LZA akadēmiķe Aina Blinkena:
"Latviešu valodas institūta zinātnisko fondu izmantošana"

Latviešu valodas zinātniskā izpēte balstās uz visdažādākā rakstura un līmeņa valodas materiāliem, kas iegūti, gan pierakstot vai ieskaņojot magnetofona lentē dzīvās valodas teicēju stāstījumus, gan arī ekscerpējot dažāda vecuma un satura rakstu avotus. Šie valodas materiāli, kuru vienību kopskaits Latviešu valodas institūta fondos pārsniedz vairāk nekā 10 miljonus, krājušies ilgā laikposmā, īpaši sākot ar mūsu gadsimta 20.gadiem, tad ar Latviešu valodas krātuves (1936—1944) materiāliem un Valodas un literatūras institūta (1946—1991) uzkrājumiem un beidzot ar pašos pēdējos gados (kopš 1992.) Latviešu valodas institūtā iegūtajiem valodas paraugiem. Tie ir liela mūsu nacionālā bagātība.

Latviešu valodniecībā ir sena valodas liecību vākšanas, krāšanas un analīzes tradīcija — pirmais spilgtākais apliecinājums tam ir vācu tautības mācītāja Georga Manceļa vācu – latviešu vārdnīca “Lettus”, kas iznāca 1638.gadā un ietver ap 6000 vārdu. Pēc tam bijuši daudzi entuziasti — gan cittautieši, gan latvieši, taču nacionāli apzinātā un valstiski atbalstītā veidā tas noticis tikai ar Latviešu valodas krātuves nodibināšanos. Pašaizliedzīgu un nenovērtējami lielu un nozīmīgu darbu latviešu valodas vārdu vākšanā un to apkopošanā slavenajā “Latviešu valodas vārdnīcā”, kuru vēlāk papildināja un klajā laida J.Endzelīns un E.Hauzenberga (1923—1932; 1934—1946), paveicis K.Mīlenbahs, taču tas bija tikai sākums un paraugs tālākajām iecerēm Latviešu valodas tēzaura gatavošanai, lai šajā “vārdu klētī” saplūstu visi latviešu valodas vārdi — gan tie, kas jau savu vietu atraduši četru gadsimtu laikā tapušajos rakstos, gan arī tie, kas vēl valodnieku neatklāti dzīvo mūsu tautā. Latviešu valodas krātuvē sākti vākt materiāli Latviešu valodas dialektu atlantam. Neilgajā Latvijas brīvvalsts laikā daudz ko nepaspēja paveikt, taču krietna daļa tai laikā savākto materiālu iegula krātuves kartotēkās. Te bija ne vien vārdi, bet arī daudzu izlokšņu apraksti un citi valodas materiāli.

Intensīvs valodas materiālu vākšanas darbs norisa Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kur tika gatavoti vairāki lieli pētījumi, kas prasa apjomīgi konkrēto valodas materiālu bāzi, — Latviešu valodas dialektu atlants, Latvijas vietvārdu vārdnīca, Latviešu literārās valodas vārdnīca, daudzas terminu vārdnīcas, un 60.gados sākās S.Raģes ierosinātās Dialektālās leksikas vārdnīcas priekšdarbi, 70.gados latviešu valodas materiālu sāka iekļaut Eiropas valodu atlantā.

Lai šo materiālu bāzi radītu, Valodas un literatūras institūts organizēja daudzas ekspedīcijas gan vietvārdu, gan dialektu materiālu, gan apvidvārdu vākšanai, un tajās bija iesaistīti gan augstskolu studenti un mācībspēki, gan arī brīvprātīgie palīgi, īpaši latviešu valodas skolotāji. Tā kā 40.—80.gados latviešu valodnieku rīcībā nebija datortehnikas, valodas vienības tika ar roku izrakstītas uz kartītēm un glabātas kartotēkas skapjos.

Latviešu valodas institūta pētnieku rīcībā patlaban ir šādas kartotēkas:

1) Latviešu valodas dialektu atlanta kartotēka 750 000 vien.

2) Latvijas vietvārdu kartotēka 2 000 000 vien.

3) Eiropas valodu atlanta kartotēka 30 000 vien.

4) Dialektālās leksikas kartotēka 1 500 000 vien.

5) Latviešu literārās valodas vārdnīcas kartotēka 6 000 000 vien.

6) Terminu kartotēka 180 000 vien.

7) Augu nosaukumu kartotēka 22 000 vien.

8) Antroponīmu kartotēka 50 000 vien.

Tātad tiešo kartotēkas vienību skaits, kas rakstāms ar septiņām zīmēm, ir visai respektējams, un šīs kartotēkas var noderēt visdažādākajiem pētījumiem un publikācijām.

Bez tam institūtā glabājas plaša izlokšņu fonotēka, kurā daudzo ekspedīciju laikā ierakstīti ne vien Latvijā noklausītie izlokšņu teksti, bet arī materiāli, kuri iegūti ekspedīcijās pie latviešiem, kas jau kopš 19.gadsimta dzīvojuši Baškīrijā un Sibīrijā. No šiem ierakstiem (ruļļos un kasetēs) tikai daļa ir atšifrēti, jo šim darbam arvien ir trūcis līdzekļu un darbaroku. Ņoti bagāta ir sēlisko izlokšņu fonotēka, kurā M. Poiša ietvērusi ierakstus no 73 izloksnēm 216 kasetēs. Daļa kartotēku ir dublēta, lai varētu veidot cita tipa klasifikāciju, daļa materiālu, g.k.terminu kartotēka, tiek ievadīti datorā. Diemžēl datoru un arī darītāju trūkums neļauj patlaban šo darbu veikt pietiekamā tempā un apjomā. Vienā eksemplārā glabātas kartotēkas un citi unikāli materiāli vienmēr būs nejaušību apdraudēti. Lieki piebilst, ka mūsu kartotēku glabājamās telpas neatbilst tehniskajām prasībām ne temperatūras, ne mitruma, ne arī citādas drošības ziņā, īpaši pēdējos gados, kad Zinātņu akadēmijas augstceltnes ēkā mājo ne tikai zinātnieki vien.

Līdz šim minēju tikai kartotēku un fonotēku vērtības. Taču kartotēkas lielākoties rodas, izdarot izrakstus no tiešajiem materiālu vākumiem, kas parasti top kladēs un burtnīcās, tā sauktajās bruljona kladēs, un citos rokrakstos. Arī šie materiāli ir liels dārgums, jo satur daudz plašāku informāciju nekā tikai kartotēkās fiksēto. No šīm kladēm elpo dzīvā valodas dvēsele — ne tikai vārdi, bet arī teikumi, teksti, sakāmvārdi, parunas, vārdu un teicienu ekspresīvās nozīmes, dzīvās sintaktiskās konstrukcijas. Tādas bruljona (pierakstu) klades un izlokšņu tīrraksti var noderēt visdažādākajiem pētījumiem.

Lielākoties līdz šim bagātie latviešu valodas fondu materiāli ir izmantoti visdažādāko leksikas slāņu izpētei un apkopošanai. Senā, skaistā un bagātā latviešu valoda daudzu gadsimtu gaitā radījusi un saglabājusi milzum daudz vārdu, kuri iegūluši biezās vārdnīcās un neskaitāmos rakstos. Tomēr ļoti lielas vārdu bagātības vēl palikušas valodnieku neapzinātas un vēl vairāk — tautas vairumam nepazīstamas. Tās glabā mūsu izlokšņu runātāji dažādos novados, un šie vārdi var liecināt par sen izzudušām parādībām mūsu tautas garīgās un materiālās kultūras vesturē, domāšanas veidā un izjūtu izpausmē, liecināt par latviešu valodas saskari ar kaimiņtautām. Tāpēc ir svarīgi neļaut pazust šiem vārdiem un censties tos savākt no tiem, kas savā atmiņā vēl kaut daļu saglabājuši.

Šis bezgala vērtīgais leksikas materiāls, no kura liela daļa vākta Latviešu valodas dialektu atlantam, atbildot uz Latviešu valodas dialektu atlanta materiālu vākšanas programmas (1954) jautājumiem, tagad jau iestrādāts Latviešu valodas dialektu atlanta 100 kartēs, un visdrīzākajā laikā ar to varēs iepazīties visi, kam vien ir interese par valodas bagātībām. Šis atlants, kas tūdaļ nāks klajā izdevniecībā “Zinātne”, būs pirmais plašākais latviešu valodas lingvoģeogrāfiskais izdevums, pēc kura uzskatāmi varēsim pārliecināties ne vien par mūsu valodas bagātajām iespējām jēdzienu un parādību nosaukšanā, bet arī uzzināt, tieši kurā novadā (pagastā, izloksnē) katru vārdu lieto.

Taču Latviešu valodas dialektu atlants ietver tikai mazu daļu no tautā lietoto vārdu kuplā vainaga. Mūsdienu valodas lietotājs kā brīnumā skatās K.Mīlenbaha un J.Endzelīna vārdnīcā un tajā redz daudzus vārdus, kas viņam šodien ir pilnīgi sveši, un vārdu tur ir tik daudz, ka šķiet, vairāk nemaz nevarētu būt. Un tomēr apvidvārdu vācēji savās ekspedīcijās, kas notiek kopš 1966.gada, atrod ko vēl nepazītu, ko tādu, ko atceras tikai visvecākās paaudzes ļaudis, kuru dzīves laikā vēl bija tagad nepazīstamās reālijas un darbi. Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis R.Grabis, kurš daudz laika veltījis gan vietvārdu, gan sava dzimtā novada savdabīgās leksikas vākšanai un izpētei, raksta: “Bet, tāpat kā jāpūlas saglabāt pagātnes kultūras mantas, jākrāj arī valodas vienības, kas ir dažādu senāko dzīves nozaru atspoguļotājas.” Savā pētījumā “Rijas leksika Kūdumā un dažās tā kaimiņizloksnēs” (LZAV 1980, 2, 81) R.Grabis, piemēram, min vārdu dāres ‘rijas dēļi’, kas nav minēts Mīlenbaha vārdnīcā, un paskaidro, ka tās ir “no dēļiem vai lubiņām sasisti apm.80 cm plati gari galdi, kurus liek uz zārdiem citu pie cita un uz kuriem ber kaltējamās labības graudus.” Tepat redzam arī citu Mīlenbaha neminētu vārda bullītis nozīmi — ar rokām darbināma linu maļamā ierīce.

Šis kuplais vārdu pulks ir vairāku monogrāfisku pētījumu pamatā, piemēram, B.Laumanes grāmatās par zivju, zvejvietu un jūras parādību nosaukumiem.

Katrā pagastā, katrā izloksnē varam atrast ko savdabīgu, bet, lai rastos pilnīgs priekšstats par visiem vārdiem, ko pazīst kādā izloksnē, veido vienas izloksnes vārdnīcas; tās parasti veido cilvēki, kas paši nāk no šā novada un izloksni pazīst vislabāk. Pirmā tāda vienas izloksnes vārdnīca ir E.Kagaines un S.Raģes “Ērģemes izloksnes vārdnīca” (1977—1983), kuras 3 sējumi ir vesela enciklopēdija, kas ietver arī folkloru un dzīves gudrības. Tādu pašu lielu darbu paveikusi A.Reķēna, izstrādājot Kalupes izloksnes vārdnīcu; milzīgu materiālu krājumu — ap 90 000 vienību Sinoles izloksnes vārdu — sava novada vārdnīcai vairāk nekā 50 gados sakrājusi skolotāja M.Putniņa, ap 60 000 vārdu ir jau aizsaulē aizgājušā skolotāja E.Ādamsona sagatavotajā “Vainižu izloksnes vārdnīcā”, kura jau vismaz piecus gadus gaida uz izdošanas iespējām. Un, protams, vēl priekšā lielais darbs pilnas daudzsējumu dialektālās vārdnīcas gatavošanā. Šajā darbā būtu jārod iespēja izmantot arī modernākas metodes, lai uz bagātā materiālu pamata varētu tapt arī dažādi pētījumi.

Milzīgi ir latviešu valodas fondos atrodamie vietvārdu krājumi. Nepiedodami ilgi kavējas Latvijas vietvārdu vārdnīcas izdošana — pēc abiem sējumiem, kas iznāca vēl J.Endzelīna dzīves laikā, ir ievērojami papildinājušies vietvārdu krājumi, izdošanai sagatavoti vēl divi sējumi, taču šis “zemes arhīvs”, kā vietvārdus nosauca J.Endzelīns, pagaidām “ir slēgts”, jo nav publicēšanas iespēju.

Latviešu valodas institūta kartotēkas un citi materiāli ir nepārvērtējami zinātniskie fondi, kas var nodrošināt latviešu valodas daudzpusīgu izpēti arī nākotnē. Taču valoda nemitīgi attīstās un mainās, un valodas materiālu vākšana ir process, kam jānorit nepārtraukti. Diemžēl pašreizējais zinātnes organizēšanas veids un finansēšanas līmenis to nespēj nodrošināt. Tāpēc pētnieku galvenā rūpe patlaban ir saglabāt pašreizējās kartotēkas un iespēju robežās veikt pētniecisko darbu uz mūsu rīcībā esošās fondu bāzes.

Glabājamie materiāli satur vērtīgas ziņas par mūsu valodas bagātībām — vārdu un formu daudzveidību, valodas pārmaiņām vēsturisko un kultūras apstākļu ietekmē; salīdzinājums ar radu valodu materiālu dod liecības par baltu valodu unikālo seniskumu. Seno vietvārdu un apvidvārdu analīze var apliecināt etnosa cilmi un attiecības ar citām kultūrtautām. Mūsdienu leksikas un terminoloģijas krājumi var noderēt ne vien zinātniskiem apcerējumiem, bet arī pedagoģiskās literatūras veidošanai un būt noderīgi jaunatnes lingvistiskā un patriotiskā audzināšanā.

Nākotnes uzdevums būtu datorizēt pēc labi izstrādātām programmām visas kartotēkas, lai vērtīgo materiālu varētu iespējami ērti un daudzpusīgi izmantot un lai nodrošinātu tā saglabāšanos arī nākamajiem gadsimtiem.