PŪRS 

Akadēmiķe, Dr. habil. philol., prof. MARTA RUDZĪTE:
“Sēļi un Sēlija — latviešu valodai”

Par sēliskām valodnieki sauc augšzemnieku dialekta izloksnes, kas no pārējām latviešu valodas izloksnēm atšķi®as pirmām kārtām ar savu kāpjošo intonāciju triju intonāciju apgabala lauztās vietā. Sal. galva, Valmierā, Raunā, Smiltenē vai Valkā, bet golva Aknīstē, Bebrenē vai bśt Vestienā. Par sēliskām saucamas izloksnes, ku®ās kaut kas paglābies no sēļu cilts valodas, ku®ās ir kādas sēļu valodas iezīmes. Tādas varētu būt Daugavas kreisā krasta izloksnes Sēlijā, kur no vēstures avotiem apliecināti sēļi. Taču vēstures avoti apliecina sēļus arī šur tur Daugavas labajā krastā. Valodnieki savos spriedumos izmanto valodas dotumus. Un jau pirms kāda pus gadsimteņa ir konstatēts, ka vairākas valodas īpatnības apvieno Sēlijas izloksnes un Vidzemes dienvidaustrumu izloksnes. Plaši pazīstams ir J.Endzelīna atzinums: “.. dienvidaustrumu Vidzemes izloksnes ar dažām savām īpatnībām stipri atgādina tās Sēlijas izloksnes, ko runā dienvidos (Daugavas kreisajā krasta) no minētā Vidzemes apgabala; vedas tāpēc domāt, ka senāk abpus Daugavas krastiem dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?).” (Darbu izlase, III/2. sēj., R. 1980, 487.lpp.)

Problēmai par sēļiem Vidzemē ir veltīti vairāki apcerējumi. Lai minam kaut vai A.Jansona un K.Ancīša, J.Kušķa, M.Poišas un M.Rudzītes rakstus. Taču laikam nav lieki atgādināt faktus, kas valodniekiem dod pamatu visas kāpjošās intonācijas apgabala izloksnes uzskatīt par sēliskām, kaut arī Elvīra Šnore raksta: “Varam droši runāt par sēļiem Daugavas kreisajā krastā.., bet Daugavas labajā krastā, Vidzemē situētie uzkalniņi.. ir grūtāk nosakāmi. Kā atzinusi valodniece B.Laumane, bez kāpjošās, sēļiem raksturīgās intonācijas areālā novērojamas arī latgaļu valodas pazīmes.” (Agrā dzelzs laikmeta uzkalniņi Latvijas austrumu daļā. R., 1993, 79.lpp.) Patiesības labad tūlīt jāpiebilst, ka Sēlijas izloksnēs latgaļu valodas pazīmju tāpat netrūkst.

Bet runāsim par to, kas apvieno kāpjošās intonācijas apgabala izloksnes un ko varētu uzskatīt par kopēju valodas attīstības tendenču izpausmēm Sēlijā un Vidzemes austrumu izloksnēs.

Visi augšzemnieki nešķi® stiepto intonāciju no krītošās. To abu vietā runā krītošu intonāciju. Bet sēliskajās izloksnēs (abpus Daugavai) krītošo intonāciju nebalsīgu līdzskaņu priekšā runā ar strauju kritumu, turpretī balsīgu līdzskaņu priekšā tonis ir kāpjoši krītošs, piem., pļąut sienu Liepkalnē, sčt ‘sēt’, sīva ‘sīva’ Dignājā.

Viegli pamanāma šās izlokšņu grupas īpatnība ir īsu patskaņu pagarinājums uzsvērtā zilbē, tā ka īsais patskanis kļūst pusga®š, parasti runājams ar kāpjošu toni. Līdz ar to šais izloksnēs tiek šķirti īsi, pusga®i un ga®i patskaņi. Sal. jābrąuc vi:siem, kod lņiks klįt Bebros.

Visās augšzemnieku izloksnēs noteiktos gadījumos lejzemnieku a- skaņai atbilst īss o, bet o mīkstinātu līdzskaņu un šauro patskaņu priekšā mēdz būt tikai sēliskajās izloksnēs, piem., ko:ķis ‘kaķis’ Koknesē, bet kakis vai kačs Latgales izloksnēs.

No citām augšzemnieku izloksnēm sēliskās izloksnes atšķi® palatālā pārskaņa. Tās būtība ir tāda, ka patskaņi a, ā, arī o, ų, u, ū un divskanis uo, ja nākamajā zilbē seko i, ī, e, ie vai ei, pārveidojas. a vietā runā platu e vai a ar e, resp., i pieskaņu beigu daļā, īsā o vietā o ar e pieskaņu, ā vietā platu ē vai ā ar e pieskaņu, ga®ā o vietā ų ar e pieskaņu, u vietā u ar i vai e pieskaņu, divskaņa uo vietā ue vai uo ar e pieskaņu beigu daļā. Piemērs: guovu gä:ni sieru ede, kelniņ°į stävēdemi Lauterē.

Šāda pārskaņa vairāk raksturīga Vidzemes sēliskajām izloksnēm.

Tāpat kā citās augšzemnieku izloksnēs, arī sēliskajās izloksnēs nepazīst šauru ga®u ē, tā vietā runā paplatu vai platu ē, bet ne divskani ie, ko noteiktos gadījumos runā nesēliskajās augšzemnieku izloksnēs, piem., edinc 'ēdiens' Daudzesē.

Ga®o ā noteiktos gadījumos pārvērš par ga®u o un tālāk diftongizē visi augšzemnieki, bet tikai sēliskajās izloksnēs tā vietā runā divskani oa, piem., vodoįtņajs ‘vadātājs’ Aknīstē.

Sēliskajās izloksnēs pazīst gala zilbes -e pārveidojumu par -a, piem., įdusa no ēduse, vsk. ģen. mana no mane ‘manis’ Neretā.

Saprotams, ka nav iespējams runāt par visām fonētikas parādībām.

No morfoloģiskajām īpatnībām, kas raksturīgas tieši sēliskajām izloksnēm, var minēt 1. personas vietniekvārda vsk. datīvu mun, resp., mu:n, piem., Daudzesē. Čpatnēja ir paplašinātā galotne īpašības vārdiem ar noteikto galotni, piem., vsk. dat. mozujam ‘mazajam’ Aknīstē.

Tautasdziesmās, kas pierakstītas sēlisko izlokšņu apgabalā, saglabājies kāds ļoti interesants arhaisms: atgriezeniskais elements nostājies aiz priedēkļa un ar kādu citu vārdu ir šķirts no darbības vārda, piem.,

Ai, svešā māmuliņa, Ap-sa pate domājies:

Vai rociņas dzelžiem kaltas? Vai varīte naudu pirkta?

LD 4690 no Liezēres;

Iegājusi netiklīte, Ap-sa miltus putināja;

Tā sacīja iziedama: Abi divi samalām.

LD 7981 no Biržiem.

Vairākās Vidzemes sēliskajās izloksnēs ir ļoti īpatnēja vīriešu un sieviešu dzimtes šķiršana dsk. 1. un 2. personā atgriezeniskajiem darbības vārdiem. Lubānā vīrieši saka aunamķs no aunamies, bet sievietes — aunames vai aunamįs, dsk. 2. personā: aunitķs no aunities un aunites. Tāda pati starpība ir arī pagātnes un nākotnes formās. Līdzīgi loka atgriezeniskos darbības vārdus Saikavā, Sarkaņos, Sausnējā, Cesvainē un citur.

Vecāka šais izloksnēs ir galotne -mēs, -tēs, ko lieto arī citur augšzemnieku izloksnēs un leišu valodā. Ieviešoties galotnei -mies, -ties, radies formu dažādojums satura ziņā. Sal. mantotā vārda varde un aizguvuma kunna nozīmes diferencējumu daudzās Vidzemes izloksnēs: ir (zaļā) varde un kunna — brūnā varde.

Tāpat Vidzemes sēliskajās izloksnēs īpatnēja ir netiešā runa. Pagātnes aktīvā divdabja vietā tiek lietota forma ar -umu vai -um. Tā ir atvasinājumu ar izskaņu -ums vsk. instrumentāļa forma. Daži piemēri:

neverējum ni māizes izcept, kį izcepum, tūliņ zoldąeti klįt i apņēmum ‘nevarējuši ne maizes izcept, kā izcepuši, tā zaldāti klāt un atņēmuši’, Vestienā.

J.Endzelīns šādu -um(u) formu lietošanu skaidro tā: “Šāds -um(u) lietošanas veids balstās laikam uz tādiem izteicieniem kā man bćliņi juriņć vakareju gćjumiņu..” (Latviešu valodas gramatika, 335.lpp.)

Protams, ir vēl citas valodas parādības, par ko varētu runāt, bet tās parasti izplatītas lielākā augšzemnieku apgabalā.

Sēļu novadi, kā zināms, iestiepušies arī tagadējās Lietuvas ziemeļaustrumu daļā. Sēlijai piegulošās leišu izloksnes pieder pie augštaišu dialekta austrumu grupas. Tuvākās šā dialekta izlokšņu grupas ir Kupišķa un Utēnas izloksnes. Šais izloksnēs ir dažādas atšķirības no citām austrumu augštaišu izloksnēm vai pat no leišu valodas izloksnēm vispār. Tā K.Būga no Kupišķa izloksnes min tagadnes formu galįndiju ‘iznīcinu, postu’. Mantotos leišu valodas vārdos sens savienojums an ir pārvērties par un, piem., lśngas ‘logs’. Pēc Būgas domām, galįndiju ir sēļu vārds, ku®ā an vairs nav ticis pārveidots par un.

Būga savā laikā uzskatīja, ka sēļu valoda atšķīrusies no latviešu valodas un līdzinājusies kuršu valodai diftongisko savienojumu an, en, in, un liktenī: sēļi tos saglabājuši, bet latvieši pārveidojuši pat uo, ie, ī, ū. Dokumentos saglabājušies sēļu zemes vietvārdi tiešām rāda šādus savienojumus, piem., Gandennen, Lensen, Swenteuppe, Wesinte. Tā kā blakus rakstījumam Wesinte ir arī Vesyten, tad J.Endzelīns spriež, ka ne visi sēļi būs saglabājuši diftongiskos savienojumus an, en, in, un. Vietvārdi ar tautosillabisku n Sēlijā ir saglabājušies vēl tagad, piem., Svente, Grendze.

Viesītes nosaukums izvirza jautājumu par citu Sēlijas upīšu piedēkļa formu. Ir Latvīte Saukā, Ērmīte Biržos, Grīvīte Rubenē, Sunīte un Vedīte Sunākstē. Vai tanīs piedēklis bijis -int- kā Viesītes nosaukumā, vai arī tas ir plaši izplatītais piedēklis -īt-? Dokumenti sēļu zemē min arī vārdu Sessyten, un piedēklis -īt- leišu hidronīmos ir pietiekami plaši pārstāvēts.

Nevaram iedziļināties visās sēļu cilts valodas īpatnībās, ko var izsecināt no 13.–15. gs. dokumentos minētajiem vietu vārdiem, pievērsīsimies vēl izloksnēm senajā sēļu teritorijā Lietuvā. Te tāpat jāmin dažas īpatnības, kas atgādina mūsu sēliskās izloksnes.

Arī leišu austrumu augštaišu izloksnēs uzsvērtā zilbē līdz pusga®umam pagarina arī īsu i un u, piem., pu.se ‘puse’, mi.škas ‘mežs’. Tādējādi arī tur ir trejādas kvantitātes patskaņi — īsi, pusga®i, un ga®i tāpat kā mūsu sēliskajās izloksnēs.

Ar mūsu izloksnēm saskan arī tas, ka utēnišķi šauro ga®o ē paplatina un runā paplatu vai platu ē, tā ka arī viņiem trūkst šauras ga®ās ē- skaņas tāpat kā mūsu sēlisko izlokšņu runātājiem, piem., te vas (ar pusplatu ē) vai tę·vas (ar platu ē) ‘tēvs’.

Kupišķī velāru patskaņu priekšā pārvērš e, ē tāpat kā mūsu augšzemnieku izloksnēs. Darbības vārdu nčšti ‘nest’ tur loka tā: našł, nesģ, na.ša, na.šam, na.šat; sal. dignājiešu tagadnes formas: ta:ku (ar pusga®u a), t'e:c', ta:k, ta:kom, t'e:cit'.

Vēl var pieminēt, ka leišu šā novada izloksnēs gala zilbē -e pārvēršas par -a tāpat kā daudzās sēliskajās izloksnēs Latvijā, piem., margoita = mergįite ‘meitene’ un neretiešu įdusa ‘ēdusi’.

Droši vien var atrast vēl citas kopējas valodas parādības leišu izloksnēs un latviešu izloksnēs bijušajās sēļu vietās.

Atgriežoties pie valodas liecībām, ko dod sēļu zemju nosaukumi senajos dokumentos, varam redzēt, ka daža laba mūsu sēliskajās izloksnēs sastopama parādība tāpat kā leišu izloksnēs ir jauna.

Kā dzirdējāt, ā sēliskajās izloksnēs tagad ir pārvērties par divskani oa, leišu valodā par ga®u o. Bet rakstījumi dokumentos, piem., Nalexe (1398.g.), mūsdienu leišu Nóliškis, vai Ravemunde, mūsdienu leišu Roveja, tāpat leišu izlokšņu izruna ža dis = žodis ‘vārds’, liecina, ka sēļu valodā ga®ais ā bijis nepārveidots. Arī īsais a nav bijis pārveidojies par o. To apliecina vietvārdu rakstījumi Allecten, Calve, Gandennen u.c. a pārveidojies arī mūsdienu leišu izloksnēs, piem., no.mas = nćmas ‘nams’.

Par sēļu turēšanos kopā ar leišiem dod ziņas mūsu Indriķa Livonijas hronika. Arī vietvārdi apliecina kopējus piedēkļus. Lietuvā ir daudz hidronīmu ar piedēkli -uon-. Sēlijā ir upe Eglona. Bet īpaši daudz vietvārdu ar šo piedēkli ir Vidzemes dienvidaustrumu izloksnēs, piem., Gruostuona, Maduona, Lazduona, Ņauduona; ir tur ezeri — Aruonītis, Bļuoduons (Sausnējā), Labuones ezers (Mārcienā), upe Ņauduonīte. Un sal. dokumentos dotos sēļu vietvārdus Pelone, Medone, Eglona. Sevišķi plaši Madonas apkaimē ir sastopami uzvārdi ar -uon-, kas laikam taču saistīti ar vietu vārdiem, piem., Kaņepuonis, Miezuonis, Grauduonis, Bļuoduons u.tml.

Tāpēc valodniekiem un arheologiem laikam jāvienojas par to, ka sēļi tomēr dzīvojuši abos Daugavas krastos. Der ņemt vērā leišu arheologa Tautaviča aizrādījumu, ka Lietuvā sēļu zemēs samazinājies iedzīvotāju skaits I gadu tūkstoša otrā pusē. Vai tas varētu nozīmēt, ka sēļu virzīšanās uz Daugavas pusi notikusi arī šai laikā?

Tiklab valodniecībā, kā arī citās zinātņu nozarēs vēl daudz darāmā sēļu jautājuma pētīšanā.

Vēl mazliet par sēlisko izlokšņu devumu novada dziļākai iepazīšanai. Nevaram iedomāties savu literatūru bez Jāņa Jaunsudrabiņa un citiem Sēlijas rakstniekiem. Bet viņi savukārt nav varējuši runāt par dzimto pusi, neizmantojot novada vārdus. Un tā mēs visi zinām, ka ir skaists, ciets koks kļavs, sarkanu ogu ķeķu pilna čērmukste, smaržīgas skalbes, gardigriežņi, karstas pirkstis, rudzu un miežu aruodi, govju klāvs un cūku klēviņš, bucas un spaņņi un citas lietas.

Dažu labu augšzemnieku vārdu derētu plašāk lietot literārajā valodā, piem., sērmūkslis aizguvuma pīlādzis vietā. Ir jau jauki ieviesies augšzemnieku ziest aizgūtā smērēt vietā. Manuprāt, ļoti svarīgs uzdevums pašlaik būtu plašu apvidvārdu vārdnīcu gatavošana, īpašu vērību veltījot tiem vārdiem, kas atšķiras no literārās valodas, piem., drīsme ‘skramba’, langāt ‘lamāt’, satraukāt ‘saplaisāt’ Neretā, nuogarnēt ‘novecot’ Vestienā, ietiela ‘stūrgalvis’ Kaldabruņā.

Uzmanība būtu jāveltī samērā jauniem vārdiem, kas ienākuši valodā un saskan Vidzemes dienvidaustrumu un Sēlijas izloksnēs, piem., svētiņi ‘ķiploki’. Tie varētu liecināt, ka kāpjošās intonācijas apgabals ne tikai saglabājis arhaismus — kāpjošo intonāciju, īpatnējās refleksīvās formas —, bet arī devuši kopējus jaunus apzīmējumus agrāk nepazītām reālijām.

1996. gada 24. maijā