NO MINISTRU PREZIDENTA REDZESPUNKTA

Valdībai ir radušās daudzas pārdomas

Ministru prezidenta Andra Šķēles uzruna un atbildes uz jautājumiem
ikmēneša preses konferencē piektdien, 24.maijā, Valdības namā

Labdien! Vispirms par galveno, kas valdības darbā ir bijis šajā mēnesī.

Aprīlis sākās ar vizīti Zviedrijas pilsētā Visbijā, kur bija nozīmīga tikšanās. Latvija tagad ir kļuvusi par prezidējošo valsti šajā Baltijas jūras reģiona valstu konferencē. Līdz ar to mūsu pusi tajā pārstāv un visu šo darbu koordinē vēstnieks Riteņa kungs, kas uz laiku pieņemts darbā Ārlietu ministrijā. Man ir prieks, ka šomēnes izdevās vienoties ar Igauniju par jūras robežām. Un šodien vai rīt, 24. vai 25.maijā, tiks parafēts galīgais līgums, kas pēc tam tiks iesniegts Saeimā apstiprināšanai, jo valsts robežas jautājums ir Saeimas kompetencē. Pēc vienošanās Rūjienā man patiešām ir gandarījums, ka šis ilgstošais, neskaidrais konflikts, manuprāt, nu ir atrisināts. Biju Daugavpils pusē, kur tikos ar Daugavpils pilsētas un rajona vadību. Bija valdības izbraukuma sēde Liepājā, kas tika savlaicīgi plānota un gatavota. Protams, valdībai ir radušās daudzas pārdomas, kā risināt jautājumus tādos visai neveiksmīgos, depresīvos rajonos.

Šis mēnesis ir bijis raksturīgs ar Vienības partijas aiziešanu un atgriešanos. Valdība pabeidza izpētīt situāciju ar pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem, kas veicami masu informācijas līdzekļiem. Un pieņēma konceptuālu lēmumu attiecībā uz šo masu medijiem tik sāpīgo jautājumu, lai būtu kārtība PVN maksāšanā. Tas arī, manuprāt, ir bijis galvenais šomēnes. Tagad esmu gatavs atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums. Vai jūs, Šķēles kungs, pieļaujat valdības demisiju, ja par Valsts prezidentu tiktu ievēlēta Demokrātiskās partijas “Saimnieks” biedre Ilga Kreituse?

A.Šķēle. Jāsaka, ka man pašlaik grūti jums atbildēt uz šo jautājumu. Jo, kā jūs zināt, šobrīd ir četri kandidāti. Un nav skaidrs, par ko mūsu simt cienījamie deputāti spēs savstarpēji vienoties. Diemžēl ir sācies jauns pirmsvēlēšanu vilnis, šoreiz gan tikai simt Saeimas deputāti piedalīsies vēlēšanās. Bet mēs visi pārējie esam šī procesa skatītāji. Acīmredzot šis teātris jūnijā būs ļoti nozīmīgs. Katrā gadījumā Latvijai tā nebūtu labākā situācija, ja vajadzētu mainīties vai pārstrukturēties valdībai, kas, manuprāt, ir uzsākusi smagu stabilizācijas darbu un piecu mēnešu laikā ir spējusi pietiekami iegrožot tādas lietas kā naudas tēriņu, inflāciju, likmes valsts vērtspapīriem — domāju, ka jums informācija no Latvijas Bankas ir pietiekami pieejama un pārliecinoša. Katrā gadījumā mana atrašanās valdības vadītāja postenī ir pilnīgi atkarīga no simt Saeimas deputātiem. Un, ja Saeimas sastāvs kaut kādā veidā pārstrukturēsies un tur radīsies kaut kādas citas attiecības, acīmredzot deputāti būs spējīgi pieņemt arī tādu lēmumu. Pats esmu gatavs strādāt, un esmu pārliecināts, ka mūsu valstij vajadzīgs vismaz pāris gadu posms, kurā mēs spētu kaut kādā veidā attīrīt savas finanses un pilnīgot savu izpratni par valsts naudu, par valsts attīstību, par valsts mērķiem. Es šobrīd negribētu precīzāk komentēt iespējamos Valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus.

Jautājums. Nupat bija skandalozs gadījums ar valsts apmaksātu automašīnas BMW iegādi jūsu vadītās valdības ministra Ērika Kažas vajadzībām. Mums ir skandāls, kas citur normālās valstīs netiktu pieļauts. Daudz lielāks pārkāpums ir Kažas kunga savrupā vizīte Maskavā un vienošanās protokola parakstīšana tur “Ventspils naftas” privatizācijas sakarā. Kāpēc nav sodīts Kaža, jo Kauls taču tika sodīts? Vai šāda jūsu rīcība nav izskaidrojama ar to, ka jums jau pieticis ar Kaula partijas “staigāšanu” un jūs baidāties, ka pēc Kažas kunga atcelšanas no valdības varētu aiziet Demokrātiskā partija “Saimnieks”?

A.Šķēle. Jūsu jautājums nav gluži precīzs. Kažas kunga komandējums uz Maskavu no manas puses bija atļauts un sankcionēts. Turklāt dokumenti, ko viņš parakstīja kopā ar attiecīgo Krievijas ministru, nebija vienošanās, bet sarunu protokols. Es, protams, vēlētos, lai Kažas kungs pats precīzāk komentētu savas pārējās sarunas, to, kas ir bijis vai nav bijis. Jo ir dzirdētas dažādas interpretācijas. Acīmredzot mums turpmāk valdībā jāpārdomā jebkura vizīte, jebkuras vizītes motivācija un lietderība.

Par Kažas kunga BMW. Es saprotu tā, ka pašlaik šo lietu pārbauda Valsts kontrole. Katrā gadījumā man liekas, ka materiāli ir iesniegti Valsts kontrolei, lai noskaidrotu, vai tur nav kaut kādas nelikumības, kaut kāds interešu konflikts. Es savas pretenzijas vai prasības attiecībā uz Demokrātisko partiju “Saimnieks” pārstāvošajiem valdības ministriem esmu izteicis partijas frakcijai, šomēnes divas reizes būdams tās sēdēs. Arī attiecībā uz citiem ministriem esmu precīzi definējis, kas mani apmierina un kas mani neapmierina viņu darbā. Gribu teikt, ka prasības pret ministriem kļūs arvien stingrākas. Katrā gadījumā īpaši tiem ministriem (un tas attiecas arī uz mani), kas agrāk ir bijuši nevis politiskajā dzīvē, bet kaut vismazākā mērā ir bijuši saistīti ar kādu biznesu vai finansu darījumiem, ir jāprot noteikti distancēties, lai nerastos šie iespējamie interešu konflikti. Acīmredzot tas nemaz nav tik viegli tik mazā valstī, kur turklāt šie procesi līdz šim ir bijuši ļoti dinamiski.

Jautājums. Kāda ir sagatavotā Latvijas pozīcija nākamnedēļ paredzētajām Baltijas valstu vadītāju sarunām par brīvā lauksaimniecības preču tirgus izveidošanu? Kādus noteikumus piedāvās Latvija?

A.Šķēle. Tā bija Latvijas puse manā personā, kas Igaunijas un Lietuvas premjeriem ierosināja noslēgt šo pārtikas preču brīvās tirdzniecības līgumu. Man ir prieks, ka gan Igaunijas, gan Lietuvas kolēģi ir diezgan aktīvi šo ideju pārņēmuši. Darba grupas patlaban ļoti intensīvi strādā pie tās īstenošanas. 27.maijā paredzēta kārtējā darba grupu tikšanās. Latvijas valdība savā pēdējā sēdē ir precīzi nodefinējusi mandātus, ko Ārlietu ministrijas cilvēki drīkst aizstāvēt mūsu pozīcijā. Mūsu viedoklis ir tāds, ka uz pārtikas precēm, kas ir ražotas Baltijas valstīs, nebūtu attiecināmi nekādi ierobežojumi to kustībā Baltijas valstu teritorijā. Kā paskaidrojuši Ārlietu ministrijas darbinieki, ir neliela problēma. Iespējams, ka Lietuva gribēs saglabāt nesamērīgas dotācijas jeb piemaksas savām pārtikas precēm. Protams, tādā gadījumā mēs domāsim, vai mums līdzsvarojuma dēļ nebūtu jāievieš kaut kāda pretsubsīdiju vai pretdotāciju nodeva tirdznieciskajās attiecībās ar Lietuvu. Bet tas katrā gadījumā šo procesu ļoti sarežģītu administrēšanas ziņā. Es palieku tādā pārliecībā, ko pagājušajā nedēļā esmu pa telefonu izteicis Stankeviča kungam no Lietuvas un Vehi kungam no Igaunijas, ka ir nepieciešams panākt, lai noslēgtais līgums būtu viegli administrējams. Tas būtu būtisks impulss mūsu pārtikas preču ražotājiem, tas būtu jauns tirgus, tas būtu labs demonstrējums Eiropas Savienībai un citām pasaules valstīm, ka esam gatavi strādāt arī lielākās ekonomiskās telpās. Ka mēs nebaidāmies no konkurences un spējam vienoties ar kaimiņiem.

Jautājums. Kā pie Ministru prezidenta biedra Čevera kunga nokļuva Gunta Ulmaņa vēlējums piedalīties viņa vizītes uz ASV organizēšanā? Pēc masu informācijas līdzekļu pārstāvju uzskata, Valsts prezidenta Kancelejas ziņas nesakrītot ar Čevera kunga sacīto.

A.Šķēle. Gan Valsts prezidents Ulmaņa kungs, gan mūsu pārstāvis Apvienotajās Nācijās Baumaņa kungs jau pirms laba laika mani informēja par to, ka visu trīs Baltijas valstu prezidenti tiek apbalvoti ar ASV Austrumu—Rietumu studiju institūta godalgām. Bet viņus pavada plašas uzņēmēju delegācijas no visām trijām Baltijas valstīm. Man nebija nekādu iebildumu pret to, ka no valdības puses palīdzētu organizēt šo delegāciju Čevera kungs. Par to bija panākta Ulmaņa kunga un Čevera kunga vienošanās. Un es saprotu, ka Čevera kungs pilnīgi tiek galā ar šiem pienākumiem un Ulmaņa kunga vizīte būs pienācīgi sagatavota. Es nesaprotu, kāpēc šajā ziņā ir dažādi traktējumi un šim jautājumam pievērsta tik saasināta uzmanība.

Jautājums. Šonedēļ Ministru kabinets nolēma ierobežot pašvaldībām iespējas aizņemties vairāk par 15 miljoniem. Kā tas saistāms ar Salaspils un arī Rīgas vēlēšanos izlaist savas obligācijas?

A.Šķēle. Jā, Ministru kabinets ir pieņēmis noteikumus, kas satur būtiski jaunus momentus un kas, pēc daudzu uzskata, nozīmē valdības iejaukšanos pašvaldību lietās. Taču pašvaldību budžeti un valsts jeb centrālās valdības budžets ir visas valsts kopbudžets. Līdz ar to, lai nebūtu spiediena uz lata emisiju valstī, lai mēs varētu pietiekami vienoti un stingri administrēt šos finansu procesus — piemēram, apgrozībā esošās naudas apjomu, inflācijas normu, — nevaram pieļaut to, ka kāds nesankcionēti iejauktos tajos un izdarītu šo spiedienu. Šī problēma, kā man apliecināja Igaunijas premjers, arī Igaunijā ir bijusi ļoti aktuāla. Dažas pašvaldības pat mēģinājušas izlaist dažādus vērtspapīrus par summām līdz 300 miljoniem, par kuriem galu galā atbildīga ir valsts. Tātad tagad šī 15 miljonu norma ir iestrādāta. Tā neattiecas uz tiem aizņēmumiem, kurus garantē valdība. Ņoti daudziem pašvaldību investīciju projektiem ir valdības garantijas. Es uzskatu, ka šis ir kārtējais nelielais solis, lai sakārtotu valsti. Rīga nedrīkstēs izlaist tādas obligācijas, ja netiks saņemts attiecīgais akcepts no valdības puses. Rīga drīkst izlaist tādas obligācijas tikai tādā gadījumā, ja kāds uzņēmums tās pilnībā sedz ar savu īpašumu vai savu mantu. Nedrīkstēs izlaist obligācijas, par kurām galu galā atbildība tiešā vai netiešā veidā būs jāuzņemas Latvijas Bankai vai centrālajai valdībai.

Jautājums. Kāds ir jūsu viedoklis par diezgan daudzus iebildumus radījušo pārtikas preču iepakojuma nodokli, ko paredzēts apspriest pirmdien, 27.maijā?

A.Šķēle. Neesam vēl detalizēti izdiskutējuši šo jautājumu. Bet redzu, ka diskusijas jau ir sākušās presē, kas acīmredzot ir ļoti labi, jo tas palīdzēs mums labāk izprast šī jautājuma svarīgumu un daudzšķautņainīgumu. Domāju, ka diez vai pareizi būtu, ja šāds speciāls nodoklis tiktu piemērots vienai nozarei, vienam iepakojuma veidam. Tādā gadījumā tiktu izkropļota vispārējā situācija. Vai nu tas attiecināms uz visiem, vai vispār nav ieviešams. Tagad visā pasaulē vērojama tendence pieaugt iepakojuma īpatsvaram pārtikas preču vērtībā. Un mēs arī skaidri apzināmies, ka pēc līdzšinējām vecajām tehnoloģijām izgatavotie pārtikas produktu iepakojumi ir bijuši ar ilgu noārdīšanās laiku. Joprojām mētājas šīs dažādās plastmasas. Protams, pastāv zināms konflikts starp vidi un pārtikas produkcijas ražotājiem, kuriem savukārt ir izdevīgi pielietot šos materiālus. Domāju, ka valdībā vēl būs diskusija par šo jautājumu un nākamajā mēnesī mēs būsim precīzi izteikuši savu viedokli.

Jautājums. Kā jūs vērtējat “Tēvzemei un Brīvībai” prasību jums apsvērt Daiņa Turlā atbilstību ieņemamajam amatam? Vai tas nav uzskatāms par mēģinājumu destabilizēt valdību? Un kā jūs personīgi vērtējat imigrācijas lietu valsts ministra posteņa ieviešanu valdībā?

A.Šķēle. Katrā gadījumā es esmu pret valdības sastāva paplašināšanu. Es saprotu arī partijas “Tēvzemei un Brīvībai” pozīciju, jo pilsonības lietas ir viens no galvenajiem jautājumiem tās programmā. Neesmu priecīgs par to, ka šobrīd šāds jautājums ir izvirzīts. Un mēs to pārrunāsim valdību veidojošo frakciju sadarbības padomē tad, kad Turlā kungs būs atgriezies no komandējuma Uzbekistānā. Domāju, ka šis ir valdības iekšējs jautājums un ka mēs ar to tiksim galā sadarbības padomē. Apspriežoties par to, vai ieviest valdībā imigrācijas lietu valsts ministra posteni vai ne, es šonedēļ sadarbības padomē teicu, ka tad ir jāatrod kāds ministra postenis, ko varētu likvidēt. Bet dziļākas diskusijas par šo jautājumu neizraisījās, atliekot tās uz nākamo nedēļu. Atklāti sakot, man nepatīk, ka tieši tagad, šajā jau tā visai sarežģītajā situācijā, kas radusies sakarā ar Valsts prezidenta vēlēšanām, dažādas partijas dažkārt mēģina to vai citu jautājumu saasināt. Domāju, ka visi jautājumi ir pārrunājami un risināmi, taču es tos vienmēr gribu uzlūkot ar domu, lai valdība būtu stabila un darbotiesspējīga. Ja valdībai zūd darbotiesspējas vai ja tā kļūst nestabila, tāda situācija mani, protams, neapmierina.

Jautājums. Vēlreiz par Ēriku Kažu. Vai jūs patiešām apmierina Kažas kunga darbība, vai varbūt tomēr viņa pasaudzēšana ir nodeva valsts stabilitātei, jo “Saimnieks” ir pārāk ietekmīgs, lai aiztiktu viņu ministru?

A.Šķēle. Nebūs nekādu izņēmumu, raugoties, vai ministrs ir no “Saimnieka”, “Latvijas ceļa” vai Vienības partijas. Par pamatu būs ministra veiktais darbs valdībā un arī, protams, tas, vai ministra kā augstas valsts amatpersonas vārds nav nonācis kaut kādā interešu konfliktā. Šobrīd no manas puses nevar būt īpašu pretenziju pret valsts ministra Ērika Kažas darbu, jo vairāki diezgan smagi jautājumi tika risināti ar viņa tiešu līdzdalību.

Piemēram, tie, kas saistīti ar veco nodokļu parādu kapitalizācijas lietām, ar lielo uzņēmumu privatizācijas dažādām programmām, ar skaitliski apjomīgiem lēmumiem par valsts īpašumu privatizāciju. Tur viss it kā ir bijis kārtībā. Es tikai vēlreiz varu teikt, ka rūpīgi izvērtēšu visu, kas attiecas uz Kažas kungu, tāpat kā uz jebkuru citu ministru. Bet, ja man ir pārliecība, ka ir pārsniegta kaut kāda robeža, kas mani neapmierina, es, protams, prasīšu arī attiecīgā ministra — vienalga, no kuras partijas viņš būtu — atkāpšanos. Pēc tikko notikušās Vienības partijas “staigāšanas” man būtu žēl, ka valdībā šādi jautājumi būtu jārisina arī ar citām partijām. Es ceru, ka ministri šos manus vārdus pietiekami nopietni novērtē, kā arī pietiekami korekti veic savu darbu un kārto savas privātās dzīves lietas.

Jautājums. Kad jūs atstādinājāt Kaula kungu, jums pārmeta, ka esat to izdarījis vienpersoniski. Vai turpmāk, ja būs nepieciešamība atstādināt kādu no ministriem, jūs atkal rīkosities vienpersoniski?

A.Šķēle. Lēmumu par ministra atstādināšanu man ir tiesības pieņemt vienpersoniski. Tas ir pieņemšanai smags lēmums. Varbūt varētu būt jautājums par attiecīgās frakcijas informēšanu pirms tam, iepriekš tiekoties ar to vai kaut kā citādi. Acīmredzot šādi jautājumi jāpārrunā arī valdību veidojošo frakciju sadarbības padomē. Bet lēmums būs mans.

Jautājums. Jūs ievadrunā, šķiet, izteicāties, ka valdība atradusi risinājumu depresīvo reģionu ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Vai runa varētu būt par brīvajām ekonomiskajām zonām? Un vai tas nozīmē, ka arī Latgales reģionā — Daugavpilī vai Rēzeknē — būtu vēlme izveidot kaut ko tamlīdzīgu?

A.Šķēle. Neteikšu, ka mēs esam atraduši šo risinājumu. Mēs vienkārši redzējām, ka ir tāda vieta, ka ir ļoti lielas potences Liepājas karaostas rajonā, kas netiek izmantotas. Situācija šajā reģionā ir ļoti skumja. Katrā gadījumā attiecībā uz Liepājas rajonu šis konceptuālais lēmums par brīvās ekonomiskās zonas izveidi šobrīd, manuprāt, ir vienīgais pareizais. Vai tamlīdzīgi lēmumi ir piemērojami citiem Latvijas reģioniem? Man šķiet, ka diezin vai. Jo Liepājā svarīgākais ir tas, ka tur vienuviet pastāv aviācijas, jūras transporta, dzelzceļa un autotransporta iespējas, tur ir pietiekami augsta darbaspēka koncentrācija un izdevīga teritorija, ko aptver dabiskās robežas. Un tad ir vērts šajā vietā veidot brīvo ekonomisko zonu.

Par citiem depresīvajiem rajoniem. Pagājušajā nedēļā es saņēmu darba grupas izstrādātu piedāvājumu, koncepciju, apsvērumus, kā būtu risināmas šo depresīvo reģionu problēmas. Man vēl ir diezgan daudz jautājumu, jo šis piedāvājums manā uztverē vēl nav līdz galam izsvērts. Bet es esmu pārliecināts, ka vasaras mēnešos mēs būsim tikuši pilnīgā skaidrībā par šo pozīciju. Mans viedoklis ir tāds pats kā agrāk, proti, ir tikai divas iespējas. Vai nu valsts par saviem līdzekļiem, ar savu atbalstu nodrošina šajos rajonos augstu infrastruktūras pieejamību — tas ir, ceļus, telefona sakarus, stabilu elektrotīklu, transporta iespējas — vai arī, ja valstij nav tādu finansiālu iespēju nodrošināt potenciālajiem uzņēmējiem augstas kvalitātes infrastruktūru, mums jāpiedāvā kaut kādi atvieglojumi, piemēram, uzņēmuma peļņas nodokļa veidā, kas būtu saistīti ar jaunu darba vietu rašanos šajos depresīvajos rajonos. Mēs šobrīd iztērējam daudz vairāk naudas, maksājot dažādus sociālos pabalstus, nekā mēs it kā zaudētu, neieņemot peļņas nodokli no uzņēmumiem. Bet īstenībā attiecīgās pašvaldības uz fizisko personu ienākuma nodokļa un nomaksātā sociālā nodokļa rēķina gūtu daudz vairāk. Manuprāt, būs jāiet arī šis otrais ceļš, dodot attiecīgajiem rajoniem priekšrocības nodokļu maksājumos — saistībā ar darba vietu skaitu un citiem kritērijiem. Citādāk šos rajonus neiekustināsim. Neviens uzņēmējs nav tik negudrs cilvēks, lai naudu ieguldītu nevis mierīgi kādā pilsētā, kur nodrošinātas visas infrastruktūras, bet tādā vietā, kur viņam nav nekādu priekšrocību un vēl pašam būs jāattīsta neeksistējošas infrastruktūras jomas. Te nevar būt nekādu burvju recepšu vai īpašu cerību uz kaut kādiem brīnumiem. Vajadzīga ļoti pragmatiska pieeja — vai nu jūs viņiem kaut ko piedāvājat, kas ļautu kompensēt papildu izdevumus, vai arī nodrošināt, lai viņiem rastos interese tur darboties. Citas izejas nav.

Jautājums. Šodien preses klubā piedalījās bankas “Parex” prezidents Valērijs Kargins, kurš atgādināja, ka Godmaņa valdības laikā bijusi tendence visu sīki reglamentēt un ierobežot. Patlaban arī jūsu valdības laikā, neraugoties uz to, ka tiek paātrinātas reformas, arvien vairāk izpaužoties tendence valstij iejaukties biznesā. Kā jūs vērtējat šādus izteikumus? Kā piemēru Kargina kungs minēja valdības sagatavoto dokumentu par pienākumu bankām sniegt ziņas par tiem, kas tajās veic norēķinus. Tas sarežģīšot banku darbību.

A.Šķēle. Acīmredzot “Parex” banku īpaši interesē jautājums par nekontrolējamajiem naudas pārskaitījumiem bankās. Viņi ir satraukušies, un es viņus pilnīgi saprotu. Nu, ko darīt? Redziet, šobrīd ļoti autoritatīva darba grupa strādā pie naudas “atmazgāšanas” novēršanas likuma. To kategoriski pieprasa arī Eiropas Savienība un visa civilizētā pasaule. Mūsu valsts ir viena no tām, kur nekādas regulācijas, nekādi ierobežojumi attiecībā uz šo procesu nav. Patlaban šī koncepcija jau ir gatava. Šobrīd es pats jau esmu sācis to studēt, noskaidrojot, ko darba grupa atradusi par iespējamu tajā iekļaut. No piedāvātā projekta izriet, ka katru naudas pārskaitījumu, kas pārsniegs 15 tūkstošus ekiju (tā ir norma, kas eksistē ES valstīs), vajadzēs zināmā veidā deklarēt, identificējot naudas pārskaitītāju. Ja nauda nāk no godīga biznesa vai apkalpo godīgu biznesu, nevienu nevajadzētu satraukt šādas Eiropas Savienības prasības. Ne no vienas citas bankas neesmu dzirdējis īpašus iebildumus pret šo nostāju. Katrā gadījumā tā būs diskusija, kas acīmrezdot vēlāk pārcelsies uz Saeimu, tai izskatot valdības piedāvāto likumprojektu.

Kas attiecas uz komentāriem par liberalizāciju vai ko citu. Domāju, ka ir daži cilvēki, diemžēl tostarp arī daži banķieri, kas nesaprot dažas pamatnostādnes. Šī valdība ir orientējusi savu darbu uz to, lai tai nekādā veidā nevajadzētu iejaukties saimnieciskajās darbībās, lai tās ietekmē neatrastos milzīgs skaits valsts uzņēmumu, ar kuriem mūžīgi saistītos visādas finansu kolīzijas, pārpratumi un kriminālpārkāpumi. Valdībai ir jāatbild par to, lai būtu noteikti regulatori, kas visiem ir skaidri un ir pietiekami stingri. Bet valdībai būtu jārūpējas tikai par valsts noteikto regulatoru efektīvu darbību. Jebkurš valdības lēmums kaut kādā saimnieciskajā sfērā ir nepieļaujams. Šādām tendencēm nevajadzētu būt. Mans viedoklis ir, ka mums jādara viss, lai distancētos no tiešās saimnieciskās darbības un mums paliktu iespēja regulēt šos procesus ar dažādiem regulatoriem, kurus mēs uzstādām.

Atceros, pirms kāda laiks, tāpat kā visi, lasīju avīzēs tos šausmīgos pārdzīvojumus un aizstāvības rakstus par tām benzīna mucām uz riteņiem, kas stāvēja Daugavmalā un citur. Tolaik prognozēja, ka sabruks viss benzīna tirgus un nez cik reizes padārdzināsies pārtika, ka izputēs sīkie biznesmeņi, kas ar kanniņām tirgojās, un kāds posts un negals gaida Latvijas valsti. Paldies Dievam, tas viss ir beidzies. Nekāds papildu posts nav mūs piemeklējis. Vienkārši ir ieviesti civilizēti benzīna tanki, ir parādījusies lielāka sakārtotība. Mēs ar katru mēnesi kaut nedaudz, kaut par dažiem procentiem vairāk iekasējam akcīzes nodokli no degvielas tirdzniecības. Tāpat mēs šodien ieviešam degvielas tirgū licencēšanu un citus kritērijus, kas ļaus mums precīzāk kontrolēt nodokļu samaksu. Un tādā veidā mēs darbosimies arī turpmāk.

Regulatori, kontrole — tas ir valsts institūciju ziņā, saimnieciskie lēmumi — biznesmeņu rokās. Tomēr nez kāpēc šīs lietas tiek pārprastas, vai arī biedē mūs ar šausmīgām finansu krīzēm, ja bankām nāksies sniegt deklarācijas atbilstoši Eiropas Savienības normām. Bet es neesmu pārliecināts, ka Saeima nobalsos tieši par šo normu. Varbūt tiks ieviesta kaut kāda pārejas norma — piemēram, 100 tūkstoši ekiju, dolāru vai latu būs jādeklarē. Katrā gadījumā valdība šo likumprojektu uz rudens sesiju iesniegs Saeimā.

Jautājums. Kā jūsu vērtējumā valdība strādā — pēc minimālās vai maksimālās programmas?

A.Šķēle. Šis jautājums ir uzdots ļoti jaukā manierē. Par kādu gan maksimālo programmu pēc pieciem mēnešiem mēs šeit varam runāt? Atklāti runājot, šobrīd ir beidzies tikai kaut kāds situācijas apzināšanas laiks. Es arvien vēl atklāju daudzas lietas, kas līdz šim mums nav bijušas skaidras vai pietiekami dziļi izpētītas iepriekšējās valdības laikā. Ir sācies tikai sakārtošanas sākumposms. Un tieši tas ir vissmagākais.

Minimālā programma, protams, paredz to, lai tautsaimniekiem, uzņēmējiem, cilvēkiem, kas uzskata, ka viņi var ko darīt, patiešām rastos motivācija darbībai biznesā. Kā radīt šo motivāciju — tas ir veselas lekcijas vērts jautājums. Tur ir daudzi jo daudzi apakšjautājumi. Viens no tiem ir kaut vai tās pašas valstī pastāvošās kredītlikmes. Paskatieties, kā ir izmainījusies Latvijas Bankas refinansēšanās likme. Domāju, ka “Dienas Bizness” kā viena no nopietnākajām uz tirgus ekonomiku vērstajām avīzēm ļoti rūpīgi seko līdzi un redz, ka refinansēšanās likme, kas novembrī bija 27,5 procenti, šobrīd ir tikai 17 procenti. Tātad kritums par 10,5 procentiem, Centrālās bankas refinansēšanās likmēs ir pietiekami skaidrs solis un indikators uzņēmējiem, ka pienāks brīdis, ja vien mēs nenovirzīsimies no šī kursa, kad finansu tirgū būs piedāvājums par daudz daudz zemākām likmēm. Šī tendence ir pietiekami noteikta. Tā, protams, ir neapmierinoša lauksaimnieku skatījumā. Viņuprāt, tas viss notiek pārāk lēni un arī pašlaik esošās kredītlikmes ir pārāk augstas priekš viņiem. Darīšu visu, lai šī tendence būtu paliekoša un stabila. Domāju, ka mēs varēsim spriest par paveikto, par maksimālās programmas īstenošanu tieši tad, kad vidējā kredītlikme visā valstī būs, teiksim, 15 procenti. Tad es varētu uzskatīt, ka kaut kas ir sasniegts.

Protams, ir lietas, kas vērtējamas kā visai maksimālas un izraisīs vēl daudz problēmu šai valdībai. Un mums ir daudz tādu lietu, kam nav īstās cenas. Piemēram, īres maksa. Šobrīd ar iekasētajām īres maksām nevar veikt ne ēku sakopšanas, ne to uzturēšanas darbus. Katrā gadījumā īres maksas griestus nāksies atbrīvot. Tas būs smags lēmums. Tas radīs papildu slogu iedzīvotājiem. Bet katrā gadījumā tas ir nepieciešams. Un acīmredzot gada laikā šāds lēmums būs jāpieņem. Tas ir ļoti nepieciešams tādēļ, ka būs saistīts ar nekustamo īpašumu tirgus jautājumiem. Tas būs kontekstā arī ar hipotekārās kreditēšanas jautājumiem. Ja šīs tendences saglabāsies, pienāks situācija — varbūt jau pēc gada vai diviem — kad mūsu komercbankas ar visai lielu ieinteresētību sāks izskatīt iespējas kreditēt māju būvniecību, remontu un pirkšanu. Ja šis mans uzstādījums piepildīsies, tas noteikti papildus radīs pozitīvu iespaidu arī lauku apvidos un dos jaunu atspērienu mūsu zemniekiem. Ja vien Saeima pieņems lēmumus par zemes tirgu, kurus valdība ir iesniegusi un par kuriem es vakar, 23.maijā, apspriedos ar Saeimas komisiju vadītājiem, aicinot tos ātrāk virzīt šīs nepieciešamā zemes tirgus lietas. Ja zemnieks būs tas uzņēmējs, kurš spēj ņemt un atdot kredītu vispārējā kārtā — komercbankās vai pietiekami plašā apjomā noprivatizētās hipotēkbankās —, es varēšu runāt par zināmu progresu maksimālās programmas izpildē.

Jautājums. Kā jūs vērtējat vienas ostas uzņēmuma iesaistīšanos kādas citas ostas darbībā? Piemēram, Ventspils uzņēmumu darbības uzsākšanu Rīgas ostā? Kā tas varētu ietekmēt ostu attīstību un savstarpējo konkurenci?

A.Šķēle. Es domāju, ka nav pareizi šķirot uzņēmumus pēc to atrašanās Rīgā vai Ventspilī. Man personīgi būtu gluži vienalga, kādas pilsētas vai apdzīvotas vietas nosaukumu mēs varētu pielipināt šim uzņēmumam. Svarīgākais ir tas, lai arī ostu darbībā valdītu pietiekami augsta konkurence un lai mūsu ostas ar savu apkalpojošo infrastruktūru piedāvātu kvalitatīvākus un lētākus pakalpojumus tiem, kas tās izmanto. Jāatzīst, ka tendences ostu darbībā ir ļoti pozitīvas. Praktiski mēs strādājam ar pluszīmi. Katru mēnesi Latvijas ostās pārkrauj apmēram par vienu miljonu tonnu vairāk kravu nekā pagājušajā gadā tajā pašā laikā. Piecos mēnešos pieaugums ir apmēram 25 procenti salīdzinājumā ar pērnā gada līmeni. Varbūt daļēji tas izskaidrojams ar bargo ziemu, jo kaimiņiem ostas ir sliktākos ģeogrāfiskos apstākļos. Taču, ja šī tendence turpina saglabāties martā, aprīlī un maijā, jāsecina, ka mēs spējam piedāvāt pievilcīgākus nosacījumus. Un tie nav tikai ekonomiska rakstura nosacījumi. Ienākot lielām firmām, notiekot lielām pārkraušanas operācijām, vēl tiek ņemti vērā arī tādi kritēriji kā stabilitāte valstī un drošība attiecīgajām kravām. Kravu drošība Latvijas ostās ir nesalīdzināmi augstāka nekā Pēterburgā, varbūt arī Lietuvā un Igaunijā. Latvijas ostās pārkrauj nedaudz vairāk nekā Pēterburgas, Lietuvas un Igaunijas ostās kopā. Domāju, ka šis ir ļoti nozīmīgs mūsu pakalpojumu veids. Un Latvijas valdībai jārūpējas par to, lai mūsu ostas attīstītos pietiekami pārdomāti un pārliecinoši, lai tās būtu plaši pazīstamas pasaulē. Bet mēs vēl neko neesam izdarījuši, lai mūsu ostu vārdi, mūsu piedāvāto pakalpojumu cenas un mūsu serviss būtu zināms plašākā pasaulē, par ko man jākritizē attiecīgie ostu vadītāji. Somi daudz veiksmīgāk spēj veikt šo propagandu un rīkot mārketingus. Vēlreiz atkārtoju — man ir pilnīgi vienalga, vai Rīgas uzņēmējs strādā Ventspils vai Liepājas ostā vai kāds ventspilnieks darbojas Rīgas ostā, ja vien ir kravu apgrozījums caur ostām un mēs nopelnām vairāk naudas, ieņemam vairāk nodokļu maksājumus budžetā. Tad mēs varēsim vairāk paveikt tajās jomās, kas finansējamas no centrālā valsts budžeta.

Jautājums. Vai jūs nebaida kaut kādi sociālie nemieri, kad tiks atbrīvots īres tirgus?

A.Šķēle. Domāju, ka sociālie nemieri vienmēr baida jabkuru valdību jebkurā valstī. Kā zināt, šobrīd Vācijā ir kaut kādi transporta darbinieku nemieri. Visi šie jautājumi aizvien ir ļoti jūtīgi. Bet, redziet, ja runājam par īres maksas “griestu” atcelšanu, tas lēmums vienalga vienreiz būs jāpieņem. Man šķiet, ka labāk to pieņemt man, jo tad nākamajiem politiķiem, kas nāks tagadējo vietā, nākamajai Saeimai un nākamajām valdībām būs vieglāk strādāt. Es esmu gatavs pieņemt šādus nepopulārus lēmumus. Katrā gadījumā šo lēmumu pieņemšanai ir jābūt kontekstā ar privatizēto dzīvokļu apjomu, ar tām tiesībām un to atbildību, ko mēs deleģējam pašvaldībām. Un, protams, ir jāizvērtē, vai nav paredzami šajā īres maksu atbrīvošanā kaut kādi etapi. Bet nav normāla pašreizējā situācija, ka šīs daudzdzīvokļu paneļu mājas reāli arvien vairāk zaudē savu siltuma saglabāšanas spēju, arvien vairāk noamortizējas, ka joprojām tās ir pašvaldību rokās, bet īstenībā šīs pašvaldības un namu pārvaldes neko nespēj cilvēkiem sniegt pretī. Kaut iedzīvotājiem ir sajūta, ka viņi apzinīgi maksā par dzīvokļu īri, vienalga, viņiem atkritumus neizved, ūdensvada caurules ir sarūsējušas, jumts tek, pagrabs ir izlaupīts, kāpņu telpa piecūkota, ziemā ārsienas caursalušas. Vai tad šāda situācija ir normāla? Labāk tad cilvēkiem izskaidrot šīs lietas un ar viņiem kopīgi tās risināt. Paskaidrojot, ka par to naudu, ko viņi samaksā par dzīvokli, viņiem jāsaņem arī adekvāti pakalpojumi no attiecīgajām struktūrām un ka jāspēj viņu māju amortizēt un uzturēt kārtībā. Nemaz nebiju domājis šo jautājumu šodien kaut kā īpaši izcelt. Tikai gribēju uzsvērt, ka ir lietas, kas izkropļo tirgu. Jo tie, kas dzīvo privātās mājās, tie, kas dzīvo savās personīgajās mājās, kooperatīvajos dzīvokļos, maksā šo summu, kas ir nepieciešama, lai ēka būtu kārtībā. Vai kāds kooperatīvās mājas iemītnieks sūdzas par to, ka nav kārtībā ūdens caurules vai durvis ir izlauztas? Viņi paši risina šos savus jautājumus. Tātad te atkal ir runa par pašuzturēšanas jautājumiem. Jāmēģina iespējami ātrā laikā atbrīvot tos no valsts ierobežojumiem, no valsts regulācijas, nododot tos pašvaldībām, bet vēl labāk pašvaldībām deleģējot tos dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām, kas radīsies privatizētajās mājās.

Mintauts Ducmanis,
“LV” Saeimas un valdības lietu
redaktors

Pēc diktofona ieraksta 24.maija preses konferencē Valdības namā