Runas. Referāti. Ziņojumi

Latvijas nacionālais ziņojums Apvienoto Nāciju pasaules konferencei

Par cilvēkapmetnēm

(HABITAT II—1996.)

A. Ievads

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1996.gada konference par cilvēkapmetnēm Habitat II ir pirmais vispasaules forums par pilsētu un ciemu izaugsmi un perspektīvām un cilvēku nodrošinājumu ar pajumti, kurā piedalās Latvijas Republika.

Līdz pat PSRS sabrukumam Latvijā, tāpat kā citur PSRS teritorijā, mājokļa politika un mājokļa būvniecība tika īstenota atbilstoši 50.gadu beigās iedibinātajām vadlīnijām:

— valsts subsidē dzīvokļu būvniecību un piešķir dzīvokļus bez maksas kā sociālu atalgojumu;

— dzīvokļu īres maksa un maksa par komunālajiem pakalpojumiem tiek noteikta ievērojami zemāka nekā faktiskās izmaksas. Ēku un infrastruktūras uzturēšanas izdevumus lielā mērā sedz valsts, tādējādi subsidējot visas ģimenes, kas dzīvokļus īrē sabiedriskajā sektorā;

— būvniecības procesa ātrums un dzīvojamās platības kvadrātmetra celtniecības izmaksa tiek atzīti par nozīmīgākajiem jaunceļamo dzīvojamēku kvalitātes kritērijiem. Ēku kvalitāte ekspluatācijas procesā un ekspluatācijas izmaksas netiek vērtētas.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991.gadā sākās totalitārās valsts pārvaldes un centralizēti plānotās tautas saimniecības pārkārtošana uz demokrātisku pārvaldi un tirgus ekonomiku. Notiek demokrātiskai tirgus ekonomikas valstij piemērota un nepieciešama tiesiskā pamata veidošana.

Pārejas periodā valsts pārvaldē un visās tautas saimniecības nozarēs, tostarp būvniecībā, notiek dziļas pārmaiņas, kas radījušas ražošanas sašaurināšanos, nacionālā ienākuma lejupslīdi, finansiālu krīzi. Valsts un pašvaldības nav spējīgas vēlamā apjomā finansēt sociālās programmas, un valstī nav citu finansu līdzekļu, kas varētu ieguldīt kapitālu apdzīvoto vietu infrastruktūras un mājokļu attīstīšanā. Latvijas apdzīvoto vietu sekmīgas attīstības galvenie priekšnoteikumi ir darba vietu nodrošināšana un dzīves vides fiziskās kvalitātes uzlabošana. Latvijā šo uzdevumu risināšana tiek saistīta ar vispāratzīto nepieciešamību ievērot ilgtspējīgas attīstības pamatprincipus: enerģijas un resursu taupīšanu.

Valdības uzdevumā, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā 1995.gadā ir izstrādāts vides aizsardzības politikas plāns, reģionālās attīstības politikas vadlīnijas un koncepcijas projekts valsts politikai mājokļa jautājuma risināšanai. Visi šie dokumenti iztirzā apdzīvoto vietu stāvokli un to attīstības perspektīvas un izmantoti, izstrādājot šo Nacionālo ziņojumu.

Sākot ar 1994.gadu, Latvija iesaistījusies AN Ekonomiskās un sociālās padomes EEK Cilvēkapmetņu komitejas un AN Cilvēkapmetņu centra (Habitat) aktivitātēs: piedalījusies semināros, konferencēs, Habitat II sagatavošanas komitejas II sesijā Nairobi, uzņēmusi EEK Cilvēkapmetņu komitejas studiju brauciena dalībniekus, izstrādājusi un iesniegusi vienu Nacionālo progresa ziņojumu, sagatavojusi materiālus “Pajumtes raksturlielumi” un “Pilsētu raksturlielumi”, materiālu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu kopīgajai mājokļa monogrāfijai, izveidojusi Nacionālo komiteju un izstrādājusi šo Nacionālo ziņojumu.

Latvijas Nacionālajā ziņojumā apskatīta apdzīvoto vietu attīstība padomju okupācijas laikā, īpaši izdalot mājokļa jomu un tās pilsētu un lauku problēmas, tostarp mājokļa sfērā, kas patlaban jārisina Latvijas Republikai. Formulēti prioritārie risināšanas virzieni un stratēģija tuvākajiem gadiem. Savukārt rīcības ieceres bija iespējams ieskicēt tikai galvenajos vilcienos. Čstenus rīcības plānus paredzēts izstrādāt 1996. un turpmākajos gados.

 

B. Stāvoklis un prioritātes

1. Mājokļa attīstība padomju okupācijas laikā (1940—1989) un laikā no 1990. līdz 1995.gadam

Problēmas un attīstības tendences

 Laikā no 1950. līdz 1990.gadam Latvijas apdzīvojuma attīstībai visnozīmīgākie pasākumi bija urbanizācijas politika un lauku pārveidošanas programmas.

Jau pirms urbanizācijas politikas un lauku pārveidošanas programmas pasludināšanas bija:

— sācies straujš rūpniecības kāpums un lauku iedzīvotāju aizplūde uz pilsētām;

— izmainīts zemes lietošanas veids, nacionalizējot un kolektivizējot zemes īpašumus;

— iznīcinātas iedibinātās apdzīvoto vietu savstarpējās saites, pārkārtojot valsts administratīvo dalījumu.

Šai laikā iedzīvotāju skaita, izvietojuma un demogrāfiskās struktūras attīstībā dominēja trīs parādības:

— iedzīvotāju pārdale starp laukiem un pilsētām;

— iedzīvotāju pārdale starp Latvijas austrumu un centrālo daļu;

— iedzīvotāju pieaugums migrācijas ceļā.

1950.gados un vēlāk galvenā nozīme bija apdzīvotās vietas vai lauku teritorijas transportģeogrāfiskajam izvietojumam, iepriekšējam rūpniecības, lauksaimniecības un pakalpojumu attīstības līmenim un arī inercei. Atsevišķu apdzīvoto vietu un teritoriju attīstību ietekmēja PSRS lēmumi par rūpniecības uzņēmumu izvietošanu. Iepriekšminētās parādības ne visur un ne vienmēr izpaudās līdzvērtīgi.

1990.gadā, atsakoties no centralizēti plānotās tautsaimniecības, Latvijas valsts atteicās arī no apdzīvoto vietu attīstības plānošanas un dažādu izbūves projektu finansēšanas no valsts budžeta. Visa atbildība par apdzīvoto vietu attīstību tika nodota pašvaldībām.

Ekonomikas lejupslīde pārejas periodā ir ievērojami ierobežojusi pašvaldību iespējas ieguldīt līdzekļus apdzīvoto vietu infrastruktūras un mājokļu būvniecībā un arī to uzturēšanā. Apdzīvoto vietu tīkls un iepriekš iedibinājusies apdzīvoto vietu hierarhija no 1990. līdz 1995.gadam nav mainījusies. Šai tīklā vēl arvien dominē Rīga, kur atrodas visas nozīmīgākās valsts pārvaldes institūcijas, kur aktīvāk noris politiskās un ekonomiskās pārmaiņas, plašāk izvērsti starptautiskie sakari. Atšķirības Rīgas un attālāko teritoriju attīstības līmenī ir augušas.

Sociālajā attīstībā kļuvušas aktuālas pēdējos 40 gados nebijušas parādības:

— iedzīvotāju skaita samazināšanās;

— iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanās;

— bezdarbs.

 

Iedzīvotāji

 

Pēc industrializācijas politikas pasludināšanas Latvijā strauji sāka augt iedzīvotāju skaits. Pieaugumu no apmēram 1,3 milj. 1994.gadā1 līdz 2,6 milj. 1989.gadā galvenokārt nodrošināja ārējā migrācija. Vidējais migrācijas pieaugums periodā no 1951. līdz 1989.gadam bija 4,4 cilv./1000 iedz. gadā, bet dabīgais pieaugums 3,6 cilv./1000 iedz. gadā.

1939.gadā pilsētās dzīvoja 35%, bet 1989.gadā — 69% no visiem iedzīvotājiem. Līdz 40 gadu beigām iedzīvotāju izvietojums Latvijā bija samērā vienmērīgs. 80. gadu beigās iedzīvotāji bija koncentrējušies Latvijas centrālajā daļā, it īpaši Rīgā un tās ietekmes zonā (1.attēls). 1989.gadā vidējais iedzīvotāju blīvums Latvijā bija 42 cilv./km2. Lauku teritorijas blīvums svārstījās no vairāk kā 100 līdz 10 un mazāk cilvēkiem uz km2 teritorijās ārpus lielu apdzīvotu vietu ietekmes zonām.

Iedzīvotāju vecuma struktūrā 80.gados nepārprotami vērojama darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās un pensionāru īpatsvara un skaita palielināšanās.

Ir liela atšķirība vīriešu un sieviešu vidējā mūža ilgumā (attiecīgi 63 un 74 gadi, 1989.gadā).

Latvijā nozīmīgi kļuvuši ar nacionālo identitāti un tautību saistīti jautājumi. Tā kā pamatiedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopumā nepārtaukti samazinās, kopš 80. gadu vidus latvieši ir tikai apmēram puse no iedzīvotāju kopskaita. Latviešu skaits Latvijā pēdējo piecdesmit gadu laikā nav sasniedzis pirmskara līmeni (4.tabula).

Iedzīvotāju attīstības tendences pēc 1990.gada ir ievērojami mainījušās:

— imigrāciju aizstājusi emigrācija: kopš 1990.gada iebraucēju ir mazāk nekā izbraucēju;

— izzudis dabiskais pieaugums: kopš 1991.gada jaundzimušo skaits ir mazāks nekā mirušo skaits;

— ievērojami kritusies iedzīvotāju iekšējās migrācijas aktivitāte.

Migrācijas rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits laikā no 1990. līdz 1994.gadam samazinājies par 165 tūkst. cilvēku. Visvairāk izbraucēju bijis 1992.gadā. 1993. un 1994.gadā Latviju atstājuši atbilstoši 60% un 41% no 1992.gadā izbraukušo skaita. Daļa izbraucēju ir saistīta ar bijušajām PSRS militārajām struktūrām un atstāj Latviju saskaņā ar Latvijas—Krievijas 1994.gada līgumu.

Mirstībai pārsniedzot dzimstību, Latvijas iedzīvotāju skaits laikā no 1991. līdz 1994.gadam samazinājies par 34 tūkst. cilvēku, pie kam samazinājuma apjoms no gada gadā audzis. Normālu paaudžu nomaiņu kavē zemais dzimstības līmenis, dzīves līmeņa strauja pazemināšanās un sociālās drošības izjūtas zudums pārejas periodā uz tirgus ekonomiku.

Pārējie iedzīvotāju kopumu raksturojošie rādītāji, tostarp arī pilsētu un lauku iedzīvotāju proporcija, pēdējos 5 gados nav manāmi mainījušies.

1 1939.gadā Latvijā bija 1,9 milj. iedzīvotāju.

 

Apdzīvojums

 

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija samērā blīvs nelielu pilsētu tīkls, kas apkalpoja daudzas izklaidus novietotas lauku sētas. Vidējais apdzīvoto vietu blīvums bija 3 vienības/km2.

60.gados padomju valdība pieņēma reģionu vienmērīgas attīstības koncepciju un stingri hierarhiska apdzīvoto vietu tīkla izveidi kā šādas attīstības priekšnosacījumu un pamatu. Atbilstoši Latvijā 60.gados tika rekomendēta teritorijā vienmērīgi izvietotu centru hierarhiskas sistēmas attīstība, kur obligāto sociālās apkalpes standartu zemākā līmeņa centriem noteica Latvijas Valsts celtniecības komiteja. Sistēmā bija paredzēts attīstīt nacionālos, reģionālos, rajona, starpsaimniecību un vietējos centrus. Šīs sistēmas ieviešana ietvēra apdzīvoto vietu dalīšanu perspektīvajās un neperspektīvajās un jaunu centru (perspektīvo ciematu) tīkla radīšanu, lai nodrošinātu kopsaimniecību un valsts saimniecību vajadzības.

Latvijā reģionu attīstība nenotika vienmērīgi. Centri ar pietiekamu potenciālu, noteiktām administratīvajām funkcijām un skaidri izteiktu ietekmes zonu attīstījās ātrāk, lai gan padomju vara centās nodrošināt plānoto vienmērīgo apdzīvoto vietu veidošanos.

Esošais tautsaimnieciskais potenciāls un galvaspilsētas funkcijas deva Rīgai daudz priekšrocību tālākai izaugsmei. 80.gados Rīga dominēja ne tikai centru hierarhijā, bet visā Latvijas apdzīvojumā. Otrā un trešā lielākā pilsēta Daugavpils un Liepāja spēja funkcionēt kā apkārtējo teritoriju reģionālie centri. Pārējie plānotie reģionālie centri šai lomai nebija gatavi vēl 80.gados.

Kopš 70.gadiem ap Rīgu veidojās plaša aglomerācija.

90.gadu sākumā Rīgas aglomerācija funkcionēja kā izteikts šāda tipa pilsētbūvnieciskas struktūras paraugs. Tās robežās bija lielāks iedzīvotāju, apdzīvoto vietu, infrastruktūras tīkla blīvums, attīstīta svārstmigrācija. 90.gadu sākumā ik dienas uz darbu Rīgā brauca 48,1 tūkst. cilvēku vai 10,4% no Rīgā strādājošiem. No Rīgas ietekmes zonas lauku iedzīvotājiem gandrīz katrs ceturtais nodarbinātais strādāja pilsētā, pie kam 8,2% no visiem pilsētās nodarbinātiem strādāja Rīgā. Rīgas aglomerācijas teritorijā daudzas no t.s. lauku apdzīvotajām vietām attīstījušās kā “guļamistabas” pie ražošanas uzņēmumiem, kas nav tieši saistīti ar lauksaimniecību. Daļa ir polifunkcionālas apdzīvotas vietas, kur ar lauksaimniecību saistīto funkciju īstenošanai ir pakārtota nozīme.

80.gadu beigās centru sistēmas zemākajā līmenī bija izveidoti apmēram 600 perspektīvie ciemati. Ciematu vidējais iedzīvotāju skaits bija 550 cilvēku. Lai ciematos radītu dzīvokļus un telpas apkalpes iestādēm, tika īstenota plaša celtniecība. Laukos izzuda apmēram divas trešdaļas viensētu un sīku apdzīvotu vietu, kuras funkcionēja 30.gados. Apdzīvotu vietu vidējais blīvums samazinājās līdz vienai apdzīvotai vietai/km2.

Apdzīvotās vietas blīvējās ap lielpilsētām, mazpilsētām un ciematiem, kā arī nozīmīgākajiem transporta ceļiem. Šī procesa virzība visos reģionos bija līdzīga, bet dažādos reģionos izvietotās sablīvējuma zonās jūtami atšķirās apdzīvoto vietu īpašības un to blīvums. Jebkura ranga centra saites ar tā ietekmes zonu Latvijas centrālajā daļā bija vairāk izvērstas un intensīvas.

Reģionu vēsturiski etnogrāfiskās atšķirības izlīdzinājās un ietekmi zaudēja to vēsturiskie centri. Laikā no 1950. līdz 1989.gadam Latvija attīstījās kā monocentriska vienība, kuras teritorijā dominēja Rīga. Laukos vislielāko nozīmi ieguva jaunizveidotais perspektīvo ciematu tīkls. Ciemati darbojās kā vietējie centri, un tajos 80.gadu beigās dzīvoja apmēram 50% no visiem lauku iedzīvotājiem. Urbanizācijas process, kas sākās ap Rīgu, bija izplatījies visā Latvijā.

 

2. Pamatproblēmas pašlaik:
(1) Nelīdzsvarots apdzīvojuma potenciāla (iedzīvotāju, apbūves, infrastruktūras) izvietojums valsts teritorijā.

Pastāvot ierobežotām apdzīvojuma potenciāla izaugsmes iespējām, potenciāla koncentrācija Rīgā un ap to veicinājusi un veicina Latvijas attālāko teritoriju attīstības aizturi.

Rīgā ir septiņas reizes vairāk iedzīvotāju nekā nākamajā lielākajā pilsētā. Tajā koncentrējas 53 procenti valstī esošo ražošanas jaudu un 66 procenti sociālā un kultūras potenciāla. Ap Rīgas pilsētu izveidojusies aglomerācija, kas aizņem aptuveni 6,4 propcentus Latvijas teritorijas, bet kur izveidots apmēram 2/3 valsts rūpnieciskās ražošanas jaudu un 3/4 sociālā un kultūras potenciāla.

Savukārt attālajos pagastos, īpaši tajos, kas robežojas ar kaimiņvalstīm vai atrodas 180 km garajā Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, iedzīvotāju skaits ir ievērojami sarucis: 1939. gadā šajos pagastos dzīvoja 20 procenti lauku iedzīvotāju, bet 1994. gadā — 14 procenti. Pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars atsevišķos pierobežas pagastos pārsniedz 40 procentus. Aptuveni 70 procenti pierobežu pagastu attīstības perspektīvas ir visai problemātiskas.

(2) Augsnes, ūdens un gaisa piesārņošana apdzīvotās vietās un ap tām.

Latvijas augsnes ir salīdzinoši ekoloģiski tīras un 90. gados tiek vērtētas kā Latvijas nacinālā bagātība.

Vērtējot pēc 80. gados spēkā esošajiem PSRS standartiem, 85 procenti virszemes ūdeņu bija viegli piesārņoti un piesārņoti. Rīgā un apmēram 95% pārējo Latvijas pilsētu un lauku perspektīvo ciematu, kā arī piepilsētas apdzīvotās vietās ap Rīgu pēc 1960. gada celtie dzīvojamie rajoni, kā likums, tika apgādāti ar ūdensvadu un kanalizāciju. Šo apdzīvoto vietu infrastruktūras tīkli un objekti toties parasti neatbilda mūsdienu prasībām un tika pārslogoti. Nozīmīgs ūdens piesārņotājs bija arī notece no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm. Pašreiz piesārņotu ūdeņu notece no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm sarūk.

90. gadu sākumā apmēram 80 procenti pilsētu, tostarp arī Rīga, un apmēram 95 procenti lauku ciematu nespēja nodrošināt sevi ar pilnvērtīgu notekūdeņu attīrīšanu.

90. gadu sākumā galvenie gaisa piesārņotāji bija tansports (68%, 1993.) un enerģētika (27%, 1993.). Ražošanas sašaurināšanās ievērojami samazinājusi rūpniecības objektu īpatsvaru gaisa piesārņošanā (5%, 1993.). Lielākais gaisa piesārņotājs ir Rīga, kas dod gandrīz trešdaļu no stacionāro avotu kopējiem izmešiem.

Pēc 1990. gada Rīgā un dažās citās vietās sākušas darboties jaunas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Tiek prognozēts, ka tuvākajā laikā neattīrīto notekūdeņu apjoms nepalielināsies.

Latvijā ik gadus veidojas vidēji 200 kg atkritumu uz iedzīvoāju, Rīgas aglomerācijā — vidēji 240 kg uz iedzīvotāju. Pagaidām Latvijā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir mazattīstīta. Ūdens un gaisa piesārņošanas galvenie cēloņi ir:

— disproporcija pilsētu apbūves (dzīvojamie rajoni, uzņēmumi) un to apkalpojošās infrastruktūras, īpaši kanalizācijas un atkritumu utilizācijas, izbūvē;

— novecojušas, videi nedraudzīgas ražošanas tehnoloģijas;

— ražošanas uzņēmumu, pašvaldību un citu inženiertehnisko infrastruktūru ekspluatējošo un par atkritumu utilizāciju atbildīgo iestāžu ierobežotie līdzekļi un arī neizdarība;

— likuma nepilnības, kas kavē valsts kontroles institūcijas darboties pietiekami efektīvi.

(3) Sabiedrības prasībām neatbilstoša apdzīvoto vietu apbūves fiziskā un estētiskā kvalitāte.

Jaunās apbūves rajoniem, kvartāliem, lauku ciematiem nepiemīt tās funkcionālas un telpiskās īpašības, kas raksturīgas vēsturiskajiem pilsētu centriem, tiem nav tiešas saistības ar ainavu, kas parasti raksturo tradicionālos lauku ciematus un sētas. Neapmierina arī būvniecības un apkārtnes labiekārtojums un nodrošinājums ar sadzīves apkalpes iestādēm.

 

Mājoklis. Mājokļa politika

 

Līdz pat 50. gadu beigām Padomju Savienība mājokļa politikā īstenoja pārdalīšanas principu. Čres dzīvojamā fonda nacionalizācija notika tūlīt pēc okupācijas 1940. gadā. Plaši tika izvērsta ģimeņu lietotās apdzīvojamās platības samazināšana. Tika radīts jauns jēdziens un majokļa veids — komunālais dzīvoklis.

1947. gadā Padomju Savienībā tika pasludinātas katra pilsoņa tiesības iegūt savā īpašumā dzīvojamo māju, kuras platība tika normēta. Šo lēmumu var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz sociāli orientētu politiku. Turpinājums sekoja 1958. gadā, kad tika pasludināta programma “Katrai padomju ģimenei atsevišķu māju vai dzīvokli līdz 1980. gadam”. Dzīvokļu ražošana ieguva priekšrocības, salīdzinot ar citām nozarēm, izņemot rūpniecību. Lielpilsētās, mazpilsētās un ciematos jauni dzīvojamie rajoni bieži tika celti pirms nepieciešamās infrastruktūras izveides. Latvijā mājokļa jautājumi līdz pat 90. gadiem tika risināti šīs programmas ietvaros.

Virspusēji novērtējot tai laikā Latvijā īstenoto mājokļa politiku, tā var likties līdzīga rietumzemju sociāli orientētai mājokļa politikai. Būtiska nozīme ir atšķirībām:

— īpašuma tiesībām, uz kurām pamatojās mājokļa politika;

— mājokļu būvniecības un uzturēšanas finansēšanas veidā un avotos.

1991. gadā tika uzsākta bijušo īres namu denacionalizācija un padomju dzīvokļu celtniecības kooperatīvu dzīvojamfonda privatizācija to biedriem. Tai pašā gadā daļa valsts dzīvojamā fonda tika nodota pašvaldību pārziņā. Uzņēmumu, kopsaimniecību un valsts saimniecību un pārējā sabiedriskotā dzīvojamfonda piederības pārkārtošana sākās 1992. gadā. Šodien 80 līdz 90 procenti no šī fonda ir nodoti pašvaldībām vai privatizēti.

Iepriekšminētie procesi izmainījuši dzīvojamfonda īpašumstruktūru:

— samazinājies valsts un kooperatīvo uzņēmumu dzīvojamfonda īpatsvars;

— pilsētās atjaunojies privātais īres sektors;

— laukos samazinājies sabiedriskotā dzīvojamfonda īpatsvars;

— pieaudzis īpašnieku apdzīvotā dzīvojamfonda īpatsvars.

Valsts un pašvaldību dzīvojamo ēku privatizācija, kuru paredzēts sākt 1996. gadā, ienesīs jaunas izmaiņas dzīvojamfonda īpašumstruktūrā.

Pašvaldības atbild par dzīvojamfonda apsaimniekošanu, iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu mājokļa jomā, par mājokļu piešķiršanu, mājokļa pabalstu sadalīšanu un bezpajumtnieku lietām. Pašvaldībām ir tiesības noteikt apdzīvojamās platības īres maksu, taču ne lielāku par valsts noteikto maksimumu.

 

Kapitālieguldījumi un ieguldītāji

 

Mājokļa sektora attīstību risināja Valsts plāna komiteja, Valsts celtniecības komiteja, dažas ministrijas, septiņas pirmā līmeņa pašvaldības un 26 otrā līmeņa pašvaldības. Sadalot budžeta līdzekļus, pēdējās piedalījās kā patērētājas, bet attiecībās ar mazpilsētu un pagastu pašvaldībām bija sadalītājas. Lauku rajonos dzīvokļu būvniecībai domātie valsts budžeta līdzekļi netika piešķirti zemākā līmeņa pašvaldību administratīvajiem un vēlētajiem orgāniem, bet gan kopsaimniecībai vai valsts saimniecībai, kas darbojās pašvaldības teritorijā.

80. gados celtniecības nozares daļa veidoja 11 līdz 15 procentus no Latvijas nacionālā kopprodukta. Majokļa vajadzībām tika izlietoti 13 līdz 14 procenti no visiem kapitālieguldījumiem. Galvenā vērība tika veltīta jaunu ēku būvniecībai. No 1985. līdz 1989. gadam rekonstrukcijas un remonta darbu vērtība bija tikai 8 procenti, bet infrastruktūras — 16 procenti no būvniecības darbu kopvērtības.

Dzīvojamā fonda paplašināšanā un uzlabošanā bija visai ierobežots dalībnieku kontingents. Valsts budžets deva apmēram 60 procentus visu ieguldījumu. 70. gadu beigās un 80. gados līdz ar valsti un tās uzņēmumiem ievērojams ieguldītājs bija kopsaimniecības. To daļa veidoja apmēram 12 procentus ieguldījumu kopapjoma.

70. un 80. gados palielinājās fizisko personu ieguldījumi kooperatīvo dzīvojamēku celtniecībā. Tai pašā laikā personīgo ģimenes māju celtniecībā bija vērojama stagnācija.

Dzīvojamfonda uzturēšanu subsidēja valsts no ienākumiem par komerciālo telpu īri un dažiem citiem avotiem. Čres maksa sedza tikai 10 līdz 20 procentus no ēku uzturēšanas izdevumiem.

Visu kapitālieguldījumu apjoms ekonomikā 1994. gadā sasniedza tikai 18 procentus no to apjoma 1989. gadā, bet mājokļa nozarē tikai 13 procentus no 1990. gada ieguldījumu apjoma. Valsts un pašvaldību ieguldījumu daļa celtniecības un montāžas darbu izpildē samazinājās no 73% 1990. gadā līdz 46% 1993. gadā un 28% 1994. gadā. Privāto ieguldījumu daļa celtniecībā 1994. gadā bija 72 procenti, bet ieguldījumi pašu apdzīvotajos mājokļos — 11 procenti. Valsts budžets neparedzēja izdevumus mājoklim un neplānoja dzīvokļu būvniecību.

Kapitālieguldījumi sabiedriskajā dzīvojamfondā nebija pietiekami, lai turpinātu un pabeigtu no 1989. līdz 1990. gadam uzsākto celtniecību. Vairāk nekā 60 procenti ieguldījumu tika izvietoti Rīgā vai Rīgas aglomerācijā. Rīgā un dažās citās lielākajās pilsētās privātā kapitāla iesaistīšana, izmantojot dzīvokļu celtniecības kooperatīvus un privātus celtniecības uzņēmumus, deva iespēju pabeigt daļu uzsākto būvju. Mazpilsētās un lauku apdzīvotās vietās dzīvokļu celtniecība tika apstādināta un nepabeigtās ēkas tiek postītas.

 

Mājokļa nozares finansēšanas sistēma

 

Pašlaik mājokļa nozares finansēšanas sistēma Latvijā nav izveidojusies. Kooperatīvo dzīvokļu privatizācija un denacionalizācija deva pirmo impulsu brīvā tirgus darbības sākšanai. Sabiedriskotā dzīvokļu fonda privatizācijas ietekmi uz dzīvokļu tirgus attīstību varēs vērtēt pēc dažiem gadiem.

1993. gada martā, piesaistot valsts kapitālu, valdība nodibināja Hipotēku un zemes banku. Kredītu piešķiršanu nekustamā īpašuma vai dzīvokļa iegādei sāka arī vairākas citas valsts un privātās bankas. Kredītu likme 30 procenti un vairāk gadā un to atmaksāšanas termiņš līdz 5 gadiem neveicina plašāku ieguldījumu ieplūdi dzīvokļu būvniecībā un infrastruktūras veidošanā.

 

Ražošanas bāze

 

Kopš 1959. gada tika veidota saliekamo dzelzsbetona dzīvojamēku rūpniecība. Tās ražošanas jauda 80. gados bija 800 tūkst. m2 kopējās platības gadā.

Priekšroka dzīvokļu buvniecībā tika dota lētiem tehniskiem risinājumiem, kuru pamatā bija dažas konstruktīvas shēmas, kas balstījās uz saliekamām konstrukcijām. Taču šo ēku ekspluatācija izrādījās dārga. Būvindustrija pārsvarā ražoja divistabu minidzīvokļus. Kopš 80. gadu sākuma, lai apmierinātu kopsaimniecību un valsts saimniecību vajadzības, gadā tika ražotas 1500 līdz 2000 saliekamas vienģimenes mājas. Buvniecību pilsētās un laukos veica valsts uzņēmumi. Laukos paralēli ar valsts būvuzņēmumiem strādāja arī starpkolhozu celtniecības organizācijas.

Rūpniecības produkcijas kopapjoms 1994. gadā bija 40 procenti, salīdzinot ar 1990. gadu. Kopš 1993. gada II kvartāla rūpniecības un celtniecības nozaru rādītāju salīdzinājums rāda, ka pozitīvu pārmaiņu iespējas celtniecības uzņēmumu darbībā, salīdzinot ar rūpniecības uzņēmumiem, ir mazākas. Maksātspējīga pieprasījuma trūkums atzīts par galveno iemeslu, kas ierobežo produkcijas izlaidi abās minētajās nozarēs. Celtniecībā produkcijas apjoms ir samazinājies straujāk nekā rūpniecībā, savukārt mājokļu būvniecībā straujāk nekā nozarē kopumā.

Dzīvokļu celtniecības kombināti 1994. gadā ražoja tikai 4500 m2 dzīvokļu kopīgās platības, izmantojot niecīgu daļu no savas jaudas. Daži mājbūves uzņēmumi jau ir slēgti.

 

Mājokļa kvalitāte

 

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā un Ziemeļaustrumu Eiropas valstīs mājokļu īpašuma veidi un to fiziskais raksturojums bija līdzīgi.

Laikā no 1959. līdz 1990. gadam dzīvokļi daudzstāvu dzīvojamēkās veidoja 80 procentus no laukos un pilsētās jaunceltajiem mājokļiem. Gadiem ilgi tipveida dzīvoklim daudzdzīvokļu mājā nebija citas alternatīvas kā personīgā ģimenes māja, bet tās būvniecībai netika piedāvāti labvēlīgi noteikumi. 80. gados Latvijā ik gadus ekspluatācijā nodeva apmēram 1300 ģimenes mājas un 18 000 tipveida dzīvokļu.

Rezultātā Latvijā dzīvojamfonda īpašuma struktūra un fiziskās īpašības sāka līdzināties dzīvojamfondam Padomju Savienībā un daļēji tajās Centrālaustrumeiropas valstīs, kas realizēja centralizētu plānveida ekonomiku. Dzīvojamēkas un to īpašumveidi neieguva daudzveidību, kas 80. gados šiem raksturlielumiem piemīt tirgus ekonomikas valstīs. 1989. gadā Latvijā bija 961 tūkst. mājokļu, 73 procenti no tiem bija sabiedriskotajā sektorā, tostarp 60 procenti valstij piederošo. Apmēram puse no visiem dzīvokļiem bija dzīvokļi 5 līdz 9 stāvu paneļu mājās, 14 procenti mājokļu bija uzcelti pirms 1918. gada. Pēc 1961. gada uzceltie dzīvokļi veidoja apmēram 57 procentus no visa fonda. Dzīvojamfondā bija augsts tādu ēku īpatsvars, kuru kontrukcija neatbilst enerģijas taupīšanas principiem. Ar vannu vai dušu 1989. gadā bija apgādāti 79 procenti pilsētu un 58 procenti lauku mājokļu.

40. — 90. gados netika īstenoti plaši pilsētu atjaunošanas darbi. Pirms 60. gadiem celtā dzīvojamfonda atjaunināšanā pastāvēja neatbilstība starp nepieciešamā un izpildītā darba apjomu. Savukārt vēlāk celtais dzīvojamais fonds netika pienācīgi uzturēts kopš nodošanas ekspluatācijā. Avārijas fondā 1989. gadā bija 4730 mājas, kurās bija 15,9 tūkst. dzīvokļu. Tai pašā 1989. gadā bija 16,2 tūkst. komunālo dzīvokļu, kuros dzīvoja 85,7 tūkst. cilvēku, tostarp Rīgā 13,2 tūkst. dzīvokļu ar 68,2 tūkst. iedzīvotāju.

 

Mājokļa pieejamība

 

50. gados Latvijā dzīvojamā platība uz cilvēku strauji samazinājās. Kopš tā laika nepārtraukts mājokļu trūkums kļuva par tipisku parādību. Tā cēloņi daļēji bija mājokļu programmas uzsākšana 10 gadus pēc pilsētu iedzīvotāju pirmā straujā pieauguma uzplūda, programmas finansēšanas ierobežošana galvenokārt ar valsts budžeta līdzekļiem, celtniecības un būvmateriālu ražošanas iekavēta attīstība, daļēji mājokļa atļaušanās problēmas trūkums.

Dzīvokļu rindās 1990. gadā bija reģistrējušās vairāk nekā 130 tūkst. ģimeņu vai apmēram 10 procenti no ģimeņu kopskaita. Šajā skaitlī neietilpst visas tās ģimenes, kuras apdzīvoja mājokļus bez ērtībām, galvenokārt mazpilsētās. Dzīvokļu piešķiršana notika, ievērojot dzīvojamās platības normu — ne mazāk par 6 m2 un ne vairāk par 9 m2 cilvēkam. Izmitināšanas blīvums apmēram pusē no jauno rajonu dzīvokļiem bija 1 cilvēks istabā, pārējos par 1 vai 2 cilvēkiem vairāk nekā dzīvoklī istabu.

 

Mājokļa atļaušanās iespēja

 

Padomju varas galvenais un pats nozīmīgākais paņēmiens, lai uzlabotu iedzīvotāju mājokļa atļaušanās iespējas, bija pastāvīgas subsīdijas sabiedriskotā dzīvojamā fonda īrniekiem. Privātā iniciatīva mājokļa jautājumu risināšanā tika atbalstīta ievērojami mazāk.

Lai gan, salīdzinot ar Rietumvalstīm, PSRS ģimeņu ienākumi bija zemi, taču ne mazāk kā 80 līdz 90 procenti no visām ģimenēm spēja apmaksāt jebkuru dzīvokli, ko 70. un 80. gados varēja piedāvāt sabiedriskotajā dzīvojamā fondā. 1990. gadā mājokļa apmaksai tika izlietoti vidēji 2,7 procenti no ģimenes ienākumiem.

Pēc 1990. gada Latvijā mājokļa atļaušanās iespēju jomā nozīmīgākais un aktuālākais ir jautājums, kā ģimenēm segt īres un komunālo pakalpojumu maksu par to aizņemtajiem mājokļiem.

Pēc 1992. — 1993. gada, kad inflācija jūtami pazeminājā iedzīvotāju dzīves standartu, cenu vidējais pieaugums ir bijis līdzīgs vai pat zemāks par algu vidējo pieaugumu, bet vidējie raksturlielumi slēpj milzu nelīdzsvarotību un krasus kontrastus. 1992., 1993. un 1994. gadā apmēram pusei mājsaimniecību (attiecīgi 51%, 47% un 42%) vidējie ienākumi bija zem krīzes iztikas minimuma, kuru Labklājības ministrija noteikusi kā iztikas minimuma zemāko līmeni.

Pašlaik Latvijā nav izveidota Rietumeiropā eksistējošajām līdzīga mājokļa subsidēšanas un pabalstu sistēma, lai atbalstītu īrniekus un arī māju īpašniekus. Valsts ir noteikusi prioritātes mājokļa jomā invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm, pensionāriem un trūcīgiem iedzīvotājiem, ja pašvaldības var piedāvāt mājokļa apstākļu uzlabošanu. Valdība piešķir pašvaldībām zināmus līdzekļus, lai izmaksātu pabalstus tiem, kuru ienākumi pēc mājokļa izdevumu apmaksāšanas ir mazāki par 75 procentiem no iztikas minimuma pārtikas iegādei. Piešķirto līdzekļu parasti nepietiek, lai palīdzētu visām ģimenēm, kuru ienākumu līmenis atbilst iepriekšminētajam nosacījumam.

 

 

3. Vankuveras un Riodežaneiro konferences n Latvija

1976. gadā, kad notika Vankuveras konference, Latvija bija okupēta un ietilpināta PSRS sastāvā. Latvijas teritorijā gatavošanās Habitata pirmajai konferencei, šīs konferences gaita un lēmumi netika popularizēti. PSRS konferencē iesniegtie materiāli nav publicēti masveida vai plaši pieejamos specializētajos preses izdevumos. Teiktais attiecas arī uz konferences materiāliem un tajā pieņemtajiem lēmumiem. Latvijā realizētajā mājokļa politikā šie lēmumi neieviesa nekādas izmaiņas.

Riodežaneiro vides un attīstības konferencē Latvija piedalījās kā neatkarīga valsts. Šīs konferences norise un tās pieņemto dokumentu nozīmīgums tika samērā plaši atspoguļoti presē, radio, televīzijā. Konferences pamatdokumentā pausto nepieciešamību par galveno priekšnosacījumu un principu vides aizsardzības un reģionālās attīstības jomā pieņemt ilgtspējīgās attīstības nodrošināšanu atzinusi Latvijas Republikas valdība un tās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Ministrijas praktiskajā darbībā kā prioritāri tiek risināti jautājumi par priekšnosacījumu izveidi ilgtspējīgas zemes izmantošanas nodrošināšanai un Latvijas lielāko pilsētu Rīgas, Daugavpils, Liepājas un citu pilsētu vidi ietekmējošās infrastrukūras (ūdens apgāde, kanalizācija, drenāža, cieto atkritumu pārstrāde) uzlabošanai. Šie pasākumi pozitīvi ietekmēs ne tikai dzīves apstākļus pilsētās, bet arī ūdeņu kvalitāti Latvijas lielākajā upē Daugavā un Baltijas jūrā, īpaši Rīgas jūras līcī; dzeramā ūdens kvalitāti pilsētās, piepilsētas teritoriju izmantošanu.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 1995. gadā izstrādātā programmatiskajā materiālā “Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai” ilgtspējīgās attīstības principa ievērošana sabiedrības un valsts attīstībā un dabas resursu izmantošanā atzīta par nozīmīgāko priekšnosacījumu programmā izvirzīto konkrēto vides politikas mērķu sasniegšanai.

Konferencē izvirzītais mērķis — izvērst vietējās aktivitātes ikvienas vietas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai — pagaidām nav sasniegts. Dažas pašvaldības ir sākušas sadarbību ar starptautiskajām organizācijām vai tehniskās palīdzības projektus ar ārvalstu pašvaldībām, lai realizētu videi draudzīgas tehnoloģijas pilsētu ūdensapgādē un notekūdeņu attīrīšanā (Rīga, Daugavpils, Liepāja) vai siltumapgādē (Valmiera, Jūrmala, Mālpils u.c.). Nepietiekami izvērsts dialogs ar iedzīvotājiem par vietējo vides sakārtošanas un attīstīšanas plānu veidošanu un īstenošanu. Par pirmo mēģinājumu šai virzienā var uzskatīt Rīgas attīstības plāna koncepcijas apspriešanu ar pilsētas iedzīvotājiem, kas notika katrā pilsētas administratīvajā rajonā.

 

4. Labākie piemēri

Latvijā patlaban dzīves vides uzlabošanas porojekti tiek strādāti trīs virzienos: teritoriju attīstības plānošana, infrastruktūras uzlabošana, enerģijas ekonomija. Visi tālāk minētie darbi izstrādāti kā sadarbības projekti, un tos daļēji finansējušas starptautiskas organizācijas un dažas ārvalstis, daļēji Latvija no valsts un pašvaldību budžeta.

(1) Teritoriju attīstības plānošana

(a) Vīzijas un stratēģijas par Baltijas jūrai piegulošām teritorijām — 2010 (Visions and Strategies around the Baltic Sea — 2010).

1992. gadā pēc Zviedrijas ierosinājuma par šī projekta izstrādāšanu vienojās Baltijas jūras valstu par vidi un teritoriju plānošanu atbildīgie ministri. Projektā novērtēts dalībvalstu Baltijas jūras baseinā ietilpstošo teritoriju vides, apdzīvoto vietu, infrastruktūras stāvoklis un potences, šo teritoriju līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības iespējas. Šis ir pirmais projekts, kur Latvijas teritorijas attīstības iespējas skatītas plašāka Eiropas reģiona kontekstā. Projekta pirmais posms pabeigts 1994. gada decembrī. Izstrādāto darbu akceptējusi dalībvalstu par vidi un teritoriju plānošanu atbildīgo ministru kārtējā konference. Darbu finansēja Ziemeļvalstu padome, piedaloties arī citām dalībvalstīm.

(b) Baltkrievijas — Latvijas — Lietuvas pārrobežu attīstības projekts.

Šī projekta mērķis ir atrast saskares punktus un sadarbības iespējas dalībvalstu pierobežas teritoriju un apdzīvoto vietu apsaimniekošanā, lai veicinātu to ekonomisko attīstību un saglabātu mazskartās dabas vides kvalitāti. Projekta pirmais posms izstrādāts 1994. gadā. Patlaban darbs ir pārtraukts. Piedalījās dalībvalstu darba grupas un konsultantu firma “” no Esenes (Planco Consulting Gmbh, Essen). Darbu finansēja dalībvalstis un Vācijas Federatīvā Republika.

(c) Rīgas attīstības stratēģiskais plāns.

Projekta ietvaros pēc pilsētas attīstības mērķu izvirzīšanas un saskaņā ar tiem tiek izstrādāta rīcības programma. Projekta izstrādes gaitā tika izmantotas stratēģiskās plānošanas metodes. Projekts aptver ne tikai Rīgu, bet arī tai piegulošo administratīvo rajonu un blakusesošo Jūrmalas pilsētu. Darbu veica vietējie speciālisti, sadarbojoties ar Kanādas Urbānistikas institūta (Canadian Urban Institute) speciālsti. No 1994. līdz 1995. gadam izstrādātā Rīgas pilsētas attīstības stratēģiskā plāna I posma materiālus 1995. gada decembrī izskatīja un pieņēma Rīgas Dome. Projektu finansēja Rīgas pilsētas budžets. To iecerēts turpināt 1996. — 1998. gadā.

(2) Infrastruktūras uzlabošana

Lai uzlabotu sakarus valsts teritorijā, tika izveidota sabiedrība “Lattelekom”, kas patlaban īsteno telefona tīkla modernizācijas projektu. Sākti sagatavošanas darbi starptautiskas automaģistrāles Via Baltica projekta izstrādāšanai.

(3) Enerģijas ekonomija

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Rīgas Dome semināros un lekcijās ar labākajiem piemēriem un, tos izstrādājot, lietoto metodiku iepazīstinājusi pašvaldību darbiniekus, speciālistus, citus interesentus. Ministrijas Būvniecības departaments kopš 1994. gada ik mēnesi rīko informācijas dienu, iepazīstinot ar jauniem tiesiskiem aktiem un normatīviem, kā arī ar pieredzi, kas gūta, ieviešot agrāk nelietotus tehniskus risinājumus, būvniecības procesa organizēšanas paņēmienus, infrastruktūras apsaimniekošanas principus. Latvijā notikušas vairākas efektīvu būvniecības un infrastruktūras tehnoloģiju un materiālu ieviešanai veltītas komercizstādes. 90. gadu sākumā tajās piedalījās gandrīz vienīgi ārzemju firmas. Pēdējos gados tiek piedāvāta arī Latvijā ražota produkcija un pakalpojumi.

Izstrādāti un realizēti arī daži pilotprojekti. Galvenie konsultanti ir Dānijas firmas, finansiālu atbalstu sniedz Dānija un citas ārvalstis.

1992. un 1993. gadā divstāvu astoņdzīvokļu ēkas apkures un karstā ūdens padeves sistēmas tika aprīkotas ar mēraparatūru un regulējošo aparatūru. Mērķis noskaidrot, vai un kā Rīgas apkures un karstā ūdens padeves sistēmās izmantotā ūdens īpašības var ietekmēt mērinstrumentu un termostatu darbu. Izmantoja Dānijas firmu “Danfoss” un “Brunata” projektu un to piegādāto aparatūru un Rīgas pašvaldības uzņēmuma “Siltums” darbspēku. Konstatēts, ka aparatūra darbojas normāli.

No 1993. līdz 1995. gadam Dānijas firma “Cowi Consult” izstrādāja un kopīgi ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas pašvaldības uzņēmumu “Siltums” īstenoja deviņstāvu 36 dzīvokļu dzīvojamēkas apkures un karstā ūdens padeves sistēmas rekonstrukciju vienlaikus ar ēkas bēniņu pārseguma siltināšanu. Mērķis noskaidrot, par cik var tikt samazināts enerģijas patēriņš, nomainot vai pārveidojot dažus Latvijā parasti lietotus apkures sistēmas un konstrukciju elementus un ieviešot siltumapgādes automatizāciju un enerģijas patēriņa uzskaiti. Rezultāti tiks izvērtēti pēc 1996. / 1997. gada apkures sezonas. Prognoze — pozitīva.

No 1993. līdz 1994. gadam enerģijas taupīšanas projekts tika īstenots vienā no Rīgas pilsētas skolām. Ēka celta 60. gados 720 skolēniem. Tai ir ķieģeļu sienas, saliekamā dzelzsbetona pārsegumi, savietotais jumts. Rekonstruējot siltummezglu, iekārtojot termostatus, siltinot ēkas jaumtu, noblīvējot logus un nodrošinot pareizu ventilācijas darbību, 1994./ 1995. gada apkures sezonā panākta 70% siltumenerģijas ekonomija. Teicamais rezultāts tiek izmantots, propagandējot enerģiju taupošas tehnoloģijas un būvveidus.

1995. gada septembrī — novembrī ar Latvijā ražotajiem būvmateriāliem un Latvijas celtnieku spēkiem veikta bērnudārza ēkas siltināšana Jelgavā. Rezultāts iepriecinošs. Bērnudārzs 1995. gada decembrī lietoja tikai 42 procentus no 1994. gada decembrī patērētās siltumenerģijas. Ēkas siltumtehniskie parametri tagad atbilst Eiropas Savienības valstu vidējiem rādītājiem.

 

5.Prioritātes

 

Apdzīvoto vietu attīstības prioritātes izvēlētas, pamatojoties uz iepriekšējās nodaļās veikto analīzi un pēc AN Cilvēka apdzīvoto vietu centra un Pasaules bankas ieteiktās metodikas izskaitļoto pilsētu un mājokļu raksturlielumu analīzi. Galveno raksturlielumu skaitliskās vērtības sk. pielikumā.

(1) Līdzsvarota policentriska apdzīvoto vietu tīkla veidošana, aktivizējot vidēja lieluma pilsētas un ar tām saistītos attālos lauku apvidus un īpaši veicinot tādu pasākumu īstenošanu, kas veido pamatu apdzīvoto vietu un teritoriju ilgtspējīgai attīstībai.

(2) Iespēju radīšana ikvienam cilvēkam iegūt mājokli, pamatojoties uz mājokļa sektorā iedibinātām aktīvām un izkoptām tirgus attiecībām un atbilstoši Latvijā pastāvošajam dzīves līmenim un mājokļa standartam.

(3) Būvniecības nozares aktivizēšana, īpašu vērību veltot resursus taupošu konstrukciju un tehnoloģiju īpatsvara paaugstināšanai un taupībai enerģijas ražošanā un izlietošanā.

(4) Latvijas pilsētu un ciemu vides humanizēšana.

 

6. Tiesiskais pamats

 

1992. gadā, atjaunojot spēkā 1937. gada Civillikumu, Latvijas Republika ieguva pamatlikumu, kur īpašumtiesības traktētas tāpat kā tirgus ekonomikas valstu likumos. Civillikumā apbūves gabals un uz tā pastāvošās būves tiek izskatītas kā vienots veselums (nekustams īpašums un šī īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā kā galvenais priekšnoteikums īpašumtiesību izmantošanai).

Latvijas Republikā ir spēkā apmēram 100 dažādu tiesisku aktu, kas regulē jautājumus, saistītus ar:

— zemi un citu nekustamo īpašumu;

— Zemesgrāmatu institūciju;

— dzīvokļiem un to privatizāciju;

— nodokļiem no zemes un nekustamā īpašuma;

— reģionālo attīstību, teritoriālplānošanu, būvniecību.

Likumi “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” (21.11.90.), “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” (9.07.92.), “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” (20.11.91.) un tos papildinošie noteikumi un lēmumi, kā arī vēlāk ieviestie grozījumi regulē nacionalizētās zemes atgūšanu, zemes iegūšanu īpašumā un tās izmantošanu. Ar šo likumu stāšanos spēkā tika atceltas valsts monopoltiesības uz zemi, ko ieviesa padomju vara.

Likumi “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” (30.10.91.), “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” (30.10.91.), “Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju” (4.12.91.) un MP lēmums “Par valsts īpašuma nodošanu pašvaldību īpašumā” (1.07.91.) veido pamatu, lai sāktu valsts dzīvokļu īpašuma aizstāšanu ar pašvaldību, privāto – īres un privāto – īpašnieku apdzīvotu īpašumu.

Likums “Par 1937. gada 22. decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību”, ar to saistītie citi tiesību akti veido tiesisko pamatu zemes un cita nekustamā īpašuma civilizētai uzskaitei tirgus ekonomikas apstākļos.

Likumi “Par dzīvojamo telpu īri” (16.02.93.), “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (11. 09.93.), “Par dzīvokļa īpašumu” (12.10.95.) aizstāj padomju likumus dzīvokļu tiesību jomā. Tie noteic īrnieku pienākumus un tiesības, valsts un pašaldību funkciju sadali un veidus, kā tās palīdz iedzīvoājiem risināt dzīvokļa jautājumu. Tie arī veido tiesisko bāzi dzīvokļu (to apdzīvotāju privātīpašuma) nodalīšanai daudzdzīvokļu mājā un šādas mājas kā vienota īpšuma apsaimniekošanai. Likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (11.07.95.) un to papildinošie noteikumi, kā arī likums “Par privatizācijas sertifikātiem” (4. 04.95.) un to papildinošie noteikumi kopīgi veido pamatojumu valsts un pašvaldību dzīvokļu pārdošanai to īrniekiem, ja tie izsaka šādu vēlēšanos.

Likumu “Par zemes nodokli” (20. 12.90.) tuvākā nākotnē aizstās likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” (likuma projekts publicēts 20.06.95.). Paredzot vienotu nodokli apbūves gabalam un uz tā esošajām būvēm, veids, kā nekustamais īpašums tiek aplikts ar nodokļiem, tuvosies tirgus ekonomikas valstīs pieņemtajam.

MK noteikumi nr. 194 “Teritoriālplānošanas noteikumi” (6.09.94.) regulē teritoriālplānošanas kārtību un nosaka jautājumu loku, kas jāizskata dažādu līmeņu teritoriālplānošanas projektos.

Būvniecības likums (30.08.95.) ir pamatlikums, kas regulē būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības, to tiesības, pienākumus, atbildību būvniecības procesā, kā arī nodala valsts un pašvaldību kompetenci būvniecības jomā. Tajā apskatīti arī jautājumi par būvniecības dalībnieku sertificēšanu un licencēšanu, būvniecības noteikumiem un standartiem, būvuzraudzību, kontroli u.c.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā 1995. gadā izstrādāti trīs dokumenti, kam nav likuma spēka, bet kas ietekmēs apdzīvoto vietu un teritoriju attīstību. Tie ir:

— vides aizsardzības politikas plāns Latvijai;

— reģionālās attīstības politikas vadlīnijas;

— koncepcijas projekts par valsts politiku mājokļu jautājumu risināšanā.

C.Nacionālais rīcības plāns

1. Stratēģija un politika

Latvijā 1991.—1992.gadā tika pieņemts, ka apdzīvoto vietu attīstība ir vienīgi un tikai pašvaldību lieta un ka mājokļa sektora attīstība notiks vienīgi un tikai tirgus attiecību ietvaros. Piecu gadu pieredze liecina, ka valsts neiejaukšanās stratēģija nav veicinājusi padomju varas radīto problēmu (apdzīvoto vietu tīkla pārliekā monocentrisma, mājokļu trūkuma, to kvalitātes uzlabošanas nepieciešamības) risināšanu. Šīs problēmas tagad ir vēl asākas nekā 1990.gadā, bet tām pievienojušās arī jaunas. Tostarp apdzīvoto vietu un mājokļa sektora attīstībai nozīmīgākās ir darba vietu trūkums, īpaši lauku apvidos, un iedzīvotāju masveida nespēja atļauties esošos mājokļus. Apdzīvoto vietu un mājokļa sektora attīstību ierobežo arī neskaidrības un pretrunas zemes lietojumā, kas radušās, īstenojot zemes reformu.

Ir nepieciešama jauna pieeja. Turpmākajos gados valsts neiejaukšanās stratēģija aizstājama ar sociāli atbildīgu stratēģiju, kas pielieto dažādus atbalsta un regulēšanas pasākumus apdzīvoto vietu attīstīšanā, zemes lietojuma sakārtošanā, mājokļu sektora finansēšanā, mājokļu ražošanā un to patērēšanā, tā ieviešot jauktu sistēmu, kur tirgus spēki un likumi darbojas valsts un pašvaldību noteikto veicinošo un ierobežojošo nosacījumu ietvaros.

Šo stratēģiju realizējot, tuvāko 5 (10) gadu laikā jārēķinās ar:

— resursu nepietiekamību;

— mazstrukturētas sabiedrības pastāvēšanu;

— pretrunām starp tirgus veidošanu veicinošiem un sociālās vajadzības ietekmējošiem pasākumiem.

Valsts politikā apdzīvoto vietu un mājokļa jomā tuvākajos gados priekšroka dodama sektora darbotiesspējas veidošanai kā virzienam, kas, prasot salīdzinoši nelielus ieguldījumus, sniedz sociālu atdevi un veido nepieciešamo pamatu tirgus attiecību attīstībai, kā arī rada priekšnosacījumus ierobežojumu samazināšanai apstākļos, kad būs pieaugusi vispārējā ekonomiskā aktivitāte un radies maksātspējīgs pieprasījums. Galvenie darbības virzieni:

— likumu un citu tiesību aktu harmonizēšana ar Eiropas tiesību normām;

— izglītošana un apmācība;

— pētniecība;

— Eiropas Savienības statistikai atbilstošas statistiskās uzskaites un monitoringa izveide.

 

2. Mērķi

Mērķi izvirzīti atbilstoši Nacionālā ziņojuma B daļā izraudzītajām prioritātēm. Tie sadalīti uzdevumos, ievērojot Latvijā pastāvošās vajadzības un priekšstatus un iepriekš izvirzīto tēzi, ka valsts mājokļa politikā 1996.—2000. gadā priekšroka dodama mājokļa sektora darbotiesspējas veidošanai, lai iegūtu līdzekli un paplašinātu iespējas sekmīgi īstenot valsts politiku. Ir izvirzīti katra mērķa sasniegšanai risināmie specifiskie uzdevumi un pamatuzdevumi: dažāda ranga un ievirzes pilsētu saimniecības darbinieku, pētnieku un ekspertu apmācība pilsētu apsaimniekošanas un mājokļa jautājumos; iedzīvotāju izglītošana apdzīvotu vietu attīstības jautājumos, īpaši tajos, kas saistīti ar viņu pašu iespējamu rīcību un iniciatīvām mājokļu uzlabošanā; dažādu sabiedrisku institūciju darbības veicināšana un pētījumu izvēršana šai sfērā. Sagaidāmie rezultāti formulēti Latvijā pastāvošo vajadzību un priekšstatu ietvaros.

I prioritāte: līdzsvarota, policentriska apdzīvotu vietu tīkla veidošana, aktivizējot vidējā lieluma pilsētas un ar tām saistītos attālos lauku apvidus un īpaši veicinot tādu pasākumu īstenošanu, kas veido pamatu apdzīvotu vietu un teritoriju ilgspējīgai attīstībai.

Latvijā, lai radītu priekšnosacījumus šādas apdzīvojuma struktūras tapšanai, ir nozīmīgi:

(1) Sakārtot zemes lietojuma politiku un šī lietojuma plānošanu.

Uzdevuma izpilde nostiprinātu zemes reformas rezultātus, veicinātu zemes tirgus attīstību un videi draudzīga zemes lietojuma iedibināšanu.

(2) Veicināt ekonomisko attīstību, īpaši atbalstot ārpus Rīgas ietekmes zonas esošas pilsētas un lauku apvidus un videi draudzīgas nozares.

Jaunu darba vietu radīšana lauku apvidos un mazpilsētās, nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju izvietojuma un apdzīvoto vietu tīkla stabilitāti, novērstu migrācijas jaunus uzplūdus uz lielām pilsētām.

(3) Izveidot efektīvas, videi draudzīgas un spējīgas integrēt perifērijas rajonus, transporta un sakaru sistēmas.

Iekšēji integrētu, uz vietējām vidējām pilsētām orientētu perifērijas apvidu esamība ir policentriska apdzīvoto vietu tīkla pastāvēšanas nepieciešams priekšnosacījums. Droši un ātri sakari savukārt ir jebkuras teritorijas vai vietas stabilas ekonomiskās attīstības nepieciešams priekšnosacījums.

(4) Pārrobežu sadarbības aktivizēšana.

Veicināma kā faktors, kas paplašina pierobežas teritoriju sociālās un ekonomiskās attīstības, vides aizsardzības un apkārtnes sakopšanas iespējas.

(5) Nodrošināt visas apdzīvotās vietas ar ūdensapgādes, notekūdeņu aizvades, drenāžas, sauso atkritumu pārstrādes sistēmām, kas darbojas savstarpēji saskaņoti un ir videi draudzīgas.

Apdzīvoto vietu tīkla nodrošinājums ar saskaņoti darbojošos un videi draudzīgu infrastruktūru ir nozīmīgs labvēlīgas dzīves vides un teritoriju ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums. Riodežaneiro konferences pieņemtajā lēmumā Agenda 21 šo darbu ieteikts veikt līdz 2025.gadam.

(6) Sakārtot iedzīvotāju kopumu un apdzīvotās vietas raksturojošo statistiku atbilstoši Eiropas Savienības standartiem.

Salīdzināmu statistikas rādītāju esamība dod iespēju salīdzināt dažādu valstu apdzīvoto vietu stāvokli un attīstības iespējas, atvieglo dažādu kopprojektu īstenošanu.

(7) Izveidot apdzīvoto vietu tīklu monitoringu un veikt regulāru pētniecības darbu.

Monitorings un pētniecība ir nepieciešami teritorijas un apdzīvotās vietās notiekošo procesu izziņai un informācijas radīšanai. Šī informācija nepieciešama procesu mērķtiecīgai regulēšanai.

Paredzams, ka, īstenojot I prioritātes ietvaros izvirzītos mērķus, Latvijā tiktu radīti priekšnosacījumi vairāk līdzsvarota un ilgtspējīga apdzīvojuma attīstībai.

 

II prioritāte: iespēju radīšana ikvienam cilvēkam iegūt mājokli, pamatojoties uz mājokļa sektorā iedibinātām aktīvām un izkoptām tirgus attiecībām un atbilstoši Latvijā pastāvošajam dzīves līmenim un mājokļa standartam.

(1) Likumu kopuma, kas nodrošina zemes, nekustamā īpašuma un mājokļu tirgus stabilu un sekmīgu darbību, sakārtošana.

Latvijas Republikā spēkā esošo tiesību aktu normas ir savstarpēji jāsaskaņo. Dažās jomās atbilstošu likumu normu nav, tās jāizstrādā no jauna, un tās jāizveido atbilstošas demokrātiskās tirgus ekonomikas valstīs pieņemtajām. Normatīvie akti, kas regulē būvmateriālu un konstrukciju ražošanu, pilsētu un ēku projektēšanu un ir izstrādāti, galvenokārt pamatojoties uz bijušajā PSRS spēkā esošajiem normatīviem, ir jāpieskaņo Eiropas Savienības valstīs pieņemtajām prasībām.

(2) Apdzīvoto vietu infrastruktūras, dzīvojamo rajonu un citas apbūves būvniecības vai atjaunošanas finansēšanas iespēju izveide atbilstoši Eiropas Savienības valstīs pieņemtajai praksei.

Svarīgākais uzdevums ir paplašināt iespējas saņemt ilgtermiņa (20 un vairāk gadu) kredītus apdzīvoto vietu infrastruktūras attīstīšanai, rekonstrukcijai un apbūvei. Kredītu ierobežotā pieejamība ir viens no nozīmīgākajiem būvniecības sektora darbības apsīkuma iemesliem.

(3) Aktīvas un rezultatīvas pašvaldību darbības uzsākšana mājokļa sektorā, kas pamatotos precīzā valsts un pašvaldību tiesību un pienākumu sadalē un pašvaldību nodrošināšanā ar vajadzīgo administratīvo varu un finansējumu.

(4) Sabiedriskajā īpašumā esošo mājokļu īpatsvara samazināšana, privatizējot valsts un pašvaldību dzīvojamo fondu un vienlaikus izveidojot sociālo īres dzīvokļu un sociālās palīdzības sistēmu.

Pieņemot pamatlikumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, ir radīts pamats sabiedriskajā īpašumā esošā dzīvojamfonda privatizācijai. Latvijā nepieciešams pilnveidot sociālo īres dzīvokļu un sociālās palīdzības sistēmu. Tā kā Latvijā dzīvojamās ēkas pēdējos 50 gadus parasti netika pietiekami koptas, privatizācijas procesā īpaša vērība veltāma arī priekšnosacījumu radīšanai ēku normālai uzturēšanai un to uzlabošanai tālākā perspektīvā.

(5) Sociālās palīdzības pabalstu sistēmas izveide.

Patlaban Latvijā valsts kontrolē dzīvokļu īres maksimālos apmērus. Neveidojas dzīvokļu īres tirgus cenas un nepietiek līdzekļu namu uzturēšanai un mājokļu sektora attīstīšanai. Dzīvokļu tirgus izveidošanos kavē arī īres maksas un īrnieku lielas daļas ienākumu nesabalansētība. Tā kā Latvijā pastāv plašs mazturīgo un mazaizsargāto iedzīvotāju slānis, dzīvokļu īres pabalstu sistēmas izveide ir obligāts īres maksas atbrīvošanas priekšnosacījums.

(6) Priekšnosacījumu radīšana mājokļa tirgus dalībnieku, īpaši nevalstisku institūciju un grupu, izveidei un to darbības veicināšana. Tostarp privāti ieguldītāji un būvnieki, starpniekinstitūcijas, mājokļu būvētāju un uzturētāju bezpeļņas un kooperatīvas apvienības, namsaimnieku biedrības, īrnieku apvienības u.tml.

Cilvēkiem nav iekrājumu un pagaidām ir maz iespēju iesaistīties mājokļa un apdzīvoto vietu problēmu risināšanā. Ir jāpalielina dalībnieku interese un jāveicina savstarpējie kontakti mājokļu tirgū.

(7) Mājokļu sektorā ietilpstošo dažādo institūciju darbības kvalitātes nodrošināšana.

Mājokļu tirgus attīstīšanai atsevišķu institūciju darbības uzlabošanai nepieciešama darbinieku padziļināta apmācība. Savukārt sabiedrībai ir jābūt vairāk informētai par pienākumiem, tiesībām un iespējām, ko tā gūs, attīstoties mājokļu tirgum.

(8) Dzīvojamfonda dažādošana, veicinot tā papildināšanos ar Latvijā maz izplatītiem apbūves veidiem, īpaši ar dažādu tipu vienģimenes mājām.

Latvijā no visiem mājokļiem apmēram puse ir mazgabarīta dzīvokļi rūpnieciski ražotās sekciju tipa daudzstāvu dzīvojamēkās. Dzīvojamais fonds ir jāpapildina ar tādu tipa mājokļiem, kas būtu piemēroti daudzbērnu ģimenēm, vecākiem ļaudīm, invalīdiem. Lai veicinātu plašas sabiedrības daļas ieinteresētību piedalīties mājokļu celtniecībā, ir jāuzlabo informētība par citās zemē izplatītiem mājokļu un dzīvojamēku veidiem.

Paredzams, ka II prioritātes ietvaros izvirzīto mērķu sasniegšana:

(a) paaugstinātu sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupu mājokļa atļaušanās iespējas,

(b) paplašinātu iedzīvotāju iespējas izvēlēties sev vēlamo mājokļu veidu;

(c) radītu priekšnosacījumus visu mājokļa tirgus dalībnieku aktivizācjai un investīciju ieplūdei mājokļa sektorā.

 

III prioritāte: būvniecības nozares aktivizēšana, īpašu vērību veltot resursus taupošu konstrukciju un tehnoloģiju īpatsvara paaugstināšanai un taupībai enerģijas ražošanā un izlietošanā.

Laikā no 1996. līdz 2000.gadam, prioritātes īstenošana saistāma galvenokārt ar priekšnosacījumu izveidi dzīvojamās apbūves rekonstrukcijas izvēršanai pēc 2000.gada.

(1) Veicināt būvmateriālu un būvelementu ražošanu, īpaši tādu, ko izstrādā no vietējiem izejmateriāliem.

Lai attīstītu vietējo būvmateriālu un būvelementu ražošanu, vispirms nepieciešams noskaidrot nozares pašreizējo potenciālu un šaurās vietas. Svarīgs uzdevums ir izveidot jaunas, bet vietējas, Eiropas Savienības valstīs pastāvošiem kritērijiem atbilstošas, būvmateriālu ražošanas un būvdarbu tehnoloģijas.

Tieša citu valstu tehnoloģiju ieviešana bieži nebūs iespējama, jo jāizmanto vietējie resursi un tehniskās iespējas, jārēķinās ar klimatu un citām vides īpatnībām, īpaši ņemot vērā, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā klimatizmaiņas radījušas siltumnīcas efekta izraisošo gāzu pieaugumu, īpaši apdzīvotajās vietās, kā arī ar rekonstrukcijas darbiem pēdējos 50 gados celto būvju īpašībām. Jāveicina privātuzņēmumu iesaistīšana būvmateriālu un būvelementu ražošanā.

(2) Siltumnenoturīgo ēku uzskaites un monitoringa izveide.

Latvijā nav pietiekami detalizētas ēku uzskaites pēc to konstrukciju veidiem. Bez tam ir zināms, ka pēc vieniem un tiem pašiem tipveida projektiem būvētu ēku siltumnoturība atšķiras.

(3) Latvijas un kaimiņvalstu (Baltijas, Viduseiropas un Austrumeiropas valstu, Ziemeļvalstu) pieredzes apmaiņa enerģiju taupošo konstrukciju un tehnoloģiju ieviešanā.

Rūpnieciski ražoto ēku siltināšana un resursus un enerģiju taupošu būvveidu apguve 90.gados ir aktuāla visās bijušājās sociālisma zemēs. Visplašāk šis darbs izvērsts Vācijas Federatīvās Republikas jaunajās Zemēs. Ziemeļvalstīs ēku siltināšana veikta 70.gadu beigās un 80.gados. Ar šo valstu pieredzi iepazinušies ieinteresētie Latvijas ierēdņi un speciālisti, bet iegūtā informācija nav sistematizēta, salīdzināta un izvērtēta.

(4) Eiropas Savienības valstīs pastāvošiem kritērijiem atbilstošu ražošanas, montāžas un projektēšanas normatīvu izstrādāšana un ieviešana.

Latvijā spēkā esošie normatīvi veidoti, galvenokārt pamatojoties uz padomju normatīviem. Normatīvu neatbilstība apgrūtina tirdzniecību un Eiropas Savienības valstu pieredzes apguvi.

(5) Eiropas Savienības valstīs pastāvošiem kritērijiem atbilstošas ražojumu vai darbu kvalitātes kontroles sistēmas izveide.

Pēc padomju režīma ieviestās kontroles sistēmas sabrukuma, Latvijā nedarbojas visaptveroša, neatkarīga būvindustrijas ražojumu un būvdarbu kvalitātes kontroles sistēma.

Tuvākajā laikā Latvijā jāievieš pilnīga preču un pakalpojumu drošuma obligātā atbilstības sertifikācijas sistēma. 1995.gadā Latvijā tika adaptēti EN 45000 sērijas standarti un tiek strādāts pie EN 29000 sērijas standartu adaptācijas. Pašreiz tiek gatavoti Ministru kabineta noteikumi “Par būvmateriālu un būvizstrādājumu obligāto drošuma sertifikāciju”. Tuvākajā laikā Latvijā jāievieš obligātā būvmateriālu un būvizstrādājumu sertifikācija atbilstoši Eiropas Būvprodukcijas direktīvas 89/106 EEC prasībām. To paredz arī Ministru kabineta akceptētā Nacionālā kvalitātes nodrošināšanas programmas.

(6) Vadītāju, inženieru un strādnieku apmācība.

Latvijas inženieru sgatavotība speciālās teorētiskās un praktiskās disciplīnās parasti ir pietiekama, bet trūkst zināšanu tirgus ekonomikā, darba organizācijā un vadībzinībās, nav iepazīti Eiropas Savienības standarti un tehnoloģija.

Strādnieki apmācāmi strādāt ar Eiropā lietotiem darba rīkiem un materiāliem un ievērot kvalitātes normatīvus.

(7) Atsevišķu ekseprimentālu projektu īstenošana dažādu būvju un vides uzlabošanas paņēmienu pārbaudei.

Tuvākajā laikā jāizvērš plaša apjoma rekonstrukcijas darbi, lai palielinātu 60.—90 gados industriāli būvēto dzīvojamo ēku siltumnoturību un komforta līmeni, humanizētu to ārējo veidolu. Taču šos masveida darbus nedrīkst uzsākt bez pienācīgas aprobācijas. Jārealizē vairāki galvenajām dzīvojamo ēku sērijām raksturīgi pilotprojekti, kurus interesenti — potenciālie investori, kā arī iedzīvotāji un pašvaldību institūcijas varētu aplūkot dabā, tādējādi rosinot sabiedrības uzmanību uz apbūves un dzīvojamās vides sakopšanu.

(8) Regulārs pētniecības darbs.

Kopš 1990.gada līdzekļu trūkuma dēļ pētniecības darbs tiek veikts ierobežoti. Daudzas pētnieku grupas ir pārtraukušas savu darbību. Pasaules standartiem atbilstošu vietēju ražojumu un tehnoloģiju trūkums jau tagad kavē nozares attīstīšanos.

(9) Ēku īpašnieku, to pārvaldītāju un iedzīvotāju iepazīstināšana ar enerģiju taupošu būvveidu un siltumapgādes paņēmienu nozīmi, iespējām taupīt ēkas lietošanas laikā, lai iesaistītu viņus dzīvojamēku un citu būvju rekonstrukcijas darbā.

Sabiedrība, kas apzināsies, kāds būs tās ieguvums no dzīvojamēku un citu būvju rekonstrukcijas, aktīvāk atbalstīs rekonstrukcijas procesu un atzinīgi vērtēs tā rezultātus.

Paredzams ka, īstenojot III prioritātes ietvaros izvirzītos mērķus, tiks:

(a) radīti priekšnosacījumi no 1960. —1990.gadam celto dzīvojamēku un citu būvju rekonstrukcijas izvēršanai;

(b) stiprināta būvniecības sektora darbotiesspēja;

(c) radīti priekšnosacījumi vietējās sabiedrības ieinteresētībai un gatavībai piedalīties dzīvojamēku rekonstrukcijā.

 

IV prioritāte: Latvijas pilsētu un ciemu vides humanizēšana.

(1) dzīvojamēku un teritoriju sakārtošana 60.—80.gados celtajos dzīvojamos rajonos, kvartālos, ēku grupās.

Vides humanizēšana šajās teritorijās saistāma ar vides pievilcības paaugstināšanu, uzlabojot tās fiziskās, funkcionālās un estētiskās īpašības. Darbs veicams apdzīvotās vietās, kas atšķiras pēc lieluma un apbūves struktūras un kuru finansiālās iespējas ir dažādas. Lielās pilsētās pārsvarā sakārtojami dzīvojamie rajoni, mazpilsētās, lauku ciemos — kvartāli, dažkārt ēku grupas.

(2) Pilsētu centrālo rajonu rehabilitācija.

Vairums Latvijas pilsētu veidojušās gadsimtiem, un to centrālo rajonu ielu tīklā un apbūvē saglabājušās pilsētvides tapšanas liecības. Šai videi piemīt mēroga cilvēciskums un apbūves individualitāte, bet tā ir nolietojusies, tai trūkst mūsdienu prasībām atbilstošas infrastruktūras.

Paredzams, ka, īstenojot IV prioritātes ietvaros izvirzītos mērķus, tiktu radīti priekšnosacījumi iedzīvotāju un viesu draudzīgas attieksmes veidošanai pret urbanizēto vidi.

 

3. Paredzamā rīcība

Nacionālā ziņojuma izstrādāšanas gaitā, lai parādītu, kādus ceļus Latvija domā izvēlēties, ir ieskicēta tikai iespējamā izvirzīto mērķu īstenošanas shēma.

1996.g. un turpmāk šī Nacionālajā ziņojumā ietvertā rīcības shēma tiks konkretizēta un detalizēta, izstrādājot virkni rīcības programmu, kurās tiks precizēta katra mērķa īstenošanas stratēģija, pieejamie resursi un līdz 2000.gadam sasniedzamie rezultāti.

 

A. Rīcības shēma līdzsvarota policentriska apdzīvoto vietu tīkla veidošanai.

Shēmā darbības grupētas atbilstoši mērķiem.

(1) Sakārtot zemes lietojuma politiku un šī lietojuma plānošanu.

(a) Izstrādāt un pasludināt ilgspējīga, videi draudzīga zemes lietojuma politiku;

(b) ieviest ilgspējīga, videi draudzīga zemes lietojuma plānošanu un zemes lietojumu regulējošus pasākumus;

(c) apmācīt speciālistus ilgspējīga zemes lietojuma plānošanā;

(d) apmācīt zemes lietotājus ekoloģiski tīras ražošanas attīstīšanā.

(2) Veicināt ekonomisko attīstību, īpaši atbalstot ārpus Rīgas ietekmes zonas esošas pilsētas un lauku apvidus un videi draudzīgas nozares.

(a) attīstīt stimulēšanas sistēmu (nodokļu atvieglojumi, piemaksas, valsts atbalstītu projektu īstenošana utt.), kas veicinātu nozaru pārdali no centra uz perifēriju un ieguldījumu ieplūdi lauku apvidos;

(b) izveidot ciešu sadarbību starp valsti un pašvaldībām, iedzīvotāju grupām, nevalstiskām organizācijām un privāto sektoru;

(c) veicināt pašvaldību ekonomiskās un sociālās attīstības plānu un to teritorijas plānojuma projektu izstrādāšanu un reģionālā plānojuma projektu izstrādi, sevišķi uzmanību pievēršot vides stāvokļa novērojumiem pierobežu rajonos;

(d) apmācīt pašvaldību darbiniekus ekonomiskās attīstības plānu un teritoriju plānojuma projektu īstenošanā;

(e) veicināt speciālistu apmācību reģionālajā plānošanā.

(3) Izveidot efektīvas, videi draudzīgas un spējīgas integrēt perifērijas rajonus transporta un sakaru sistēmas.

(a) Attīstīt telekomunikāciju modernizācijas projektu, īpašu vērību veltot iekšējo sakaru un blakus teritoriju savstarpējo sakaru nodrošināšanai lauku apvidos;

(b) akcentēt vietējo autoceļu nozīmi un uzlabot to kvalitāti;

(c) nesamazināt sabiedriskā transporta nozīmi, nodrošināt drošu sabiedriskā transporta darbību, un iespējas Latvijas apdzīvoto vietu ārējā un iekšējā satiksmē;

(d) veicināt gājēju satiksmes un citu videi draudzīgu satiksmes veidu attīstīšanos;

(e) ierādīt dzelzceļiem un cauruļvadiem nozīmīgāko vietu kravu pārvadājumos;

(f) nodrošināt efektīvu satiksmes pārvaldīšanu un augstu satiksmes drošību;

(g) ceļu un ielu tīkla sakārtošanu.

(4) Pārrobežu sadarbības aktivizēšana.

(a) Attīstīt starpvalstu un starppašvaldību sadarbību pierobežas zonās;

(b) attīstīt ekonomisko sadarbību, kopīgi realizējot divpusējus vai daudzpusējus projektus vai veidojot kopīgus uzņēmumus;

(c) sadarboties vides apsaimniekošanā un tās stāvokļa kontrolē;

(d) izveidot kopīgus infrastruktūras projektus, īpaši robežas pārejas punktu labiekārtošanā un pārrobežu satiksmes un sakaru uzlabošanā;

(e) apmainīties ar dažāda veida informāciju, sadarboties kultūras jomā un veicināt iedzīvotāju savstarpējos kontaktus.

(5) Nodrošināt visas apdzīvotās vietas ar ūdensapgādes, notekūdeņu aizvades, drenāžas, sauso atkritumu pārstrādes sistēmām, kas darbojas savstarpēji saskaņoti un ir videi draudzīgas.

(a) Uzlabot saistību starp vides attīstības iespējām un infrastruktūras attīstību un izstrādāt atbilstošu vides kontroles rādītāju sistēmu;

(b) Rīgas aglomerācijas plānošanā ieviest metropoles pieeju, kas nodrošina urbanizētās un dabas vides interešu līdzsvarošanu;

(c) gadījumos, ja ūdensapgāde, notekūdeņu aizvade, drenāža, atkritumu pārstrāde skar vairākas apdzīvotas vietas, šie jautājumi tiek risināti kopīgi;

(d) spēcināt kaimiņu pašvaldību un to pārvaldes aparāta savstarpējo sadarbību un pašvaldību sadarbību ar iedzīvotāju grupām un privāto sektoru, ar mērķi uzlabot ar vidi saistītās infrastruktūras kvalitāti un nodrošinājumu ar to;

(e) veicināt pieeju, ka patērētāji sedz visus izdevumus, kas vajadzīgi,lai nodrošinātu ar vidi saistītās infrastruktūras darbību, vienlaicīgi izskatot paņēmienus, kā šos pakalpojumus sniegt maznodrošinātiem iedzīvotājiem;

(f) informēt un izglītot sabiedrību;

(g) apmācīt speciālistus un apkalpojošo personālu;

(h) turpināt un pabeigt iesāktos Rīgas, Liepājas un Daugavpils ūdens apgādes un kanalizācijas rekonstrukcijas projektus;

(i) turpināt Rīgas un tās apkārtnes sauso atkritumu utilizācijas sistēmas pārkārtošanas projektu.

(6) Sakārtot iedzīvotāju kopumu un apdzīvotās vietas raksturojošo statistiku atbilstoši Eiropas Savienības standartiem.

(a) Iepazīties ar Eiropas Savienības statistikas metodēm šajā jomā un savienības rekomendācijām, kā arī atsevišķu Eiropas valstu statistiku;

(b) izstrādāt Latvijas Republikas politiku statistikas jomā;

(c) apmācīt speciālistus;

(d) izvēlēties, izstrādāt un ieviest jaunas datu vākšanas un apstrādes sistēmas.

(7) Izveidot apdzīvoto vietu tīklu monitoringu un veikt regulāru pētniecības darbu.

(a) Iepazīties ar citu valstu pieredzi šai jomā;

(b) izveidot monitoringa programmu un izvēlēties tajā iekļaujamās apdzīvotās vietas;

(c) apmācīt pētniekus darbam ar monitoringu.

 

B. Rīcības shēma tiesiskā pamata sakārtošanai, lai mājokļa nozarē nodrošinātu sekmīgu tirgus darbību.

(1) Tiesisko aktu, kas nodrošina zemes, nekustamā īpašuma un mājokļu tirgusstabilu un sekmīgu darbību, sakārtošana.

(a) Tiesisko aku sakārtošana:

— zemes lietojuma, nomas un īpašuma tiesību jautājumos;

— dzīvojamo ēku un dzīvokļu īpašnieku pienākumu un atbildības jautājumos;

— finansēšanas un kreditēšanas jautājumos; dzīvojamā fonda uzturēšanas, apkopes, īres un pārvaldes jautājumos.

(b) normatīvo aktu sakārtošana:

— būvniecības,

— būvmateriālu un būvkonstrukcijas ražošanas, kvalitātes, importa un eksporta jautājumos.

(2) Apdzīvoto vietu infrastruktūras, dzīvojamo rajonu un citas apbūves būvniecības vai atjaunošanas finansēšanas iespēju izveide atbilstoši Eiropas Savienības valstīs pieņemtajai praksei.

(a) Nodrošināt hipotēku sistēmas darbību;

(b) veicināt ilgtermiņa kredīta pieejamību, tostarp arī valsts garantētus aizdevumus;

(c) ieviest dažādus finansu kooperēšanās veidus, tostarp iedzīvotāju uzkrājumu piesaisti ar īpašiem nosacījumiem un atbildību par to drošību un aizsardzību;

(d) paredzot asignējumus valsts budžetā.

(3) Aktīvas un rezultatīvas pašvaldību darbības uzsākšana mājokļa sektorā, kas pamatotos precīzā valsts un pašvaldību tiesību un pienākumu sadalē un pašvaldību nodrošinājumā ar vajadzīgo administratīvo varu un finansējumu.

(a) Precizēt valsts un pašvaldību funkcijas dzīvokļu īres un komunālo pabalstu piešķiršanā un izmaksāšanā;

(b) noteikt valsts un pašvaldību funkcijas sociālo īres dzīvokļu sistēmas izveidē un tās pārvaldīšanā;

(c) nodalīt valsts un pašvaldību funkcijas aizdevumu piešķiršanā ģimenes māju celtniecībai vai to labiekārtošanai, dzīvokļu celtniecībai kooperācijas veidā vai īpašniekiem piederošu dzīvokļu labiekārtošanai.

(4) Sabiedriskajā īpašumā esošo mājokļu īpatsvara samazināšana, privatizējot valsts un pašvaldību dzīvojamo fondu, un vienlaikus veidojot sociālo īres dzīvokļu un sociālās palīdzības sistēmu.

(a) Izvērst privatizācijas procesu, pamatojoties uz likumu par valsts un pašvaldību dzīvojamfonda privatizāciju un to papildinošiem noteikumiem;

(b) veikt sociālo īres dzīvokļu pretendentu uzskaiti un mājsaimniecību monitoringu;

(c) izveidot sociālo īres dzīvokļu fondu, iekļaujot tajā pašvaldībām piederošus neprivatizētus dzīvokļus un ceļot jaunus, piemērotus mazaisargāto sociālo grupu (pensionāru, invalīdu, daudzbērnu ģimeņu) vajadzībām;

(d) pilnveidot sociālo īres dzīvokļu piešķiršanas sistēmu;

(e) uzlabot privatizētu un daļēji privatizētu daudzdzīvokļu ēku apkopes un pārvaldes sistēmu.

(5) Sociālās palīdzības sistēmas dzīvokļu jautājumos pilnveidošana.

(a) Sociālās palīdzības piešķiršanas kritēriju precizēšana;

(b) sociālo pabalstu kopapjoma aptuvens aprēķins;

(c) mājsaimniecību, kam nepieciešama sociālā palīdzība, uzskaite un monotorings.

(6) Priekšnosacījumu radīšana mājokļu tirgus dalībnieku, īpaši nevalstisku institūciju un grupu, izveidei un to darbības veicināšana. Tostarp privāti ieguldītāji un būvnieki, starpniekinstitūcijas, mājokļu būvētāju un uzturētāju bezpeļņas un kooperatīvas apvienības, namsaimnieku biedrības, īrnieku apvienības u. tml.

(a) Veicināt atklātuma tirgus dalībnieku rīcībā;

(b) iedibināt dalībnieku savstarpējos kontaktus.

(7) Mājokļa nozarē ietilpstošo dažādo institūciju darbības kvalitātes nodrošināšana.

(a) Speciālistu apmācība mājokļa jomā (sociālās sfēras darbinieku, ekonomistu, menedžeru, juristu, nekustamo īpašumu novērtētāju, statistiķu, plānotāju, būvinženieru, arhitektu, pētnieku u.c.);

(b) izveidot Eiropas standartiem atbilstošu mājokļu un mājokļu tirgus darbības uzskaiti un monitoringu;

(c) izvērst pētniecību, kas saistīta ar mājokli (māju, dzīvokli) un tirgus attiecību attīstību mājokļa sektorā.

(8) Dzīvojamfonda dažādošana, veicinot tā papildināšanos ar Latvijā maz izplatītiem apbūves veidiem, īpaši ar dažādu tipu vienģimenes mājām.

(a) Sabiedrības izglītošana, iepazīstinot to ar dažādu veidu dzīvojamās apbūves paraugiem;

(b) priekšrocības zemes (apbūves gabalu) izdalīšanā dažādu tipu vienģimenes māju būvniecībai;

(c) vietējo īpatnību saglabāšana galvaspilsētas Rīgas, pilsētu, mazpilsētu, lauku ciemu un viensētu apbūvē.

 

C. Rīcības shēma būvniecības nozares aktivizēšanai.

(1) Veicināt būvmateriālu un būvelementu ražošanu, īpaši tādu, ko izstrādā no vietējiem izejmateriāliem.

(a) Izvērtēt 80.gadu beigās strādājošo būvmateriālu (cementu, ķieģeļu, siltinātāju u.c.) un būvdetaļu (betona bloki un paneļi, galdniecības izstrādājumi u.c.) uzņēmumu darbības atjaunošanas vai pārstrukturēšanas iespējas un reāli iespējamo produkcijas apjomu, tās kvalitāti un konkurētspēju;

(b) veicināt mazu un vidēju būvmateriālu un būvdetaļu ražošanas uzņēmumu, kas izmanto vietējās izejvielas un papildinātu darba vietu skaitu, veidošanos lauku apvidos;

(c) būvmateriālu un būvdetaļu ražošanā apgūt un lietot videi draudzīgas tehnoloģijas, kam nav negatīvas ietekmes uz cilvēkiem un biosfēru;

(d) atsākt kartografēt būvmateriālu ražošanā izmantojamo izejvielu krājumus un izpētīt to kvalitāti, izvērst pētniecību, kas saistīta ar vietējo būvmateriālu un būvdetaļu pilnveidošanu un jauna veida izstrādājumu radīšanu.

(2) Siltumnenoturīgo ēku uzskaite un monitoringa izveide.

(a) Dažādu tipu saliekamā dzelzsbetona paneļu dzīvojamēku;

(b) dažādu tipu silikātķieģeļu dzīvojamēku;

(c) dažādu saliekamā dzelzsbetona paneļu sabiedrisko ēku;

(d) dažādu silikātķieģeļu sabiedrisko ēku.

(3) Latvijas un kaimiņvalstu — Baltijas, Viduseiropas un Austrumeiropas valstu, Ziemeļvalstu — pieredzes apguve enerģiju taupošu konstrukciju un tehnoloģiju ieviešanā.

(a) Saliekamu dzelzsbetona ēku siltināšanā;

(b) ēku ar silikātķieģeļiem līdzīgu materiālu sienām siltināšanā;

(c) siltumnoturīgu ēku būvniecībā;

(d) siltumražošanas tehnoloģijā;

(e) siltumenerģijas uzskaitē, pārvadē un sadalē patērētājiem;

(f) celtniecības materiālu un konstrukciju elementu ražošanā.

(4) Eiropas Savienības valstīs pastāvošiem kritērijiem atbilstošu ražošanas, montāžas un projektēšanas normatīvu izstrādāšana un ieviešana:

(a) būvmateriālu un būvkonstrukciju ražošanā;

(b) celtniecības un montāžas darbos;

(c) ēku un konstrukciju projektēšanā.

(5) Eiropas Savienības valstīs pastāvošiem kritērijiem atbilstošas ražojumu vai darbu kvalitātes kontroles sistēmas izveide iepriekšminētajās sfērās.

(6) Vadītāju, inženieru un strādnieku apmācība iepriekšminētajās sfērās.

(7) Atsevišķu eksperimentālu projektu īstenošana dažādu būvju un vides uzlabošanas paņēmienu pārbaudei.

(a) Saliekamu dzelzsbetonu paneļu dzīvojamo ēku;

(b) silikātķieģeļu dzīvojamo ēku;

(c) siltumcentrāļu un katlu māju;

(d) siltumpārvadu (siltumtrašu).

(8) Regulārs pētniecības darbs.

(a) Materiālzinībās un būvkonstrukcijās;

(b) ēku iekārtā;

(c) siltumapgādē un enerģētikā;

(d) dzīvojamo rajonu apzaļumoto teritoriju rekonstrukcijā.

(9) Ēku īpašnieku, to pārvaldītāju un iedzīvotāju iepazīstināšana ar enerģiju taupošiem būvveidu un siltumapgādes paņēmienu nozīmi, iespējām taupīt ēkas lietošanas laikā, lai iesaistītu viņus dzīvojamēku un citu būvju rekonstrukcijas darbā.

(a) Dažādu izglītojošu materiālu sagatavošana un izplatīšana (plakāti, uzsaukumi, videosižeti, brošūras utt.);

(b) ēku rekonstrukcijas darbu atbalsta grupu veidošana dzīvojamos rajonos.

 

D. Rīcības shēma pilsētu un ciemu vides humanizēšanai.

(1) Dzīvojamēku un teritoriju sakārtošana 1960.— 1980.gados celtajos dzīvojamos rajonos, kvartālos, ēku grupās.

(a) Ēku un to apkārtnes apkopes nodrošināšana;

(b) Eiropas valstu pieredzes apgūšana dzīvojamo rajonu sakārtošanā;

(c) informatīvu materiālu, ieteikumu, paraugrisinājumu, standartu izstrādāšana;

(d) pašvaldību, dzīvokļu īpašnieku sabiedrību u.c. īpašuma valdītāju iesaistīšana dzīvojamo rajonu sakārtošanas darbā;

(e) darbs ar jauno rajonu iedzīvotājiem, lai nodrošinātu viņu aktivitātes un atbildību, dzīvojamo namu un dzīvokļu uzturēšanas un lietošanas noteikumu ievērošanā;

(f) darbinieku (pārvaldes iestāžu vadītāju, namu un teritorijas sētnieku, sociālā dienesta) apmācība;

(g) dažu eksperimentālu projektu realizācija un šīs pieredzes popularizēšana;

(h) regulāra pētniecība dzīvojamos rajonos, kvartālos, ēku grupās un monitoringa izveide.

(2) Pilsētu centrālo rajonu rehabilitācija.

(a) Latvijas pilsētu centrālo rajonu rehabilitācijas pieredzes apgūšana;

(b) Eiropas pilsētu rehabilitācijas pieredzes apgūšana;

(c) pilsētu centrālo rajonu rehabilitācijas nepieciešamības izskaidrošana, tās mērķu iespējamo pasākumu utt. popularizācija;

d) pašvaldību, privāto namu u.c. īpašumu valdītāju, kā arī iedzīvotāju iesaistīšana rehabilitācijas procesā;

e) sabiedrisko institūciju un biznesa iesaistīšana pilsētvides labiekārtojuma paaugstināšanā (ielu, skvēru, parku, dārzu sakārtošana u.tml.);

f) rehabilitējamo rajonu iedzīvotāju monitoringa izveide un to kopuma stabilitātes nodrošināšana;

g) rehabilitācijas projektu un darbu uzskaites un kontroles sistēmas izveide;

h) rehabilitācijas projektu vadītāju, priekšlikumu izstrādātāju un darbu izpildītāju sagatavošana;

i) pilsētu centrālo rajonu attīstības dažādu aspektu regulāra pētniecība.

 

 

4. Rīcības plāna

īstenošanas

monitorings

 

Plāna īstenošanas monitoringu veidos un rezultātos apkopos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā, pamatojoties uz 1996.gadā izstrādājamo Rīcības plānu.

Progress likumdošanas sakārtošanā, dzīvokļu tirgus attīstībā, statistikas sakārtošanā, speciālistu apmācībā, u.tml., domājams tiks vērtēts, pamatojoties uz nozaru ministriju vai citu atbildīgo institūciju ziņojumiem.

Teritoriju un apdzīvoto vietu attīstības monitorings balstās uz zināma skaita apdzīvoto vietu regulāru novērošanu, veicot dažādus pētījumus. Tostarp jāveic to parādību izsekošana, kuras atspoguļotas Habitat II sagatavotajos Pajumtes un Pilsētas raksturlielumos.

 

 

5. Dalībnieki

 

Nacionālā rīcības plāna īstenošanu vadīs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Nacionālā rīcības plāna īstenošanas dalībnieki šai procesā tiks iesaistīti atbilstošas diskusijas un plāna izstrādāšanas gaitā 1996.gadā. Domājams, ka plāna īstenošanā piedalīsies pašvaldības gan Pašvaldību savienības statusā, gan kā atsevišķas vienības; Finansu, Ekonomikas, Tieslietu, Labklājības, Izglītības ministrijas; Statistikas komiteja; būvmateriālu ražotāji un būvfirmas; valsts un komercbankas; Latvijas Arhitektu, Būvinženieru, Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības; nekustamā īpašuma tirdzniecības starpnieku apvienības; pētniecības isntitūti, augstskolas; arodbiedrības; dzīvokļu īpašnieku sabiedrības; namīpašnieku biedrības; īrnieku apvienības u.c.

D. Starptautiskā sadarbība un palīdzība

1. Prioritātes

Starptautiskajā sadarbībā apdzīvoto vietu attīstības jautājumos par prioritāriem uzskatām šādus virzienus:

(a) konsultācijas un ekspertīzi, sakārtojot tiesiskos aktus, kas regulē zemes lietojumu; zemes un cita nekustamā īpašuma vērtēšanu; nekustamā īpašuma tirgu; teritoriju un apdzīvoto vietu plānošanu; būvniecību;

(b) sadarbību dažāda līmeņa un ievirzes pilsētu saimniecības, mājokļa sektora, būvniecības, plānošanas statistikas speciālistu sagatavošanā un pārapmācībā un augstskolu mācību programmu izstrādāšanā iepriekš minētās specialitātēs;

(c) sadarbību informācijas apmaiņā un pētniecības darbā teritoriju attīstības, reģionālās plānošanas, apdzīvoto vietu vadībzinībās; infrastruktūras attīstīšanas, mājokļa ekonomikas, tā kvalitātes un socioloģijas jomās; urbānās un dabiskās vides mijiedarbības un interešu konfliktu izpētē materiālzinībās, būvkonstrukcijās; ēku iekārtā, siltumapgādē un enerģētikā;

(d) Eiropas Savienības standartiem atbilstošas statistiskās uzskaites un apdzīvoto vietu attīstības monitoringa izveidē;

(e) atsevišķu infrastruktūras sistēmu uzlabošanas vai rekonstrukcijas projektu izstrādāšanā un realizācijā. Prioritārs šai jomā ir Rīgas un tās aglomerācijas atkritumu utilizācijas projekts.

(f) atsevišķu dzīvojamēku, infrastruktūras objektu un tīklu rekonstrukcijas projektu izstrādāšanā un īstenošanā ar mērķi pārbaudīt iespējas paaugstināt dažādu 60.—90. lietotu konstrukciju siltumnoturību, paaugstināt siltumenerģijas ražošanas procesa efektivitāti, samazināt tās zudumus pārvades procesā, uzlabot tās patēriņa uzskaiti.

Latvija dažās jomās var palīdzēt Krievijas Pleskavas apgabalam un Baltkrievijas Vitebskas apgabalam, sadarbojoties dzīvokļu celtniecības programmu un cita veida būvniecības īstenošanā.

 

2. Darboties spējas veidošana

Iepriekš minētajos prioritārajos virzienos attīstāmas divu veidu sadarbības programmas:

(a) tieši divpusēji kontakti starp ieinteresētajām institūcijām, piemēram, ministrija ar ministriju, pašvaldība ar pašvaldību, augstskola ar augstskolu, pētniecības institūts ar institūtu utt.

(b) kontakti ar jaundibināma koordinācijas centra starpniecību. Tas varētu organizēt apmācības kursus ar vieslektoru piedalīšanos un sagādāt mācību materiālus; apzināt projektus, kam vajadzīga sadarbība vai palīdzība, un institūcijas, kas šādu sadarbību vai palīdzību grib sniegt; organizēt potenciālo sadarbības partneru pirmos kontaktus; apkopot informāciju par Latvijas Nacionālā rīcības plāna īstenošanu un popularizēt labāko pieredzi; uzturēt regulārus sakarus ar UNCHS un iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar šīs institūcijas materiāliem; izstrādāt izglītojošus materiālus un veikt propagandas darbu.

Ziņojuma autori: Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, M.Gailis, G.Rūtiņa, G.Asaris, V.Gēme, M.Lūse, R.Karnīte, Dz.Upmace