Leonīds Breikšs

Māt, saki man

Māt — saki man, kāds toreiz bija laiks,
Kad nācu skatīties es saulē šajā?
Vai toreiz laukos netrakoja vējš
Un cīruļputens nesagriezās klajā?
Vai toreiz aprīļnemiers neprātīgs
Pār mūsu jumtu neplosījās kaukdams —
No ziemeļiem pret pavasari traukdams?
Māt — saki man, kāds toreiz bija laiks?

Vai toreiz gaisos skrēja mākoņi
Un upēs, bangās jukdams, ledus šķīda?
Kā toreiz saule kāpa debesīs?
Kā tajā rītā pirmā gaisma svīda?
Vai toreiz koki — vējā lokoties —
Jau iztālēm ar putniem nesasaucās,
Vai toreiz asni jau no zemes spraucās,
Jeb visu zemi māca sniegs un sals?

Vai toreiz saule pēkšņi nepazuda
Starp mākoņiem un neapmācās laiks?
Vai pavasaris nāca gaišs un maigs
Un sauli sveica pērnā zāle rudā,
Un bērzs pret logu šalca gaišs un slaids,
Jau zaros pirmās lapas izauklēdams?
Vai dārzā nedziedāja strazds—cik spēdams?
Jeb tad vēl apkārt — dziļa ziema bij
Un — pazemīgi gaidot pavasari —
Tik klusi sašūpojās bērza zari?
Māt — saki man, kāds toreiz bija laiks?

Vai toreiz dārzam pāri meža zosis
Ar ilgu pilnām klaigām nelaidās?
Es sirdī vienmēr dzirdu klaigas tās…
(Vai tā nav atbalss tik no viņām dienām?
Tu man to tagad visu izstāsti…)
Vai tad jau saule nāca — zemi sildīt,
Jeb viss bij nemiera un alku pilns
Un savos tālos sapņos nepiepildīts?

Māt — saki man, kāds toreiz bija laiks:
Varbūt, ka tas man kādu gaismu dotu,
Jo man tik daudzreiz tādas stundas nāk,
Kad sevi pats es vairāk nesaprotu.
Māt, saki man, kāds toreiz bija laiks?

Top mūsu tautas drāmas, traģēdijas mēmais liecinieks — necilvēcīgo deportāciju simbols Torņakalna stacijā. Tas ir tēlnieka Ojāra Feldberga izlolotais piemiņas memoriāls Rīgas Torņakalna stacijā, kurš veltīts 1941.gada deportācijas upuriem, un tiks atklāts 14.jūnijā. Piemiņas akmens tika uzstādīts 1992.gada jūnijā. Tagad Rīgas vagonu rūpnīcā rekonstruēto vagonu (lopu vāģi) SIA “Montāžnieks — A” vīri jau novietojuši uz simboliska Golgātas sākuma sliežu ceļa fragmenta. Turpinās labiekārtošana, apzaļumošana, lai 14.jūnija pēcpusdienā, pulksten 15.15, pie tā savus sāpju un atmiņu ziedus varētu nolikt visi tie, kas pārnāca mājās, un par tiem, kas nepārnāca.
Foto: Indulis Spuldzenieks — “Latvijas Vēstnesim”, 5.06.1996, pl. 11.15—12.10.