uz papīra un jāpublicē, kā darīts Igaunijā. Lielas iespējas aplūkoto fondu izmantošanā pavērtos, ja studentu darbos un magnetofona ieskaņojumos ietverto valodas materiālu izdotos iestrādāt datorā. Par šiem jautājumiem jau ziņojusi Baltu valodu katedras vadītāja Dz.Paegle, un to var lasīt “Latvijas Vēstneša” 1995.gada 1.decembra numurā.

Studentu darbi par latviešu izloksnēm plaši izmantoti, veidojot pēc Elfrīdas Šmites programmas Latviešu valodas dialektoloģijas atlantu. Savukārt Marta Rudzīte noorganizēja un sāka materiālu vākšanu no Latvijas Eiropas valodu atlantam, arī te izmantots materiāls no Baltu valodu katedras fondiem.

Ir nepieciešamas lielākas telpas minēto fondu glabāšanai, īpaši dažādu valodas materiālu kartotēkas novietošanai. Nekur Latvijā nav fonētikas laboratorijas. Universitātē ir sagatavoti arī eksperimentālās fonētikas speciālisti, arī tādi, kas prot pētīt valodu ar vismodernākajām metodēm — Juris Grigorjevs. Fonētikas laboratorijā būtu jāpētī gan literārā valoda, gan izloksnes, arī tās, kas ieskaņotas magnetofona lentēs.

Latvijas brīvvalsts laikā Universitātes Eksperimentālās fonētikas kabinetu vadīja tāda autoritāte kā Anna Ābele. Vairums viņas veikto fonētikas pētījumu publicēti Filologu biedrības Rakstos. Universitātē fonētikas pētīšanas tradīcija ir jāturpina.

Latvijas valstī latviešu valoda kļuvusi par valsts valodu. Tās izpēte un pētījumu publicēšana ir valsts prestiža jautājums, nemaz nerunājot par tā lielo zinātnisko nozīmi. Lai veiktu darbu ar aplūkojamiem materiālu fondiem, nepieciešami gan darbinieki, gan atbilstoša tehnika (vecie magnetofoni ir nolietojušies) un līdz ar to finansējums. Piecdesmitajos gados A.Ozola vadībā veicamo darbu plāns, darbinieku un tehnikas daudzums bija izplānots līdz pat astoņdesmitajiem gadiem, bet līdzekļu trūkuma un nepietiekama valsts atbalsta dēļ šis plāns palika nerealizēts. Tagad pienācis laiks šā jautājuma risināšanai.