Pūrs

“Caur tavu sirdi mana sirds pēc sirdsapziņas iet...”

OJĀRS ZANDERS, latviešu literatūras pētnieks un bibliogrāfs — “Latvijas Vēstnesim”

Par Garlība Merķeļa tradīciju

latviešu kultūrā un literatūrā

Kāds augstskolas docents man nesen centās iegalvot, ka uzskats par Garlību Merķeli kā dzimtbūšanas pretinieku esot novecojis. Modernie laiki prasot citu pieeju. Cienījamais oponents gan neteica kādu.

Rodas šaubas, vai latvieši patiesi būtu bijuši tādi muļķi, ka bez pamata Merķeļa vārdā nosaukuši vienu no centrālajām Rīgas ielām. Rīgas Latviešu biedrības celtais un 1869. gadā Katlakalna kapos atklātais Merķeļa piemineklis pulcēja ap sevi ne tikai latviešu garīgo eliti, bet arī vienkāršo tautu. Un vai gan akmenī kaltie vārdi: Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem — būtu tikai kārtēja mūsu tautas vientiesības zīme? Diez vai. Vēl pavisam nesen Andrejs Johansons par pirms 200 gadiem (1796) Leipcigā iespiesto grāmatu “Latvieši” rakstīja: “Atbalsis, kādas šai grāmatai radās Latvijas publicistikas vēsturē var salīdzināt vienīgi ar eksploziju, kuru 1862. gadā izraisīja K. Valdemāra izdotās “Pēterburgas Avīzes”.”

Merķeļa tradīcija latviešu kultūras vēsturē pastāv jau 200 gadu, un tā devusi spēkus izdzīvot arī nebaltās dienās. Nesmīkņāsim par Merķeļa it kā novecojušo nacionālromantismu, jo savā laikā arī tāds ir vajadzīgs. Pārlasīsim Ata Ķēniņa vārdus, kas atrodami “Jaunības Literatūras” 5. grāmatas ievadā, kas izdota tieši Merķeļa piemiņai (1907). Runājot par Valdemāru, Pumpuru un citiem Atmodas vēstnešiem, A. Ķēniņš te saka:

“Merķelis ir visu agrāk minēto latvietības karoga nesēju tēvs. Merķelis ir visa mūsu tautiskā laikmeta pravietis. Valdemārs, Kronvalds, Auseklis, Pumpurs u.c. ir tikai Merķeļa mācekļi. Merķelis apgaismoja viņu iedzimto tautas mīlestību. No Merķeļa visi šie cīnītāji mantojuši lielo ticību uz latviešu tautu kā tādu. Līdz šai dienai mēs cīnāmies kopā ar Merķeli.” Līdz šai dienai.

Ka Baltijas tautas XVIII gs. nogalē ir politiski un saimnieciski beztiesīgas — to zināja jau pirms Merķeļa. Bet tieši viņš savā grāmatā “Latvieši” to parādīja ar tādu tiešumu, ka šo jautājumu noklusēt vairs nevarēja.

“Tēvzemes mīlestība ir mans aicinājums un taisnības mīlestība — mans talants,” apliecināja Merķelis grāmatas ievadā. “Skaties savas tautas liktenī!” — aicināja Merķelis un šī tauta bija domāta latvieši. Latvietī Merķelis ieraudzīja izkropļoto cilvēces vaigu. “Ar saplosītu muguru, tukšu vai pelavām pildītu vēderu, ģērbies skrandās, latvietis, protams, nepacelsies līdz mīlestībai, draudzībai, augstsirdībai vai kam citam, kas pieder pie cilvēcības,” atzina Merķelis. Bet viņš arī noraidīja apgalvojumu, ka latvieši vēl it kā nebūtu gatavi brīvībai:

“Brīvība pieder pie cilvēka dabas, tāpat kā elpošana un jušana; kā tad var būt tāds stāvoklis, kad viņš lai nebūtu nobriedis un joprojām paliek cilvēks?” Ja latvieti ar varu neturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tam jau sen būtu sasniegumi zinātnē un mākslā. Vergs, diemžēl, nes sava likteņa krāsas. Krievu durkļi vēl balsta vācu muižnieku despotismu Latvijā, bet mūžīgi mūžos tā nevar palikt.

Kā saskaitījis pats Merķelis, 25 gados (1796–1821) pret viņu bijuši vērsti kādi 254 ķengu raksti, paskvilas, uzbrukumi. Par to, ka iedrošinājies pacelt balsi kādas mazas un nomāktas tautas labā. “Vējam patīk lauzt priedi, kas spītē tam kalna galā, bet krūmam ielejā tas aizšalc garām,” zīmīgi teicis Merķelis grāmatā “Vanems Imanta” (1802). Pēc 100 gadiem tikai citiem vārdiem šo domu izteicis arī Rainis.

Tagad, kad dažs labs visiem spēkiem cenšas varoņa Imanta vietā izvirzīt nevaroni Kaupo, ir vērts pārlasīt turpat pirms 200 gadiem Merķeļa sacerēto Imanta monologu jau pieminētajā grāmatā “Vanems Imanta”.

“Maza un nabadzīga gan ir mūsu zeme, katrs gadalaiks iet tai pāri nopietnu seju, mūsu meži mums nebirdina klēpī augļus. Ar pūlēm mēs piespiežam sīkstos tīrumus un mežonīgo jūru, lai tie mūs uztur. Tomēr, Kaupo! Šai nabaga sīkstajai zemei tomēr ir viena svētība, kas aizstāj jebkuru citu: tā nav neviena cilvēka novads. Tā ir mūsu, jo mēs piederam tai, tāpat kā tas koks, kas izaug no tās, jo mūsu senči piederēja tai, jo viņu pīšļi pēc brīva, slavas pilna mūža atdusās tās klēpī. Brīvi kā viņi esam piedzimuši, brīvi arī gribam mirt.”

Abas pieminētās grāmatas nav vienīgās, kur Merķelis pauž savu attieksmi pret latviešiem. Grāmatā “Atgriešanās dzimtenē” (1798) Merķelis ar lielu sirsnību runā par Latvijas dabas skaistumu, par Jāņu svinēšanu pilsētā un laukos:

“Šai dienai dārznieki pataupa savas skaistākās puķes, apkārtējo ciemu zemnieki pin vaiņagus no ozolu lapām, sūnām un ziediem, salasa ogas, un, kas nekā vairāk nevar, tas atved uz tirgu vismaz dažus simtus bērziņus, ko sauc par meijām. Daugavmalā pie pilsētas vārtiem šo mantu sarodas kaudzēm, un tiklīdz atver vārtus, tā jauni un jautri ļaudis straumēm gāžas laukā no pilsētas.”

Merķelis ironizē par tiem, kas mūžu nodzīvo, tā arī neiepazinuši dzimtenes jaukumu.

“Vidzemē ir brīnumskaistas vietas, bet tās pat vārda pēc maz pazīst. Protams, nav jau te tik daudz krāšņuma kā Itālijā vai Šveicē, bet tad vēl jo vairāk vajadzētu esošo skaistumu cienīt.”

Jau agrīnajā darbā (1797) “Par latviešu dzejas garu un dziesmām”, tāpat vēlāk grāmatā “Vidzemes senatne” (1798/1799) Merķelis izceļ latviešu valodas labskanību un latviešu tautai piemītošo lirisko mentalitāti. Merķelim reizēm pamatoti pārmests, ka tas latviešu senvēsturi idealizējis. Motīvi par Beverīnas dziedoni, Krīvu krīvu Rāmavā, par Līgo svētkiem Zilajā kalnā un vēl citi tomēr vērtējami arī pozitīvi: tie cēluši tautas nacionālo pašapziņu, rosinājuši māksliniecisko iztēli.

Garlībs Merķelis gan rakstījis un publicējies tikai vāciski, bet viņš arī sekmējis latviešu grāmatniecības attīstību; ar viņa atbalstu, piemēram, 1830. gadā latviski iznāk Šveices rakstnieka Heinriha Čokes kopdarbībai veltītā grāmata “Ciems, kur zeltu taisa”. Merķelis ir latviešu literārās biedrības, tā dēvētās Latviešu draugu biedrības goda biedrs. Vēl 1844. gadā, īsi pirms aiziešanas aizsaulē, Merķelis ar gandarījumu raksta: “Latviešu un igauņu tautā jau pamodināta garīgās dzīvības dzirkstelīte, kas drīz pārvērtīsies liesmā.”

Merķelis bija 100 gadus latviešu tautai aizliegts autors. Tomēr viņu saklausīja. Jau Kauguru dumpja laikā 1802. gadā. Jau XIX gs. pirmajā ceturksnī, kad latvietis Jānis Pulāns saviem vārdiem mēģināja pārstāstīt Merķeļa darbu “Latvieši” un “Vidzemes senatne” saturu. Tā bija it kā atbilde uz kādreizējo Merķeļa retorisko jautājumu: “Bet kāpēc latviešu valodā vēl nav latviešu vēstures?”

Šis kaut kur Ziemeļvidzemē ar neveiklu roku pārrakstītais sacerējums “Stāsts tās latviešu tautas” ir antifeodālas literatūras paraugs. Aizliegts, pretvalstisks darbs, par kuru arī cara laikos varēja nokļūt pie baltajiem lāčiem. Katorgā, turpat kur kaugurieši. Tas nav tikai Merķeļa darbu burtisks pārstāsts. Te cildinātas tautasdziesmas, senās svētku ieražas, pieminēts zemgaļu virsaitis Viestarts. Te ir prasība atcelt dzimtbūšanu, nododot zemi zemniekiem. “Bet tomēr viena diena nāks, kurā šie vergi no tā vergu nama brīvi tiks, viena alga, vai šā, vai tā,” raksta J. Pulāns.

Merķeli, tātad, piemin jau pirms slaveno jaunlatviešu uznākšanas uz vēstures skatuves. Dundagā zēna gados Merķeļa darbus vācu valodā lasa Ernests un Krišjānis Dinsbergi. Ernests Dinsbergs mēģina pat tulkot “Vanemu Imantu”, bet “tas velti uz drukāšanu gaidīja”.

Par Merķeli E. Dinsbergs raksta vēlāk savā grāmatā “Etnogrāfija” (1876). Merķeļa ietekme izjūtama K. Dinsberga grāmatā “Baltiešu senatnes vēsture” (1882). Par Merķeli rakstījis pat piesardzīgais Ansis Leitāns. Merķeļa idejas ietekmējušas Valmiermuižas rakstveža Pētera Krūmberga rokrakstā palikušo dzejojumu “Latvieši priekš un iekš septiņsimt gadiem”, tāpat Jāņa Austriņa antifeodālos pamfletus: “Latviešu tautas gājums sevišķi Vidzemē” un “Latviešu Jāņu dienas dziesma 1863”.

Jau strādājot par skolotāju Dundagā (1844–1850), ar Merķeļa darbiem nāk saskarē Frīdrihs Mālbergs. Viņš arī pirmais ap 1850./1851. gadu saraksta latviski Merķeļa biogrāfiju “Dr. G. Merķeļa mūža strauts”, kas palikusi rokrakstā un atrodama joprojām Misiņa bibliotēkā. Juris Alunāns to gan iesniedzis Tērbatas cenzūrai, bet aizliegums motivēts vārdiem: “Nav pieļaujams raksts tautai, ja rakstā aplūkota personība, kas cīnījusies un cietusi par zemāko tautas šķiru atbrīvošanu no augstāko apspriešanas.”

Šis darbs nav ievietots arī vēlākajos F. Mālberga rakstos un ar komentāru iespiests tikai 1934. gadā mēnešrakstā “Burtnieks”. Senlaicīga un neveikla vēl ir valoda, kādā raksta F. Mālbergs, bet autora attieksme nepārprotama:

“Mūsu rīmētāji ir peršās dažam goda kroņus pasnieguši, kas mums ne pusi tik daudz laba darījuši, kā šis goda tēvs /../ No bērna kājām līdz pat sirmam vecumam nav nekas viņam tā sirdī dedzis, kā mūsu tautas laime un labklāšana.” Viņš aicina lasīt Merķeļa “Latviešus”: “Šo grāmatu viņš tik spēcīgi un bēdīgi sarakstījis, ka tas pat akmeņu sirdij iekšā ķēries. Tanī grāmatā Merķelis varenā spēkā ņēmies augstos un mācītos lasītājus ar bēdīgu un salauztu sirdi nabagu ļaužu apsūnojušās būdiņās novest, tur tiem viņu nabadzību un trūkumu, viņu bēdas un nopūtas, viņu vaimanas un asaras, viņu tumsību un postu gaiši jo gaiši vaļā atklādams.” Tad, it kā pats sabijies par savu atklātību, F. Mālbergs par grāmatu “Latvieši” piemetina: “Tanī liela patiesība iekšā, bet ko nav vaļas še pieminēt.”

F. Mālbergs cildina un aicina lasīt arī citus Merķeļa darbus, sevišķi tos par Latvijas senvēsturi, kā “Vanems Imanta”: “Nekādas grieķu un riemeru mīklas, dievekļu pasakas nav jaukākas lasīt kā tā patiesība šinī grāmatā.” Mēģinādams dot latviešiem priekšstatu par Merķeļa literāro mantojumu kopumā, F. Mālbergs saka: “Ja visus viņa rakstus vienā grāmatā saliktu, tā būtu daudz lielāka nekā četras pilnīgas Bībeles.”

“Vanemu Imantu” mēģinājis izdot pirmais latviešu tautības grāmatu iespiedējs Rīgā Kārlis Stālbergs. Fragmentāri šo darbu tulkojis arī Krišjānis Barons, vēlāk E. Birznieks–Upītis. Šī Merķeļa darba vācu teksts publicēts Krišjāņa Valdemāra 1871. gadā Maskavā vāciski izdotajā grāmatā “Tēvuzemes un vispārderīgais”. Teika par Vanemu Imantu vairākkārt pārstāstīta XIX gs. otrās puses latviešu kalendāros un periodikā. Kā operas tekstu sadarbībā ar Jurjānu Andreju “Vanemu Imantu” bija iecerējis gan Ādolfs Alunāns, gan Stērstu Andrejs.

Merķeļa uzskati ietekmējuši jaunlatviešu vēsturiskās un literārās koncepcijas. Kā pats enerģiskākais Merķeļa gaismā cēlējs jāmin K. Valdemārs. Viņš dēvē Merķeli par klinti trakojošā jūrā; arī pats tāds bieži juties naidīgu spēku ielenkumā. Savu attieksmi vispilnīgāk K. Valdemārs pauž grāmatā “Baltijas, īpaši Vidzemes zemnieku stāvoklis” (1862), kas iznāk vienā gadā ar “Pēterburgas Avīzēm”:

“Viņa vārds un darbība liekas pilnīgi aizmirsti, ja paraugāmies Baltijas pēdējo 30 gadu literatūrā; bet visnožēlojamāko skribentu nevien godam piemin, bet pat apber visādiem slavinājumiem, ja tikai viņš pacēlis savu ieroci pret neaizsargātajiem nevāciem.”

Merķelis Valdemāram šķiet meteoram līdzīga parādība literātiem diezgan nabagajā Vidzemē. Indīgi apmelojumi un nikna vajāšana, protams, sagaida katru, kas cīnās par sabiedrības labklājību.

Merķeli augstu vērtējis Andrejs Spāģis savā vāciski izdotajā grāmatā “Brīvās zemnieku kārtas stāvoklis Kurzemē” (1860). Merķelis ietekmējis Jura Caunīša, Kaspara Biezbārža, Friča Brīvzemnieka, Ata Kronvalda un vēl citu jaunlatviešu uzskatus. Jauno Ausekli Valkas skolotāju seminārā brīdina no Merķeļa darbu lasīšanas, bet aizliegti augļi ir, protams, divkārši saldi. Merķeļa ietekme jūtama “Beverīnas dziedonī”, un Auseklim ir pat vairāki dzejoļi tieši Merķeļa piemiņai. “Pie svētās upes Daugavas / tu tautu sargāt nāci; // Ar patiesības zobeniem / tu skauģiem galvas šķēli,” raksta ar patosu Auseklis. Viņš lielā mērā ir Merķeļa gara bērns. Un Ausekļa atgādinājums, ka Merķelis nebūt nesnauž kapā, būtu jāatceras arī mums. Dzejoli par Imantu, kas nevaid miris, toties, raksta Andrejs Pumpurs un Merķeļa atbalss izjūtama arī “Lāčplēsī”.

Īpašu saviļņojumu latviešu sabiedrībā rada jau pieminētā Merķeļa pieminekļa atklāšana 1869. gadā Katlakalnā. Tā ir neredzēta tautas pulcēšanās, ko skatot, iesilst pat citādi atturīgais Kaudzītes Matīss, kas apgalvo savā dzejolī: “Vēl Merķels latvjos strādā dzīvs!” Kaut nu tā, Matīs, būtu!

Rihards Tomsons, Merķeļa pieminekļa celšanas rosinātājs Rīgas Latviešu biedrībā, publicē “Baltijas Vēstnesī” plašāku Merķeļa biogrāfiju, kur sauc viņu par apgaismotāju un brīvības cīnītāju, “kas nekaroja mantas un goda dēļ, bet priekš apspiestiem un tumsībā gremdētiem vārguļiem dēļ brīvības un gaismas”.

“Vanema Imantas” ietekmē lugu “Mūsu senči” sarakstījis Ādolfs Alunāns. Jau Zaļeniekos jaunās Aspazijas rokās nonāk Merķeļa darbi, kas rosina viņas pirmo lugu “Atriebēja” (1888). Merķeļa ietekme izjūtama vairākās Raiņa drāmās, un pie daudzcēlienu traģēdijas “Imants” viņš strādājis vairāk nekā 40 gadus, no pat ģimnāzijas laikiem. Imants kā Lāčplēša gaitas turpinātājs, kā latviešu nacionālās valsts aizstāvis.

Dzejoļus Merķelim veltījuši dažādu paaudžu un dažāda talanta dzejnieki. Te pat grūti ko salīdzināt: Kaudzītes Matīss, Auseklis, Lapas Mārtiņš, Frīdenbergs–Mieriņš, Jēkabs Janševskis, Antons Austriņš, Andrejs Kurcijs, Ojārs Vācietis, Jānis Peters un vēl citi. Arī rakstījuši par Merķeli daudzi, turpat jau 200 gadus. Svarīga te šķiet nepārtrauktība Merķeļa tradīcijā. Tie, kas vēl saklausa Merķeli, nav latviešu tautai atlūzis zars. Nobeigsim ar Jāņa Petera rindām no dzejoļa “Trīs minūtes pie Garlība Merķeļa”: “Caur tavu sirdi mana sirds pēc sirdsapziņas iet / Bet man ir bail, ka ceļā tā kā saule nenoriet.”

Par pieminēto un vēl daudzko citu līdz 24. oktobrim Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas telpās Rūpniecības ielā 10 nu ir skatāma plaša izstāde “Garlībs Merķelis Latvijā un Eiropā”. Šodien, 18.septembra vakarā, te tiek šī izstāde atklāta.