PROBLĒMA SARUNAS PAR KOOPERĀCIJU NR.4

Ceļā uz savu kooperatīvu

Sarunas turpinājums
Sākums — "LV" nr.64., 66., 71.

Andris Miglavs, Latvijas Agrārās ekonomikas institūta direktora vietas izpildītājs —"Latvijas Vēstnesim"

Esam jau runājuši par kooperatīvu darbības pamatprincipiem un kooperācijas attīstības pamatproblēmām. Šoreiz kārta konkrētiem jautājumiem: kā dibināt un pārvaldīt kooperatīvu.

Kooperatīva dibināšana notiek trīs posmos:

1) pieņem lēmumu par kooperatīva dibināšanu,

2) sagatavo un sasauc sabiedrības dibināšanas sapulci, kurā pieņem sabiedrības statūtus un ievēlē sabiedrības vadību,

3) kooperatīvam tiek sagādāts kapitāls un kooperatīvu reģistrē Uzņēmumu reģistrā.

Lēmums par kooperatīva dibināšanu

Šādu lēmumu parasti pieņem cilvēki, kuriem visvairāk vajadzīgi pakalpojumi, ko viņi paši nevar veikt vai kuru veikšanu nodrošināt pašiem nav mērķtiecīgi. Tās ir personas, kuras pirmās saprot kooperēšanās nepieciešamību. Šos cilvēkus varētu saukt par sabiedrības dibināšanas iniciatoriem.

SIA dibināšanas gadījumā šie cilvēki tiks saukti par sabiedrības dibinātājiem. Tā kā kooperatīvās sabiedrības dibināšanas gadījumā likums neparedz tā saukto dibinātāju institūtu jeb jēdzienu “dibinātāji”, tad tos sauc par sabiedrības dibināšanas iniciatoriem.

Kas jāizdara līdz dibināšanas sapulces sasaukšanai

Dibināšanas iniciatoriem vajadzētu vienoties par to, kāpēc viņi dibina šo sabiedrību, kādi būs tās mērķi un kādā veidā mērķi sasniedzami, kas bķs sabiedrības biedri un kādas tiesības viņiem būs, ar kādu saimniecisko darbību sabiedrība nodarbosies, kāds būs tās biznesa plāns, ar kādiem ražošanas līdzekļiem vai materiālajiem resursiem sabiedrība darbosies. Tie var būt materiālie lidzekļi, ko ieguldīs paši dibinātāji dibināšanas procesā, vai nomāti ražošanas līdzekļi, vai uz kredīta iegādāti ražošanas līdzekļi.

Sabiedrības dibināšanas iniciatoriem jāvienojas par pamatprincipiem, uz kādiem šī sabiedrība veiks savu saimniecisko darbību, kāds būs paju lielums un cik daudz to piederēs katram biedram. Tā var būt kā normāla pakalpojumus sniedzoša sabiedrība, kura sniegs pakalpojumus visiem, kuriem tie vajadzīgi, bet tā var būt arī sabiedrība, kura apkalpos tikai kooperatīvās sabiedrības biedrus. Vienlīdz akceptējams ir gan viens, gan otrs variants, kaut, tīri no kooperācijas principiem raugoties, mērķim vajadzētu būt - apmierināt pašu biedru vajadzības un no šī darba brīvajā laikā sniegt pakalpojumus arī citiem apkārtējiem interesentiem.

Līdz sabiedrības dibināšanas sapulcei vajadzētu vienoties par:

par izraudzītās sabiedrības veidu, piemeklējot tam atbilstošo paraugstatūtu veidu vai sagatavojot jaunu statūtu projektu (par to vairāk nedaudz vēlāk šajā rakstā);

par sabiedrības nosaukumu (Uzņēmumu reģistrā pārliecinoties, vai šis nosaukums jau nav aizņemts);

par sabiedrības reģistrācijas juridisko adresi, nokārtot ar to saistītās formalitātes;

par sabiedrības līdzekļu veidošanās kārtību,

ko dibināšanas sapulcē jau varētu akceptēt ar konkrētu lēmumu.

Par to jārunā tādēļ, ka kooperatīvās sabiedrības dibināšana ir loti vienkāršota salīdzinājumā ar SIA dibināšanu. Tur visi šie jautājumi tiek nokārtoti sabiedrības oficiālās dibināšanas gaitā. Likums par kooperatīvajām sabiedrībām neparedz šādu iepriekšēju vienošanos starp dibināšanas iniciatoriem. Tādēļ visas šīs iepriekšējās ar dibināšanu saistītās darbības jāveic līdz pirmajai likumā paredzētajai oficiālajai tikšanās reizei- dibināšanas sapulcei. Ja dibināšanas sapulci pienācīgi nesagatavo, tad sabiedrību var arī nenodibināt, un potenciālie dibinātāji no sapulces var aiziet vienkārši vīlušies. Nākamo reizi kooperatīvu dibināt šie cilvēki diez vai nāks. Šie jautājumi ir būtiski arī tādēļ, ka pēc dibināšanas sapulces dibinātājiem jāparaksta sabiedrības statūti, kuros visiem iepriekšminētajiem jautājumiem jābūt formulētiem.

Dibināšanas sapulces sasaukšana

Likums par kooperatīvajām sabiedrībām skaidri nereglamentē dibināšanas sapulces norisi un to, kas tajā piedalās. Tas ir viens no neskaidrākajiem jautājumiem, kas ir pašreizējā likumā par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām.

Kas piedalās sabiedrības dibināšanas sapulcē? Rekomendācijas kārtībā gribu teikt, ka tajā būtu jāpiedalās sabiedrības dibināšanas iniciatoriem un tiem cilvēkiem, kuri atbalsta iniciatoru sagatavotos lēmumus. Nebūtu vēlams uz sapulci aicināt gadījuma rakstura cilvēkus, kuri nav sagatavoti sapulcē izskatāmajiem jautājumiem. Likums neparedz arī, kurām personām dibināšanas sapulcē ir balsstiesības. Lidz ar to var gadīties, ka labi sagatavota iecere dibināšanas sapulcē var izgāzties tāpēc vien, ka sapulcē piedalās cilvēki, kuri neatbalsta sabiedrības veidošanu un kuri skaitliskā ziņā gūst pārsvaru (viens biedrs- viena balss, šis princips darbojas jau dibināšanas sapulcē).

Sapulcē izskatāmie obligātie jautājumi ir trīs: sabiedrības statūtu pieņemšana, sabiedrības pārvaldes institūciju vēlēšanas un lēmuma pieņemšana par sabiedrības reģistrāciju. Reģistrācijas vieta ir sabiedrības atrašanās vieta jeb juridiskā adrese. Te jāievēro, ka Uzņēmumu reģistrā sabiedrībai pamatoti var pieprasīt īpašuma tiesības apliecinošu dokumentu vai nomas līgumu par attiecīgajām telpām. Visi trīs jautājumi ir vienlīdz svarīgi, bet tuvāk gribētu parunāt par pirmajiem diviem.

Sabiedrības statūti

Par daļu no tajos iekļaujamiem jautājumiem iniciatoriem jāvienojas jau līdz dibināšanas sapulcei, iestrādājot tos statūtu projektā. Tādēļ jau pirmsākumos jābūt skaidrībai par sabiedrības veidu, jo statūtiem jāatbilst Ministru kabineta apstiprinātajiem paraugstatūtiem. Šobrīd ir četri kooperatīvo sabiedrību paraugstatūtu veidi: piensaimnieku, mašīnu koplietošanas biedrību, pagasta lauksaimniecības biedrību un krājaizdevu sabiedrību (publicēti “LV” nr.71. 25.04.1996.). Likums gan paredz iespēju gadījumā, ja tiek dibināta sabiedrība ar kādu citu darbības virzienu, kuram nav atbilstošu valdības apstiprinātu paraugstatūtu, pašai sabiedrībai izstrādāt savus statūtus atbilstoši likumam par kooperatīvajām sabiedrībām.

Viens no kutelīgākajiem jautājumiem statūtos ir biedru uzņemšana. Likums paredz, ka kooperatīvā sabiedrība ir atklāta sabiedrība un nevajadzētu būt ierobežojumiem kādas personas uzņemšanā. Tajā pat laikā ir loģiski, ka sabiedrība pieder tiem, kam vajadzīgi tās pakalpojumi. Tātad nevajadzētu pakļaut sabiedrību tādu personu kontrolei, kurām neinteresē sabiedrības sniegtie pakalpojumi un kuru līdzdalību varētu diktēt citi apsvērumi. Tādēļ sabiedrības statūtos vajadzētu iekļaut ierobežojumu, pazīmi, kas raksturotu sabiedrības mērķus. Piemēram, piensaimnieku sabiedrību paraugstatūtos ir minēts, ka par tās biedru kļūst persona, kura ražo, pārstrādā pienu un realizē to sabiedrībai. Šāda veida skaidrs biedru līdzdalības definējums atvieglos daudzus nepatīkamus brīžus sabiedrības darbībā.

Otrs kutelīgais jautājums un vājā vieta, par kuru sabiedrības biedriem jāvienojas, ir pamatkapitāls. Pēc likuma sabiedrības pamatkapitāls ir biedru paju nominālvērtību summa, un var būt divu veidu ieguldījumi - iestāšanās maksa un pajas. Statūtos jāparedz minimālā pamatkapitāla vērtība, jo, atšķirībā no citām uzņēmējsabiedrībām, likums par kooperatīvajām sabiedrībām neparedz fiksētu pamatkapitālu. Tādēļ statūtos jāfiksē nevis pamatkapitāla faktiskā vērtība, bet gan minimālā vērtība. (Ja biedru kustības rezultātā faktiskā pamatkapitāla vērtība samazinās zem minimālās vērtības, tad valdei jāsasauc kopsapulce un jālemj par sabiedrības tālāko darbību.) Kā mantiskais segums var būt ražošanas līdzekļi - mašīnas, iekārtas, traktori, mājas, vai arī nauda. Cik lieli ir nepieciešamie līdzekļi un kā tie iegūstami, par to jāvienojas dibināšanas iniciatoriem jau pirms dibināšanas sapulces. Ja iniciatori vienojas, ka darbības uzsākšanai nepieciešams noteikts kapitāls, un nav citu iespēju atrast šos līdzekļus, tad dibinātājiem būs jāpieņem nepopulārs lēmums par augstas iestāšanās maksas un pajas vērtības noteikšanu. Pamatkapitāla veidošanās principiem dibinātāji parasti pievērš nepamatoti mazu vērību. Tāpēc dibinātājiem būtu ieteicams vienoties par to, ka biedru līdzdalības apjoms sabiedrības kapitāla veidošanā arī tiks saistīts ar izmantojamo pakalpojumu apjomu: jo vairāk nepieciešami pakalpojumi, jo lielākam jābūt ieguldījumam pamatkapitāla veidošanā.

Vēl viena lieta, par kuru nopietni jāspriež - par sabiedrības pārvaldes struktūru. Šobrīd ir tradicionāli, ka sabiedrības priekšsēdētājs vēlāk kļūst arī par sabiedrības rīkotāju direktoru, kas praktiski vada sabiedrības saimniecisko darbību. Ideālas personības gadījumā tas varētu būt attaisnojams. Tomēr, ja nopietni domāts par ilgstošu un perspektīvu sekmīgu sabiedrības darbību, tad abu šo funkciju dalīšana jāparedz jau statūtos. Sabiedrības valdes priekšsēdētājs ir persona, kas pārstāv biedru intereses, nosaka viņu vajadzības un seko, lai izpilddirektors savā darbībā to ievērotu. Sabiedrības rīkotājs direktors jeb izpilddirektors reāli vada sabiedrības saimniecisko darbību. Kaut arī likums pieļauj abu šo funkciju apvienošanu vienā personā, mēs jau iepriekšējās reizēs pārrunājām, kādēļ vajadzētu no šīs funkciju saplūšanas izvairīties. Prakse ir pierādījusi, ka ilgākā sabiedrības darbības posmā funkciju nodalīšana neapšaubāmi atmaksāsies.

Viens no būtiskākajiem statūtu diskusiju punktiem ir peļņas sadale. Kooperatīvās sabiedrības pēc būtības ir ierobežotas peļņas sabiedrības. Tas gan nenozīmē, ka sabiedrībai savā darbībā vajadzētu un tā varētu nodarboties ar labdarību, negūstot nekādu peļņu. Peļņa ir vajadzīga, lai sabiedrība varētu iegādāties jaunas mašīnas un iekārtas, lai atmaksātu kredītus. Termins ‘ierobežotā peļņa’ šajā gadījumā nozīmē, ka ierobežojama tā peļņas daļa, ko biedri saņem dividendēs par savām pajām. Tāpēc paraugstatūti nosaka dividendēs izmaksājamās peļņas daļas ierobežojumu. Tomēr sabiedrības dibinātājiem ir iespēja savos statūtos noteikt tādu peļņas sadales kārtību, kādu viņi atzīst par mērķtiecīgu. Lai atrisinātu problēmu - kam pieder sabiedrība, kam pieder pajas un kas saņem peļņu - , konsekventi jāievēro līdzdalības princips. Jo lielāka ir biedra līdzdalība šajā sabiedrībā, jo lielāka ir tā peļņas daļa, ko viņam vajadzētu saņemt no patēriņam (sadalei) novirzītās peļņas. Ja biedram piederošo paju skaits ir proporcionāls no sabiedrības saņemamo pakalpojumu apjomam, tad peļņas sadales kritērijs- pajas vai pakalpojumi- savu atšķirīgo nozīmi zaudē. Bet, ja tas tā nav, patēriņam novirzāmās peļņas sadalē statūtiem būtu jāparedz vismaz divi virzieni: prēmijas par pakalpojumiem, kas saņemti no sabiedrības iepriekšējā saimnieciskā darbības gada laikā, un dividendes par sabiedrības biedru īpašumā esošajām pajām. Jāatceras, ka sabiedrības peļņa veidojusies ar sabiedrības biedru kapitāla starpniecību, tādēļ pilnīgi nepamatota ir prasība, ka peļņa jāsadala tikai to cilvēku starpā, kuri izmantojuši sabiedrības pakalpojumus. Ja arī tiek pieņemts prēmiju princips, tad tās būtu izmaksājamas nevis pilnīgi visiem pakalpojumu saņēmējiem, bet gan biedriem, kuri izmantojuši sabiedrības pakalpojumus. Peļņa ir sabiedrības biedru, nevis katra garāmgājēja īpašums. Tā ir reāla sabiedrības biedru priekšrocība salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kuri nav sabiedrības biedri, kaut arī viņi ir saņēmuši līdzvērtīgu daudzumu pakalpojumu. Tādējādi arī atrisinātos jautājums par diferencēto pakalpojumu cenu starp biedriem un nebiedriem: visi norēķinātos pēc viena tarifa un tiktu izslēgtas dažādas manipulācijas.

Pēc visu šo jautājumu izlemšanas būtu jānobalso par statūtiem kopumā. Ar to brīdi, kad dibinātāji ir nobalsojuši un ar parakstiem akceptējuši pieņemtos statūtus, tie iegūst likuma spēku. Tas nozīmē, ka tālākā sabiedrības darbības gaitā jau jāvadās no šī dokumenta.

Sabiedrības kontroles institūcijas

Vēlētās pārvaldes institūcijas ir vismaz divas: valde un revīzijas komisija vai revidents. Jāuzsver, ka grāmatvedības un gada pārskata sastādīšanas noteikumi arvien lielāku vietu paredz zvērinātajiem revidentiem. Tas nenozīmē, ka sabiedrībā nebūtu vēlama iekšējā pārbaudes vai revīzijas komisija. Ja sabiedrība nav liela, tad var būt arī tikai viens revidents, tomēr mērķtiecīgāk būtu ievēlēt revīzijas komisiju no trim komisijas locekļiem. Var būt situācijas, kad koleģiāls kopīgs lēmums ir būtisks. Gan pārvaldes, gan revīzijas institūcijas tiek ievēlētas pēc tiem noteikumiem, kādus paredz sabiedrības statūti.

Sabiedrības reģistrācija un darbības uzsākšana

Dibināšanas sapulcē noteikti jāpieņem lēmums, kura persona tiek pilnvarota kārtot ar reģistrāciju saistītās formalitātes: pieņemt kapitāla ieguldījumu, atvērt bankā rēķinu, reģistrēt sabiedrību. It kā vienkāršas lietas, bet var rasties nepatīkamas problēmas, tādēļ arī šim jautājumam jāpievērš nopietna vērība. Visbiežāk valde uztic ar to nodarboties sabiedrības izpilddirektoram, bet, ja tāda vēl nav, tad šis darbs vai tā organizēšana būtu jāuztic sabiedrības valdes priekšsēdētājam. Valdes priekšsēdētājam jāorganizē arī viss, kas nepieciešama sabiedrības darbības uzsākšanai: konta atvēršana, grāmatveža un citu darbinieku pieņemšana darbā, darba attiecību veidošana, samaksas noteikšana utt.

Ko darīt pēc dibināšanas sapulces

Par sabiedrības dibinātāju jāuzskata visas personas, kas ir akceptējušas un pēc dibināšanas sapulces parakstījušas sabiedrības statūtus un iemaksājušas statūtos noteikto paju.

Dibināšanas sapulces lēmums vēl nenozīmē, ka kooperatīvs ir likumīga organizācija. Kooperatīvs kā juridiska persona tiek atzīta tikai tad, kad Uzņēmumu reģistrā ir iesniegts dibināšanas sapulces protokols, statūti, apliecinājums par kapitāla veidošanu, iesniegums par reģistrāciju, dokumenti par reģistrācijas valsts nodevu samaksāšanu un sludinājuma publicēšanu. Ja Uzņēmumu reģistra notārs dibināšanas procesā un iesniegtajos dokumentos neatrod likuma pārkāpumus, tad kooperatīvam izsniedz reģistrācijas apliecību un tas kļūst par juridisku personu.

Ja dokumentos tiek atrastas kādas nepilnības vai neprecizitātes, tad var būt, ka jāsasauc atkārtota dibinātāju sapulce un viss process jāsāk no jauna. Pēc reģistrēšanas Uzņēmumu reģistrā sabiedrības dibinātāji kļūst par sabiedrības biedriem.

Kad saņemta reģistrācijas apliecība, kooperatīvam jāatver pastāvīgais rēķins bankā, jāreģistrējas sava rajona finansu inspekcijā, jāizveido grāmatvedība. Tagad jau kooperatīvs var strādāt kā jebkurš oficiāls uzņēmums.

Darīšanas ar banku sabiedrībai visbiežāk ir jau pirms uzņēmuma reģistrācijas. Tas nepieciešams tādēļ, lai sabiedrības varētu pierādīt statūtos minētā pamatkapitāla veidošanos. Kā pierādījums kapitāla ieguldīšanai var būt bankas izziņa par naudas iemaksu vai arī akts par reālu mantu, ko dibinātāji kooperatīvā ieguldījuši. Tādēļ bankā tiek atvērts pagaidu konts. Pastāvīgais konts uz kooperatīva vārda tiks atvērts tad, kad kooperatīvs būs saņēmis reģistrācijas apliecību.

Materiālu publikācijai sagatavoja
Rūta Bierande,
“LV” nozares redaktore