Par to, kas ir nacionālā minoritāte Latvijā — vēsturiska nācijas sastāvdaļa, kuras etniskās izcelsmes teritorija iekļauta Latvijas valstī, vai imigrantu grupa

Pēdējā laikā Latvijai bieži nākas saskarties ar starptautiskajiem pārmetumiem nacionālo minoritāšu tiesību sakarā. Veidojas gara un neauglīga diskusija, jo daudzās valstīs terminiem "nacionalitāte" un "nacionālā minoritāte" ir atšķirīgs skaidrojums un izpratne. Daudziem mūsu un ārvalstu politiķiem trūkst izpratnes par šo problēmu, līdz ar to tiek salīdzinātas atšķirīgas cilvēku grupas un to tiesiskais stāvoklis dažādās valstīs.

Veidojoties nacionālajām valstīm Eiropā, sākotnēji to robežas noteica pie varas esošo dinastiju veiksme vai neveiksme iegūt un zem savas varas apvienot teritorijas, kas pēc sava etniskā sastāva varēja būt ļoti dažādas. Tādā veidā galvenokārt Rietumeiropā (veco dinastiju valstīs) veidojās nācijas ar dažādu etnisko sastāvu (politiskās nācijas). Lai katrai tautībai (etnosam), kas dzīvo savas izcelsmes zemē, garantētu tiesības uz savu valodu, kultūru un aizsargātu no visu veidu diskriminācijas no tās tautības (etnosa) puses, kas veido valstī vairākumu, bija nepieciešams starptautisks normatīvais akts. Domāju, ka Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību tika izveidota lielā mērā tieši šo problēmu risinājumam. Taču daļa Rietumeiropas valstu, kuru vēsturiskajām etniskajām minoritātēm ir īpaši nepieciešama šīs konvencijas aizsardzība, to vēl nav ratificējušas (piemēram, Francija ar korsikāņu, bretoņu, elzasiešu minoritātēm un Beļģija — flāmu, valoņu valsts ar vācu minoritāti). Sabrūkot impērijām pēc Pirmā pasaules kara, Austrumeiropā daudzas valstis veidojās galvenokārt pēc etniskā principa. (Kā zināms, Latvijas un Igaunijas robežlīniju velkot, tika sadalīta pat pilsēta Valka, ņemot vērā iedzīvotāju etnisko sastāvu.) Tāpēc šajās valstīs netika iekļautas citu tautību teritorijas (ar izņēmumiem), un šai ziņā šīs problēmas nav tik aktuālas kā Rietumeiropā.

Kā jau Saeimas deputāts Juris Sinka minējis, katrai valstij ir pašai jādefinē, kādu grupu tā uzskata par nacionālo minoritāti. Ņemot vērā garantijas, kas minētas Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību un iepriekš aprakstīto vēsturisko ainu, par vienu no nacionālās minoritātes pamatpazīmēm var uzskatīt tās teritoriju, kas iekļauta valsts sastāvā. Lai nodrošinātu konvencijas garantijas, nacionālajai minoritātei jābūt pastāvīgai jau vēsturiski izveidojušamies etniskajai kopībai konkrētā zemē. Tāpēc gribu nodalīt to no valstī iebraukušajām imigrantu grupām, kas ir ļoti daudzskaitlīgas un mainīgas. Ņemot vērā to, ka pasaulē ir ap 3000 dažādu etnosu un teorētiski pārstāvji no visām šīm grupām var iebraukt valsts teritorijā, tad, pirmkārt, jau lielā valodu skaita dēļ nebūs iespējams garantēt konvencijā minētās tiesības; otrkārt, kurš var noteikt to robežu cilvēku skaitam, no kura šī grupa jau uzskatāma par minoritāti; treškārt, šis skaits, turpinoties imigrācijas procesiem, mainās. Ar imigrāciju un imigrantu grupu tiesisko stāvokli saistītās problēmas risina citi starptautiskie un nacionālie tiesību akti. Tāpēc, ja Latvija gatavojas ratificēt iepriekšminēto konvenciju, aicinu mainīt 30. gadu izpratni par nacionālo minoritāti un nepārņemt visai juceklīgo un dažādi tulkojamo Igaunijas nacionālās minoritātes skaidrojumu, bet definēt to šādi:

"Nacionālā minoritāte — tā ir Latvijas nācijas sastāvdaļa, kuras kopību veido cita etniskā izcelsme un valoda un kuras etniskās izcelsmes teritorija ir iekļauta Latvijas valstī."

Šim nacionālās minoritātes formulējumam Latvijā atbilst lībieši (līvi). Latvijas valstij ir pienākums atbilstoši konvencijai nodrošināt lībiešiem (līviem) visas tās tiesības un priekšrocības, ko paredz šī konvencija, jo Latvija ir vienīgā zeme, kur viņi varētu pilnā mērā lietot savu valodu un attīstīt savu kultūru. Lībieši (līvi), tāpat kā latvieši, veido šīs zemes pamatnāciju. Ar šo soli Latvija varētu daudzām Eiropas Savienības valstīm un Krievijai rādīt priekšzīmi, cik būtiska ir nacionālās minoritātes tiesiskā aizsardzība un kultūras veicināšana demokrātiskā valstī.

Ja Latvija konvenciju attiecinās arī uz imigrantu grupām, tad Latvija uzņemsies saistības, ko tā nespēj izpildīt jau manis iepriekš minēto iemeslu dēļ, un pasaules sabiedrībai būs pietiekams iemesls, lai sistemātiski pārmestu un kritizētu Latviju.

Latvijā dzīvo ap 100 dažādu tautību, paredzams, ka nākotnē to būs vēl vairāk. Nodrošinot vienām valodas lietošanu saskarsmē ar varas iestādēm un vietvārdu un ielu nosaukumu oficiālu lietojumu, tiks nodarīts pāri citām.

Imigrantu grupu lielums mainās, kas noteiks robežu, no kura brīža viena grupa var tikt uzskatīta par nacionālo minoritāti kādā teritorijā, bet cita šo statusu zaudē. Uzskatu, ka dažādu etnosu imigrantu stāvoklis valstī ir jāsaista ar cilvēktiesību un brīvību regulējošiem normatīviem aktiem, tai skaitā ar starptautiskajiem tiesību aktiem par visu veidu diskrimināciju izskaušanu, lai katra etniskā kopība Latvijā var brīvi un droši pēc savas iniciatīvas lietot savu valodu, attīstīt kultūru, dibināt skolas un apvienības kā jebkurš cits brīvs indivīds.

Jānis Caune,  LU Juridiskās fakultātes students, — "Latvijas Vēstnesim"