Uz vispasaules forumu — ar Latvijas domu un balsi

No 3. līdz l4.jūnijam Stambulā (Turcijā ) notiek Apvienoto Nāciju organizācijas l996.gada konference “Pilsētu galotņu tikšanās” par cilvēkapmetnēm Habitat II. Pēdējo 20 gadu laikā tas ir pirmais šāda mēroga vispasaules forums par pilsētu un ciemu izaugsmi un cilvēku nodrošinājumu ar pajumti. Šajā konferencē piedalās arī Latvijas Republikas delegācija, ko vada vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Gailis un kuras sastāvā ir Rīgas Domes, Arhitektu savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieki.

Konferences mērķis ir uzlabot iedzīvotāju dzīves apstākļus ar jauniem un nozīmīgiem ieguldījumiem dzīvojamā fondā un pilsētvides attīstībā; izstrādāt, pieņemt un ieviest valsts mēroga darbības plānus, kas pamatoti uz valsts un vietējām prioritātēm; pieņemt un ieviest globālo darbības plānu, nacionālo darbības plānu atbalstam, ietverot pirmās kārtas saistības 1996.—2000.gadam.

Pirms došanās uz šo nozīmīgo forumu notika preses konference, kurā tika prezentēts speciāli šim pasākumam sagatavotais Latvijas Nacionālais ziņojums.To izstrādājuši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti sadarbībā ar citu ministriju pārstāvjiem un kopīgi ar SIA “Tursons” Modrītes Lūses vadībā. 14.jūnijā ar šī ziņojuma galvenajām tēzēm vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Gailis iepazīstinās Stambulas konferences dalībniekus.

Māris Gailis pastāstīja:

— Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Jāsaka, ka totalitārais režīms Latvijai uzspiedis savu zīmogu. Pirms kara pilsētās dzīvoja 35 procenti visu Latvijas iedzīvotāju, bet l989.gadā — jau praktiski ap 7O procentiem. Var teikt, ka notika iedzīvotāju strukturāla pārdale starp laukiem un pilsētām, iedzīvotāju koncentrēšanās valsts centrālajā daļā. Un, protams, notika arī iedzīvotāju migrācija, iepludinot tos no PSRS republikām.

Tagad, atguvuši neatkarību, mēs sākam izmantot arī demokrātiskā sabiedrībā pazīstamus un atzītus valsts politikas instrumentus, un tā ir teritoriālplānošana. Padomju laikā tā bija centralizēta. Tagad situācija ir mainījusies. Izstrādātie normatīvie dokumenti dod iespēju veikt plānošanu visos līmeņos — sākot ar pašvaldībām, kā arī veidojot nacionālo plānu.Tas ir valdības un attiecīgās ministrijas uzdevums. Galvenie teritoriālās plānošanas mērķi ir:

— attīstības nodrošināšana gan visā valstī kopumā, gan atsevišķos rajonos, pilsētās un pagastos;

— vērtīgas apbūves, apdzīvoto vietu un ainavu veidošana un aizsardzība;

— gaisa, ūdens, augsnes piesārņojuma un trokšņu radītā piesārņojuma novēršana;

— plašas sabiedrības iesaistīšana teritoriālajā plānošanā.

Tiek izdalīts valsts un nacionāli nozīmīgu teritoriju, kā arī vietējais — rajonu, pilsētu un pagastu plānojums.

l992. gadā, atjaunojot l937. gada Civillikumu, valsts ieguva pamatlikumu, kurā īpašumtiesības traktētas tāpat kā tirgus ekonomikas valstu likumos.

Saskaņā ar Civillikumu apbūves gabals un uz tā esošās ēkas un būves tiek uzskatītas kā vienots veselums — nekustamais īpašums. Un šī īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā tiek uzskatīta kā galvenais priekšnoteikums īpašumtiesību izmantošanai.

l991. gadā uzsākta bijušo īres namu denacionalizācija un dzīvokļu celtniecības kooperatīvu dzīvokļu privatizācija. Pēc tam sākās arī dzīvojamā fonda piederības struktūras maiņa. Patlaban turpat 90 procenti dzīvojamā fonda ir nodoti vai nu pašvaldībām vai privatizēti. Uzsākta dzīvokļu privatizācija. Tā uzskatāma par “atslēgu” mājokļa kvalitātes paaugstināšanai. Neapšaubāmi ir izmaiņas dzīvokļu īres reglamentācijas noteikumos. Šāds dokuments Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir sagatavots, un tas ir nodots Ministru kabinetam izskatīšanai, paredzams, ka tas tiks izskatīts 11. jūnijā.

Domāju, ka visi, kas dzīvo komunālajās mājās, nav apmierināti ar esošo situāciju, tā ir pavisam bēdīga. Gadu gaitā dzīvojamais fonds arvien straujāk ies bojā. Vienīgā iespēja to novērst, kaut vai saglabāt esošo stāvokli, ir ieguldīt līdzekļus ēku sakopšanā, kas ir pilnīgi normāla amortizācija. Jāsaka, ka šodien, pirms vairākiem gadiem noteiktie īres griesti — 7,5 santīmi par kvadrātmetru — tagad ir novecojuši, tie nonivelē situāciju gan labā stāvoklī esošajās mājās ar visām labierīcībām un ērtībām, kas atrodas pašā centrā, gan mājās, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, atrodas tālu no centra, ir koka celtnes, bez labierīcībām. Te kaut kas jādara.Tā kā 90 procenti dzīvojamā fonda pieder pašvaldībām, tad īres maksas regulēšanas funkcija jānodod pašvaldībām. Valstij ir jānosaka zināmi griesti, kurus pašvaldības nedrīkst pārsniegt īres maksas iekasēšanā. Šāds lēmums ir sagatavots iesniegšanai Ministru kabinetā.

1995.gada 16.augustā Ministru kabinets apstiprināja Latvijas Nacionālo komiteju, kuras uzdevums bija sagatavot Nacionālo ziņojumu. Komitejas sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Arhitektu savienības. Sagatavotais Nacionālais ziņojums nosūtīts Cilvēkapmetņu centra (Habitat II) Sekretariātam Nairobi (Kenija).

Iepazīstinot ar Nacionālo ziņojumu, ministrs Māris Gailis pastāstīja, ka to veido četras nodaļas — Ievads, Stāvoklis un prioritātes, Nacionālais rīcības plāns un Starptautiskā sadarbība un palīdzība. Pievēršoties galvenajām prioritātēm, M.Gailis atzīmēja, ka ministrijai izveidojusies laba sadarbība ar VFR Bavārijas zemi. Tā kā M.Gailis nesen bija komandējumā Bavārijā, viņš atzīmēja, ka šajā bagātajā zemē lauku ciematos asfaltēto ceļu vietā atjauno bruģi un grants segumu, tādējādi piemērojot videi draudzīgo apdzīvoto vietu sakārtošanu. Tā ka neko nevar paveikt bez attiecīga finansējuma, Vācijas Hipotēku bankā ticis spriests par asignējumiem individuālo māju būvēšanai, jo maz ir tādu cilvēku, kas spētu ieguldīt vairākus tūkstošus latu, lai īsā laikā uzceltu māju.

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem par īres maksas paaugstināšanas nepieciešamību, Māris Gailis paskaidroja:

— Ir divi varianti, kurus ierosināsim valdībai: viens ir l2 santīmi par kvadrātmetru, otrs — reglamentēt nama īpašniekam nelielu peļņas procentu, kura lielumu noteiktu valdība, bet īres maksas griestus noteiktu pašvaldības.

Jautājums: — Vai ir izdarīti aprēķini, cik daudz cilvēku pašlaik ir spējīgi samaksāt jau esošos septiņus santīmus par kvadrātmetru, cik būs spējīgi samaksāt l2 santīmus un tā tālāk?

— Jā, tādi aprēķini tika izdarīti. Jāsaka, ka īres maksa kopējo komunālo maksājumu summā veido salīdzinoši nelielu daļu. Taču lielākā problēma nav vis īres maksa, bet gan apkure, telefons un citi maksājumi, kas sastāda lauvas tiesu. Mēs esam par griestu saglabāšanu īres maksai. Bet runa ir tikai par to, kādi ir šie griesti.

Runa ir par komunālajām mājām, kas pieder vai atrodas pašvaldību valdījumā, jo privātajām mājām jau šo ierobežojumu nav. Šeit pastāv komercvienošanās.

Jautājums: — Pensionāriem, skolotājiem un ārstiem valsts nenodrošina normālu dzīves līmeni. Pēc īres maksas palielināšanas viņu dzīves līmenis vēl vairāk pazemināsies. Vai ir kāds priekšlikums par algu paaugstināšanu budžeta iestādēs strādājošajiem?

— Jā, mēs par to esam sprieduši. Šis lēmums tika pieņemts jau agrāk. Likums par pensijām jau paredz regulāru pensiju indeksāciju. Nesen pieņemts lēmums par minimālo algu palielinājumu no 28 līdz 38 latiem. Ir iecerēta arī budžeta iestādēs strādājošo algu palielināšana. Bet, runājot par dzīvokļa īres maksām, katrai pašvaldībai jāveido sociālie īres nami, kuros šie īres griesti būtu zemāki. Šajos namos varētu dzīvot pensionāri vai ģimenes ar vienu apgādnieku, kam ir zemāki ienākumi. Tā tas ir visā pasaulē. Ja ģimenes ienākumi ir zem kaut kāda noteikta līmeņa, tad var īrēt dzīvokļus mājās, kur ir attiecīgi zemāka īres maksa. Šīs mājas dotē no pašvaldību budžeta. Uzlabojoties šo cilvēku ieņēmumiem, viņiem šīs mājas jāatstāj. Tā tas ir Somijā, Zviedrijā un citās valstīs. Vajadzīgs zināms laiks, līdz mēs šādu sistēmu sagatavojam. Bet ir netaisnīgi cilvēkiem ar ļoti labiem ienākumiem maksāt īres maksu, kas nebūt nesedz izdevumus mājas uzturēšanai.

Jautājums: — Kāda situācija veidosies valstī pēc visiem šiem pasākumiem? Un kādu jūs redzat risinājumu?

— Risinājums ir šajās sociālajās mājās. Es nepiekrītu, ka visi izies no privātajām mājām, tā būs tikai viena daļa. Tā, kas nespēs maksāt paaugstināto īri. Jāsaka, ka top arī likums. Tajā būs reglamentēts, ko var un ko nevar mājas īpašnieks. Bet noteikti jāveidojas dzīvokļu tirgum. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem jāpāriet uz dzīvokļiem, kas atrodas tālāk no centra un ir attiecīgi lētāki. Vienai daļai dzīvojamā fonda jāpaliek pašvaldību īpašumā, šos dzīvokļus nedrīkst privatizēt, un tur cilvēki ar mazākiem ienākumiem var atrast mājvietu.

Preses konferences gaitā uz žurnālistu jautājumiem atbildēja arī ministrijas parlamentārais sekretārs Juris Lorencs, valsts sekretāre Gita Rūtiņa, Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris, Būvniecības departamenta speciālisti, Nacionālā ziņojuma līdzautore Modrīte Lūse.

Ingrīda Rumbēna,

“LV” nozares redaktore

INFORMĀCIJA

Vai Latvija būs tūrisma zeme?

Latvijas Tūrisma padome rīkoja preses konferenci par Latvijas tūrisma perspektīvām Austrumu tirgū. Kā pastāstīja Tūrisma padomes priekšsēdētāja Gundega Zeltiņa, ideja par Latvijas tūrisma dienu organizēšanu Pēterburgā un Maskavā vienmēr bijusi aktuāla. 23. un 24.maijā ar Latvijas vēstniecības Krievijā aktīvu līdzdalību un vēstnieka Jāņa Petera palīdzību Maskavā notika Latvijas tūrisma dienas. No Latvijas puses tajās piedalījās 26 firmas — viesnīcas, kūrorti, aviosabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības un citi. Ieinteresētība no Krievijas un NVS valstu puses bijusi liela, uz organizēto tikšanos ieradušies 56 firmu pārstāvji. Tas vieš optimismu. Šo darbu sekmē arī nesen pieņemtie Ministru kabineta noteikumi “Grozījumi Ministru Padomes 1993.gada 19.februāra lēmumā nr.90 “Par Latvijas Republikas ieceļošanas vīzu izsniegšanas kārtību un valsts robežu šķērsojošo personu kontroli””. Tajos tiek reglamentēta vīzu izsniegšanas kārtība, nosakot, ka tūrisma ceļazīme vai kūrortzīme var būt par pamatu vīzas izsniegšanai.

Kā informēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Tūrisma nodaļas vadītāja Aira Andriksone, statistika liecina, ka palielinās NVS tūristu interese par mūsu valsti. 1995.gadā Maskavas iedzīvotājiem tika izsniegtas 1006 vīzas, bet šā gada piecos mēnešos jau 865; Sanktpēterburgā attiecīgi — 550 un 295, Pleskavā — 32 un 146, Vitebskā 47 un 107.

Būtu nepieciešams ierīkot robežkontroles punktus arī Rīgas un Rēzeknes dzelzceļa stacijās, lai atvieglotu iebraukšanu tūristiem.

Pēc Gundegas Zeltiņas domām, darbu sarežģī arī tas, ka Latvija nav pievienojusies konvencijai par starptautiskajiem pasažieru pārvadāšanas atvieglojumiem, kurā paredzēta bezvīzu ieceļošana ar kuģiem, ja tūristi ostas pilsētās uzturas vidēji 6 līdz 8 stundas. Patlaban šo tūrisma braucienu dalībnieki Latvijas ostās spiesti kārtot garas formalitātes.

Vai mūsu kūrorti var cerēt uz stāvokļa uzlabošanos, īpaši Jūrmala, kur pēdējos gados sevišķi sarežģīta situācija?

Dziednīcas “Edinburga” prezidents Edgars Proskovičs atzina, ka sāk veidoties labvēlīga attieksme un interese no Krievijas puses, noslēgti 23 līgumi. Tā būs reāla iespēja Jūrmalai atdzimt kā kūrortpilsētai.

Firmas “Latvija Tours” direktore Daina Marcinkēviča pastāstīja, ka šā gada četros mēnešos uzņēmējsabiedrība ir apkalpojusi 112 000 Krievijas tūristu. Arī šajās tūrisma dienās firma noslēgusi 15 līgumus par dažāda veida pakalpojumu sniegšanu.

Kā pozitīvs atzīmējams tas, ka Krievijas lielo uzņēmumu vadība vēlas slēgt tiešus līgumus ar dziednīcām.

Kā preses konferences noslēgumā atzina Latvijas Tūrisma padomes priekšsēdētāja Gundega Zeltiņa, veicamā vēl ir daudz. Lai Latvija tiešām kļūtu par tūrisma zemi, nepietiek ar vīzu režīma sakārtošanu, nepieciešams attīstīt infrastruktūru, gādāt par tūristu drošību un sekmēt nodokļu politikas atvieglošanu uzņēmējiem, kas apkalpo tūristus.

Ingrīda Rumbēna,
“LV” nozares redaktore