PŪRS 

Akadēmiķis, Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis:
“Par gadu, kas mūsu spēkiem pārtaptu gadu desmitos”

Latvijas Kultūras fonds 1995.gada maijā rīkoja “Sēļu nedēļu”. Tās nolūks — pievērst sabiedrības uzmanību līdz tam it kā novārtā pamestajam Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajam apgabalam — Augšzemei, ko nosacīti var dēvēt arī par Sēliju. Tālā pagātnē to apdzīvoja viena no baltu cilšu apvienībām — sēļi, kuru cilmē un vēsturiskajos likteņos joprojām daudz neskaidra. Droši varam apgalvot, ka viņu apdzīvotie apvidi pirms XIII gadsimta aptvēra arī krietnu daļu no pašreizējās Austrumlietuvas, Austrumvidzemes un Rietumlatgales. “Sēļu nedēļa” ieinteresēja daudzus Augšzemē dzimušus, strādājušus vai citādi ar to saistītus cilvēkus un izauga par daudz plašāku sabiedrisku zinātniski praktisku norisi, ko nosauca par “Sēļu gadu”. Tā veidošanā lielu darbu ieguldīja akadēmiķis Jānis Stradiņš.

“Sēļu gada” ietvaros izvērsās novada radošo cilvēku, viņu dzīves un darba vietu apzināšana. Tās loģisks turpinājums nākotnē būtu šo personību devuma vispusīga izvērtēšana un nodošana plašas sabiedrības rīcībā. “Sēļu gada” gaitā tas lielākā vai mazākā mērā izdarīts, atzīmējot Aleksandra Grīna, Paula Stradiņa simtgades un Jāņa Akuratera 120. dzimšanas dienu. Čpaši uzsverama tā visai pozitīvā attieksme, kas “Sēļu gada” norisēs bija vērojama pret ārsta, zinātnieka un iejūtīgā cilvēka, akadēmiķa Paula Stradiņa personību un devumu Augšzemei un augšzemniekiem. Izvērsās arī kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu, it īpaši arheoloģisko objektu — seno sēļu dzīves un kulta vietu, kā arī kapulauku apzināšana, popularizēšana un sakopšana.

“Sēļu gads” noslēdzās 26.maijā ar darba talku — ar Sērpiņu pilskalna sakopšanu, ko veica studentu akadēmiskā vienība “Austrums” Pētera Stradiņa vadībā. Pasākumā aktīvi piedalījās arī vietējie iedzīvotāji un pašvaldību darbinieki. Ir iecerēts sakopt visus Sēlijas valnī rodamos pilskalnus. “Sēļu gadā” iznāca divas Vaidas Villerušas sastādītas grāmatas — “Sēļu zeme” un “Daugavas raksti: No Koškovciem līdz Daugavpilij”, kurās atrodama daudzpusīga informācija par Augšzemi.

“Sēļu gada” kopsavilkumu izdarīja divās aktīvajās norisēs. 24.maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē “Letonikas” programmas ietvaros tika pārrunāts zinātnieku paveiktais un iezīmēts nākotnē darāmais. Par daļu no tā lasāms “Latvijas Vēstneša” 29.maija un šāsdienas numurā. 25. un 26.maijā Viesītē notika “Sēļu gada” noslēguma pasākumi un profesora Paula Stradiņa simtgades atzīmēšana, ko organizēja Viesītes pilsētas dome, P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Norisē piedalījās arī Latvijas Kultūras fonds un Zinātņu akadēmija. Norises kulminācija bija P.Stradiņa memoriālo istabu atklāšana Viesītē.

Šajā sakarā īpaši gribu akcentēt vietējo pašvaldību un iedzīvotāju ieinteresētību sava novada izzināšanā un sakopšanā, saimnieciskās darbības atjaunošanā un sakārtošanā, izglītības un kultūras darba uzturēšanā. Tā tiešie pierādījumi — jaunuzceltais plašais kultūras nams Viesītē ar tēlotājas un lietišķās mākslas darbu izstādēm, novadpētniecības stūrīši Viesītes vidusskolā un Saukā, rūpes par radošo novadnieku piemiņas saglabāšanu, rūpīgi koptā un sakārtotā Sauka, Viesīte un citas apdzīvotās vietas, cilvēki, kas ieinteresēti stāsta par savu novadu, un daudz kas cits. Šīs aktivitātes ir jāuztur un visādi jāveicina akadēmiķa Jāņa Stradiņa rosinošā darbība, kas vērsta uz Augšzemes izzināšanu un cilvēku dzīves normalizēšanu tajā. Tādā sakarā kā nelielu pārskatu par paveikto publicējam “Sēļu gada” noslēguma dokumentu un ierosinājumus, ko Viesītē 25.maijā pieņēma “Otro Sēlijas sarunu” dalībnieki.

Viens no būtiskākajiem “Sēļu gada” rezultātiem ir augšzemnieku novadnieciskās apziņas pieaugums un intereses kāpums par novada pagātni, pašreizējo situāciju un nākotnes izredzēm. Daudzi šejienieši atkal sākuši aptvert Augšzemes dabas bagātības, iepriekšējo paaudžu radītās materiālās un garīgās vērtības. Liela nozīme izpratnes veidošanā bija daudzajiem rakstiem, kurus publicēja Jēkabpils rajona laikraksts “Brīvā Daugava” un citi Latvijas preses izdevumi, tāpat arī sanāksmēm, kurās pulcējās dažādu profesiju, interešu un paaudžu ļaudis. Tur interesenti guva bagātu, jaunu informāciju par novadā dzimušiem un strādājušiem cilvēkiem, par viņu devumu dzimtajai pusei, Latvijai un citām zemēm.

Docenta Sigizmunda Timšāna aktivitāte ir darījusi zināmus desmitiem cilvēku vārdus, kuri bija sen aizmirsti vai kurus atcerējās tikai vecākās paaudzes ļaudis un novadpētnieki. Būtu liels ieguvums, ja par Augšzemē dzimušo un strādājušo kultūras, literatūras, mākslas, saimniecības darbinieku, pedagogu un citu profesiju pārstāvju dzīvi un radošo darbību tiktu savākti iespējami pilnīgi dati, ja tie būtu pieejami Jēkabpils muzejā, skolu novadpētniecības stūrīšos, pagastu un pilsētu bibliotēkās.

Tomēr nevajadzētu aizrauties tikai ar izglītības, kultūras, literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes un tamlīdzīgu darbinieku apzināšanu un ziņu vākšanu par tiem. Ne mazāk svarīga ir ziņu vākšana par novada ikdienas darba darītājiem: zemnieku sētu saimniekiem, amatniekiem, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju (biškopības, dārzkopības, lauksaimniecības biedrību, piensaimnieku sabiedrību u.c.) vadītājiem un darbiniekiem, tajā skaitā ar par nesenā laika kolektīvo un valsts saimniecību vadītājiem un darbiniekiem — jaunā un progresīvā meklētājiem.

Būtu attīstāma novadpētniecība, iesaistot tajā kultūras darbiniekus, skolotājus un skolu audzēkņus, iespējami plašas interesentu aprindas. Visas Augšzemes mērogā šo darbu varētu vadīt un koordinēt Jēkabpils muzejs. Palīdzēt varētu Latvijas Zinātņu akadēmija, augstskolas un pētniecības institūti. Tomēr novadpētniecības jautājums būtu izvirzāms visas Latvijas mērogā, jo ir zaudēts vēl nesen augstais līmenis. Novadpētniecībai vajadzētu kļūt par kultūras un mācību iestāžu darba neatņemamu sastāvdaļu, jo mūsu apstākļos ir tik daudz nepaveikta un nezināma.

Tagad var netraucēti vākt ziņas, dokumentus, fotomateriālus, lietiskos priekšmetus par XX gadsimta norisēm un cilvēkiem, par kuriem 40.—80. gados nemēdza runāt un pat nevarēja to darīt bez riska. Lokālo apvidu vākumi būtu plaši izmantojami mācību un kultūras darbā, lai ar vietējo dotumu palīdzību bagātinātu vispārīgo mācību vielu un cilvēku zināšanas. Novadpētnieku iegūtais, skolās, kultūras namos un muzejos eksponētais var ne tikai izglītot un audzināt, bet arī atgādināt tās daudzās kļūdas, kas līdz šim pieļautas, kārtojot Latvijas saimnieciskās un kultūras dzīves jautājumus.

Visai perspektīva šķiet visu Augšzemes jautājumos ieinteresēto personu sadarbība, kurai vajadzētu vainagoties ar paliekošu kopdarbu. Mums ir daudz izdevumu, kas veltīti atsevišķiem apvidiem, piemēram, J.Janševska “Nīca” (1928), M.Kaudzītes “Vecpiebalga” (1926), K.Kundziņa “Smiltene” (1926), J. un K.Straubergu “Džūkste” (1939) un citi.

Tomēr šajā gadījumā atbilstošākais paraugs liekas Talsu un Tukuma studentu biedrības 30. gadu otrajā pusē piecos laidienos izdotais enciklopēdisko rakstu krājums “Talsu novads” (1935—1937). Tajā aprakstīta Talsu novada daba, senvēsture, tautas celtniecība un ēku iekārta, tradicionālie tautas tērpi un to rotas. Tur sniegts bagāts materiāls par apvidus vietvvārdiem un dialektiem, par mūzikas folkloru, uzskaitītas kulta un teiku vietas. Plaši aplūkota Talsu novada, tajā skaitā pilsētu un muižu vēsture no XIII gadsimta līdz XX gadsimta 20. gadiem. Darbā atrodamas bagātas ziņas par baznīcām un draudzēm, tajā skaitā par baznīcu arhitektūru un mākslu.

Grāmatā ievietots plašs materiāls par novada literātiem, māksliniekiem, zinātniekiem un citiem radošiem darbiniekiem, par iedzīvotājiem, skolām un tautas izglītību. Ir stāstīts par sabiedriskajām, kooperatīvajām, kultūras un veselības aizsardzības organizācijām. Plaša vieta ierādīta visu novada saimniecības nozaru aprakstam. Grāmatā iestrādāti bagāti dokumentu un statistikas dati, rakstiem pievienota bibliogrāfija un daudzveidīgas ilustrācijas. Apcerējumu autoru saimē atrodami gan talsenieki, gan citu novadu pārstāvji — dažādu jautājumu speciālisti. Redaktori bijuši plaši pazīstami Latvijas zinātnieki profesori L.Adamovičs, P.Lejiņš, N.Malta, A.Švābe, B.Vipers, docenti P.Mucenieks, Ģ.Ramanis, privātdocenti K. Bērziņš un J.Lielmanis.

Augšzemniekiem ir visas iespējas pēc “Talsu novada” principiem sagatavot mūsdienīgu grāmatu par Sēliju (Augšzemi) kā par Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu. Ar šo Latvijas daļu saistās pietiekami daudz nozīmīgu vēstures un kultūras vēstures norišu. Tur ir cēlušies, dzīvojuši un strādājuši desmitiem tādu cilvēku, par kuru dzīvi, darbību un devumu būtu jāzina visai Latvijai. Novadā netrūkst tādu dabas un ainavisko vērtību, vēstures un kultūras pieminekļu, kuri būtu jāpazīst arī pārējās Latvijas iedzīvotājiem un ārzemju tūristiem. Sēlijai ir bagātas tautas mākslas tradīcijas un citi tautas dzīves pieminekļi, kas stāsta par tās kultūras savdabībām un kontaktiem ar citiem etnosiem, it īpaši ar baltkrieviem, krieviem, lietuviešiem un poļiem.

Ierosinātā vai tamlīdzīga izdevuma sagatavošanai ir pietiekama avotu bāze, ieinteresēti un labi sagatavoti cilvēki. Šajās sarunās būtisks ir tikai darba sagatavošanas un izdošanas finansējums, kas būtu risināms novada pašvaldībām kopā ar attiecīgām valsts institūcijām, tajā skaitā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Zinātnes padomi.

Visai būtiska ir arī pētījumā aptveramā teritorija: kā jau minēts, sēļu apdzīvotie apvidi savā laikā ir iesniegušies tālu Lietuvas Aukštaitijā, Vidzemē līdz pat Lejasciemam un Balvu rajona pagastiem, aptvēruši Krustpils novadu. Tātad aktuāla ir sadarbība ar Lietuvas antropologiem, arheologiem, etnogrāfiem, folkloristiem, valodniekiem un vēsturniekiem.

Augšzemes pētīšanas uzsākšanai ir pietiekami plaša un daudzveidīga avotu bāze, kas attiecas uz laiku no cilvēka parādīšanās šajā novadā līdz pat mūsdienām. Sākotnējie ir arheoloģiskie savrupatradumi, senās dzīvesvietas un kapulauki, tajos izdarītajos izrakumos iegūtās senlietas, ēku paliekas un citi dotumi. Būtiski ir dažādu vēstures periodu dokumenti, folkloras un valodas liecības, laikabiedru atstātie rakstījumi, etnogrāfu ekspedīciju vākumi, materiālās kultūras objekti — tautas dzīves un darba pieminekļi un citi ziņu sniedzēji.

Katram interesentam ir viegli pieejama Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa nodaļā sakrātā periodika. Izskatot “Balss”, “Baltijas Vēstneša”, “Baltijas Zemkopja”, “Latvijas Avīžu”, “Tēvijas” un citu latviešu preses izdevumu gadagājumus, pārliecināsimies par to, ka jau kopš XIX gadsimta 20. gadiem Augšzemē ir dzīvojuši aktīvi cilvēki, kas domājuši un darbojušies, lai viņu dzīve būtu bagātāka un labāka. Kā īpaši aktīvus pagastus — vietējās informācijas devējus — gribas atzīmēt Aknīsti, Bebreni, Biržus, Daudzevu, Dignāju, Dvieti, Ilūksti, Laucesi, Neretu, Riti, Salu, Sauku, Sēlpili, Sēreni, Sunāksti, Viesīti, Zalvi.

Redakcijas no turienes regulāri saņēma rakstus par jaunumiem saimnieciskajā darbībā, tajā skaitā par agrāk nebijušu darbarīku un darba paņēmienu iesakņošanos, par jaunlaiku būvmateriālu paradīšanos un modernāku ēku būvi, par veco sabiedrisko ēku remontiem, jaunu būvi (baznīcas, biedrību nami, skolas u.c.) un iesvētīšanu, par dziedāšanas, krājaizdevu, lauksaimniecības un citu biedrību dibināšanu un darbību, tajā skaitā par koncertiem, teātra izrādēm, par zaļumballēm un citām norisēm.

Daudz ziņu publicēts par mācību un sadzīves apstākļiem skolās, par lauksaimniecības, lopkopības, amatniecības un citu ražojumu izstādēm. Samērā bieži lasāms par tirgiem, tajos savestajām precēm un sadzīviskajām norisēm. Laikrakstos atrodam daudz dotumu par dažādu sociālo slāņu, it īpaši par saimnieku un laukstrādnieku sadzīvi. Varam droši apgalvot, ka periodika sniedz vispusīgas ziņas par novada dzīvi un kultūru.

Kompleksas ziņas sniedz arī pagasta tiesu protokoli un citi dokumenti. Kaut gan tie kopumā saistās ar dažādām ārkārtas situācijām (darba un sadzīves strīdi, mantojuma lietas, parādu piedziņa un ūtrupes, parādu, ugunsgrēku, saimnieka nāves un citu stihisku nelaimju dēļ sastādīti saimniecības inventāra un mantības saraksti, darba līgumi u.c.), tomēr tie satur bagātu informāciju gan par pagastu kopumā, gan par atsevišķām sētām un ģimenēm. Čpaši tas sakāms par pagasta tiesām, kurās darbojies savu amatu labi pārzinošs un precīzs rakstvedis un no kurām saglabājušies vairāku gadu desmitu dokumenti.

Saiknē ar pagasta tiesas un pagasta valdes dokumentiem izmantojamas Krievijas impērijas 1897.gada pirmās vispārējās tautas skaitīšanas sākotnējās anketas, kuras diemžēl nav saglabājušās par visiem Latvijas pagastiem un pilsētām. Anketās ierakstīts katra cilvēka vārds, uzvārds, tēvavārds, vecums, stāvoklis ģimenē un zemnieka sētā, dzimšanas vieta, pierakstīšanas vieta, pagaidu prombūtnes vieta, izglītība, dzimtā valoda, konfesionālā piederība, galvenā papildu nodarbošanās un citas ziņas. Viss datu kopums ļauj spriest par iedzīvotāju demogrāfisko, etnisko, skaitlisko un sociālo sastāvu, nodarbošanās nozarēm, izglītības līmeni, migrāciju un daudz ko citu. Anketas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā Rīgā.

Krievijas Valsts vēstures arhīvā Centrālās statistikas komitejas fondā Sanktpēterburgā glabājas 1896.gadā sagatavotie apdzīvoto vietu saraksti, kuros iekļauta katra zemnieka sēta, norādot tās nosaukumu, sieviešu un vīriešu skaitu tajā, nereti arī rūpalu, kuru piekopj šajā sētā, piemēram, kalve, vējdzirnavas, darvas ceplis u.c. Norādīts arī sētas sociālais raksturs, piemēram, zemnieka sēta, mazistaba (sīkzemnieka vai vaļinieka sēta), amatnieka sēta, atvaļinātā karavīra sēta, mežsarga sēta, krogs u.c. Šajā fondā glabājas arī 1859.gadā sastādītie apdzīvoto vietu saraksti. No tiem uzzinām vietas nosaukumu, ūdensbaseinu, pie kura tā atrodas, attālumu no muižas, saimniecību skaitu apdzīvotajā vietā, vīriešu un sieviešu skaitu, dažkārt arī rūpalu un mazistabu esamību. Abu sarakstu salīdzināšana ļauj spriest par apdzīvotības un iedzīvotāju skaita izmaiņām 45 gadu periodā.

Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā akadēmiķa Kepena fondā Sanktpēterburgā glabājas 1858.gadā sastādītie Kurzemes guberņas draudžu apdzīvoto vietu — muižu, pusmuižu, krogu, zemnieku sētu (ciemu) saraksti. Tajos norādīts apdzīvotās vietas nosaukums krievu un latviešu valodā (rakstībā), ūdensbaseins, pie kura minētā vieta atrodas, cik tajā iedzīvotāju. Nenosaucot skaitļus, minēts iedzīvotāju vispārējais etniskais sastāvs, piemēram, Bebrenes Romas katoļu draudzē “latvieši un lietuvieši”. Tā kā sarakstus sastādījuši draudžu mācītāji, kas nereti bija poļi vai lietuvieši, apdzīvoto vietu nosaukumi bieži ir izkropļoti, piemērojot to rakstību lietuviešu vai poļu valodas rakstībai.

Nozīmīgus pieturas punktus Augšzemes iedzīvotāju etniskā sastāva veidošanās procesu, dažādu etnisko grupu mentalitātes un dzīvesveida izzināšanai sniedz ārsta O.Hūna XIX gadsimta sākumā sakopotās ziņas par Sēlpils virspilskunga novadu. Tās glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā O.Hūna personālajā fondā. No sējuma izriet šādi būtiski dati: 1) zemnieki etniskā ziņā sastāv no baltkrieviem, latviešiem, lietuviešiem, krieviem un poļiem; 2) latvieši atšķiras no baltkrieviem un poļiem ar savu uzticamību, uzcītību, strādīgumu; 3) Augšzemes latvieši minētajās pazīmēs, kultūrā un labklājībā atpaliek no Jelgavas, Kuldīgas un Tukuma novadu latviešiem; izņēmums esot Valles apvidus, kura zemnieki nekad neatšķiroties no Jelgavas novada zemniekiem; 4) Augšzemē esot vērojamas divas zonas: Taurkalnes mežs šķirot Sēlpils novada latviešus no pārējās Kurzemes latviešiem valodas, kultūras, labklājības un strādīguma ziņā; Lauceses upe šķirot Lauceses draudzi no Daugavpils un Daugavpils draudzes latviešus no Lauceses draudzes zemniekiem, kuri sastāvot no baltkrieviem un lietuviešiem un visās jomās nopietni atšķiroties no latviešiem; 5) iedzīvotāju etniskā jaukšanās īpaši attīstījusies pēc 1710.gada mēra epidēmijas, kad izmirušo vietējo cilvēku vietā brīžiem ienākuši bēgļi no baltkrievu, lietuviešu un poļu apdzīvotiem apvidiem; visaktīvāk cittautieši Daugavpils un Lauceses draudzēs ienākuši ap 1780.—1790.gadu, kad tur izcirsti meži, lai paplašinātu tīrumus; 6) lietuvieši Augšzemē esot ienākuši ap 1750.—1760.gadu un pat agrāk.

Bagātas ziņas par augšzemnieku saimniecisko darbību un materiālo kultūru atrodamas Latvijas Valsts vēstures arhīvā Latvijas statistikas pārvaldes fondā. Tur glabājas ēku, lauksaimniecības un citādu skaitīšanu sākotnējās anketas. Tajās gūstam ieskatu par nodarbošanās galvenajām un palīgnozarēm, darba rīkiem, iedzīvotāju nacionālo un sociālo sastāvu, dzīvojamo un saimniecības ēku sastāvu un vecumu sētā, par atsevišķo sociālo slāņu dzīvokļiem un par daudz ko citu.

Samērā plašs un daudzpusīgs ir etnogrāfu ekspedīciju guvums. Tas sastāv no pētnieku vērojumu un teicēju stāstījumu pierakstiem, materiālās kultūras objektu, darba un sadzīves norišu un citu parādību aprakstiem, zīmējumiem, fotoattēliem, dokumentiem, to izrakstiem un kopijām, lietiskajiem priekšmetiem. Rakstītie materiāli glabājas pētniecības iestāžu zinātniskajos arhīvos, priekšmeti — muzeju fondos.

Čpaši gribētos atzīmēt galvenās materiālu krātuves. Latvijas Pieminekļu valdes 1927.gada ekspedīcijas, K.Ancīša vadītā “Latvju kultūras atlanta” vākumi 30.—40. gadu mijā un dažu braucienu dotumi glabājas Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā un fondos. 1940.—1950.gadu mijas, 1952., 1960., 1961., 1966., 1968., 1970., 1985.gada un dažu citu gadu vākumi atrodas LU Latvijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja zinātniskajā arhīvā un fondos sakopoti daudzo gadu dotumi, kas iegūti, veidojot Augšzemes sektoru. Bagāts ir arī Jēkabpils muzeja zinātniskais arhīvs, fondi un brīvdabas nodaļa.

Visas minētās un vēl citas krātuves un materiālu kopas gaida pētniekus, kuri vēlētos celt gaismā Augšzemes kultūrvēsturiskās bagātības. Tomēr šās garīgās puses īstenošanai ir vajadzīgs materiālais segums. Un te visā skaudrumā aktualizējama novada ekonomiskās puses sakārtošana — tādas ražošanas attīstīšana, kas novērstu lielo bezdarbu, celtu iedzīvotāju dzīves līmeni, nodrošinātu jauniešiem iespēju mācīties un pieeju kultūras vērtībām.