Par elektroniskajiem parakstiem

Elektronisko dokumentu likumprojektā ir atvieglotas prasības kompānijām, kas nodarbosies ar elektronisko parakstu izsniegšanu, samazinot sākotnēji likumprojektā iestrādāto prasību pamatkapitālam no viena miljona līdz 100 tūkstošiem latu. Joprojām rit likumprojekta saskaņošana ar valsts iestādēm, no kurām dažas ir atkārtoti pieprasījušas iepazīties ar uzlaboto likumprojekta redakciju, tādējādi paredzams, ka tas izskatīšanai valdībā tiks iesniegts nākamnedēļ.

Ņemot vērā Ekonomikas ministrijas priekšlikumus, likumprojektā ir atvieglotas prasības uzticama elektroniskā paraksta izsniedzējiem jeb sertifikācijas pakalpojumu sniedzējiem, paredzot šiem uzņēmumiem mazāku minimālo pamatkapitālu. Šī likumprojekta norma izraisīja vienas no karstākajām diskusijām starp Latvijas informācijas tehnoloģiju speciālistiem, kuri šaubījās par Latvijas kompāniju spējām izpildīt šo nosacījumu. Darba grupa uzsver, ka uzņēmumiem, kas izsniegs drošus elektroniskos parakstus, jābūt uzticamiem, lai nodrošinātu elektronisko parakstu drošību*, tāpēc likumā paredzētas stingras prasības to darbībai.

Darba grupa nepiekrīt Satiksmes ministrijas (SM) iebildumiem par to, ka likumprojektā sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju uzraudzību paredzēts veikt Datu valsts inspekcijai. SM uzskata, ka inspekcija nespēs veikt šos pienākumus un ka nepieciešams izveidot jaunu valsts iestādi. Savukārt SM viedoklim nepiekrīt pati Datu valsts inspekcija.

Ņemts vērā arī Iekšlietu ministrijas priekšlikums precizēt likumprojekta noteikumus par elektronisko parakstu serfikātu uzglabāšanu gadījumos, ja uzņēmums, kas to izsniedzis, kļūst maksātnespējīgs vai citādi nav spējīgs turpināt darbu. Tagad likumprojektā paredzēts visu informāciju, tai skaitā sertifikātus, nodot uzraudzības institūcijai, pašreiz — Datu valsts inspekcijai, kura rīkos izsoli par tiesībām sniegt šos pakalpojumus. Laikā, kamēr tiks rīkota izsole, Datu valsts inspekcija sniegs sertifikācijas pakalpojumus, izņemot jaunu sertifikātu izsniegšanu. Tādējādi likumprojektā precizēta uzraudzības institūcijas atbildība, nostiprinot elektroniskā paraksta drošību.

Elektronisko dokumentu lietošana Latvijā netiks paredzēta tikai mantojuma un ģimenes tiesībās. Ierobežojums saistīts ar to, ka likums paredz laulībās klātienē piedalīties gan līgavainim, gan līgavai, kā arī analogas prasības ir, slēdzot laulības līgumu. Darba grupa uzskata, ka elektronisko dokumentu lietošana nav attiecināma arī uz testamenta sastādīšanu. Šādi ierobežojumi pastāv arī citās valstīs, kur ar likumu elektroniskie dokumenti pielīdzināti papīra dokumentiem. Vairākas ministrijas ierosināja noteikt lielākus ierobežojumus elektronisko dokumentu lietošanai. Taču darba grupa šim uzskatam nepiekrīt, norādot, ka tādējādi tiek diskreditēta elektronisko dokumentu lietošanas jēga.

Likumprojekta pašreizējā redakcijā ir izstrādāti pārejas noteikumi, kuros par likuma spēkā stāšanās datumu noteikts 2002.gada 1.janvāris ar piebildi, ka valsts iestādēm tam jāpiemērojas līdz 2003.gada 1.janvārim. Darba grupa uzsver, ka par šiem termiņiem iespējams diskutēt.

Tāpat pārejas noteikumos noteikti termiņi pārējo normatīvo aktu izstrādei un iesniegšanai Saeimā un Ministru kabinetā (MK), lai nodrošinātu elektronisko dokumentu likumprojekta ieviešanu un darbību. Tā, piemēram, būs jāizstrādā MK noteikumi par elektronisko dokumentu noformēšanu un par elektronisko dokumentu arhivēšanu.

Likumprojekta anotācijās nav minētas precīzas summas, cik valstij izmaksās elektronisko dokumentu ieviešana. Šos aprēķinus līdz 15.aprīlim veiks darba grupa tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadībā, kas izstrādā e–valdības koncepciju. Par aprēķinu nepieciešamību strikti iestājas Valsts kontrole. Darba grupai ir informācija, ka valstī pašreiz ir 30 000 ierēdņu un ka elektroniskā paraksta iegūšanas izmaksas vienai personai uz diviem gadiem nevarētu pārsniegt 10 latus. Tai pašā laikā ir skaidrs, ka ne visiem ierēdņiem elektroniskais paraksts būs nepieciešams.

Pēc vairāku ministriju priekšlikumiem precizēts un sašaurināts ir arī elektroniskā dokumenta jēdziens. "Elektroniskais dokuments ir jebkuri elektroniskā veidā radīti, uzglabāti, nosūtīti vai saņemti dati, ko veido saturs, struktūra un konteksts," teikts pašreizējā likumprojekta redakcijā.

E–likumprojektu izstrādā darba grupa Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra Māra Gulbja vadībā saskaņā ar Ministru prezidenta Andra Bērziņa 2000. gada 21.jūlija rīkojumu. 2000.gada 14.decembrī likumprojekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē un sākta tā saskaņošana ar valsts un nevalstiskajām organizācijām. Plašākai sabiedrībai iespēja piedalīties likumprojekta apspriešanā ir kopš 2000.gada 26.oktobra, kad Uzņēmumu reģistra mājaslapā internetā http://www.ur.gov.lv tika publicēta sākotnējā dokumenta darba versija.

* Elektroniskais dokuments, kuram juridiski būs tāds pats spēks kā papīra dokumentam, tiks parakstīts ar drošu elektronisku parakstu, kura uzticamību apliecinās kvalificēts sertifikāts. To izsniegs sertifikācijas pakalpojumu sniedzēju kompānija. Paredzēts, ka, lietojot elektronisko parakstu, varēs izvēlēties, cik drošu elektronisko parakstu izmantot, kā arī kuras kompānijas izsniegtos sertifikātus izmantot.

Maija Celmiņa, UR Sabiedrisko attiecību  nodaļas vadītāja