PŪRS

Divās darba dzīvēs dedzis

Viens bagāts mūžs, kas saucas Alfrēds Gāters

Dr.philol. Rasma Grīsle

Alfrēds Gāters (1921.24.IV—1986. 2.VII) zinātnē kļuva augstas raudzes valodnieks, maizes darbā — iecienīts ārsts un dzīves gājumā — visnotaļ ētiska personība. Viņam piemita bezkompromisu gars, latviska stāja, arī mūzikai un vārda mākslai atvērta dvēsele un reizē — pētnieka skats. Būdams spējīgs un darba mīlestībā iededzies, viņš paveica daudzum daudz nega®ā (65 gadu) mūžā un kļuva "par vienu no mūsu visizcilākajiem salīdzināmās valodniecības speciālistiem" (K.Draviņš, Latvija, 1971.g. 16.nr.).

Mūža lielāko daļu viņš nodzīvo trimdā Vācijā, bet — ar Latviju sirdī. Pat Latvijas pavalstniecību viņš nešaubīgi patur, uzņemdamies tās dēļ ciešamos grūtumus. Piemēram, pats pieredz, ka Vācijas nepilsonim nav tiesību strādāt par skolotāju vācu skolās, nedz būt par ārstu armijā.

Šogad paiet 75 gadi, kopš Alfrēds Gāters pasaulē ieradies, un jau 10 gadi, kopš no tās aizgājis, atstādams laika neaizputināmas pēdas. Dzimis viņš Valkas apriņķa Kalncempju pagastā tēva dzimtas mājā "Sprīvuļos", bet miris ar sirds trieku Hamburgā, kur apglabāts Nīndorfas (Niendorf) vecajos kapos.

Ņujorkas 1965.gada izdevumā "Pašportreti" arī Gāters stāsta par sevi. Viņš uzaudzis "Riekstiņos", tēvam piešķirtā jaunsaimniecībā, kas atrodas, kā viņš saka, "apmēram kilometru no Kalnamuižas, ko vēlāk pārdēvēja skaistajā Kalnienas vārdā". Daiļuma pasaulē viņu esot ievadījusi jo sevišķi māte. Tai bijusi skaista balss: neparasti krāšņs un plašs drāmatisks soprāns. Mātei viņš pateicībā veltījis dainu sintakses pētījumu ar izteiksmīgu četrrindi grāmatas titullapā. "Pašportretos" Gāters tāpat piemin visu savu skolu latviešu valodas skolotājas, kas modinājušas interesi par valodu un literātūru. Un apliecina, ka brīvvalsts laika skolas veidojušas viņa nacionālo apziņu, bet to nostiprināt līdzējusi trimdas zemes ignorance pret latviešu tautu un kultūru.

Beidzis ģimnāziju, Gāters studē Rīgā ģermāņu filoloģiju. Bet jau pēc pusotra gada viņu iesauc latviešu leģionā. Ka®a komisijai skaidri pateicis, ka uz dzīvu cilvēku nekad nešaus, viņš tiek norīkots par tulku armijas kancelejā. Tur, citiem kareivjiem par brīnumu, viņš mācās studiju lekcijas un šad tad atsteidzas uz universitāti nokārtot pa eksāmenam. Ka®a beigās nonāk angļu gūstā, bet no gūsta drīz izbēg. Kopš 1946.gada dzīvo Hamburgā un turienes universitātē atsāk studēt filoloģiju: vācu valodu un literātūru, grieķu, latīņu un senindiešu valodu, bet it īpaši — indoeiropiešu salīdzināmo valodniecību, ko docē ļoti ievērojams valodnieks, stingri prasīgs profesors Ernsts Frenkelis.

Pie viņa Alfrēds Gāters nokārto doktoranda eksāmenus, uzraksta disertāciju (par latviešu valodā aizgūtu vidus lejsvācu nųmenu nozīmes vēsturi) un dabū salīdzināmās valodniecības doktora gradu (1949). Pēc tam sākas un līdz pat mūža beigām turpinās ražīgs, publikācijām bagāts valodnieka un arī daiļliterātūras vērtētāja darbs. "Pašportretos" viņš pats saka:

"Kopš 1950.gada allaž esmu publicējis rakstus salīdzināmās valodniecības un latviešu valodas un literātūras jautājumos, galvenokārt ārzemju speciālžurnālos, un pēdējā laikā rakstu arī latviešu laikrakstiem daiļdarbu recenzijas. Vairākiem internacionāliem literātūras leksikoniem esmu rakstījis par latviešu literātūru. Bibliogrāfiskie žurnāli "Onoma" un "Bibliographie linguistique" man uzticējuši baltu valodniecības nodaļu.."

Gātera atzinumi un vērtējumi arvien ir faktos dibināti, pamatīgi argumentēti un vienkāršos, nenovalkātos teikumos skaidri un smalkjūtīgi pasacīti. Tas redzams arī viņa pēdējo gadu rakstos, piemēram, apcerējumā "Latviešu valodniecība okupētajā Latvijā un trimdā" /Archīvs XXI (1981) 9—48/, tāpat vāciski publicētā pētījumā par svešām tautām un zemēm latviešu dainās /Ponto–Baltica II/III (1982—1983) 29—79/.

Gāters visu savu mūžu noteikti aizstāv un pats lieto Jāņa Endzelīna izkopto rakstību latviešu valodai (ar "®", "ch" un ar lietpratīgi motīvētu pareizrakstību svešvārdiem). Recenziju par Anšlava Eglīša romānu "Bezkaunīgie veči" viņš beidz ar teikumu: "Bez tan stingri jānoraida "r" mīkstinājuma izlaidums, jo latviešu valodā šī fonēma taču ir." Par pareizrakstību viņš izsakās arī īpašos rakstos, piem., avīzē "Latvija" 1972.22.I un žurnālā "Universitas" 33.nr. (1974).

Trimdiniekā pamazām briest aizvainojums un pretestība, pieredzot, ka mītnes zemē ļaudis vai nu nekā nezina par Latviju un latviešiem, vai, kā viņš man tolaik raksta, "vācieši ir labi tikai kā darba biedri" (21.III 80.), bet "mūsu tautu un mūsu garīgo kultūru vācieši neciena" (11.IX 62.), "vācieši ir baigi uzpūtīgi un slavina sevi uz nebēdu" (16.II 64.).

To viņš arī raksta 1972.gada recenzijā par Jāņa Rudzīša eseju grāmatu "Starp provinci un Eiropu". Recenzents, piemēram, aprāda, ka, atraidot latviešu noveļu izlases tulkojumu, "Fišera apgāds nav meklējis darbu kvalitāti, bet vien vāciešiem tīkamu brīvu zemju (ne citu tautu kalpu) rakstniecību". (Gāters ir tulkojis noveles un arī ko atdzejojis.)

Tautai nekad labu nenes tās pārstāvju kalpiska zemošanās vai ļaušanās nepamatotām mazvērtības domām. Tādas ir pamanījis un kliedē recenzents. Kādā esejā Jānis Rudzītis stāsta, ka latviešu rakstniecībā līdz pat 19.gs.beigām vēl neesot darbu Eiropas līmenī. Pret to Alfrēds Gāters:

"Tā kā esmu ilgi studējis ģermāņu filoloģiju vācu pašu zemē, iedrošinos apgalvot, ka, piemēram, vācu literātūrā velti meklēt tik augstas klases romānu kā "Mērnieku laiki" vai noveli, kas literārajā kvalitātē līdzinātos Blaumaņa novelei "Nāves ēnā". Pēc manas pārliecības ar šiem darbiem jau 19.g. simtenī tikām līdz Eiropas literātūras labākajiem paraugiem."

Pirmām kārtām aizstāvama un dārga turama Gāteram ir dzimtā valoda. Tā skan no viņa paša dzidri latviskā izteiksmē, un tādu viņš veicina arī citos. Drauga ģimenē nodibinās tāds kā valodas kultūras fonds. To pārvalda jaunākā atvase, kas smalkdzirdīgi klausās un iekasē soda naudu par katru valodas vainu, kādas nu "netīšām" gadās arī pašam valodniecības doktoram. Bet mazā sev pūrā ieloka latviešu valodu bez svešas pieskaņas, bez veciem un jauniem barbarismiem vai liekiem svešvārdiem. Veidojas arī apziņa, ka no citām tautām tikai necieņu varam gūt, ja grābstām sev viņu vārdus un teicienus, ja ļaujam atdzīvināt kalpības laiku baurismus un vietu nosaukumos muižas, itin kā ar tām mūsu valodas vēsture sāktos. Bet mums ir jāsargā, jāvairo un jāceļ gaismā savas kultūras vērtības, lai nerodas vai vismaz lai tukši skan svešinieku zaimi: "ganu un kalpu tauta". Zināms, gan gans, gan kalps var būt goda vīrs, bet viņa kungs — verga dvēsele.

Ir lieli centieni un cerības, ku®u īstenošanos Gāters pats vairs nepieredz. Atzīdams, ka dainas ir viena no mūsu mazās tautas lielākajām kultūras vērtībām, bet pasaule tās nepazīst, Gāters, trūcīgos pēcka®a apstākļos dzīvodams, paveic milzu darbu. Toreiz bez kādas datortechnikas viņš savāc materiālu no daudzdaudziem dainu izdevumu sējumiem un vācu valodā uzraksta (1954—1958) jau pieminēto, mātei veltīto dainu sintakses pētījumu (ap 1000 lpp.), plašāko, kāds par šo tematu līdz šim veikts.

Bet autoram pašam nav līdzekļu, un neatrodas arī sabiedrisks naudas atbalsts, lai lielo veikumu pienācīgi publicētu. To saīsināt un saskaldītu staipīt periodikā autors neļauj. Viņš manuskriptu novāc nost no acīm un aprok. Tas netiek vairs pieminēts un noguļ gadus 30, līdz to, vērtību nezaudējušu, atrok un uzmodina atskārtīgie Gātera draugi, bet jau pēc autora nāves. Par visu to sīkāk un interesantāk ir jau pastāstījis Atis Dzenis 1994.gada avīzēs: Brīvā Latvija, nr.1 (350); Izglītība un Kultūra, nr.4 (2382).

Cerētā atbalsta atteikums bija autoram sāpīgs belziens, kas radīja lielu pavērsienu viņa dzīvē. Lai izkultos no materiālas atkarības, Gāters izmācās labi atalgotu arodu: vēlreiz iestājas Hamburgas universitātē un izstudē medicīnu (1957—1963). Un pēc tam velk divus vezumus — strādā par ārstu, bet katru brīvu brīdi lūko izmantot mūsu valodas un literātūras pētniecībai.

Par ārstu viņš tiek luterāņu diakonijas slimnīcā "Elim", strādā tur līdz pat pensijai, kļūst iekšķīgo slimību nodaļas virsārsts, arī personāla ārsts, ir labi ieredzēts un slimnieku iecienīts. Tos viņš pacietīgi uzklausījis un rūpīgi ārstējis. Bet esot spējis dažu arī pamatīgi sarāt; piemēram, kādu bagātnieci, kad tā iedomājusies ap sevi dancināt nakts māsu un dežūrārstu. Sarātā tobrīd zaudējusi valodu un, ja sūdzētos, rājējs varētu zaudēt darbu. Bet viņa nesūdzējusies un vēlāk pat atsūtījusi Gāteram dāvanu ar pavadrakstu, ka viņš tur slimnīcā esot vienīgais īstais v ī r i e t i s.

Laikam tieši ar savu ideālismu, ar taisnu runu un rīcību viņš trimdā ir sev tuvinājis krietnus draugus ("ein edler Mensch zieht edle Menschen an") gan no tautiešiem, gan arī no cittautiešiem. Tie balsta viņa centienus un veltī mūža un pēcmūža draudzību. Te īpaši minama viņa darba biedre slimnīcā Dr. med. Hildegarde Ratke (Hildegard Radtke). Viņa jau bijusi palīdzīga, kad top Gātera pirmā grāmata par latviešu valodu un tās dialektiem "Die lettische Sprache und ihre Dialekte" (1977). To recenzējot, E.Hauzenberga–Šturma raksta: "Jāapbrīno tas gara spēks, kas ieguldīts šai nespeciālistam pat neuzminamā milzu darbā" (Latvija 1978.g. 40.nr.).

Pēc Gātera nāves (1986) Dr.Ratke ņem ilgu bezalgas atvaļinājumu, sadarbojas ar vācu grāmatapgādu, lasa korrektūras, neatlaidīgi gādādama, lai kādreiz apguldītais dainu pētījums nu celtos un pārtaptu lieliskā grāmatā "Lettische Syntax. Die Dainas" (1993). Autora māsa Johanna Berkolde, kas joprojām dzīvo "Riekstiņos", sedz izdevumus ar brāļa atstātā mantojuma naudu. Man bija pienākums pārlūkot manuskriptu no baltologa viedokļa.

Kuplā skaitā grāmata nu atnāk arī uz Latviju. Bet tejienes filologi to nav vēl recenzējuši. Vai šķērslis ir vācu valoda? Visai atzinīgu atsauksmi publicējis A.Holvūts (Holvoet) žurnālā Linguistica Baltica III (1994) 293–294.

Vēl gaidāms iznākam grāmatā Gātera literārais mantojums: trimdas rakstniecības apceres, ko viņa draugi, Dzeņu ģimene un citi, paglābuši, sakārtojuši, sagatavojuši mašīnrakstā (ap 900 lpp.) un nosūtījuši uz ASV, kur Amerikas latviešu biedrība (ALA) to nu drīz laidīšot klajā. Tas atkal būs svarīgs pienesums latviešu kultūras laukā.

Bet kad kāds sastādīs pilnīgu Alfrēda Gātera bibliografiju, uzrādot visu dažādu valstu un kontinentu — arī Japānas un Amerikas — enciklopēdiskos izdevumos izkaisītos viņa rakstus?

Savulaik arī Gāters pats ir daudz darījis, lai mirušu autoru manuskripti un mājas archīvi neietu bojā, lai latviešu kultūras mantojums saglabātos un lai ar to iepazītos arī citas tautas. Liecības par to no viņa vēstulēm esmu jau publicējusi (Karogs, 1986 XII 182—193).

Gāters bija arī Italijā savācis recenzijas u.c. materiālus, domādams uzrakstīt monografiju par mūsu slaveno dziedoni Alīdu Vāni. Nepaspēja.

Uz ko virzīti Gātera centieni, kādam mērķim darīti gara varonības darbi, un kas trimdiniekam rūpējis visvairāk, kas glabājies apziņā arvien? — Vienā vārdā laikam varētu teikt: Latvija.

Bet labāk lai izskaņā skan, kā "Pašportretos" izteicies Alfrēds Gāters pats:

"Mans lielākais lepnums ir būt dzimušam un uzaugušam brīvā un neatkarīgā Latvijā. Ar tiem, ku®i jel kaut kā apdraud Latvijas suverēnitāti, nekad nedomāju iet kopsolī."

Un, Aīdu Niedru citēdams: "Man nevajag manas mājas, man vajag Latvijas valsts."

Rīgā 1996.gada 21.maijā

1963.gads, Hamburga,— ceļā uz Veltas Rūķes–Draviņas disertācijas aizstāvēšanu