Procesa vidū

Cukurbiešu laika

saldums un rūgtums

Latvijas laukos un cukurfabrikās klāt viskarstākais saldumu laiks.

Neraugoties uz laiku pa laikam “atvēsinošajiem” lietiem, cukurbiešu kravas smagi aizlīgo cukurfabriku virzienā.

Jelgavas fabrika biešu pieņemšanu sāka 16. septembrī, un pirms dažām dienām beidzās pirmais pieņemšanas posms: dienā atveda vairāk nekā 1000 tonnu biešu, šobrīd pieņemts vairāk nekā 1500 tonnu cukurbiešu. Kulminācijai vajadzētu būt no 5. oktobra līdz 10. novembrim — tad fabrika dienā saņems 4000 tonnu saldo sakņu. Novembra beigās — pēdējās biešu kravas.

Jelgavas cukurfabrika pavasarī noslēdza līgumus ar zemniekiem par 174 000 tonnu cukurbiešu piegādi — naudā vairāk nekā 4 milj. latu. Ja pavasarī zemniekiem nebūtu pieejami šie kredīti, tad, kā uzskata Jelgavas cukurfabrikas galvenais agronoms Aivars Kamols, zemnieki cukurbietes diez vai varētu audzēt. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu kredītu apjoms palielinājies divas reizes. Šāda veida palīdzība zemniekiem bijusi jau trešo pavasari, un te paldies sakāms ne tikai mūsu “Agroķīmijai”, bet arī Vācijas, Zviedrijas, Somijas, Nīderlandes un Norvēģijas sēklu un minerālmēslu firmām. Iespējamie kredīti pavasarī ieinteresē daudzus zemniekus audzēt tieši cukurbietes. Jelgavas fabrikas galvenie piegādātāji ir pašu, Jelgavas rajona, zemnieki, daļēji arī Bauskas, Dobeles, Rīgas un Ogres cukurbiešu audzētāji. Tālākās kravas ceļo no Valmieras, Valkas un Cēsu rajoniem. Esot izdevīgāk vest uz Jelgavu, nevis uz Jēkabpili, jo šajā pusē taisnāki un labāki ceļi, — tā apgalvo paši bieši audzētāji.

Aivars Kamols uzskata, ka šogad cukurbiešu kvalitāte ir laba, cukura saturs — saknes vairāk nekā 16%, bet netīrumu tikai 8%. Tas esot importa sēklu un agroķīmijas nopelns. Apmēram 97% audzētāju pavasarī sēj importētās viendīgstu dražētās cukurbiešu sēklas, kas ļauj zemniekam iztikt bez sakņu retināšanas. Un, ja vēl pareizi apstrādā ar herbicīdiem, tad roku darbs ir pilnīgi lieks. Ražība importa sēklām tomēr ir krietni augstāka, tādēļ tās pilnībā izkonkurē vietējās cukurbiešu sēklas, neraugoties, ka tās ir dārgākas.

Vienīgais, kas traucē cukurbiešu pārstrādi, ir reizē ar bietēm atvestās nezāles. Skalojot cukurbietes, nezāles tik ļoti aizsprosto skalošanas kanālus un notekas, ka iznāk piespiedu dīkstāves, līdz kanālus atkal iztīra. Aivars Kamols domā, ka tas ir nepilnīgās sakņu apkopšanas sekas to augšanas laikā. Augsnes apstrādei zemniekam naudas pietika, sēklas dabūja uz kredīta (šogad izņēmuma kārtā PVN samaksāja sēklu tirgotājfirmas), bet lauksaimniecības ķīmijas iegādei (PVN samaksāšanai) naudas vairs nepietika. Tā ir problēma. Neskatoties uz iepriekšējā zemkopības ministra solījumiem, izskatās, ka šī problēma būs arī nākamo un pēcnākamo un arī visus tālākos gadus.

Ārvalstu firmas, kas pavasarī kreditē mūsu zemniekus, uzskata, ka PVN savai valdībai jāmaksā zemniekam pašam. Un viņiem ir taisnība. Teorētiski tā ir jābūt, — stāsta Aivars Kamols. — Kā ir praktiski? Kur lai zemnieks pavasarī, kas ir vistukšākais laiks, ņem naudu? Jā, rudenī — tad jau tos nodokļus dabūs atpakaļ, bet līdz tam rudenim taču tai bietei ir jāizaug! Zemniekam pavasarī tie 18 procenti par sēklu un herbicīdiem ir milzu nauda! Sēklu firmas šogad mums palīdzēja. Pierunājām. Herbicīdu tirgotāji tā nevarēja. Rezultāts ir redzams. Daudzi lauki aizauguši nezālēm, un bietītes knapi īkšķa resnumā. Un arī šeit, fabrikā, mēs mokāmies ar nezāļu kalniem. Tā ir problēma, kas jārisina valsts līmenī. Vai patiešām Latvijai cukurrūpniecība nav vajadzība? Gribi vai ne, tādas domas nāk prātā...

Arī runājot par jaudu noslogošanu, Aivara Kamola pierē ievelkas grumba. Līdz 10. janvārim cukurbietes būs pārstrādātas. Tad vajadzētu pāriet uz jēlcukuru. Naudas nav, un jēlcukura kuģi piestājam ostā pat sapņos neredzēt.

Nav iespēju dabūt kredītu jēlcukura iegādei. Arī konditorejas fabrikas nevarot ar naudu izlīdzēt. Toties licenču cukura ievešanai Latvijā esot, cik tik sirds kāro. Gan ar visiem nodokļu maksājumiem, gan bez — uz saražotās izvedamās produkcijas rēķina.

— Uz atvieglotiem noteikumiem ieved 12 000 tonnu cukura. Legāli. Tātad tāds pats daudzums arī būtu jāizved. Teju vai visa produkcija. Bet — vai tad mūsu veikali lūztin nelūzt no saldajiem kārumiem? — saka Aivars Kamols. — Mūsu visražīgākā rūpnīca pagājušajā gadā saražoja 17 000 tonnu cukura. Pārdot nav iespējams. Cukura tirgus piesātināts. Cena vietējam cukuram augsta, jo tiek samaksāti visi nodokļi. Ja mēs drīkstētu ražot, nemaksājot kaut vai tikai PVN, arī mūsu cukurs būtu daudz lētāks un mēs spētu konkurēt ar to cukuru, ko ieved ar nodokļu atvieglojumiem. Nedomāju, ka mūsu saražotais cukurs ir sliktas kvalitātes...

Kas atiecas uz naudas lietām, Jelgavas cukurfabrika atkārtoti ir noslēgusi līgumu ar Lielbritānijas firmu MAN. Kopš septembra MAN katru mēnesi pēc līguma ieskaita cukurfabrikai naudas līdzekļus. Līdz ar to fabrika strādā, un finansu problēmas kādu laiku ir atrisinātas. Līgums ar MAN šogad ir negaidīti labvēlīgs. Tas nodrošina samaksu līdz jaunam gadam (60 – 75% no kredīta summas), pārējo naudiņu fabrika saņems pēc cukura realizācijas.

Aivars Kamols stāsta, ka fabrikā ir jauninājums: uzstādīti divi elektroniskie svari. Tas ļauj iztikt bez pierastā papīra un pildspalvas, un kravas svēršana tagad aizņem tikai pusminūti. Šogad strādā jauna kaļķu krāsns. Līdz ar to fabrikas jauda palielinās par 100 tonnām pārstrādājamā produkta diennaktī.

Vēl viens jaunums — jaunas graizījumu preses. Tagad atspiestie cukurbiešu graizījumi būs divreiz vērtīgāki, ar 20% sausni. Izkraušanas mehānismu apkalpošana nodota privātfirmas aprūpē, un tagad biešu izkraušana rit daudz raitāk. Visi šie uzlabojumi ļauj piegādātājiem cukurbietes nodot, nestāvot garu garās rindās. Protams — ja ievēro grafiku. Tādēļ ne tikai Aivars Kamols, bet visi fabrikā strādājošie lūdz cukurbiešu piegādātājus cieši sekot grafikam. Tad nebūs dīkstāvju un arī garastāvoklis visiem būs labāks. Bet mēs varam novēlēt mūsu cukura rūpniecībā strādājošiem raitu un saldu gada nogali.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Foto: Atis Ieviņš —

“Latvijas Vēstnesim”