PŪRS

Vācija atdod parādu Latvijai

Otrā pasaules kara beigās nacistu diktatūras un boļševisma atgriešanās draudu apstākļos no Latvijas uz Vāciju tika izvesta visai prāva daļa mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma. Šis tas pēckara gados LPSR teritorijā atgriezās no PSRS pārvaldījumā esošās Austrumvācijas, turpretī ar Rietumvācijas jeb VFR valsts instancēm tajā laikā saprotamu iemeslu dēļ šajā ziņā nebija nekādu kontaktu. Un, tikai atjaunojoties Latvijas valstiskajai neatkarībai, sākās starptautiskajām normām atbilstošs un dabisks kara gados aizklīdušo kultūrvēsturisko vērtību atgriešanas process.

Tā jau 1991.gadā Latvijas Vēstures muzejs atdeva vienam no Vācijas muzejiem vērtīgu arheoloģisko senlietu kolekciju, ko savulaik bija piesavinājies padomju okupācijas režīms. Bet vakar savukārt Vēstures muzeja telpās svinīgā gaistonē Vācijas vēstniecības darbinieki nodeva Latvijas Vēstures muzejam dažus desmitus arheoloģisku un etnogrāfisku priekšmetu, kas kara beigās nenoskaidrotos apstākļos piespiedu kārtā aizceļojuši uz Vāciju.

Ievadot muzejisko eksponātu nodošanas un pieņemšanas ceremoniju, VFR vēstniecības pirmais padomnieks un pilnvarotais lietvedis Pēters Rondorfs sacīja, ka jūtas ļoti gandarīts par to, ka viņam radīta iespēja VFR valdības vārdā nodot Latvijas Republikai Otrā pasaules kara laikā aizvestās kultūras vērtības. Un arī atgādināja, ka apmēram pirms gada Vācijas puse atdevusi Latvijai lielisku pastmarku kolekciju.

Nupat Latvijas valstij un tautai atdotais kultūrvēsturiskais mantojums līdz šim atradies Visbādenes muzejā, uz kurieni kara pēdējās dienās amerikāņi pārveduši Berlīnes Vēstures muzeja fondu toreizējās atliekas. Bet 1994.gada 8.novembrī kādam no Visbādenes muzeja darbiniekiem izdevies konstatēt, ka daļa priekšmetu ir no Latvijas.

Uzrunas noslēgumā P.Rondorfs citēja bijušā Vācijas vēstnieka Latvijā grāfa Lambsdorfa izteicienu, ka Vācijas veiktās kultūras vērtību izlaupīšanas bijušas pretrunā ar jebkurām starptautisko tiesību normām un tās novērtējamas kā klajš barbarisms.

Kultūras ministrs Ojārs Spārītis uzsvēra, ka šī kultūrvērtību atdošana uzskatāma par vienu no apliecinošiem pasākumiem, kas veltīti Starptautiskajai muzeju dienai. Pēc ministra domām, Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, sevišķi sāpīgi pārdzīvojusi kultūrvēsturiskos zaudējumus. Jo atšķirībā no lielajām valstīm mazajām ir daudz mazākas iespējas pārvietot savas bagātības tālā zemes iekšienē vai kompensēt zaudēto ar citur esošo. Joprojām mums ir gauži smags Vilhelma Purvīša gleznu zaudējums. Tikai pateicoties amerikāņiem, drošās rokās — Brēmenes muzejā — ir nokļuvis Melngalvju brālības sudrabs. Pēc dažām dienām Čehijas Republikas pārstāvji atdos Latvijai arhīvu dokumentus, kam varētu būt liela nozīme mūsu zemes vēstures pētniecībā.

Gan Pēters Rondorfs, gan Latvijas Vēstures muzeja direktore Ināra Baumane sirsnīgi pateicās VFR valdībai un vēstniecībai par muzeja priekšmetu nogādāšanu to izcelsmes vietā.

Latvijas Vēstures arhīva direktores vietnieks zinātniskajā darbā Arnis Radiņš, novērtējot no Vācijas atgūtās senlietas, sacīja, ka tās lielākoties ir neapšaubāmi vērtīgas, taču ne unikālas. Muzejnieki, balstoties uz visai grūti saredzamajām inventāra zīmēm, noskaidrojuši, ka atvestie priekšmeti jau pirms Otrā pasaules kara ir bijuši uz laiku deponēti Liepājas muzejā. Un, kas attiecas uz arheoloģijas materiāliem, diemžēl tikai 18 no 54 savulaik uz Liepāju nosūtītajiem priekšmetiem tagad ir atgriezušies Latvijā. Arī tekstiliju fragmenti ar tipiskajiem latvju ornamentiem acīmredzot ir izvesti no Liepājas — kā Latvijas Vēstures muzeja priekšmeti.

No Vācijas atvesto muzejisko priekšmetu nelielajā krājumā lielākoties ir vēlā, varbūt arī vidējā dzelzs laikmeta rotaslietas un kaujasrīki (dzelzs cirvji un šķēpu uzgaļi), tāpat daži izrakstītu audumu fragmenti. Daudz vēlākos gadsimtos izgatavoto sadzīves trauku izcelsme šobrīd esot grūti nosakāma.

Tā jau 1991.gadā Latvijas Vēstures muzejs atdeva vienam no Vācijas muzejiem vērtīgu arheoloģisko senlietu kolekciju, ko savulaik bija piesavinājies padomju okupācijas režīms. Bet vakar savukārt Vēstures muzeja telpās svinīgā gaistonē Vācijas vēstniecības darbinieki nodeva Latvijas Vēstures muzejam dažus desmitus arheoloģisku un etnogrāfisku priekšmetu, kas kara beigās nenoskaidrotos apstākļos piespiedu kārtā aizceļojuši uz Vāciju.

Ievadot muzejisko eksponātu nodošanas un pieņemšanas ceremoniju, VFR vēstniecības pirmais padomnieks un pilnvarotais lietvedis Pēters Rondorfs sacīja, ka jūtas ļoti gandarīts par to, ka viņam radīta iespēja VFR valdības vārdā nodot Latvijas Republikai Otrā pasaules kara laikā aizvestās kultūras vērtības. Un arī atgādināja, ka apmēram pirms gada Vācijas puse atdevusi Latvijai lielisku pastmarku kolekciju.

Nupat Latvijas valstij un tautai atdotais kultūrvēsturiskais mantojums līdz šim atradies Visbādenes muzejā, uz kurieni kara pēdējās dienās amerikāņi pārveduši Berlīnes Vēstures muzeja fondu toreizējās atliekas. Bet 1994.gada 8.novembrī kādam no Visbādenes muzeja darbiniekiem izdevies konstatēt, ka daļa priekšmetu ir no Latvijas.

Uzrunas noslēgumā P.Rondorfs citēja bijušā Vācijas vēstnieka Latvijā grāfa Lambsdorfa izteicienu, ka Vācijas veiktās kultūras vērtību izlaupīšanas bijušas pretrunā ar jebkurām starptautisko tiesību normām un tās novērtējamas kā klajš barbarisms.

Kultūras ministrs Ojārs Spārītis uzsvēra, ka šī kultūrvērtību atdošana uzskatāma par vienu no apliecinošiem pasākumiem, kas veltīti Starptautiskajai muzeju dienai. Pēc ministra domām, Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, sevišķi sāpīgi pārdzīvojusi kultūrvēsturiskos zaudējumus. Jo atšķirībā no lielajām valstīm mazajām ir daudz mazākas iespējas pārvietot savas bagātības tālā zemes iekšienē vai kompensēt zaudēto ar citur esošo. Joprojām mums ir gauži smags Vilhelma Purvīša gleznu zaudējums. Tikai pateicoties amerikāņiem, drošās rokās — Brēmenes muzejā — ir nokļuvis Melngalvju brālības sudrabs. Pēc dažām dienām Čehijas Republikas pārstāvji atdos Latvijai arhīvu dokumentus, kam varētu būt liela nozīme mūsu zemes vēstures pētniecībā.

Gan Pēters Rondorfs, gan Latvijas Vēstures muzeja direktore Ināra Baumane sirsnīgi pateicās VFR valdībai un vēstniecībai par muzeja priekšmetu nogādāšanu to izcelsmes vietā.

Latvijas Vēstures arhīva direktores vietnieks zinātniskajā darbā Arnis Radiņš, novērtējot no Vācijas atgūtās senlietas, sacīja, ka tās lielākoties ir neapšaubāmi vērtīgas, taču ne unikālas. Muzejnieki, balstoties uz visai grūti saredzamajām inventāra zīmēm, noskaidrojuši, ka atvestie priekšmeti jau pirms Otrā pasaules kara ir bijuši uz laiku deponēti Liepājas muzejā. Un, kas attiecas uz arheoloģijas materiāliem, diemžēl tikai 18 no 54 savulaik uz Liepāju nosūtītajiem priekšmetiem tagad ir atgriezušies Latvijā. Arī tekstiliju fragmenti ar tipiskajiem latvju ornamentiem acīmredzot ir izvesti no Liepājas — kā Latvijas Vēstures muzeja priekšmeti.

No Vācijas atvesto muzejisko priekšmetu nelielajā krājumā lielākoties ir vēlā, varbūt arī vidējā dzelzs laikmeta rotaslietas un kaujasrīki (dzelzs cirvji un šķēpu uzgaļi), tāpat daži izrakstītu audumu fragmenti. Daudz vēlākos gadsimtos izgatavoto sadzīves trauku izcelsme šobrīd esot grūti nosakāma.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības lietu
redaktors