Uldis Laucis, Latvijas Sarkanā Krusta prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Divas dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918.gada 20.novembrī, kādā privātā dzīvoklī Rīgā, Tērbatas ielā, 52 cilvēki — pazīstami ārsti, juristi, inženieri, sabiedriskie darbinieki parakstīja protokolu par Latvijas Sarkanā Krusta biedrības dibināšanu. Par tās priekšsēdētāju kļuva ārsts ķirurgs Jānis Jankovskis. 1923.gada 10.janvārī Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja uzņēma Latvijas Sarkanā Krusta biedrību Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību līgā (tagad — federācijā). Latvijas valdība 1991.gada 4.novembrī atzina Latvijas Sarkano Krustu kā vienīgo Sarkano Krustu Latvijas Republikā. Tā paša gada 20.novembrī Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja atzina un 25.novembrī Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijas ģenerālā asambleja atjaunoja Latvijas Sarkanā Krusta pilntiesīgu dalību Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijā.

Latvijas Sarkanais Krusts apvieno 35 rajonu, pilsētu komitejas, dzelzceļa komiteju un Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta komiteju, 460 pirmorganizācijas.

Gandrīz piecpadsmit gadus Latvijas Sarkanā Krusta prezidents ir Uldis Laucis. Pirms tam viņu ceturtdaļgadsimtu daudzi pazina kā Valmieras centrālās slimnīcas galveno ārstu un labu organizatoru.

— Sarkanā Krusta organizācijas misija allaž ir bijusi palīdzēt tiem, kas nonākuši nelaimē...

— Pašreizējā sociāli ekonomiskajā situācijā mūsu galvenā misija, protams, ir palīdzēt vientuļiem veciem cilvēkiem, kuri nespēj no sava dzīvokļa iziet un kuriem nepieciešama gan sociālā, gan medicīniskā palīdzība. Viņiem ir vajadzīgs arī tīri cilvēcisks atbalsts. Lai kāds aprunātos, lai atnestu pirmās nepieciešamības pārtikas produktus. Šo misiju veic joprojām strādājošās žēlsirdīgās māsas. Tādu mums ir aptuveni četrdesmit. Liela daļa aprūpes misiju veic sabiedriskā kārtā, jo šīs māsas nevar atstāt savus pacientus, kurus kādreiz ir aprūpējušas, saņemot par to samaksu.

Sarkanais Krusts regulāri saņem humāno palīdzību, par ko jāpateicas Amerikas luterāņu draudzei, Zviedrijas un Vācijas Sarkanajam Krustam. Vidēji reizi nedēļā saņemam vienu sūtījumu, to sadalām pa visiem Latvijas rajoniem un tie savukārt tālāk cilvēkiem, kuriem šī palīdzība ir nepieciešama — gan bērniem, gan veciem cilvēkiem un invalīdiem, arī pensionāriem. Vasarā cenšamies vairāk rūpju un uzmanības veltīt bērniem invalīdiem, rīkojot viņiem nometnes un integrējot šos bērnus veselo jauniešu sabiedrībā. Mūsu valstī darbojas arī Latvijas Jaunatnes Sarkanais Krusts, nodaļas ir izveidotas četrpadsmit rajonos.

Sarkanā Krusta rajonu komitejas, kas strādā trīsdesmit astoņos rajonos un pilsētās, vada un organizē visu palīdzības sniegšanas darbu. Kā jau tas bijis arī agrāk, mācām bērnus un jauniešus sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Mums ir sertificēti pasniedzēji un arī sertificētas telpas, kas aprīkotas ar visu nepieciešamo inventāru. Aizvadītajā gadā jau otro reizi notika atjaunotās mūsu organizētās visas valsts skolēnu pirmās palīdzības sniegšanas sacensības. 1998.gadā sacensībās piedalījās deviņu rajonu komandas, 1999.gadā piedalījās jau četrpadsmit rajonu komandas. Tas liecina, ka šo rajonu skolās jau ir atjaunotas pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas mācības. Notiek arī rajonu sacensības, kuru uzvarētāji vēlāk piedalās valsts sacensībās. Daudzus gadus Sarkanā Krusta jauniešu komanda ir piedalījusies pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas Eiropas sacensībās. Divdesmit piecu līdz trīsdesmit komandu konkurencē esam bijuši no divpadsmitās līdz piecpadsmitajai vietai. Iepriekšējā reizē finansiālu apsvērumu dēļ sacensībās nepiedalījāmies, jo komandas brauciens uz Eiropas sacensībām netiek apmaksāts. Lūgt līdzekļus sponsoriem nav mums pa spēkam.

— Sarkanais Krusts visā pasaulē, arī Latvijā, savulaik daudz darīja, meklējot kara laikā bezvēsts pazudušos. Vai joprojām veicat šo misiju?

— Mūsu meklēšanas dienests arī tagad veic lielu darbu. Cilvēki turpina meklēt savus piederīgos gan Rietumos, gan Austrumos. Savu darbības lauku esam nedaudz paplašinājuši, jo līdz šim meklējām vienīgi pirmās pakāpes radiniekus, bet tagad arī attālākus radiniekus. Meklējamo skaits gadā ir aptuveni tūkstotis cilvēku, aptuveni divdesmit līdz četrdesmit procentos gadījumu varam dot pozitīvu atbildi. Ir ļoti priecīgi gadījumi, kad satiekas brālis ar māsu, tēvs ar bērnu, kas nav redzējušies piecdesmit sešus un pat vairākus gadus. Šos notikumus filmēt brauca BBC no Anglijas. Meklējot piederīgos, lielu palīdzību mums sniedz tieši Anglijas Sarkanais Krusts. Arī finansiālu.

— Rajonu komitejām acīmredzot arī vajadzīgs finansiāls atbalsts...

— Jā, lai mūsu rajona komitejas varētu strādāt, veicam lielu darbu starptautiskā mērogā. Tiešā sadarbībā ar Zviedrijas Sarkano Krustu strādā astoņu rajonu komitejas un ar Vācijas Sarkano Krustu — sešu rajonu komitejas. Šo sadarbību koordinē gan Latvijas, gan Zviedrijas Sarkanā Krusta komitejas, taču sadarbība notiek tieši starp rajoniem. Protams, šo rajonu Sarkanā Krusta komiteju darbība ir krietni pārāka nekā citos rajonos, kuriem nākas iztikt vienīgi ar saviem līdzekļiem, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām vai vietējiem sponsoriem.

— Savulaik Sarkanais Krusts daudz darīja, lai Latvijā veicinātu donoru kustību...

— Jāteic, ka donoru kustības organizāciju visas valsts mērogā mēs esam pārtraukuši. Jo trūkst finansējuma, dotāciju un nav nekāda pasūtījuma no valstiskām organizācijām. Taču tajā pašā laikā vairāk nekā desmit Latvijas rajonu Sarkanā Krusta komitejas tieši sadarbojas ar Republikas asins pārliešanas centru. Ar mūsu organizācijas cilvēku palīdzību 1998. gadā ir savāktas divdesmit divas tonnas bezmaksas donoru asiņu. Šajos rajonos mēs rīkojam donoru vakarus. Taču mūsu suvenīru krājumi ir apsīkuši un mūsu iespējas palīdzēt donoriem, kuri nodevuši savas asinis vairāk nekā simt reizes, ir ļoti ierobežotas. Mēs viņiem nevaram sniegt ne bezmaksas medicīnisko palīdzību, ne arī saslimšanas gadījumā apgādāt ar medikamentiem. Nemaz jau nerunājot par balvām, suvenīriem vai iespējām ārstēties sanatorijā.

— Cik Latvijā pašlaik ir Sarkanā Krusta biedru? Kādreiz taču gandrīz visi bijām jūsu organizācijas biedri, maksājām biedra naudu.

— Latvijas Sarkanajā Krustā ir divdesmit septiņi tūkstoši biedru. Ja mēs pārtaptu partijā, tad būtu diezgan spēcīgi un pārspētu visas partijas kopā. Biedra nauda ir tikai viens lats, un tā galvenokārt paliek vietējās rajonu komitejās. Republikāniskā komiteja no šīs naudas saņem tikai divdesmit piecus procentus. Ņemot vērā daudzās vajadzības un visus izdevumus, biedra nauda ir vienīgi simboliska. Taču biedri darbojas aktīvi un brīvprātīgi palīdz veikt aprūpes darbu. Daži rajoni, piemēram, paši organizē lietotu apģērbu un apavu apmaiņu. Aktivitātes var būt ļoti dažādas. Tagad dārgas ir grāmatas. Mēs vācam lietotas grāmatas, apmaiņas kārtā dodam tās vietējām bibliotēkām, apmaināmies ar grāmatām.

— Vai arī pašlaik Sarkanais Krusts rīko mācības žēlsirdīgajām māsām?

— Protams, mēs audzinām un mācām savas žēlsirdīgās māsiņas. Mācām arī savus brīvprātīgos aktīvistus, lai viņi prastu sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un aprūpēt slimu cilvēku. Kursi ir dažādi, par dažādām tēmām. Daļēji šos kursus un seminārus apmaksā Zviedrijas Sarkanais Krusts, Vācijas Sarkanais Krusts vai Starptautiskā Sarkanā Krusta federācija. Izstrādātās programmas ir mūsu lielākais finansiālais pamats.

— 1912. gadā "...atmiņai par angļu žēlsirdīgās māsas labajiem darbiem, veltot savu dzīvi slimo un ievainoto kopšanai" nodibināja medaļu "Florens Naitingeil". Šo medaļu piešķir reizi divos gados dažādu valstu medicīnas māsām. Vai ar medaļu "Florens Naitingel" apbalvota arī kāda no mūsu valsts medicīnas māsām?

— Jā, vairākas vecāka gadagājuma medicīnas māsas. Diemžēl nevienai no jaunajām māsām medaļa nav piešķirta, jo prasības pretendentēm ir ļoti augstas, turklāt tām jābūt par visai ilgstošu periodu, kas mūsu valstij ietvertu arī padomju laiku.

— Pirms gadiem trim Sarkanais Krusts atguva savu ēku...

— Ar sponsoru palīdzību esam mēģinājuši sagatavot ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas projektu un vairāk vai mazāk esam to arī izdarījuši. Taču, lai sāktu remontu, mums nepietiek līdzekļu. Tādēļ meklējām iespēju šo ēku izīrēt organizācijām, kas varētu mums palīdzēt veikt remontu. Taču, lai gan ēka pieder Sarkanajam Krustam, zeme pirms pāris mēnešiem ir attiesāta valsts īpašumā, un neviens no potenciālajiem sponsoriem tādā gadījumā nevēlas mums palīdzēt ēkas remontā.

— Jau vairākus gadus netiek apsaimniekota Sarkanā Krusta slimnīca Rīgā, Jāņa Asara ielā. Un, šķiet, neviens nezina, kāds būs tās turpmākais liktenis. Turklāt, ja slimnīca darbotos, tā varētu būt laba klīniskā bāze Sarkanā Krusta māsu skolas audzēknēm un arī Universitātes medicīnas studentiem, kā tas esot bijis arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

— Ļoti žēl, ka jau ilgāk nekā četrus gadus slimnīca ir slēgta. Informācijas par to, kas slimnīcā notiek, mums nav. Protams, klīst dažādas baumas par tās pašreizējiem apsaimniekotājiem. Gan kustamais, gan daļēji arī nekustamais īpašums no slimnīcas ir izvests. Mums savulaik bija labs piedāvājums no Vācijas Sarkanā Krusta. Un, ja slimnīca būtu mūsu īpašums, tad Vācijas Sarkanais Krusts sponsorētu līdzekļus tās rekonstrukcijai un jaunas iekārtas un instrumentu iegādei. Līdz ar to slimnīca būtu prestiža, varētu tikt izmantota Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolas prakses vajadzībām. Savulaik tur atradās un ilgus laikus darbojās Universitātes Medicīnas fakultāte. Arī tagad tā varētu būt mācību bāze. Pašlaik slimnīcas turpmākais liktenis mums nav zināms.

— Kas būtu vajadzīgs, lai jūs varētu apzināties, ka Latvijas Sarkanais Krusts patiešām pilda savu misiju, ka nekas netraucē?

— Būtu vajadzīga koordinēta un cieša sadarbība ar Latvijas valstiskajām organizācijām. Gan ar Ministru kabinetu, gan ar Finansu un Labklājības ministriju. Sociāli medicīniskajam darbam vajadzētu būt koordinētam un balansētam. Un šai koordinācijai ir jānotiek ikdienā. Mēs esam gatavi palīdzēt, ja vien mums būtu kādi piedāvājumi vai pasūtījumi. Piemēram, apkalpot visus vecos, vientuļos ļaudis valsts mērogā. Jo ārzemēs Sarkanais Krusts veic šos valsts pasūtījumus. Organizācijas misija un sūtība ir — palīdzēt valsts sociālajām un medicīniskajām institūcijām to darbā, saņemot valdības pasūtījumu un zināmus finansējumus. Mēs no valsts nesaņemam finansējumu pat viena lata vērtībā. Tiesa, paldies Ārlietu, Finansu un Labklājības ministrijai, ka mēs saņemam biedra naudu Starptautiskajai Sarkanā Krusta federācijai un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai. Taču tajā pašā laikā daudzas citu valstu Sarkanā Krusta organizācijas veic lielu darbu un to budžeta finansējums ir no pasūtītās palīdzības valsts institūcijām līdz astoņdesmit procentiem no kopējā budžeta. Taču tas nav galvenais, jo es labi saprotu mūsu valsts ekonomisko stāvokli, saprotu, kāds ir medicīnas iestādēs strādājošo stāvoklis. Bet, ja mēs sanāktu draudzīgi kopā, spriestu un darbotos, varētu daudz paveikt. Latvijā pienāk daudz humānās palīdzības sūtījumu, taču mums nav informācijas, nav koordinācijas, lai vienotos, kurš no mums un kādā veidā sniegtu palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga. Šādu koordinācijas darbu varbūt varētu uzņemties, piemēram, Labklājības ministrija. Lai nebūtu tāds stāvoklis, ka daudzi cilvēki saņem vienu un to pašu palīdzību, turpretim citi, kam vajadzētu, nesaņem nemaz. Labklājības ministrija ir valsts institūcija, kurai ir statistikas dati, un mēs varētu labi sadarboties. Gribētos, lai mūsu organizāciju neuzskatītu par nevajadzīgu, lai saprastu, ka arī mēs veicam vajadzīgu darbu. Mēs neprasām pateicību. Sarkanais Krusts nekad nav strādājis, lai par savu darbu saņemtu pateicību. Taču ir svarīgi, lai mūsu organizāciju valstī atzītu.

— Vai Sarkanais Krusts sadarbojas arī ar Katastrofu medicīnas centru?

— Pērn šī sadarbība aizsākās skolēnu pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās, kurās bija klāt arī Katastrofu medicīnas centra pārstāvji. Beidzot esam saņēmuši arī atzinības sertifikātu, ka spējam un varam sākt apmācīt pirmās palīdzības sniegšanā. Protams, tie Sarkanā Krusta darbinieki, kuri ir pabeiguši kursus, nokārtojuši eksāmenus un ieguvuši sertifikātu. Bez tam valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests pašlaik veido jaunu programmu, un šī dienesta priekšnieks Straumes kungs izteicis lielu vēlēšanos atjaunot sadarbību, kāda savulaik bijusi glābšanas dienestiem un Sarkanajam Krustam. Tātad ceram sadarboties arī ar Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.

— Ar kādu vēlēšanos jūs uzsākat jauno 2000. gadu?

— Es vēlētos, lai šajā gadā pieņemtu likumu par Sarkano Krustu. Lai izrunātu jautājumu arī par Sarkanā Krusta īpašumiem. Loloju cerības tikties ar Valsts prezidenti un premjerministru, lai runātu par šiem jautājumiem. Ceru uz viņu atbalstu.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore