ATGĀDNES, ATCERES

Latvijas smagie soļi uz pasauli

Pirms 75 gadiem Latvija

tiek uzņemta Tautu Savienībā

Šoreiz tas būs svētdien, 22. septembrī, kad apritēs 75 gadi, kopš Latvija kā pilntiesīga dalībvalsts tika uzņemta savulaik nozīmīgākajā starptautiskajā organizācijā — Tautu Savienībā (TS) jeb, kā dažkārt rakstīts, Nāciju Līgā, tagadējās ANO priekštecē. 1921. gadā tas bija īpaši būtisks suverēnās Latvijas valsts de iure atzīšanas apliecinājums. Formāli Latvijas Republika bija Tautu Savienības locekle līdz tās pēdējai pašlikvidācijas sēdei 1946. gada 18. aprīlī, jo nekad Latvija nav izstājusies no tās vai izslēgta. Lai gan pēc 1940. gada okupācijas Latvijas agrāk rosīgā līdzdalība šajā organizācijā praktiski bija pārtraukta, Latvijas valsts prestiža celšanai svarīgi bija tas, ka no 1936. gada līdz 1939. gadam tā bija Tautu Savienības Padomes (nozīmīguma ziņā līdzīga pašreizējai ANO Drošības padomei) locekle. Turklāt 1938. gada maijā ārlietu ministrs Vilhelms Munters vadīja Tautu Savienības Padomes 101. sesiju.

Latvija sevišķi lielas cerības lika uz TS Satversmes 10. un 16. pantu, kas paredzēja politiskās neatkarības un teritoriālās neaizskaramības kopīgas garantijas visām TS loceklēm un arī TS locekļu sankcijas pret agresoru. Diemžēl cerības tā arī nepiepildījās, un Latvijas valstij liktenīgajā laikā tā, tāpat kā Igaunija un Lietuva, palika vientuļa un neaizsargāta.

Latvijas delegāciju Tautu Savienībā 1921. gada rudenī, kad to uzņēma šajā pasaules valstu saimē, vadīja Voldemārs Salnais (1886–1948) — LR ārlietu viceministrs no 1921. līdz 1923. gadam un ārlietu ministrs 1933.-1934. gadā. Bet pirmais Latvijas pastāvīgais pārstāvis Tautu Savienības mītnē Ženēvā (Šveicē) bija Kārlis Ducmanis (1881–1943) — no 1925. līdz 1929. gadam. 1930. gadā viņu nomainīja Jūlijs Feldmanis (1889–1953), kas šo posteni faktiski ieņēma līdz 1946. gada 18. aprīlim — TS pastāvēšanas pēdējai dienai.

Kādos apstākļos un kādus sarežģījumus pārvarot Latvija iestājās Tautu Savienībā — par to “LV” lasītāji var uzzināt, izlasot tā laika notikumu tiešā aculiecinieka un līdzdalībnieka Voldemāra Salnā rakstu, kas savulaik ievietots zinātniskas ievirzes žurnālā “Izida”, kura vienīgie divi numuri iznāca 1928. un 1929. gadā. Rakstu pārpublicējam, nemainot toreizējo ortogrāfiju.

“LV”

Voldemārs Salnais:

Septembrī 1920.gadā Satversmes sapulce vienbalsīgi, bez politisku partiju izšķirības, pieņēma sekošu lēmumu:

“Latvija, kuŗa ar lieliem upuŗiem iekaŗojusi savu brīvību un neatkarību, izsaka vēlēšanos kopā ar citām valstīm strādāt pie pasaules miera nodibināšanas un valstu un tautu attiecību izveidošanas uz taisnības un tiesību pamatiem.

Tamdēļ Satversmes Sapulce uzdod valdībai gādāt, lai Latviju uzņemtu kā pilntiesīgu locekli Tautu Ligā.”

1920.gada septembrī, kad Satversmes Sapulce pieņēma šo lēmumu, miers bija noslēgts ar visiem. Robežu jautājumu nokārtošana ar tuvākiem kaimiņiem — Igauniju un Lietavu — ievadīta tiesiskos rāmjos, bet ar Krieviju izšķirta ar šā paša gada augusta miera līgumu. Atlikās, tā tad, ietilpināt jauno republiku Eiropas “konstitūcijas” gultnē, tai starptautisko pienākumu un tiesību sistēmā, kāda bij radusies pēc Versāļas miera līguma, lai tad mierīgā attīstības ceļā un nenogurstošā darbā tālāk veidotu valsts saimniecisko, politisko un kulturēlo dzīvi.

Šī apziņa izpaudās augšā pievestā Satversmes Sapulces vienbalsīgā lēmumā kā visas nacijas nelokāma griba.

Un valdība tūdaļ arī stājās pie darba, lai sagatavotu apstākļus šā lēmuma realizēšanai. Attiecīgā garā instruēja mūsu ārzemju pārstāvniecības un ievadīja sarunas ar kaimiņu valstīm — Igauniju un Lietavu, kuŗas arī vēl nebij Tautu Savienības locekles, — par kopēju uzstāšanos un saskaņotu taktiku Satversmes Sapulces uzdotā uzdevuma atrisināšanai.

Mūsu pārstāvji ārzemēs, it sevišķi sūtnis G.Bissenieks Londonā, O.Grosvalds Parizē un Dr. Valters Romā attīstīja maksimumu enerģijas attiecīgu valstu sabiedriskās domas noskaņošanai un politiķu pareizā informēšanā.

Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, saskaņā ar beidzamās statutiem, varēja notikt tikai pilnsapulcē, kuŗa 1920.gadā notika decembrī.

Bet jau iepriekšējās sarunās ar Anglijas un Francijas valsts vīriem noskaidrojās, ka mērķa sasniegšanā būs jāpārvar diezgan ievērojami šķēršļi un jātiek galā ar daudzām nopietnām gŗūtībām.

Sabiedrotās lielvalstis tai laikā vēl nebūt nebij pašas lielā skaidrībā par “austrumu problēmiem”. Daudzi ļoti iespaidīgi politiķi lika vēl lielas cerības uz tā saucamo baltgvardu kustību Krievijā un uz vienotās Krievijas atjaunošanas iespēju vismaz pa daļai tās agrākos apmēros. It sevišķi Vrangeļa darbība Dienvidus Krievijā uzturēja dažās sabiedroto politiķu aprindās cerības par drīzu lielinieku gāšanu un tāda režima atjaunošanas varbūtību, kuŗš būtu gatavs pildīt caristiskās Krievijas saistības pret ārvalstīm. Šis apstāklis spēlēja ļoti ievērojamu lomu un pamudināja daudzus būt uzmanīgiem pret katru soli, kuŗš vēlāk varētu krist svarā pie attiecību kārtošanas ar iedomāto lielinieku vietā radušos restavrētas Krievijas valdību. It sevišķi tas sakāms par Franciju, kā vislielāko bijušās Krievijas kreditoru.

Cik patīkami tālab arī Francijas un Anglijas politiķiem nebij redzēt jaunas valstis kā barjēru pret lielniecisma briesmām, daudzi no tiem tomēr bij noskaņoti uzlūkot jaunradušos apstākļus pie Baltijas jūŗas tikai kā pagaidu stāvokli, kuŗam atkal vajadzēja grozīties, tiklīdz Krievijā nāktu cita kārtība.

Šai virzienā nenogurstoši strādāja Parizē un Londonā arī krievu vecā režima emigranti un vienā otrā vietā arī panslaviski noskaņotu valstu valdības, kā piemēram — Dienvidslāvija.

Ir tāpēc gluži dabīgi, ka sabiedrotās lielvalstīs 1920.gadā vēl pastāvēja diezgan stipras strāvas, kuŗas bij ja nu ne naidīgas, tad vismaz ļoti atturīgas attiecībā uz Baltijas valstu atzīšanu par pilntiesīgām blakus vecām un tām, kuŗas radītas ar Versaļas miera līgumu.

Stāvokli, kāds bij attiecībā pret mums vēl 1920.gada novembrī Parizē, labi raksturo Grosvalds savā ziņojumā mūsu Ārlietu ministrijai. Viņš raksta: “Francijā pastāv divas strāvas šai jautājumā (Latvijas uzņemšana Tautu Savienībā — V.S.) — viena, kas pastāv galvenām kārtām no profesoriem un inteliģences darbiniekiem, mums ir pavisam labvēlīga. Milānes kongresā, kur sapulcējas “Societe pour la Ligue des Nations” priekšstāvji, šī grupa taisni spēlēja lielu lomu (prof. Appel, prof. Aulard u.c.).

Otra strāva mums nav labvēlīga, kaut arī nav taisni naidīga. Tie ir konservatīvie politiķi un vadošās “Quai d' Orsay” aprindas, no kuŗām Francijas delegāti Žeņevā saņems instrukcijas.”

Apmēram tādas pat noskaņas ir vērojamas arī Anglijā. No tā laika G.Bissenieka ziņojumiem Ārlietu ministrijai ir redzams, ka arī dažs labs angļu ievērojams politiķis ir noskaņots pavisam skeptiski attiecībā uz Baltijas valstu nākotni. Tomēr jāatzīst, ka te, kā saimnieciskā ziņā mazāk ieinteresētā valstī par vienotu Krieviju, mums nelabvēlīgais novirziens neizpaužas tik spilgti un noteikti kā Francijā.

Pie šāda objektīva stāvokļa mūsu delegācijas uzdevums Žeņevā 1920.gada decembrī nevarēja būt no vieglajiem. Un Leons Buržuā, kuŗš no franču delegācijas šai Tautu Savienības pilnsapulcē ir bijis vienīgais mūsu īstais draugs, ir brīdinājis jau pirms asamblējas par paredzamā grūtībām. Kādā sarunā ar mūsu sūtni viņš ir griezis beidzamā uzmanību uz vairākiem noteikumiem, kuŗu izpildīšanu varētu prasīt no Latvijas pirms tās uzņemšanas. “Pirmkārt, vai robežas definitīvi un nepārprotami noteiktas, vai valsts iekārta stabila, vai ekonomiskais stāvoklis diezgan nodrošināts. Otrkārt — Buržua aizrādījis, ka “ar uzņemšanu Tautu Savienībā savienota de jure atzīšana. Ja tāda atzīšana vēl nav iespējama, tad arī uzņemšana Tautu Ligā par pilntiesīgu locekli nav viegli izdarama.”

Protams, ka 1920.gadā mēs vēl nekādā ziņā nevarējām atbildēt uz visiem augšā minētiem prasījumiem tā, lai atbildes apmierinātu visus mūsu likteņa lēmējus. Mieru gan Latvija bij noslēgusi ar tām valstīm, ar kuŗām kaŗoja, bet vispārējais starptautiskais stāvoklis pie Baltijas jūŗas bij tomēr diezgan tālu no stabila. To rādīja Šeļigovska sacelšanās Viļņas dēļ un tās attiecības, kādas bij radušās sakarā ar to starp Poliju un Lietavu. Arī mūsu pašu robežu lietas nebūt vēl nebij izšķirtas “definitīvi un nepārprotami”, kā to vēlējās Francija. Pie viņu nospraušanas dabā vēl nekur nestrādāja, arī šķīrējtiesnešu lēmumi bija atstājuši dažu labu tādu jautājumu, par kuŗu varēja pastāvēt un pastāvēja vislielākās domu starpības pie ieinteresētām pusēm. De jure mēs arī bijām atzīti tikai no Padomju Krievijas, kuŗu pašu Tautu Savienības aprindas uzlūkoja ne kā pilntiesīgu valsti un apšaubīja vispārīgi viņas pastāvēšanas tiesības toreizējā veidā. Tā tad, tiklab tīri formālas dabas iemeslu, kā arī argumentētu pēc būtības pret mūsu pielaišanu Tautu Ligā bij toreiz vēl ļoti daudz, ja vien tik kāda valsts bij ieinteresēta un gribēja tos izmantot. Un tādas bij. Nelaiķis Meierovics savā 1920.g. 29.novembŗa vēstulē raksta, ka no lielvalstim pret mūsu uzņemšanu uzstājoties Francija un Amērikas savienotās valstis. Anglija un Itālija esot labvēlīgi noskaņotas. Francijas viedoklis ir bijis noteicošais, un Anglija savu labvēlību nebūt nav aktīvi izlietojusi mums vēlamā virzienā. Kāpēc? Uz šo jautājumu Meierovics dod atbildi savā 1920.g. 4.decembŗa ziņojumā Ārlietu ministrijai. Viņš raksta: “Mūsu uzņemšanas lietā Francijas uzskats ir dominējošs. Anglija, tāpat kā Itālija, dažādu iemeslu dēļ atsakās ņemt iniciatīvu savās rokās. Minēšu tikai dažus no šiem iemesliem: Mēs neesam varējuši līdz šim Angliju tik lielā mērā ieinteresēt, lai mūsu dēļ tā radītu vienu nesaprašanos vairāk ar Franciju.

2. “Mēs vēl ne no vienas valsts, izņemot Padomju Krieviju, neesam atzīti de jure, un šis aptāklis ir liels ierocis Francijas rokās, sevišķi attiecībā uz tām viņai draudzīgām mazām valstīm, kuŗas reflektē uz proporcionālo Krievijas parādu daļas atmaksu, resp. šo lietu saista ar de jure atzīšanu.”

3. “Polijas — Lietavas konflikts un 4) mūsu jaunā valsts ar savu likumdošanu nav paguvusi iedvest noteiktu pārliecību, vai pasaulei ir darīšana ar demokrātisku valsti.”

Kā galvenais motivs pret mūsu uzņemšanu oficiāli ir palicis tīri formālas dabas — tas, ka nebijām atzīti vēl de jure. Šā jautājuma juridisku noskaidrošanu T.S. bij uzdevusi pat speciālistiem. Domas tomēr bij dalījušās starp Itālijas ekspertu Aschilotti un holandieti Hameli. Pirmais ir bijis uzskatos, ka zināmas valsts atzīšana var būt tikai viena un ka pusatzīšana — de facto — juridiski nepastāv. Otrais, turpretim, ir bijis citādās domās. Hamels izsacījis, ka “politiski apstākļi bieži varot prasīt, ka valstis līdz zināmam laikam, resp. zināmu notikumu piepildīšanās, varot būt arī nepilnīgi atzītas un tāpēc šādu valstu uzņemšana Tautu Savienībā jāsaskaņojot ar viņu atzīšanas veidu.” Šis uzskats ir ņēmis T.S. virsroku un tamlīdz Latvijas, kā arī Igaunijas un Lietavas uzņemšana toreiz varējusi notikt trijādā veidā: 1) ir varēts uzņemt viņas bez Tautu Savienības pakta 10-tā panta attiecināšanas uz tām, 2) uzņemt tās bez balss tiesībām un 3) uzņemt tikai pagaidām.

Citiem vārdiem — 1920.gada decembrī mēs varējām ieiet Tautu Savienībā ne kā viņas pilntiesīgi pilsoņi, bet tikai uz sevišķiem noteikumiem, ar kuŗiem mums būtu ņemtas daudzas tiesības, kādas bauda pilntiesīgi Tautu Ligas locekļi. Šāds pabērņa stāvoklis, protams, nevarēja būt pieņemams nevienai no jaunajām valstīm.

Bet par neierobežotu un bez noteikumu mūsu uzņemšanu attiecīgā komisijā ir balsojušas tikai nedaudzas valstis un daži atsevišķi delegāti. No valstīm par ir balsojusi Itālija, Kolumbija, Persija un Panāma; no atsevišķiem delegātiem lords Roberts Sesils un Nanzens. Pret balsojušas Anglija, Francija, Šveice, Zviedrija, Beļģija un Venecuēla.

Tādējādi, neskatoties uz visām pūlēm, pirmais mēģinājums ievest Latviju Tautu Savienībā izbeidzās ar neveiksmi.

Otrs šāds mēģinājums notika 1921.gada septembrī. Tagad jau vispārējie apstākļi bij daudz labvēlīgāki priekš mums, nekā gadu iepriekš. Visupirms jau stipri skaidrs bij gaiss sakarā ar Krievijas izredzēm. Vrangeļa un arī citu tā saucamo baltgvardu kustība par vienotu un nedalītu Krieviju bij pilnīgi sabrukušas; tamlīdz tagad visiem bij skaidrs, ka uz padomju varas gāšanu tuvākā nākotnē nav ko cerēt. Eiropas valsts vīriem atlikās apmierināties ar faktu, ka padomju vara pastāv un rūpēties par starptautiskām drošībām pret lielniecisma iespaidu uz V. Eiropu. Tādas lielā mērā varēja sagaidīt no jaunajām valstīm, ja tām dota iespēja mierīgi attīstīties un nostiprināties.

No otras puses, jaunās Baltijas republikas tagad arī pašas varēja uzrādīt daudz ievērojamākus sasniegumus nekā 1920.gada decembrī. Visas trīs — Igaunija, Latvija un Lietava — jau daudz ko bij veikušas pie robežu nospraušanas darbiem dabā. Latvijā agrārreforma sekmīgi virzījās uz priekšu, bij ienesusi manāmu nomierināšanos sociālās attiecībās un mēs varējām uzrādīt arī diezgan taustāmus saimnieciskus panākumus itin visās ekonomiskās dzīves nozarēs. Tīri tiesiskas dabas iebildumi, kādi pastāvēja 1920.gadā pret mums, tagad atkrita. Latvija bij jau atzīta ne tikai de facto, bet arī de jure no trīsdesmit divām valstīm, to starpā arī no visām Eiropas lielvalstīm.

Tādējādi uz 1921.gada Tautu Savienības pilnsapulci Latvijas valdības delegācija brauca diezgan rožainām cerībām.

Delegācijas sastāvs bij: priekšsēdētājs — ārlietu ministra biedrs V.Salnais, delegācijas locekļi — sūtnis Parizē O.Grosvalds, sūtnis Romā Dr. M.Valters un sekretārs — tagadējais sūtnis Romā P.Sēja.

Kā gaiss pavisam citāds nekā gadu iepriekš — to juta jau tūdaļ Žeņevā, ieejot Tautu Savienības sekretariātā un reformācijas zālē. Jaunuzņemamo valstu delegācijām bij sevišķi rezervētas vietas. Tāpat sekretariāts izrādīja vislielāko laipnību un pretīmnākšanu.

Privātās informācijas apspriedēs ar lielvalstu — Anglijas, Francijas, Itālijas un Japānas — delegātiem bij redzams, ka noteiktas un bīstamas opozicijas pret mūsu uzņemšanu vairs nepastāv. Taisni otrādi, Itālija, kuŗa bij uzstājusies mums labvēlīgi jau 1920.gadā, arī tagad atrada par nepieciešamu mūsu uzņemšanu veicināt. Bet arī Francija tagad solīja neliegt savu atbalstu. Tas pats sakāms par Angliju. Mazās valstis savā milzīgā vairumā bij par mūsu uzņemšanu, un daudzām viņu delegācijām, kā Zviedrijas, Dānijas, Somijas u.c., bij jau līdz savu valdību lēmumi šai garā. Vienīgi Dienvidslāvijas un Čekoslovāķijas stāvoklis bij neskaidrs. Benešs gan izteicās, ka viņš personīgi esot tanīs domās, ka jaunās valstis jāuzņem, bet ka aiz Čekoslovāķijas dažiem iekšējiem apstākļiem diezin vai varēšot tā balsot asamblejā. Kas attiecas, turpretim, uz Dienvidslāviju, tad viņa ar savu delegātu Spalaikoviču, bijušo Serbijas sūtni Petrogradā, attīstīja pat zināmu aktivitāti pret mums. Sakarā ar Albānijas jautājumu Spalaikovičs atrada par iespējamu brīdināt Tautu Savienību būt uzmanīgai pie jaunu un mazu valstu uzņemšanas vispārīgi. Personīgās sarunās noskaidrojās, ka Dienvislāvija joprojām jūtot vislielāko simpātiju pret Krieviju kā savu agrāko aizbildni un draugu un slāvu tautu apvienotāju. Tālab — tā mums paskaidroja — Dienvidslāvija nekad nedarīšot ko nebūt tādu, ko kādreiz varētu iztulkot kā Krievijas nodošanu.

Zināms pārpratums radās arī ar Poliju sakarā ar kādu mūsu Ārlietu ministra interviju, kuŗu bij daži ārzemju laikraksti nepareizi un tendenciozi atreferējuši. Bet pēc jautājuma noskaidrošanas šie uz laiku savilkušies mākoņi izklaidējās.

Neraugoties uz vispārīgi labvēlīgu priekš mums noskaņu, tomēr arī tagad vēl bija nomanāmas pie daudziem delegātiem bažas par Latvijas starptautisko drošību. Bij izmanāmas zināmas bailes par to, vai tikai ar Baltijas valstu uzņemšanu Tautu Savienība neuzkŗauj sev pienākumus, kuŗu pildīšana var izrādīties jau tuvākā nākotnē par diezgan gŗūtu uzdevumu. Tā sestās komisijas apakškomisijas referents jaunu valstu uzņemšanas jautājumos un mūsu patiess draugs, Francijas senators Reynals izsacījās, ka viss esot labākā kārtībā, bet tomēr paliekot vēl atklāts jautājums par pakta desmitā panta piemērošanu. To pašu nācās dzirdēt arī no lorda Roberta Sesila un daudziem citiem.

Šās šaubas un nenoteiktība taisni attiecībā uz Baltijas valstim radīja un uzturēja ne tikai vien tas, ka visas šīs valstis ir tuvu tādai agresīvai valstij kā padomju Krievija. Šo virzienu iespaidoja arī asās un naidīgās attiecības, kādas turpināja pastāvēt starp Poliju un Lietavu Viļņas dēļ. Un kā par spīti Polijas — Lietavas konflikts 1921.gadā Tautu Savienības darbībā blakus Albānijas lietām ieņēma ļoti svarīgu vietu. Šai asamblejai nācās noklausīties un iztirzāt Himansa projektu. Neiecietība un takta trūkums, kas tiku tikām parādījās no vienas un otras puses, iztirzājot Viļņas problēmu, bij, tā sakot, dzīvs brīdinājums attiecībā uz nākotni. Tai pašā laikā pie daudziem iespaidīgiem Žeņevā atrodošamies politiķiem bij izmanāma tieksme kā nebūt saistīt Latvijas un Igaunijas uzņemšanu ar Lietavas.

Taču pēc tam, kad pie pašām lielvalstīm arvienu vairāk izveidojās uzskats, ka pakta desmitam pantam ir galvenām kārtām morāliska nozīme, jautājums par viņa eventuēlu piemērošanu zaudēja savu nozīmi.

Palika vēl mazākuma tautību, minoritātu lietas. Šai jautājumā Tautu Savienības asambleja bij pieņēmusi 1920.gada 15.decembrī sekošu lēmumu:

“Gadījumā ja uzņemtu Tautu Savienībā Albāniju, Baltijas un Kaukāza valstis, tad asambleja prasa, lai viņas spertu nepieciešamus soļus minoritātu lūgumu principu piemērošanai un ka tās nokārto ar padomi nepieciešamos detaļus šo principu reālizēšanai.”

Pamatojoties uz šo lēmumu, 1921.gada asamblejas VI komisija prasīja caur jaunu valstu uzņemšanas lietu apakškomisiju arī no Latvijas formēlas saistības rezolūcijā paredzētā garā.

Pēc tam, kad mūsu delegācija bij sīki jo sīki pārbaudījusi dažādu minoritātu līgumus, apsveŗot viņu principu piemērošanas varbūtēju ietekmi mūsu konkretos apstākļos, valdības vārdā tika dots sekošs solījums:

“Latvijas valdība paziņo, ka viņa pievienojas rekomendācijai, kuŗa pieņemta 15-tā decembŗa 1920.gada Tautu Savienības asamblejā un piekrīt vest sarunas ar Tautu Savienības padomi, lai noteiktu apjomus un metodes attiecībā uz Latvijas pienākumu dzīvē izvešanu minoritātu nodrošināšanā.”

Pēc šīs saistības parakstīšanas, attiecīga apkškomisija, kuŗa sastāvēja no Spānijas delegāta Gimeno kā priekšsēdētāja un locekļiem no Beļģijas — Poullet, Dānijas — Munch, Rumānijas — Joneseo, Anglijas — Fišers, Itālijas — Imperiali, Francijas Reynald un Holandes — Svinderson, —ar vienbalsīgu lēmumu ieteica Latvijas uzņemšanu. Ar šādu ziņojumu nāca 15-tā septembrī VI komisijā apakškomisijas referents Reynald. Viņam sekoja ar siltiem atzinības vārdiem Latvijai no Anglijas Fišers, Francijas — Reynald, Zviedrijas — Brantings, Itālijas — Imperiali, Polijas–Askenaze u.c. Pēc tam komisijas lēmums bij vienbalsīgs, atturoties Dienvidslāvijai un Čekoslovāķijai,— ieteikt asamblejai uzņemt Latviju Tautu Savienībā. Un 22.septembrī asambleja ar 38 balsīm, desmit valstīm sēdē nepiedaloties, Latviju uzņēma kultūras tautu saimē. — Jāatzīmē, ka no desmit valstim, kuŗas balsošanā nepiedalījās, Argentina, Gvatemala, Honduras, Peru un Salvador nemaz nebij toreiz Žeņevā reprezentētas, bet no pārējām piecām Luksemburga un Rumānija bij iztrūkušas tikai caur gadījumu. Kas attiecas uz beidzamām trim valstīm, tad no viņām vienīgi Čekoslovāķija un Dienvidslāvija nebij ieradušās uz šo sēdi tāpēc, ka nebij varējušas balsot par mūsu uzņemšanu. Polija, turpretim, kuŗa arī nebij klāt šai sēdē, nebij ieradusies, kā to vēlāk noskaidroja Askenaze personīgās sarunās un arī oficiālā vēstulē mūsu delegācijas priekšsēdētājam, — tāpēc ka šai pašā sēdē bez mūsu un Igaunijas uzņemšanas bij paredzams arī Lietavas uzņemšanas jautājums. Tādējādi pēc diezgan lielu gŗūtību un dažādu šķēršļu pārvarēšanas Latvija kopš 1921.gada 22.septembŗa, tā tad veselus septiņus gadus, ir Tautu Savienības locekle. Šai laikā viņa ir ņēmusi dzīvāko dalību visos Tautu Savienības darbos un ar vislielāko uzmanību un skaidrāko sirdsapziņu pildījusi visus tos pienākumus, kādus uzņēmās pirms septiņiem gadiem un kādi vēlāk radās. Viņa ir pievienojusies starptautiskai šķīrējtiesai, galīgi nokārtojusi ar Padomi savu solījumu par minoritātu aizsardzību un piekopusi politiku, kuŗa saskan ar minoritātu dažādu starptautisku līgumu principu burtu un garu. To daudzkārt ir apliecinājuši paši mūsu mazākuma tautību priekšstāvji svarīgās starptautiskās konferencēs, kā, piem., 1924.gadā žīdu deputāts Nuroks starptautiskā parlamentāriešu konferencē Bernē un 1928.gadā vācu deputāts Šīmans Tautu Savienības veicināšanas biedrību starptautiskā kongresā Haagā. Arī Tautu Savienības Starptautiskās Darba Organizācijas lēmumus, ieteikumus un konvencijas Latvija ir gandrīz visus pieņēmusi, apstiprinājusi un arī izdevusi attiecīgus svarīgus sociālus likumus, kuŗi piemēro šās obligācijas Latvijas konkretiem apstākļiem.

Bet vai esam arī guvuši to, ko mūsu tauta sagaidīja no Tautu Savienības? Vai Latvijas cerības attiecībā uz valsts drošības un bruņošanās ierobežošanas jautājumiem piepildītas? Laikam gan nē! Par to spilgtākas liecības ir divu mūsu pavisam dažādu valdību ārlietu ministru runas pagājušā un šā gada asamblejās. Abas viņas, tikai dažādās formās un dažādos temperamentos, izteica vienu un to pašu domu. Latvija līdz ar citām Baltijas valstīm gaida vēl uz “Austrumu Lokarno”, viņa līdz ar visām pārējām mazām valstīm gaida vēl uz 1924.g. Žeņevas protokolā pauzto principu piepildīšanu. Cerēsim, ka mūsu republikas otrais gadu desmits nesīs mums visu to!

Žurnāls “Zinātņu Vēstnesis Izida”,

nr.2., 1929.