PŪRS

Latvija — tā ir mūsu kopīgo novadu bagātība. Te ir Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale, te — klusā Sēlija. Šopavasar: Sēlijas dienas

Sēlija — tā ir zeme, debess un ļaudis zem tās.
Sēlija — arī tā ir Latvijas zvaigzne

“Sēļu gada” noslēguma dokuments

Latvijas Kultūras fonda rīkotā “” 1995. gada maija nogalē un ierosinājums pagarināt to par “Sēļu gadu” (1995./96. g.) ir modinājuši plašākas sabiedrības interesi par Sēliju — savulaik piemirstu Latvijas novadu, par Sēlijas un sēļu pagātni, par reģionālo identitāti, rosinājuši šīs savdabīgās Latvijas daļas kultūrvēsturisko tradīciju apzināšanu. Gada laikā ir paveikts samērā daudz — izdota V.Villerušas sastādītā grāmata “Sēļu zeme”, Ilūkstē nodibināta Sēlijas asociācija, Rīgā 1996. gada 29. februārī notikusi apspriede par Sēlijas reģionālās attīstības problēmām, piedaloties trim ministriem — M.Gailim, M.Grīnblatam, O.Spārītim, rajonu pašvaldību vadītājiem, notikusi Sēlijas problēmām veltīta Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde.

Šajā gadā atzīmētas arī triju izcilu novadnieku — rakstnieku J.Akuratera un A.Grīna un zinātnieka P.Stradiņa mūža atceres, turklāt, pateicoties P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ierosmēm, P.Stradiņa 100. dzimšanas dienas atcere guvusi starptautisku skanējumu. Ir aktivizējies jau senāk veiksmīgi aizsāktais vietējo novadpētnieku darbs. Arheologs J.Urtāns uzsācis Sēlijas pilskalnu sistemātisku apsekošanu, notikuši vairāki sēļu saieti, Sēlijas problēmas guvušas rezonansi Latvijas centrālajos preses izdevumos, radio un televīzijā.

Ņoti iepriecinoši vērot, ka dzimtā novada tematika ir rosinājusi arī skolēnus, kas savām saknēm veltījuši saturā bagātus domrakstus. Par tradīciju kļūst Dzejas dienas pie Stenderu piemiņas vietām. Ir sācis darboties Sēļu kultūras nams Viesītē, kura vērienīgā izveidošana turpinās.

Sēlijas un sēļu apvienošanu un rosināšanu gada laikā tomēr nav izdevies īstenot, nav arī iedibināti kaut cik stabili sakari ar sēļu pēctečiem Lietuvā. Pārrunas un dažādus viedokļus izraisa administratīvi teritoriālā reforma, joprojām nav apzināta Sēlija kā vienots veselums, nav stabilu sakaru starp sēļu kultūras darbiniekiem pašā Augšzemē. Novads pašreiz pieredz saimnieciskas grūtības, daudzi cilvēki ir trūcīgi un apātiski. Tas kavē domāt par plašākām kultūras problēmām. Taču ievadījums ir bijis cerīgs, un “Sēļu gada” noslēguma dalībnieki cieši tic sava novada augšupejai, vietējo tradīciju atdzīvināšanai un izkopšanai.

Pateicību pelnījuši Latvijas Kultūras fonda, Latvijas Zinātņu akadēmijas P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja un daudzi citi entuziasti par ierosmēm sēļu problēmu iztirzāšanā. Taču jāatzīst, ka galvenais darbs jāveic pašiem Sēlijas novada vietējiem pārstāvjiem.

“Sēļu gada” noslēguma un “Otro Sēlijas sarunu” dalībnieki, pulcējušies Viesītē profesora P.Stradiņa 100 gadu atceres reizē, nolēma:

1. Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska novada apzināšanas un atdzīvināšanas ierosme ir jāturpina un jāaktivizē.

2. Ieteicams atzīt sarkanbaltzaļās krāsas par Sēlijas reģionālajām krāsām, vienojoties par to arī ar Lietuvas sēļu pēctečiem; lūgt Jēkabpils rajona pašvaldību un Latvijas Kultūras fondu izsludināt konkursu par Sēlijas kultūrvēsturiskā novada ģerboni.

3. Apsveikt Sēlijas asociācijas dibināšanu. Lūgt tai kopā ar vietējām pašvaldībām un ieinteresētajām institūcijām piedalīties I Sēļu kongresa sagatavošanā, kas pieņemtu “Sēļu manifestu” un tālākās rīcības programmu. Kongress varētu notiks 1997. gada otrajā pusē Jēkabpilī, jo tā sagatavošanai vajadzīgs pārrunu un reģiona pašapzināšanās posms.

4. Ieteikt Sēļu kongresā definēt Sēlijas ģeogrāfisko un kultūrvēsturisko jēdzienu un rūpīgi apsvērt nepieciešamās administratīvi teritoriālās izmaiņas, saistot saimniecisko pusi ar kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu.

5. Ieteikt pašvaldībām kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju dot pārdomātus ieteikumus par nodarbinātību, infrastruktūras (ceļu, viesnīcu u.c.) veidošanu novadā.

6. Atzīt par apsveicamu Sēļu kultūras centra izveidošanu Viesītē līdz 1999. gadam.

7. Ieteikt novada skolu mācībās plašāk iekļaut novadpētniecību, priekšstatus par Sēlijas kultūrvēsturiskajām tradīcijām, veidot novadam atbilstošu kultūrpolitiku, turpināt skolēnu konkursus šajā virzienā.

8. Sastādīt un izdot ceļvežus, tūrisma prospektus un arī zinātniskus darbus par Sēliju, piesaistīt investīcijas tūrisma objektu celtniecībai vai esošo ēku pārbūvei un pielāgošanai, plašāk ieinteresēt ārzemniekus, īpaši Ziemeļvalstu pārstāvjus, par Sēliju.

9. Lūgt Latvijas Zinātņu akadēmiju izstrādāt Letonikas programmas ietvaros zinātnisku apakšprogrammu Sēlijas kultūrvēstures un etnisko procesu izpētei, savienojot vietējo novadpētnieku centienus ar zinātnieku – profesionāļu iecerēm.

10. Rīkot vērienīgākus rakstnieku, zinātnieku, kultūras un sabiedrisko darbinieku atceres pasākumus Sēlijas novadniekiem, iesaistot tajos Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Kultūras fondu, augstskolas, muzejus, biedrības, kā arī PBLA, ALA un citas ārlatviešu organizācijas, aicinot tās rīkot Sēlijas novadā savas nometnes.

11. Izveidot kopā ar Lietuvas kolēģiem (īpaši Lietuvas sēļu pēctečiem) zinātnieku grupu sēļu problēmas izpētei. Organizēt pasākumus Latvijas un Lietuvas sēļu pēcteču tuvināšanai.

12. Paātrināt Augšzemes (Sēlijas) sektora izveidošanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, sniedzot šim darbam Sēlijas pašvaldību finansiālu palīdzību.

13. Padarīt “Sēlijas sarunas” par ikgadēju norisi, kas notiek kādā no Augšzemes centriem.

Viesītē 1996. gada 25. maijā

“Sēļu gada” noslēguma sarīkojuma dalībnieki Viesītē aizvadītās nedēļas nogalē

 
Novadpētnieki Viktors Grāvītis un Kārlis Vismoliņš

 
Akadēmiķa, ārsta Paula Stradiņa memoriālmāja Viesītē

 

Klusumā — viesītiešu paaudžu mūžamājas. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

 
Pirms Viesītes — pārrunas “Letonikas” pēcpusdienā: akadēmiķi Jānis Stradiņš un Saulvedis Cimermanis kopā ar Zinātņu akadēmijas prezidentu akadēmiķi Tāli Milleru; akadēmiķi Saulvedis Cimermanis un Jānis Stradiņš; filozofs, tāsdienas gaviļnieks, Vilnis Zariņš; akadēmiķe, valodniecības profesore Marta Rudzīte, viņas audzēkne Mudīte Danneberga un valodnieks Jānis Kušķis Foto:Atis Ieviņš — “Latvijas Vēstnesim”