Referāti. Runas

Prof. Jānis Stradiņš:

“Par labāku dzīvi labākā Latvijā”

Kā nespeciālists medicīnas jomā es nebūtu riskējis sekot konferences rīkotāju laipnajam ielūgumam un uzstāties ar šo ievadrunu, ja pēdējā laikā sakarā ar sava tēva simtgadi nebūtu mazliet iedziļinājies viņa idejās un mēģinājis salīdzināt tālaika situāciju ar mūsdienām. Profesors Pauls Stradiņš pirms 60 gadiem stāvēja pie divu, manuprāt, ļoti svarīgu un arī šodien aktuālu institūciju šūpuļa — proti, 1937. gadā izveidoja Veselības veicināšanas biedrību un mazliet vēlāk ierosināja tās ietvaros dibināt Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu. Abas tās izvērsa rosīgu darbību, ko diemžēl drīz vien pārtrauca okupācija un karš.

Veselības veicināšanas biedrības (VVB) dibināšanas sapulcē LU aulā 1937. gada 17. novembrī P. Stradiņš sacīja: “Tauta un viņas možais gars ir tās likteņa pamatos. Tautas dzīvais spēks no valsts un, galvenais, no tautas pastāvēšanas viedokļa ir dārgāks par visu mūsu materiālo labklājību. Valstis ir nākušas un gājušas, bet tautas, gan tikai miesīgi un garīgi veselīgas tautas, kā dzīvi organismi cauri gadusimteņiem ir uzglabājušas savu valodu un kultūru.” Mūsu apziņā dzīvo mīts, ka pirmskara Latvijā bija viegla dzīve, zelta laiki, “Ulmaņa laiki” — nē, tā vis nebija, Latvija Eiropas valstu saimē bija samērā trūcīga, jaunsaimnieku valsts, ar vidējo ienākumu (1937. gadā) uz vienu iedzīvotāju 500 lati gadā (kā to uzsvēris toreizējais izglītības ministrs prof. J. Auškāps), bet tā bija sakārtota valsts ar augšupejas perspektīvu, ar valsts patiesām raizēm par pilsoņiem, zināmā mērā — sociāli orientēta valsts, kura centās mazināt atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, sabalansēt dažādu iedzīvotāju slāņu un grupu intereses, kaut arī — nav noslēpums — K. Ulmanim pie sirds vairāk bija turīgo zemnieku, kurus viņš vērtēja kā valsts pamatu, intereses. Arī tajos “Ulmaņa laikos” veselības aprūpe nebija no pirmajām valsts prioritātēm (šajā virzienā vairāk darīja sociāldemokrāti), taču Kārlis Ulmanis, Alfreds Bērziņš u.c. valstsvīri mēģināja iekustināt pašu sabiedrību, likt tai domāt par savu veselību, iesaistot veselības un darba aizsardzībā bagātos rūpniekus, tirgotājus, mecenātus. Tieši šajā sakarā tika izveidota minētā VVB, zināmā mērā labdarības biedrība, kas savās iestādēs — slimnīcās un sanatorijās, ambulancēs un aizgādpunktos, centās sniegt bezmaksas vai pazeminātas maksas ārstu palīdzību, popularizēt medicīnas sasniegumus, slimību profilaksi. Biedrībā darbojās astoņas sekcijas — vēža apkarošana, tuberkulozes apkarošana, ķermeņa labošana, akluma apkarošana, reimatisma apkarošana, darba aizsardzība, kā arī “Baltā krusta biedrība” prostitūtu ievešanai darba dzīvē un venērisko slimību apkarošanai, Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts. VVB budžets 1939. gadā bija 1 041 491 lats, bilance uz 1939. gada 31. decembri — 1 559 950 latu, tiem laikiem ievērojamas summas. Svarīgi šķiet tas, ka VVB un tās pasākumus atbalstīja toreizējie bagātnieki — E. Benjamiņa, rūpnieki Ķuze (ar savu znotu R. Veidemani), Kuzņecovs, Hiršs, līdzekļu vākšanā iesaistījās bijušais Valsts prezidents G. Zemgals u.c. prominentas personas. Latvijas bagātnieki toreiz bija kultūras cilvēki, kas saprata veselības nepieciešamību tautai un valstij, centās ar savu artavu papildināt stabilo, bet samērā pieticīgo valsts budžetu.

Jo veselība neapšaubāmi ir viena no dārgākajām mantām, šodien to varam apgalvot jau ne tikai pārnestajā, bet arī pavisam tiešā nozīmē. Tirgus sabiedrībā dārgi ir jāmaksā par visu, arī par veselību, tādēļ, piemēram, Amerikā cilvēki vairāk domā par to, lai nesaslimtu, nevis par to, lai ārstētos.

No senās Romas laikiem nāk teiciens: “Mens sana in corpore sano”, ko mēs ierasti tulkojam: “Veselā miesā mājo vesels gars”. Patiesībā tomēr šī teiciena autors Juvenāls bija te ielicis gluži pretēju jēgu. Viņš rakstīja satīru par imperatora Diokleciāna militāristiem, karotājiem, kas bija spēcīgi gan, bet stulbi arīdzan, un izteica vēlējumos, lai taču veselā miesā tomēr mājotu arī vesels gars, par ko, starp citu, tika sodīts, izsūtīts trimdā. Un te nu redzam, ka kopš neatminamas senatnes veselību mēģināts harmoniski saistīt ar saprātu, izglītību, zinībām, ar ārstniecības mākslu, arī ar ētiku. Dzīvē viss saistīts jo dziļās kopsakarībās, un šodien, aplūkojot veselību un tautas attīstību, nevaram to darīt atrauti no pārējām dzīves jomām.

Nesen visai augstā līmenī tika deklarēts, ka izglītība Latvijā esot tizla. Ko tad īsti nozīmē vārds “tizls”? Latviešu literārās valodas vārdnīca skaidro: “paralizēts, kropls, vārgs, nevarīgs, neveikls”. No šī viedokļa nevarētu apgalvot, ka tieši izglītība būtu pats kroplākais, neveselīgākais no visa, kas pašreiz rodams Latvijā. Nevarīgākais varbūt, bet kas to tādu darījis? Vai skolotāji vien, vai arī sabiedrības un varas attieksme? Manuprāt, atzinumā “tizls” sava taisnība ir, taču tikpat labi to drīkstētu arī vispārināt, apgalvojot, ka arī mūsu veselības aprūpe, mūsu zinātne, mūsu tautsaimniecība, mūsu varas struktūras un beigu beigās visa mūsu Latvija ir tizla — saku to ar sāpēm, nevis ar nicinājumu. Bet tad arī vajadzētu analizēt, kā radies šis tizlums, vai to var ārstēt, un ar kādām metodēm. Vai tizlu cilvēku var ātri iemācīt uzstādīt olimpiskus rekordus, vai zināma veida terapija nepadarīs valsti un tautu vēl tizlākus? Pagājuši pieci gadi, kopš Latvija atguvusi neatkarību un iegājusi starptautiskajā valstu saimē. Pavaicāsim katrs sev, vai šajos gados esam kļuvuši veselīgāki vai tizlāki? Saprotu, ka jautājums ir provokatorisks, pat bīstams, jo var radīt nostaļģiju pēc aizvadītajiem laikiem, kuros atgriezties, saprotams, nu nekādi nebūtu ieteicams. Bet kā esam izmantojuši šo no gaisa nokritušo brīvību, šos vēstures atvēlētos piecus gadus — racionāli vai neracionāli, pareizi vai aplam?

Esam ielēkuši tirgus sabiedrībā bez bremzēm, atraisot instinktus, ļaujot darboties gan uzņēmīgiem cilvēkiem, gan zagļiem un blēžiem bez ierobežojumiem; esam iegājuši Marksa, Engelsa un O'Henrī aprakstītajā pasaulē, tādā tirgus sabiedrībā, kura civilizētajos Rietumos jau vairāk vai mazāk ir aizmirsta, kas atrodama vairs Dikensa, Dreizera, Kronina romānos, O'Henri “Blēžos un kovbojos”. Ja mēs par tizlu apzīmēsim katru cilvēku, kas neprot lauzties uz priekšu ar elkoņiem, ja tizleņos ieskaitīsim pašaizliedzīgus ārstus, skolotājus, zinātniekus, rakstniekus, kuru ceļš vecumdienās galvenokārt vestu uz t.s. “sociālajām mājām”, tad šādu sabiedrību diez vai drīkstēsim saukt par civilizētu. Diez vai šādu sabiedrību par ideālo nākotnes Latviju būtu atzinuši Rainis, kura nedēļu mēs atzīmējam, vai mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, kuram šodien ir dzimšanas diena.

Var jau salīdzināt valsti ar SIA un apgalvot, ka SIA ir bankrotējusi, — kaut arī skan ciniski, tomēr daļēji tā tas ir. Personiski man tomēr Latvija ir šķitis kaut kas cēlāks, augstāks, pārlaicīgāks par SIA, firmām un firmiņām, biznesa struktūrām, bankām un banciņām. Var tomēr diskutēt, vai valstij ir atbildība par indivīdu, cik tā ir ierobežota un kādas garantijas tomēr būtu jādod katram savam pilsonim un nepilsonim, kas maksā nodokļus, lai uzturētu šo sistēmu. Un pirmām kārtām garantijas sociālā jomā, cilvēku drošībā, veselības aprūpē, izglītībā, zinātnē un kultūrā, lai valsts nebūtu jāatzīst par intelektuālā, garīgā ziņā bankrotējušu, kas ir ne mazāk bīstami kā finansu bankrots.

Jā, tizla ir Lativja, un to rāda, piemēram, mūsu demogrāfiskā krīze. 1986. gadā Latvijā piedzima 41 960 bērni, 1987. gadā — 42 135 bērni, 1988. gadā — 41 275, 1989. gadā — 38 922, 1990. gadā — 37 918, 1991. gadā — 34 633, 1992. gadā — 31 569, 1993. gadā — 26 759, 1994. gadā — 24 256, 1995. gadā — 21 470 bērni. Desmit gados bērnu dzimstība kritusies divas reizes, un Latvija šajā ziņā ieņem vienu no pēdējām vietām Eiropā. Saprotams, atkal var ciniski sacīt, ka tas atrisinās izglītības problēmas un skolotāju algas, jo ar nākamo gadu pirmklasnieku skaits krasi un nemitīgi samazināsies un skolotāju skaitu varētu samazināt automātiski; saprotams, daudzas dzemdību nodaļas arī vairs nebūs vajadzīgas. Bet kā tas ietekmēs latviešu tautu un Latvijas nākotni, vai pēc gadiem desmit mums nebūs lūgšus jāaicina kurdi un turki, ja vien viņi vēlēsies braukt uz šo pasaules nostūri? Tā ir realitāte, ka VEF, “Straumi”, Slokas celulozes rūpnīcu, Ogres trikotāžas fabriku privatizē likvidācijas ceļā un mēs priecājamies, ka radio un telefonu vietā VEF varētu ražot “prjaņikus”, bet “Straumē” kafijas dzirnaviņu vietā čīlieši iekārto sauso dzērienu līniju — būs darba vietas un par to patiešām jāpriecājas. Arī apkārtējā vide, Rīga būs mazāk piesārņota. Bet vai jāpriecājas arī par to, ka Rīgas centra liepas pirmoreiz smagi ir skāris smogs, tās kalst nost, jo daudzo automobiļu dēļ, kas pārsnieguši katru rekordskaitli, liepām vairs nav ko elpot? Vai jāpriecājas arī par to, ka vairums bērnu Latvijā piedzimst ar veselības traucējumiem, ka armijā jauniesaucamo vidū maz ir veselu jauniešu? Sabiedrības noslāņošanās, sociālie kontrasti, ko vēl padziļina starpnacionālās problēmas, ir bīstami simptomi, kas mūsu valsti var tuvināt Āfrikas vai Āzijas (es pat nesaku — Latīņamerikas), nevis Eiropas modelim. Un tieši šajā ziņā valstij būtu jāuzstājas kā līdzsvarotas sabiedrības garantam, nevis brīva biznesa garantam vien.

Bet atgriežoties pie tautas veselības un sākumā sacītā, gribu pieminēt Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu, ko savulaik vadīja profesors Jēkabs Prīmanis. Tas pētīja, kā pārvarēt gan Ulmaņa laikā iezīmējušos dzimstības krīzi, kā veicināt to, lai bērni dzimtu vispirms labvēlīgās, kaut arī mazturīgās ģimenēs, kā veidot kvalitatīvu iedzimstību. Mums nav vajadzīga jebkāda demogrāfija, bet kvalitatīva demogrāfija. Varam nožēlot, ka Rainis, Aspazija, Brigadere, Zenta Mauriņa, Blaumanis, arī Kārlis Ulmanis un pats profesors Jēkabs Prīmanis aizgāja aizsaulē bez pēcnācējiem, toties, teiksim, Jānim Čakstem, Vilim Plūdonim, Janim Rozentālam bija daudz bērnu. Pirms pieciem gadiem, 1991. gada jūlijā, grāmatas “Trešā atmoda” noslēgumā es rakstīju ar lielām cerībām uz Latvijas nākotni: “Ir jādomā par tautas kvalitāti — par stiprām ģimenēm un spēcīgām personām, individualitātēm, kuras varētu nest mūsu mazās tautas vārdu plašā pasaulē, kuras mums vajadzētu savā vidē atrast, izlolot un izcelt, nevis noskaust. Nav reāli palielināt latviešu skaitu līdz vairākiem miljoniem. Nez vai izdosies īstenot plašākā mērā cittautiešu reemigrāciju no Latvijas, un tas varbūt nav nemaz vajadzīgs. Bet celt latviešu mentalitāti, garu, darba tikumu var un vajag, jāpanāk, lai katrs latvietis būtu desmitu vērts .. Ka tā nav gluži utopija, par to varētu liecināt ebreju tautas piemērs un atdzimusī Izraēla, daļēji to apliecina arī izcilu personu samērā plašais personu loks latviešu trimdā. Vai tā būs nākotnes Latvijā, tas atkarīgs no mums. Katrā ziņā bez garīgas un saimnieciskas elites neiztiksim, bez izglītības un zinātnes — arī ne. Nākotnes Latvijai jābūt ne tikai neatkarīgai un latviskai, bet arī brīvai, pārtikušai, eiropeiskai, cilvēka cieņu respektējošai valstij, kur nāciju tiesības nav konfliktā ar cilvēka tiesībām. Citāda Latvija nav vajadzīga.”

Neatsakos no šiem vārdiem arī šodien, kaut arī pārāk daudziem tie tagad skan kā ironija un utopija. Taču ja atskatāmies un palūkojamies uz to labo — nemaz tik maz tomēr nav padarīts. Latvija nostājusies kaut uz ļoti sāpīgu, tomēr neizbēgamu reformu ceļu, tādas rit arī reāli. Daudzi Latvijas kultūras darbinieki — mākslinieki, operdziedātāji sekmīgi uzstājas ārzemēs, arī sportisti; lai nu kā, veselības aprūpe turpina funkcionēt, joprojām Latvijā top labi ārsti, kuri var veiksmīgi startēt arī attīstītākajās valstīs. Ir izstrādāta veselības apdrošināšanas sistēma, kurai 1977. gadā pamazām jāsāk darboties. Ārstu vidū, kā noprotu, valda vienprātība par to, ka jaunajos apstākļos medicīniskajā aprūpē nepieciešamas reformas, viedokļi gan ir atšķirīgi par to īstenošanas ceļiem un tempiem. Tiesa, reformētājiem bieži vien spara ir vairāk nekā profesionālisma un vienprātības. Taču, cik var jaust, stratēģiskais dokuments (uz konferences “Labāku dzīvi labākā Latvijā” atzinuma bāzes) ir guvis arī starptautisko PVAO ekspertu atzinīgu vērtējumu un, ja to pareizi īstenos, tas varētu attaisnot daudzsološo nosaukumu. Kā prioritātes tiek izceltas: veselības veicināšana, vides atveseļošana, slimību profilakse un ārstēšana, veselības aprūpes atbalsta stratēģijas, kas ietver sevī zinātni, ārstu un medicīnas māsu izglītošanu, statistiku, epidemioloģiju. Īpaši gribētos izcelt medicīnas izglītības problēmu, ārstu sagatavošanu, kur jādomā gan ar perspektīvu, gan labu tradīciju garā, kur ārstu, zinātnieku, valsts darbinieku un plašas sabiedrības vidē jāizdiskutē sistēmas pamati, arī jautājums, vai Latvijai lietderīgāka būtu atsevišķa Medicīnas akadēmija vai fakultāte Latvijas Universitātes sastāvā? Lēmums nedrīkst būt sasteigts un voluntārs, un mediķu viedoklim jābūt izšķirīgajam.

Līdzās sportam sabiedrībā jāceļ godā arī fiziskā kultūra, kas pašreiz atstāta novārtā.

Un vēl divas tēzes. Medicīna, ārstniecība ir dzīves spogulis, tā saistīta ar sabiedrības stāvokli, vidi, nodarbinātību, sociālās un mantiskās nevienlīdzības, uztura, izglītības, morāles un ētikas lietām. Reformas nedrīkstētu veikt, kā pie mums pēdējā laikā ierasts darīt, pēc principa: “Kam nav, tam tiks atņemts, bet kam ir, tam tiks dots klāt.” Medicīna savā būtībā ir humāna nozare, kas allaž domājusi par mazo, nevarīgo, slimo cilvēku, tizlo cilvēku, kā tam palīdzēt, bet nevis— kā no tā kaut ko vēl atņemt. Taču, saprotams, arī ārstiem jādzīvo kā cienījamai un pārtikušai sabiedrības daļai, kā tas ir visur civilizētajā pasaulē. Un: valsts tomēr, manuprāt, nav ne uzņēmums, ne bode, bet tā ir visas tautas pastāvēšanas forma, kur ir jādomā par visiem un par visām jomām, arī par tām, kas šķiet nerentablas, bet ir būtiskas nācijas pastāvēšanai un tālākattīstībai, nācijas prestižam. Nupat sociologi ziņo, ka Bila Klintona izredzes uzvarēt ASV prezidenta vēlēšanās lielā mērā balstoties uz to, ka viņa programmā paredzēts plašs atbalsts veselības aprūpei un izglītībai, kas šķiet pievilcīgi arī lietišķam “vidējam amerikānim”.

Šīs dienas diskusija, saprotams, nebūs lēmumu pieņemšana, citi sauks to par pļāpāšanu, inteliģentisku gaušanos, te var izskanēt arī utopiskas, nereālas domas, var uzvirmot emocijas, bet demokrātisku sabiedrību raksturo atklāta diskusija ar viedokļu dažādību, nevis šauras cilvēku grupas uztiepti lēmumi, — vismaz tā tam vajadzētu būt. Pašai sabiedrībai, dažādiem tās slāņiem, arī privātstruktūru vadītājiem vairāk jādomā par veselību, par veciem cilvēkiem, kuriem tā īpaši vajadzīga, un jāizstrādā reāli mehānismi — gan valstiski, gan, es uzsveru, arī nevalstiski. Un ja sabiedrība atgriezīsies pie idejas par Veselības veicināšanas biedrību un Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu un radīsies spēcīgas, patriotiski noskaņotas personības šādu ideju tālākvirzīšanai mūsdienu apstākļos, tas varētu būt labs stimuls un veids, kā iemiesot dzīvē tēzi “Labāku dzīvi labākā Latvijā”. Novēlu veiksmi šīsdienas konferencei, bet, galvenais, daudz reālu, profesionālu speciālistu atzinumu un priekšlikumu, lai Saeimai un valdībai būtu ko “lauzīt galvas īstajā virzienā”.

Uzruna Latvijas Inteliģences apvienības konferences “Veselība un tautas attīstība” atklāšanā Rīgas Latviešu biedrības namā, 1996. gada 14. septembrī