Referāti, runas

Ministru prezidents Andris Šķēle:
“Valsts ekonomika, stratēģija un taktika, Latvijai ejot uz Eiropas Savienību”

Godātais prezidenta kungs!

Cienījamās dāmas, augsti godātie kungi!

Domājot par Latvijas virzību uz Eiropu, man vienmēr nāk prātā divas lietas: senais grieķu mīts par Eiropas nolaupīšanu un latviešu teiksma par laimes lāci, kurš jāizvadā pa mājām, lai tajā iemājotu pārticība un kārtība.

Man šķiet, ka Eiropas Savienība Latvijā bieži tiek uztverta kā tāds lācis, kurš jāatrod, jāatved, un tad jau pārticība nāks pati kā neizbēgama laimes lāča pavadone.

Nav brīnums, ka arī daudziem Latvijas cilvēkiem, skatoties uz mūsu valstsvīru braucieniem uz Briseli un klausoties viņu runās, rodas iespaids, ka mēs cenšamies izmānīt vai nolaupīt Eiropas laimes lāci un atvilināt viņu uz mūsu Sūnu ciemu.

Bieži vien pamatojums mūsu ceļam uz Eiropu izskan pavisam vienkāršoti, proti, Eiropa mums ir vajadzīga, jo Eiropa nozīmē — visi iespējamie labumi.

Šāda pieeja liecina par nepareiziem akcentiem un ir vērtējama kā zināms padomjlaiku domāšanas recidīvs.

Skaidri ir jāsaprot viens: Eiropa nav un nebūs mūsu problēmu risinātāja, tās mums vienmēr būs jārisina pašiem.

Eiropa tāpēc nav mūsu pašmērķis, un Eiropa nenozīmē automātisku labklājību.

Eiropa mums drīzāk ir gatavības un spēju pārbaudījums.

Pārbaudījums, kurš parādīs, vai mēs spējam domāt tajās kategorijās, pieņemt tās vērtības un ievērot tās normas, kuras Eiropas valstis šajos piecdesmit gados ir atzinušas par visoptimālāko ceļu uz tālāku attīstību, brīvību un pārticību.

Latvijas valdības mērķis šodien ir pārticība.

Risinot tieši šo pašu uzdevumu, tikai citā līmenī, Eiropā jau šī gadsimta sākumā sāka dzimt vienotas Eiropas ekonomiskās telpas ideja.

Mūsu attieksme pret šo ideju šodien rādīs to, cik augsts ir mūsu izpratnes slieksnis un līdz ar to — cik lielas mūsu izredzes ceļā uz labklājību.

Cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir adaptējusies dzīvei un attīstībai Eiropas tipa sabiedrībā, spējusi atbrīvoties no padomjlaiku mitoloģizētās un dēmonizētās apziņas.

Tieši šie faktori noteiks mūsu labklājības līmeni, drošības un neatkarības pakāpi.

Eiropas Savienībai un uzdevumiem ceļā uz to ir jākļūst par lūzuma punktu mūsu domāšanā.

Tikai tad mēs spēsim izmantot arī tās objektīvās priekšrocības, kuras dos brīvā kapitāla, darbaspēka, preču un pakalpojumu plūsma, milzīgais tirgus un iespēja brīvi konkurēt tajā.

Tas ir izšķirošais punkts, kam jāapliecina, vai mēs esam Eiropas valsts, vai mēs esam piederīgi Eiropas kultūrai, dzīvesveidam un vērtīborientācijai.

Šie jautājumi varbūt var izrādīties svarīgāki par ekonomiskajiem nosacījumiem, jo Baltijas valstis Eiropas Savienībai nav ekonomiska kategorija.

Baltijas valstu uzņemšana vai neuzņemšana būs ģeopolitisks lēmums, un izšķirošā loma te būs tieši tai tendencei, kādu mēs demonstrēsim savā izpratnē, attieksmē un vērtīborientācijā.

Eiropas Savienības veidošanās ir process ar milzīgu vēsturisku nozīmi.

Palikšana ārpus šī procesa un ārpus Eiropas Savienības, manuprāt, automātiski nozīmē palikšanu trešajā pasaulē, nedrošā, ļodzīgā un pilnīgi neaizsargātā pozīcijā kaut kur starp austrumiem un rietumiem.

Es domāju, ka Latvija varēs justies droša par to, ka tā netiks iedalīta kādā mums naidīgu interešu sfērā tikai tad, kad mēs būsim kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Citas garantijas mums, manuprāt, nav.

Bez šādas garantijas mūsu neatkarība var izrādīties pārāk vārs veidojums, kuru tikpat viegli var vēlreiz piemeklēt tāds pats liktenis kā trīsdesmit devītajā gadā.

Ekonomiskie jautājumi mūsdienu pasaulē ir cieši saistīti ar drošības apsvērumiem.

Ne jau ieroči sargā namu, cilvēku vai valsti.

Vienīgie patiesie drošības garanti ir prāts, nauda un labi sakari ar visiem, kas dzīvo tev līdzās, — valsts gadījumā to sauc par diplomātiju.

Plintes salīdzinājumā ar nosaukto ir lai gan bīstamas, bet nenozīmīgas rotaļlietas huligānu baidīšanai.

Ir jāsaprot, ka izšķiroši Latvijas nākotnei būs tādi faktori kā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas kapitāla klātbūtne, iekļaušanās Eiropas saimnieciskās dzīves un starptautiskās darba dalīšanas sistēmās, integrācija Eiropas dzīvestelpā cilvēku tiešo kontaktu, sabiedrisko un nevalstisko sakaru līmenī, kā arī dalība Eiropas Kopienas pārvaldes struktūrās.

Lai tas kļūtu iespējams, mums ir jābūt pietiekami gudriem, lai spētu nodrošināt vairākas pamatlietas.

Zevam, lai nolaupītu Eiropu, bija jāpārvēršas par baltu vērsi. Visi pieņem, ka dievam tas bija sīkums.

Līdzīgi ir arī ar mums. Eiropas valstu pārstāvjiem bieži šķiet, ka tās dažas pašsaprotamās lietas, kas mums ir jāizdara, ir tāds tīrais nieks.

Pilnveidot likumdošanu, radīt investoriem labvēlīgu vidi, atrisināt pilsonības problēmas, nostabilizēt politisko vidi, atlaist slikti strādājošos ierēdņus un sakārtot daudzas citas acīm redzamas lietas.

Viņi vaicā: nu, bet kāpēc to nevar, kas traucē? Ir taču skaidrs, ka to vajag.

To pašu vaicā arī mūsu pašu cilvēki: nu, kāpēc nevar izdarīt acīm redzamas, pašsaprotamas lietas?

Šo jautājumu es arī pats esmu sev daudzkārt uzdevis, kopš atrodos šajā atbildīgajā amatā.

Un mana atbilde ir: Latvijā tikpat kā nevienam nerūp valsts. Un tikpat maz politikā un valsts aparātā ir cilvēku, kas orientētos ekonomikā. Un, starp citu, man tas diemžēl ir jāsaka arī par dažu labu izslavētu liberāli.

Ko var darīt šīs problēmas risināšanā?

Es domāju, te ir tāpat kā ar nepaklausīga pusaudža skološanu.

Viņš negrib domāt par to, ko vajadzētu, viņš negrib darīt to, ko vajadzētu, viņš negrib klausīt tos, kas gudrāki, un lielā mērā visu beigu beigās izšķir kompānija. Tas, kādā vidē viņš nonāk un kas ir viņam apkārt.

Ar valsti ir tāpat.

Ir jāveido vide.

Tas ir jādara politiķiem, tas ir jādara valdībai, tas ir jādara inteliģencei, žurnālistiem un visiem, kas apzinās savu piederību šim valstiskumam un tā nākotnei.

Runājot par vidi, mēs varam atsevišķi apskatīt gan politiskās, ekonomiskās un sociālās vides problēmas, gan runāt par kultūras vai ekoloģisko vidi un citām sfērām, kas, pārklājoties un savijoties, veido to, ko mēs saucam par savu zemi, savu laiku un savu dzīvi.

Manis vadītā valdība par savu prioritāti ir izvirzījusi tautsaimniecības vides problēmas, uzskatot, ka tikai šādi mēs varam iegūt resursus sociālo un citu problēmu risināšanai.

Taču arī ekonomiskie jautājumi nevar tikt aplūkoti pilnīgi izolēti no citām sfērām, kas tiešā veidā ietekmē viena otru.

Ekonomiskā attīstība un investīciju klimats ir tieši atkarīgs no stabilitātes Latvijas politiskajā vidē.

Tas ir faktors, kurš būtiski ietekmē gan reformu virzības tempu, gan mūsu ceļu uz Eiropu.

Vēl viens jautājums, kurš tāpat nepārprotami ir prioritārs un kurš arī ir nesaraujami saistīts ar mūsu mērķiem, — ir sociālās drošības jautājums šī vārda visplašākajā nozīmē.

Cilvēka aizsardzība, drošības sajūtas radīšana ir viens no būtiskākajiem mūsu uzdevumiem.

Cilvēkam ir jājūtas pasargātam gan uz ielas, gan savās mājās, gan no kriminālā, gan no valsts reketa, gan no aplaupīšanas, kuru veic noziedznieks, gan no aplaupīšanas, kuru izdara valsts.

Cilvēkam ir jābūt drošam par sevi un saviem bērniem, par saviem īpašumiem un savu rītdienu.

Zeme, kurā cilvēks jūtas šādi, attīstās un plaukst; zeme, kurā cilvēkam nav pat cerības, turpina nīkuļot.

Vēl viena būtiska sfēra ir informācija.

Mēs nespēsim nodrošināt to, lai demokrātija mūsu valstī nepārvēršas par butaforiju, mēs nespēsim radīt drošību uz ielām, mēs nespēsim sakārtot ekonomisko vidi, panākt godīgu konkurenci un izkļūt no parādiem, ja nesakārtosim informatīvo vidi.

Tā ir vēl viena no prioritārajām nozarēm šai valdībai.

Visas šīs sfēras pārklājas.

Vairāk sakārtotības katrā atsevišķajā rada lielāku sakārtotību valstī kopumā, un otrādi — mazs caurums kādā no šiem savienotajiem traukiem samazina ūdens līmeni arī visos citos.

Spēja redzēt šo kopainu ir viena no pašām nepieciešamākajām valstsvīra īpašībām.

Viena no īpašībām, pēc kuras arī ir vislielākais deficīts mūsu politiskajā vidē.

Ņoti daudzi nespēj saprast, kāpēc viņi nevar risināt kādu šauru nozares problēmu tā, kā ienāk prātā. Kāpēc nevar iedot naudu un apmierināt to vai citu vajadzību.

Es ceru, ka Latvijas politiskā vide ar katru gadu, ar katrām vēlēšanām kļūs stabilāka un līdz ar to — profesionālāka un kvalitatīvāka.

Taču ir jāpaiet laikam, kamēr vēlētāji atšifrēs dažu labu viltvārdi un atstās to aiz politiskās dzīves sliekšņa.

Pēc iespējas ātrāk mums ir jāizravē dažādi politiskie klauni, politiskie ubagi un prostitūtas.

Šo mērķi mēs varētu saprast kā sabiedrības politiskās izglītības un valstiskās izpratnes līmeņa celšanas procesu vai, citiem vārdiem, — pilsoniskas, augsta pašorganizācijas līmeņa sabiedrības veidošanas procesu.

Es ceru, ka visi sapratīs, ka tādai mazai valstiņai kā mēs, kurai turklāt nav savu energoresursu, jābūt daudz gudrākai, dinamiskākai un tālredzīgākai par vienu otru lielvalsti.

Šodien daudzi psiholoģiski baidās no situācijas, kad viņiem nāksies atzīties pašiem sev: jā, iespējas pastāv, es tikai nemāku tās izmantot; jā, viss bija mūsu pašu rokās, mēs tikai bijām pārāk lieli muļķi, lai to saprastu un izmantotu.

Tas ir būtisks faktors, kas ietekmē daudzu cilvēku nelabvēlīgo attieksmi pret Eiropas Savienību, un līdz ar to sabiedrības izpratnes, iniciatīvas un atbildības pakāpes celšana ir uzdevums, kuru mēs nedrīksatm aizmirst.

Šajā kontekstā ļoti būtiska ir vienotas Baltijas valstu ekonomiskās telpas izveide un ciešākas saimnieciskās un politiskās integrācijas veidošana starp Baltijas valstīm.

Latvijai un pārējām Baltijas valstīm vienots Baltijas tirgus ir svarīgs ne tikai no ekonomiskās attīstības, bet arī no sabiedrības sociālpsiholoģiskā klimata viedokļa.

Konkurences apstākļi Baltijas tirgus ietvaros var kalpot par lielisku ģenerālmēģinājumu tam, kā mēs spēsim piemēroties dzīvei vispārējas pasaules saimnieciskās dzīves globalizācijas un integrācijas apstākļos.

Es atkārtoju vēlreiz — vispārējas pasaules saimnieciskās dzīves globalizācijas un integrācijas apstākļos.

Tātad mums ir, manuprāt, sešas prioritārās sfēras, kurās mums ir jāpanāk kvalitatīvs lūzums, lai mēs varētu kļūt par bagātu valsti un par Eiropas tipa sabiedrību.

Un šie virzieni ir:

pirmkārt, politiskā stabilitāte un politiskās vides kvalitatīvo parametru celšana,

otrkārt, ekonomiskās vides sakārtošana,

treškārt, Eiropas tipa informatīvās kopienas izveidošana,

ceturtkārt, sociālās drošības sajūtas radīšana šīs valsts cilvēkos, mūsu partneros un viesos,

piektkārt, sabiedrības pašorganizācijas spēju celšana,

sestkārt, vienotas Baltijas ekonomiskās telpas izveide.

Es šodien negribu kavēties pie tā, ko valdība jau dara un kas konkrēti vēl ir veicams katrā no šiem virzieniem, jo katrs no tiem ir vismaz atsevišķa referāta, ja ne atsevišķa semināra, cienīgs; es vienkārši gribēju izmantot šos mezgla punktus, kas, manuprāt, būs vieni no būtiskākajiem Latvijas nākotnes veidotājiem.

Panākumi šajos virzienos būs arī panākumi ceļā uz pārticību, ceļā uz Eiropu un ceļā uz drošību.

Mēdz teikt, ka īsākais ceļš uz panākumiem ir panākumi.

Mūsu panākumus ceļā uz Eiropu noteiks tas, kādi būs mūsu panākumi cīņā pašiem ar sevi.

Bez uzvaras šajā cīņā pat Eiropas Savienības neizmērojamās iespējas mums nez vai spēs palīdzēt.

Paldies.

Uzruna Fridriha Naumaņa fonda un savienības “Latvijas ceļš” kopīgi rīkotajā konferencē Rīgā, 1996.gada 18.maijā