DIPLOMĀTIJA

Divas sirdis vienā ritmā —Islande un Latvija

Nesen no Islandes galvaspilsētas Reikjavīkas Rīgā atgriezās Islandes Republikas goda konsule Latvijā Jana Balode. Uz šīs Ziemeļzemes galvaspilsētu viņa šoreiz bija devusies tāpēc, lai kopā ar Reikjavīkas municipalitātes vadītājiem izraudzītos vietu Latvijas dāvinājumam — akmens skulptūrai, kas iemūžinās mūsu zemes pateicību mazajai Islandei, kura 1991.gada augustā pati pirmā paziņoja pasaulei, ka atzīst Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas faktu. Tūlīt pēc atgriešanās Rīgā Islandes goda konsule Jana Balode piekrita sniegt interviju "Latvijas Vēstnesim".

— Vispirms par šī neparastā projekta autoru. Vai tā bija jūsu ideja?

— Jūs man parādāt lielu godu. Taču faktiski man šīs idejas autoru būtu ļoti grūti nosaukt. Ir versija, ka šī ideja pirmoreiz radusies Ārlietu ministrijā, ir vēl citas versijas. Taču katrā ziņā šī ideja nākusi no Latvijas puses. Man vienai gan nevajadzētu piedēvēt idejas autores tiesības. Un es ar prieku darbojos šīs ieceres īstenošanā. Mana misija ir šo projektu virzīt uz priekšu.

Tātad ideja ir šāda: pasniegt Islandei Latvijas dāvanu — akmens skulptūru, kas tiks uzstādīta kādā īpašā vietā Reikjavīkā. Tā būs Latvijas pateicība Islandei un islandiešu tautai par to, ka viņi pirmie 1991.gada augustā atzina mūsu valsts neatkarību.

— Kāda būs šī skulptūra?

— Autoru ir izraudzījusies Latvijas Kultūras ministrija. Tas ir gados jauns tēlnieks Pauls Jaunzems. Viņš jau ir piedalījies daudzos simpozijos un kvadriennālēs ārzemēs — Somijā, Kanādā... Es negribētu sniegt viņa ieceres māksliniecisku izvērtējumu, jo neesmu mākslas kritiķe, bet varu droši teikt, ka man mākslinieka iecere patīk. Pašlaik mākslinieks izstrādā skices un citus uzskatāmos materiālus, ko sūtīsim uz Islandi. Taču pirmie uzmetumi un ideja kopumā ir patiešām interesanti. Protams, mākslinieka iecere vēl tiks saskaņota ar Reikjavīkas varas pārstāvjiem — ar pilsētas mēru un pilsētas plānošanas departamentu.

Mēs bijām Reikjavīkā kopā ar tēlnieku P.Jaunzemu. Un tur pieredzētais ļauj domāt, ka Reikjavīkas mērs mūsu mākslinieka ieceri atzīs par atbilstošu Islandes galvaspilsētas veidolam un ka mūsu projekts tiks ātri īstenots.

Skulptūra būs veidota no Latvijas granīta. Islandē šis materiāls sastopams diezgan reti — šai zemei raksturīgākie ir no lavas veidojušies šūnakmeņi un citi mīkstāki materiāli. Islandē vairāk iecienītas arī metāla skulptūras, Latvijas granīta skulptūra viņiem patiešām būs savā ziņā jaunums. Starp citu, nelielajā Reikjavīkā ir vairāk nekā simt dažādu skulptūru, taču lielākoties tās ir informatīvas. Tās vēstī, ka tāds un tāds cilvēks ir atzīstams par tādiem un tādiem nopelniem. Protams, Reikjavīkā ir arī modernas skulptūras, taču mūsu dāvana būs patiešām skaists un savdabīgs jaunums Islandes galvaspilsētā.

— Kā šo ieceri uzņēma Reikjavīkas mērs?

— Vispirms jāteic, ka Reikjavīkas mērs ir sieviete. Viņas reakcija attiecībā uz šo Latvijas ieceri bija ļoti pozitīva. Mūs ar tēlnieku Reikjavīkā ļoti labi uzņēma. Programma bija ļoti labi noorganizēta. Relatīvi īsā laikā mēs apskatījām pilsētu, iepazīstoties ar jau esošajiem pieminekļiem un arī ar iespējamajām mūsu skulptūras atrašanās vietām. P.Jaunzems pats varēja apskatīt šīs vietas un izvērtēt tās kontekstā ar pilsētas kopējo veidolu.

— Vai jūsu vizītes laikā jau tika galīgi izraudzīta skulptūras atrašanās vieta?

— Galīgi vēl ne, vispirms jāsagaida oficiāls Reikjavīkas mēra apstiprinājums pašas skulptūras projektam. Taču no trim piedāvātajām vietām mēs izraudzījāmies vienu, kura būtu vispiemērotākā. Savukārt par tām divām citām... Viena no tām būtībā atradās jau ārpus pilsētas, tas man likās visai nepiemēroti, modernā jaunajā Reikjavīkas rajonā, pie lielas autostrādes. Skaista vieta, taču tai garām lielā ātrumā drāžas mašīnas. Cilvēki kājām tur nestaigā. Otrs variants bija pie okeāna skaistā, klajā krastā. Tā ir iemīļota islandiešu pastaigas vieta. Bet šī vieta tomēr nav tik piesātināta, kā gribētos, ar pilsētas lietišķo gaisotni. Tā ir tāda tipiska vakara pastaigu vieta. Trešā vieta, kas mums likās vispiemērotākā, atrodas pašā centrā, piecu minūšu gājiena attālumā no Altinga jeb Islandes parlamenta ēkas, Vecpilsētas aizsargājamajā daļā, ko islandieši ļoti saudzē un uztur ļoti labā kārtībā.

Tieši šajā rajonā kādā mazā skvērā arī vislabāk iederētos šis Latvijas dāvinājums ar dekoratīvo dārzu, ko veidos zālāji un koki. Būtiski liekas arī tas, ka šī vieta atrodas ļoti tuvu vairāku ārvalstu vēstniecībām, konkrēti, Krievijas un Vācijas vēstniecībām.

— Būtībā tā ir arī simboliska vieta, gan ar Krieviju, gan Vāciju bijuši cieši saistīti Latvijas likteņi un mūsu brīvības cīņas.

— Tieši tā.

— Ar kādiem Islandes oficiālajiem varas pārstāvjiem vēl jūs kontaktējāties šajā braucienā?

— Mūs uzņēma Islandes premjerministra biroja nodaļas vadītājs, kam tiks uzticēts saņemt šo Latvijas dāvanu.

Risinot praktiskos jautājumus, mēs tikāmies ar Reikjavīkas municipālā Mākslas muzeja direktoru, kas dos mūsu dāvinājuma māksliniecisko novērtējumu. Viņš izskatīja Paula Jaunzema līdzšinējos darbus un ļoti atzinīgi tos novērtēja. Otrs cilvēks šajā grupā bija viens no Islandes pilsētu plānošanas institūta vadošajiem arhitektiem.

— Vai šajās sarunās izskanēja arī pašu islandiešu vērtējums par savas valdības drosmīgo žestu 1991.gada augustā, pirmajai atzīstot Latvijas valstisko neatkarību? Nav taču noslēpums, ka daudzas lielvalstis toreiz vilcinājās, gaidot uz oficiālo Maskavas reakciju.

— Katrā ziņā islandieši paši ir ļoti lepni par šo savas valdības soli. Tajā laikā Islandei bija ļoti temperamentīgs un darbīgs ārlietu ministrs Jans Baldvins Hanibalsons (ar to es nekādi negribu mazināt pašreizējā ministra labās īpašības). Viņš bija arī tas, kas Reikjavīkā pieņēma triju Baltijas valstu ārlietu ministrus, tajā pašā slavenajā baltajā reprezentācijas ēkā, kurā savā laikā Reigans tikās ar Gorbačovu. Tagad islandieši izsaka nožēlu, ka pēc straujās atzīšanas viņi atpalikuši mūsu valstu sadarbības jomā. Lietuvā Islande jau īsteno lielas farmaceitiskās rūpnīcas projektu, ar Igauniju notiek lietišķa sadarbība ostu saimniecības jomā. Diemžēl Latvijā vēl ir ļoti maz uzņēmumu, kas sadarbojas ar Islandi. Daudzas valstis, kas mūsu neatkarību atzina vēlāk, tagad sadarbības jomā ir apsteigušas Islandi, piemēram, Norvēģija un Dānija. Viņi, protams, ļoti smalkjūtīgi teica, ka tā esot islandiešu vaina...

— Es domāju, ka šim jūsu teikumam varam pielikt daudzpunkti. Bet ne jau tās vai citas puses vainas pakāpe ir tas būtiskākais. Daudz svarīgāk, lai tagad mūsu valstu ekonomiskā sadarbība attīstītos sekmīgāk un lai abas puses gūtu vairāk labuma no potenciālajām iespējām.

— Tieši tā! Jo vairāk tādēļ, ka potenciālās sadarbības iespējas ir plašas.

— Šoreiz saku jums paldies par interviju un vēlu labas sekmes Latvijas dāvinājuma projekta īstenošanā.

Jānis Ūdris,
"LV" ārpolitikas redaktors