INFORMĀCIJA

“Ius est ars boni et aequi”
(“Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla")

Arvīds Dravnieks, tieslietu ministra padomnieks, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Sarunas biedri: Inga Kačevska, Nnamdi Kalu Ezera, Valdemārs Šubrovskis, Egils Levits, Romāns Apsītis, Dzintars Rasnačs
Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Pagājušonedēļ Latvijas Tiesnešu mācību centrā notika līdz šim vēl Latvijas vēsturē nebijusi tikšanās:

vienā pusē sarunu galdam atradās pēdējie trīs Latvijas Republikas tieslietu ministri—

Dzintars Rasnačs, tieslietu ministrs kopš 1995. gada decembra, pirms tam 5.Saeimas Nacionālā bloka Tieslietu nozares sekretariāta vadītājs;

Romāns Apsītis, tieslietu ministrs no 1994. gada septembra līdz 1995. gada decembrim, tagad 6.Saeimas Juridiskās komisijas loceklis, vienlaikus docents Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedrā,

Egils Levits, tieslietu ministrs no 1993. gada augusta līdz 1994. gada septembrim, tagad Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Strasbūrā,

otrā galda pusē — mācību centra “saimnieki”—

Nnamdi Kalu Ezera, Amerikas Juristu asociācijas programmas “Tiesību iniciatīva” (CEELI) koordinators Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs (Latvijas Tiesnešu mācību centrs dibināts pēc CEELI iniciatīvas un līdz šim darbojas galvenokārt par savu Amerikas kolēģu sarūpēto naudu),

Valdemārs Šubrovskis, Latvijas Tiesnešu mācību centra valdes priekšsēdētājs, Latvijas Tiesnešu biedrības valdes loceklis (bija šīs biedrības prezidents kopš tās atjaunošanas, līdz šī gada 18.aprīlim), Siguldas pilsētas tiesas priekšsēdētājs,

Inga Kačevska, Latvijas Tiesnešu mācību centra direktore, Latvijas Tiesību studējošo asociācijas (“TieSA”) valdes locekle un ārzemju attiecību darba grupas vadītāja

un Arvīds Dravnieks, “Juristu Žurnāla” redaktors, minēto trīs tieslietu ministru padomnieks, Latvijas Juristu biedrības prezidija loceklis.

Kas sarunas sakarā katram šķita būtiskākais?

Valdemārs Šubrovskis visvairāk uzsvēra indivīda tiesības uz kompetentu tiesu. Tās ir visā pasaulē atzītas cilvēktiesības. Valstij ir jārūpējas, lai tiesneši būtu kompetenti, t.i., kvalificēti. Līdz šim parlaments un valdība pieļāvuši smagu kļūdu: liela vērība un arī līdzekļi tika ierēdņu mācībām, bet trešā vara piemirsta vispār. Čpaši smags stāvoklis ir ar prokuroriem, no kuriem lielai daļai šobrīd vispār nav juridiskās izglītības. Ņoti svarīgi ir beidzot izlemt jautājumu par tiesnešu algām. Tiesneši neprasa vairāk par to, cik ir noteikts likumā, bet šobrīd viņiem maksā tikai 80 % no likumā noteiktās algas. Izveidojas divdomīga situācija — tiesnesim pašam ir jākalpo likumam, tajā pašā laikā attiecībā pret viņu šo likumu pārkāpj.

Dzintars Rasnačs vairāk runāja par tiesu “tekošajiem” jautājumiem, tajā skaitā arī šī vārda burtiskajā nozīmē — par tiesas spriešanai nepiemērotajām telpām un tekošajiem jumtiem. Lielas problēmas sagādā personālsastāva veidošana. Taču prokuratūrai tās ir vēl lielākas, it īpaši Latgalē. Attiecībā uz Latgali nāksies īstenot “palīdzības” programmu —līdzīgi kā VFR to dara savām austrumu zemēm. Taču šim nolūkam nepieciešami līdzekļi, kuru Tieslietu ministrijas budžetā nav. Šobrīd, strādājot pie nākamā gada budžeta, gan ir cerība, ka tajā būs atsevišķa sadaļa arī tiesnešu mācībām. Viens no tiesu personāla atalgojuma atrisināšanas variantiem — noteikt viņiem civildienesta ierēdņu statusu. Diemžēl paši tiesneši par šo jautājumu savu viedokli nav vēl izteikuši. Šobrīd algas tiesu darbiniekiem ir ļoti zemas: tiesas sēžu sekretārei Ls 47 līdz 65, tulkam Ls 44 līdz 47, tas absolūti neatbilst šā darba kvalifikācijai un apjomam. Tiesu telpu nodrošinājumam ministrijā tiek gatavota atsevišķa programma. Tikpat svarīgs ir arī tiesu tehniskais nodrošinājums, datorizācija. Visām ministrijām piedāvāts samazināt relatīvi nevajadzīgās štata vietas. Bet tas neattiecas uz tiesām — tieši otrādi — tiesās trūkst darbinieku: Latvijā uz 8000 iedzīvotāju ir viens tiesnesis, Vācijā — viens uz 4000, Lietuvā un Igaunijā — ap 6000. Likums par Satversmes tiesu tiks pieņemts vēl pirms parlamenta vasaras brīvdienām. Šobrīd vairāk rūp jautājums, lai Ministru kabineta un Augstākās tiesas ieteiktie kandidāti Satversmes tiesai tiktu apstiprināti arī Saeimā. Jāapspriež jautājums par Satversmes tiesas priekšsēdētāja ievēlēšanas procedūru. Demokrātiskāk būtu, ja tiesas priekšsēdētāju ievēlētu paši tiesneši. Ņoti svarīga Latvijai šobrīd ir investīciju politika. Tas ir cieši saistīts ar šīs sanāksmes galveno jautājumu — tiesnešu mācībām. Tiesnešiem jābūt profesionāliem un speciālistiem arī visās tajās tiesību jomās, kas pēdējos gados nākušas klāt.

Romāns Apsītis atzina, ka pārejas laiks no padomju totalitārās valsts uz demokrātisku un neatkarīgu Latvijas Republiku tiesvedības jomā ir ieildzis. Tika analizēta “tiesu telpu politika”. Tiesu reformā faktiski tika turpināts tas, ko iesāka iepriekšējā valdība. Lielākais sasniegums ir tas, ka izdevās “iebāzt kāju durvīs” un atgriezties Tiesu pilī. Diemžēl Latvijā nav nevienas mācību iestādes, kas gatavotu tikai tiesnešus. Juristus gatavo Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, bet nereti absolvents tieši no auditorijas nokļūst aiz tiesneša galda, un viņš nav sagatavots tiesneša amatam. Tiesu reforma it kā ir pabeigta, bet tikai formāli — tā vēl jāpilnveido un jānostiprina. Apgabaltiesās personāls tika komplektēts no profesionālākajiem un pieredzes bagātākajiem rajonu tiesnešiem. Savukārt rajonu un pilsētu tiesās vakuumu aizpildīja tiesu darbā nepieredzējuši jauni cilvēki. To it īpaši var redzēt, apstiprinot jaunus tiesnešus — pārsvarā tās ir sievietes, reti redzama kāda vīrieša seja. Protams, to nosaka objektīvi apstākļi. Līdz ar to šobrīd Latvijā grūti pilnībā īstenot šīs cilvēktiesības uz kompetentu tiesu. Un visām šīm objektīvajām grūtībām pāri klājas nejauks plīvurs — finansu trūkums. Budžeta veidošana ir ļoti sarežģīts process, kura laikā par sevi regulāri jāatgādina. Diemžēl agrāk nav līdzējis arī tas, ka valdības galva ir jurists. Faktiski visu laiku jāsit šie trauksmes zvani par tiesu varas katastrofālo stāvokli. Tiklīdz nedaudz atlaiž, tā līdzekļi aizplūst prom un tiek novirzīti citur.

Egils Levits runāja par savdabīgo transformācijas situāciju, kurā joprojām vēl atrodas Latvijas valsts. Padomju sistēmā tiesu vara bija samērā nesvarīga. Tas nozīmē, ka jāpārmaina arī sabiedriskā doma. Civillietu skaits uz iedzīvotāju skaitu kaut audzis, tomēr joprojām ir daudz mazāks nekā Rietumeiropas zemēs. Cilvēki Latvijā nenāk tiesā, bet kārto savus strīdus citā ceļā. Vienlaikus notikusi tiesību sistēmas maiņa. Faktiski 5-6 gados Latvijā ir mainījusies tiesību sistēma. Vismaz teksta ziņā tā ir pilnīgi jauna tiesību sistēma, kas nav sociālistiskā tiesību sistēma, ar kuru iesākās 1990.gada 4.maijs. Tas nozīmē, ka visiem juridisko profesiju speciālistiem — tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem —, bet, protams, it sevišķi valsts ierēdņiem, ir jāmācās. Kaut arī viņi ir beiguši universitāti 1989. gadā, viņi nevarēs izmantot savas iegūtās zināšanas, viņiem ir jāmācās no jauna. Protams, var saskatīt arī starpību dažādās tiesību jomās. Piemēram — krimināltiesību jomā izmaiņas nav revolucionāras vai nav pārāk būtiskas. Tie, kas nodarbojas ar krimināltiesībām — prokurori un tiesneši, kas skata krimināllietas, — lielā mērā savu kvalifikāciju šajā jaunajā sistēmā ir saglabājuši. Jo jaunajā sistēmā nav pārāk būtiskas, principiālas izmaiņas. Turpretim civiltiesības ir pilnīgi jaunas, tām ir ļoti maz līdzības ar līdzšinējām. Tiesnešiem vienkārši nav laika studēt, viņiem vienlaikus jāstrādā un jāapgūst jaunās tiesības. Tāpēc būtu vērtīgi tiesnešus iesaistīt maģistratūrā un doktorantūrā.

Tikpat būtiskas pārmaiņas ir publisko tiesību jomā. Pats jēdziens “publiskās tiesības” līdz šim netika lietots. Publisko tiesību jomā, t.i., valsts un administratīvo tiesību jomā, ir pilnīgi jaunas attiecības — jo demokrātiska valsts organizējas citādāk gan iekšēji, gan savās attiecībās ar pilsoni, nekā tas ir padomju tiesību sistēmā. Juristiem, kas nodarbojas ar publiskajām tiesībām un civiltiesībām, būtībā jāmācās no jauna. Ja valstī mainās tiesību sistēma, tas nozīmē, ka tiesnesis nevar balstīties uz līdzšinējiem spriedumiem, viņš nevar balstīties uz līdzšinējo literatūru. Grūti iedomāties tādā situācijā tiesisku valsti. Neviens nezina, ko darītu Amerikas tiesneši, ja viņiem pēkšņi nebūtu pieejama literatūra un nebūtu pieejams arī precedents. Diemžēl Latvija šobrīd faktiski atrodas tādā situācijā.

Šai ziņā ļoti svarīgi ir tas, ka darbojas šāds Tiesnešu mācību centrs. Svarīgi ir tas, ka iznāk profesionālie juridiskie žurnāli (Latvijā tie tagad ir divi — “Juristu Žurnāls” un “Cilvēktiesību Žurnāls”).

Bet īpaši grūtā situācijā šobrīd vēl ir administratīvās tiesības. Tas ir ļoti centrāls jautājums jebkurā demokrātiskā valstī. Tas nav tik daudz tiesu jautājums, cik valsts pārvaldes jautājums. Valsts pārvaldei ir jāsāk strādāt pēc jaunajiem administratīvo aktu procesa noteikumiem, kas atbilst tiesiskas valsts praksei. Tikai tad, ja cilvēks ir neapmierināts, viņš iet uz tiesu. Mūsu sabiedrība gan vēl nav pieradusi sūdzēt valsti tiesā, tas drusciņ atvieglo tiesu situāciju.

Nnamdi Kalu Ezera uzsvēra, ka viņu ļoti interesē visas tās lietas, kuras uzsvēra katrs no ministriem. Bet viņu īpaši interesē konstitucionālās tiesas jautājumi un tiesu sistēmas finansēšana. Prioritātes budžetā parasti ir sociāliem vai ekonomiskiem mērķiem. Tā tas ir visās valstīs, taču vajadzētu savienot un atrast pietiekamas finanses arī tiesu sistēmai. Tas ir svarīgi investīciju piesaistīšanai. Latvijā ir lieliski iesākts tiesnešu mācību darbs, taču jāapmāca arī citi — tiesu varai piederīgie juristi: tiesu personāls, prokurori, notāri. Tai ir jābūt prioritātei ne tikai Tieslietu ministrijas, bet arī Saeimas līmenī. Nevaram atļauties gaidīt tik ilgi, kamēr visa sabiedrība saprot, cik šie jautājumi svarīgi, jo tad šī tiesu sistēma jau būs sabrukusi. Kādam vajag “lobēt” tiesnešus, šai ziņā ir jābūt labai sadarbībai starp tiesnešiem un Saeimas Juridiskās komisijas locekļiem. Jāietekmē deputāti, lai viņi saprastu, ka, ceļoties tiesnešu kvalifikācijai, labvēlīgi tiks ietekmēta arī ekonomiskā situācija.

Pēc tam sekoja neformālākas sarunas, kuras beidzās tuvu pusnakts stundai. Visvairāk tika diskutēts tieši par cilvēktiesībām, topošo konstitucionālās tiesas likumu, konstitucionālās tiesas sastāvu un kompetenci, tiesu praksi, lemjot konkrētas lietu kategorijas, tiesu stāvokli; arī par valsts pārvaldes pieņemto lēmumu vai rīcības pārsūdzību tiesā un tiesvedības procesu un par administratīvām tiesībām vispār. Visspraigākā diskusija notika jautājumā par tiesnešu algām. Daži tiesneši ir gatavi celt prasību tiesā pret Latvijas Republiku par kaut ar likumu noteiktās, bet nesaņemtās algas daļas piedziņu, lai gan iespējamo tiesas iznākumu katram gan bija savs viedoklis.

Dažas atziņas bija tādas, kurām šobrīd grūti noteikt autorību, taču tika uzņemtas labvēlīgi.

Par konstitucionālo tiesu: tās atrašanās vietai ļoti piemērota varētu būt, piemēram, Sigulda.

Aktuāls ir tiesnešu rotācijas jautājums, lai, apstiprinot pilnvaras vienlaikus visiem tiesnešiem, nerastos tāda situācija, ka nākotnē tiek vienlaikus ievēlēti pilnīgi jauni tiesneši un pazūd pēctecība. Būtisks ir arī jautājums par to, kurš ievēlē tiesas priekšsēdētāju.

Interesanta bija diskusija par tiesnešu amata regālijām — mantijām, amata ķēdēm, galvassegām un tamlīdzīgām lietām.

Diezgan viennozīmīgs bija secinājums, ka deputātu un valdības ierēdņu vidū nav pietiekamas izpratnes par tiesu varas lomu demokrātiskā sabiedrībā. Vērtējot pēc šī konstitucionālās uzraudzības kritērija, Latvija šobrīd ir vienā līmenī ar tādām valstīm kā Albānija, Rumānija, Moldova un Ukraina, kurās šobrīd konstitucionālās tiesas arī vēl nav.

Interesanta bija diskusija par atsevišķu likumu konstitucionālo rangu. Gan attiecībā uz likumu par tiesu varu, gan arī cilvēktiesībām.

Nav tik būtiski paši pantu formulējumi, jo tie ir abstrakti formulējumi; vissvarīgākais ir teorija, kādā veidā juristi sapratīs šos pantus. Šai ziņā mums ir liels tukšums, ja tiesnesim priekšā nonāk kāda konkrētā lieta starp valsti un indivīdu. Ja ir teorija, tiesnesis var ko iesākt ar šīm it kā abstraktajām normām. Ja teorijas nav, tad šīs tiesības pārvēršas par deklarācijām — kaut arī konstitucionālā rangā —, un tas degradē tiesību sistēmu daudz vairāk...

Tādas, likās, bija vērtīgākās atziņas, kuras gribējās speciāli apkopot “Latvijas Vēstnesim”.