Cauri cilvēku mūžiem: ar dainu, kāzu maršu un atvadu vārdu

Aizvadīto sestdien, 25.maijā, Rīgā, Latviešu biedrības namā, pulcējās dzimtsarakstu nodaļu darbinieki — tagadējie un bijušie, lai atskatītos uz savas iestādes skaisto darba mūžu 75 gadu garumā. Tuvāk — 6.lpp.

Svinīgās sanāksmes dalībniekus sveic tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs; viesu vidū — augsti godāti juristi, Saeimas deputāti Ilmārs Bišers, Romāns Apsītis, Aivars Endziņš, Rīgas Domes priekšsedētāja vietnieks Oļegs Batarevskis un Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva. Foto: Atis Ieviņš— "Latvijas Vēstnesim"

Ārija Iklāva, Dzimtsarakstu departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Svinīgajā sanāksmē referātu nolasīja Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs apsveica klātesošos ar nozīmīgo jubileju un pasniedza daudziem ilggadējiem darbiniekiem, to skaitā, arī jau pensijā aizgājušajiem, Tieslietu ministrijas atzinības rakstus. Bija ieradušies arī viesi — pašvaldību pārstāvji un citi interesenti. Koncertu sniedza Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Jāņa Ērenštreita vadībā.

Bet jubilejas priekšvakarā notika šī mūsu saruna ar ilggadējo šīs valsts iestādes, precīzāk, departamenta direktori.

— Iklāvas kundze, pastāstiet, lūdzu īsumā par šo notikumu!

— Tā iznācis, ka, būdami nešķirami ar cilvēkiem visu mūžu, paši esam piedzīvojuši savas pastāvēšanas septiņdesmit piecus gadus. 1921. gada 18. februārī Latvijas Satversme pieņēma un toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste parakstīja likumu par dzimtsarakstu nodaļu izveidošanu. Un jau tā paša gada 1. maijā darbu uzsāka Latvijas pirmā dzimtsarakstu nodaļa Rīgā. Ir gandarījums, ka tas noticis pat agrāk, nekā pieņemts Civillikums, jo, kā apliecina šis fakts, jaunā Latvijas valsts toreiz lielu nozīmi piešķīrusi demogrāfiskajai situācijai, uzskatīdama šo likumu par ļoti svarīgu. Un tas arī saprotams, jo cieši saistīts ar tautas spēku, tās potenciālām iespējām — cik cilvēku piedzimuši, cik nodibinājuši ģimeni, cik aizgājuši aizsaulē...

Atceroties vēsturi, jāmin, ka pasaulē pirmā dzimtsarakstu nodaļa tika izveidota Francijā vēl XVIII gadsimtā, pēc tam radās Anglijā, Vācijā un citās valstīs. Francijā katrā pilsētā dzimtsarakstu nodaļa ir svarīgākā iestāde, kas pakļauta pilsētas mēram. Kas zina — varbūt arī mēs vēl piedzīvosim šādus laikus.

Tātad līdz 1921.gada 1.maijam mūsu tagadējos pienākumus veica baznīca, dažādās konfesijas. Taču pēc likuma pieņemšanas valsts uzņēmās savu pienākumu daļu. Dzimtsarakstu nodaļas strauji veidojās. Par to liecina arī šāds fakts: 1937.gadā pieņemot Civillikumu, mūsu valstī tika nodibināta pēdējā dzimtsarakstu nodaļa. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Civillikuma atjaunošanas mūsu nodaļas atguvušas savu pirmatnējo nosaukumu, tās vada pārziņi. Protams, 1921.gadā pieņemtais likums nedaudz mainījies, bet pamatos pildām tās pašas funkcijas, kas tika noteiktas toreiz. Priecājos, ka pēc neatkarības atgūšanas mūsu iestādēm nebija problēmu ar valsts valodu, jo arvien esam bijušas īsti latviskas. Visos laikos lietvedībā saglabājās latviešu valoda.

Augstākā uzraudzība pār dzimtsarakstu nodaļām pieder valstij, tieslietu ministram, bet Dzimtsarakstu departaments pārbauda, kā mūsu nodaļās tiek ievēroti attiecīgie likumi, Civillikuma ģimenes tiesību nodaļas panti, vai pareizi tiek kārtoti civilakti.

— Un kāda sadarbība jūsu iestādēm ir ar pašvaldībām? Vai tās atbalsta?

— Manuprāt, tā ir laba, jo nezinu gadījumus, kad būtu atteiktas telpas vai rastos citi neatrisināmi sarežģījumi. Protams, arī dzimtsarakstu nodaļu pārziņiem jābūt enerģiskiem, prasīgākiem, nevar gaidīt, lai visu, tā sakot, pienestu klāt. Valstī ir 569 dzimtsarakstu nodaļas, to skaitā — 75 pilsētās, pārējās — pagastos. Rajonu nodaļu vairs nav, jo tā nebija pareiza, loģiska struktūra. Domāju, ka pašvaldību rūpēm par dzimtsarakstu nodaļām jābūt, jo tās darbojas attiecīgā apvidus, pagasta vai pilsētas iedzīvotāju interesēs, kalpo viņu vajadzībām.

— Raksturojiet, lūdzu, jūsu vadītās iestādes attiecības ar baznīcu. Arī tās veic zināmas funkcijas, piemēram, noslēdzot laulību.

— Šīs attiecības vērtēju par ideālām. Mēs neesam konkurenti, tomēr darām nozīmīgu darbu. 1937.gadā, kad pieņēma Civillikumu, bija desmit konfesiju, tagad astoņas. Jaunie pāri var laulāties baznīcā, tomēr izdotajam dokumentam par šo faktu ir juridisks spēks tikai tad, ja mācītājam, garīdzniekam to darīt ir tiesības, izdota atļauja. Laulību var reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā, saņemot apliecību, un pēc tam doties pie sev vēlama mācītāja uz laulību ceremoniju. Taču dokumentu ar juridiskām sekām tiesīga izsniegt tikai viena iestāde — vai nu dzimtsarakstu nodaļa, vai baznīca, ievērojot minēto nosacījumu. Taču katrā gadījumā mēs esam informēti par noslēgto laulību un atzīmējam savā statistikā. Pirms kara baznīca izsniedza arī bērna kristīšanas zīmi, cilvēka miršanas apliecību. Tagad šīs funkcijas veic dzimtsarakstu nodaļas. Uz nodaļu pārziņu, darbinieku mācībām dažkārt aicinām arī baznīcas pārstāvjus, viņi savukārt — mūsu ļaudis. Kopēju darbu vien darām.

— Svētku reizē droši vien atcerēsities gan ilggadējos čaklos darbiniekus, gan tos, kuri aizgājuši pelnītā atpūtā.

— Mūsu sistēmā strādā aptuveni tūkstotis darbinieku. Te es neskaitu mūziķus, daiļlasītājus un vēl citus, kuri piedalās laulību vai citās ceremonijās.

Mūsu darba specifika prasa lielu pašuzupurēšanos, jo faktiski brīva ir tikai svētdiena. Un gandrīz simts procenti dzimtsarakstu nodaļu pārziņu ir sievietes. Lielākā daļa šajā darbā godam nostrādājuši, un var droši teikt: mums kadru mainība ir minimāla. Protams, uz šo nozīmīgo sanāksmi aicināsim arī mūsu veterānus, tos, kuri jau ir pensijā, lai pateiktos viņiem par mūžā paveikto. Jo mūsu darbs ir bijis vajadzīgs visos laikos — vai tie bija trīsdesmitie gadi, vācu un krievu valdīšanas laiki, vai tagad — pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diemžēl vairāki izcili sava darba entuziasti ir jau aizsaulē. Minēšu šeit tikai vienu — Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas ilggadējo pārzini Egonu Mainieku, kurš trīsdesmitajos gados šajā sistēmā sāka strādāt par izsūtāmo zēnu un pakāpeniski kļuva par lielisku sava amata meistaru. Daudzi rīdzinieki droši vien atceras viņu kā personību, kurš vadīja laulību ceremoniju un vēlēja laimi jaunajām ģimenēm. Un tādu cilvēku, kuri savā darbā izmanto ne tikai zināšanas, prasmi, bet ieliek arī sirdi, ir daudz. Mēs nevaram lepoties ar labu atalgojumu, vairāk gan — ar cilvēku cieņu, uzticēšanos. Mūsu darbinieku pulkā ir dažādu profesiju pārstāvji — juristi, filologi, pedagogi, režisori, pat agronomi, jo nav tādas augstskolas, kas speciāli gatavotu kadrus mūsu amatam.

Tāpēc regulāri tiek organizētas mācības, jo mūsu profesijai ir īpatnības, tai jāapvieno sevī gan oratora, aktiera, gan psihologa un pedagoga īpašības. Mēs ikdienā saskaramies ar cilvēku personīgās, pat intīmās dzīves sfēru, tāpēc te vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī takts, iejūtība, kārtojot un risinot dažādas lietas.

— Paldies par sarunu!

Rita Belousova,
"LV" nozares redaktore