JAUNĀ CEĻĀ

Ir Valsts robeža. Ir Robežsardze. Ir problēmas un darbi

Gunārs Dāboliņš, Robežapsardzības spēku komandieris pulkvedis — “Latvijas Vēstnesim”

– Pulkveža kungs, lūdzu iepazīstiniet mūsu lasītājus ar savu biogrāfiju.

– Esmu dzimis 1956.gada 14.martā Viesītē. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1974.gadā iestājos Kijevas Kara jūrskolā. No 1978.gada līdz 1992.gadam dienēju PSRS Jūras kara flotē. 1992.gada pavasarī brīvprātīgi iestājos valstisko neatkarību atguvušās Latvijas Robežapsardzības spēkos. Sākumā tiku iecelts par Liepājas ostas robežkontroles punkta priekšnieka vietnieku. Pēc tam biju vada komandieris, rotas komandieris, bataljona robežapsardzības nodaļas priekšnieks. Tad tiku pārcelts uz Rīgu – robežsargu brigādi, kur biju robežkontroles nodaļas priekšnieks, tad Robežapsardzības spēku komandiera vietnieks, štāba priekšnieks. Šā gada 19.septembrī mani iecēla par Robežapsardzības spēku komandieri.

Esmu precējies. Mana sieva Anna ir fizikas un matemātikas skolotāja. Viņai ir bakalaura grāds. Man ir divi dēli – Juris un Jānis. Viens mācās vidusskolā, otrs – pamatskolā.

– Kādas problēmas pašlaik ir raksturīgas Robežapsardzības spēkiem?

– Robežapsardzības spēkiem joprojām aktuālas ir tās problēmas, kas bija raksturīgas iepriekšējos gados. Galvenā – finansu. Konkrēti nākamā – 1996.gada budžets. Pašlaik mums visiem ir jāsaprot, ka drīkstam dzīvot no tiem līdzekļiem, kas mums ir iedalīti. Ja valsts patlaban nav spējīga uzturēt Robežapsardzības spēkus (turpmāk – RS – V.A.) un laikam nav arī iespējams ņemt kredītus vai aizņēmumus, lai varētu attīstīt RS un NBS.

RS finansējumu 1997.gadā Finansu ministrija ir noteikusi tādu pašu, kāds tas bija 1996.gadā. Diemžēl 1997.gadā RS nevarēs pat izdzīvot, par attīstību un pilnveidošanos nemaz nerunājot. Elektrības, benzīna, arī komunālo pakalpojumu un sociālo nodokļu cenas ir strauji augušas. Mēs nezinām, kādi lēmumi tiks pieņemti un par ko īsti būs jāmaksā arvien vairāk. Tā sakot, “spēles noteikumi” nemitīgi mainās.

Tādēļ pašlaik intensīvi domājam, kā izmainīt RS iekšējo struktūru. Koncentrēt un virzīt savus spēkus un līdzekļus tajās prioritātēs, kuras mums piecu gadu laikā jau ir zināmas. Piemēram, kontrabandas apkarošanā un nelegālo robežas šķērsotāju vai pārkāpēju aizturēšanā. Šo darbu mēs tagad intensīvi veicam.

Otrs: Ir jāpaaugstina prasības pret komandieriem un jaunākajiem komandieriem. Tas stāvoklis, kurā RS atrodas jau vairākus gadus, tikai solot, ka kaut kas mainīsies, netieši pieļauj iespēju nepildīt tiešos dienesta pienākumus. Taču disciplīnas ievērošana ir obligāta. Jo mums ir ieroči un RS sargā valsts robežu.

Trešā problēma: RS nodošana IeM pakļautībā. Par to es plaši negribētu runāt. Jo šis jautājums politiski un juridiski vēl nav izlemts. Pagaidām RS ir un paliek NBS sastāvā. Bet virzība uz pakļautību IeM ir. Jo, cik man ir zināms, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija ir jau iesniegusi vai tuvākajā laikā iesniegs Saeimai priekšlikumus izmaiņām attiecīgajos likumos. Kad Saeimā būs pieņemti lēmumi un izmaiņas budžetā, tad arī nopietni varēsim domāt par pāreju IeM pakļautībā.

Kādēļ es, būdams RS komandieris, šo jautājumu tik atturīgi komentēju? Tādēļ, ka zinu — pašlaik valstij nav līdzekļu, lai uzturētu RS. Ja mēs pāriesim IeM pakļautībā, obligātā dienesta RS vairs nebūs. Un būs nepieciešams daudz vairāk virsdienesta karavīru. Vai valsts varēs atrast finansu līdzekļus, lai uzturētu robežsardzi skaitliski tik lielu, cik to ir paredzējusi IeM? Tas mani pašlaik uztrauc. Bet es domāju, ja Saeima un valdība pieņems lēmumu, tad to naudu atradīs. Kaut nu tāda iespēja būtu!

— Kā jūs raksturotu tagadējo situāciju uz valsts robežas?

— Tā ir smaga, bet ne katastrofāla. Pirmkārt, nāk ziema. Un mūsu parādi ir ļoti lieli. Tie ir radušies ne jau robežsargu vainas dēļ. Valdība pieņem attiecīgus lēmumus, un visa naudiņa jāsamaksā par pakalpojumiem. Bet, izmantojot šo gadījumu un iespēju sniegt interviju “Latvijas Vēstnesim”, es gribētu pateikt paldies visiem robežsargiem, kuri pilda savus dienesta pienākumus.

Otrkārt, es gribētu uzsvērt, ka mēs šīs grūtības tā vai citādi pārvaram un, domāju, pārvarēsim arī turpmāk. Piemēram, parādus par elektrību esam samaksājuši. Ceru, ka tuvākajā laikā samaksāsim arī par apkuri, jo šajā jomā valdība mums palīdz. Bet visvairāk mani uztrauc formas tērpu trūkums. Pašlaik apmēram vienai trešdaļai (pat vairāk) karavīru nav ziemas formas tērpu. Jau tagad ir auksts. Un es nevaru uzņemties atbildību, es nevaru dot pavēli karavīriem apsargāt valsts robežu, ja viņi nav elementāri nodrošināti ar silto veļu, jakām un citu nepieciešamo. Ja cilvēki nav nodrošināti ar elementārām lietām, tas izraisa disciplīnas pārkāpumus, arī, t.s., “ārpusreglamenta attiecības”. Jo tas stiprākais grib atņemt drēbes vājākajam. Cits atkal grib atrast šņabja pudeli un sasildīties. Mani tas patiesi ļoti uztrauc. Un es varu noteikti paziņot: neviens karavīrs, kurš nebūs silti apģērbts, netiks sūtīts apsargāt valsts robežu. Tas būtu noziegums no manas puses.

— Vai tomēr valsts robeža nav pārāk “caurspīdīga”, viegli šķērsojama nelegālajiem robežpārkāpējiem?

— Pēc valsts neatkarības iegūšanas sāka veidot robežsardzi. Un bija domāts to veidot kā “klasisku” robežsardzi... Tādu, kas nosedz visu valsts robežu tā, ka tai nevar pāri pārskriet pat zaķītis. Situācija ar katru dienu mainās. Baltijas valstis veido kopējo vīzu telpu, kopējo ekonomisko telpu. Notiek intensīvas pārrunas par kopīgo aizsardzības telpu. Varbūt arī mūsu robežas ar Igauniju un Lietuvu nav pilnīgi jānosedz. Pašlaik mums nav ne spēku, ne līdzekļu to paveikt. Praktiski pašlaik “zaļā” robeža ar Igauniju un Lietuvu netiek sargāta.

Tiek veikta vienīgi robežkontrole. Robežas šķērsojošo personu kontrole un robežas šķērsojošo kravu kontrole, ko veicam mēs, muita, robežkontroles un robežpārejas punktos.

Ja runājam par austrumu robežu — uz tās atrodas puse no mūsu personālsastāva, kaut arī no valsts robežas kopējā garuma austrumu un dienvidaustrumu robeža ir divas reizes īsāka. Bet personālsastāva mums pašlaik ļoti pietrūkst. Tam ir dažādi iemesli. Pirmkārt, jaunieši, kā mēs to visi redzam, organizē piketus pie Saeimas un negrib iet obligātajā karadienestā. Praktiski dienēt iet tikai tie puiši, kam nav kur palikt, mājās ir smagi materiālie apstākļi, nevar atrast darbu. Bet domāju, ka “Likums par obligāto valsts dienestu” tādā vai citādā formā tiks pieņemts. Un, cerams, jaunieši beidzot sapratīs, ka ir jāatdod valstij tas viens gads. Jo mēs esam Latvijas pilsoņi. Un, ja, nedod Dievs, kādreiz radīsies draudi mūsu valstij, tad jaunatne mācēs lietot ieročus, ko tai izšķirīgā brīdī uzticēs.

— Kā tiek papildināts RS personālsastāvs?

— Šo piecu gadu laikā tikai vienu reizi esam saņēmuši virsniekus, kas pabeiguši pilnu Nacionālās aizsardzības akadēmijas kursu. Nākamā gada sākumā būs otrais papildinājums — izlaidums. Pašlaik akadēmijā mācās puiši, kas pirms tam RS bija obligātajā dienestā. Mēs ļoti ceram, ka viņi pie mums atgriezīsies. Kaut arī NAA ir jauna mācību iestāde, domāju, tā gatavo labus speciālistus. Vienīgais, ko gribētu piebilst, — puišiem nav dzīves pieredzes. Daži no viņiem, šķiet, vispār nav dienējuši armijā, bet NAA iestājušies tūlīt pēc skolas beigšanas. Bet tie, kas uz NAA aizgājuši pēc obligātā dienesta, manuprāt, kļūs par labiem virsniekiem.

Rēzeknes RS mācību centrā diemžēl piecu gadu laikā praktiski mainījies viss virsdienesta personālsastāvs. Līdz ar to mācību centrs būtībā nevar papildināt virsdienesta karavīru zināšanas. Pašlaik te jaunpieņemtie virsdienesta karavīri iegūst elementārās zināšanas. Diemžēl smagie apstākļi, zemās algas, robežsargu pašreizējā sociālā nenodrošinātība atbaida cilvēkus. Tādēļ daudzi no robežapsardzības aiziet. Protams, tas iespaido RS dienesta organizāciju un darba kvalifikāciju.

— Ko jūs varat teikt par jauno likumprojektu par obligāto valsts dienestu? Izskan viedokļi un atziņas, ka Latvijā vajadzētu izveidot profesionālu armiju.

— Ar jauno likumprojektu es esmu iepazinies. Manuprāt, tas ir ļoti labs. Godīgi runājot, tos puišus, kas pēc augstskolu absolvēšanas baidās iet armijā, nesaprotu. Mums vajadzīgi virsnieki, gudri cilvēki, kas strādā štābos, nodarbojas ar kompjūteriem, ir labi sakaru speciālisti. Darba ir ļoti daudz. Gads dienestā paies ātri, un nekādu īpašu problēmu tā laikā nebūs.

Jautājums par profesionālās armijas izveidošanu, manuprāt, ir diskutējams. Šķiet, ka tik mazā valstī, kāda ir Latvija, pilnīgi profesionālu armiju izveidot nav iespējams. Būt par profesionālu karavīru nenozīmē tikai to, ka viņš prot labi šaut, pārvalda tuvcīņu vai ir augsta līmeņa datorspeciālists. Tas nozīmē arī to, ka profesionālim ir daudz jāmaksā, jānodrošina viņš ar attiecīgām sociālām garantijām. Jo profesionālis gadiem ilgi sevi ziedo tikai armijai un riskē arī ar savu dzīvību.

Ja pašlaik mēs robežapsardzi nevaram nodrošināt ar obligātā dienesta karavīriem, tad kā varēsim uzturēt profesionālus NBS (vai kādu to daļu)? Pagaidām tas nav reāli. Varbūt par to varētu domāt nākotnē, kad uzlabosies Latvijas ekonomiskā situācija un valstij būs iespējams rast finansu līdzekļus.

— Vai Robežapsardzības spēkos apgāde ar tehniku un ekipējumu patiesi nav pietiekami laba?

— Es kārtējo reizi gribu uzsvērt, ka piecu gadu laikā RS par valsts līdzekļiem nav iegādājušies nevienu jaunu rāciju, automašīnu, nevienu tehnisko līdzekli. Ja mums kaut kas ir, tad tā vairumā ir, t.s., “humānā palīdzība”. Bet ar tās piešķirtajiem līdzekļiem arī ir problēmas. Tie nāk no dažādām valstīm un tos, tā sakot, “savienot” bieži nav iespējams. RS ir raibi kā paklājs. Sākot ar formas tērpiem un ieročiem un beidzot ar datoriem un automašīnām. Piemēram, automašīnas robežapsardzībā ir no septiņām valstīm, 48 dažādu marku, trūkst rezerves daļu. Tā ir nenormāla situācija.

Runājot par RS attīstību... No 1994.gada vidus ar visu humāno palīdzību mēs stāvam uz vietas. Vēl vairāk — ar katru dienu viss iet mazumā — gan personālsastāva skaits, gan tehnika. Protams, nepietiek arī ieroču (automāti, pistoles). Runājot par personālsastāvu: notiek iesaukums, bet tas lāgā netiek pildīts. Ja ir paredzēts iesaukt RS dienestā 300 jauniešu, tad pie mums ierodas 200. Tātad mums jau trūkst 150 karavīru. Nākamajā iesaukumā tas atkārtojas. Ņemot visu to vērā, ir jāiesauc 500 cilvēku. Bet atkal ierodas tikai 200 puišu. Tātad trūkst jau vēl lielāks skaits karavīru. Un tā tas visu laiku turpinās.

— Kā jūs varat raksturot dienestā iesauktos jauniešus?

— Slimo jauniesaukto skaits ir samazinājies. Tomēr, kā jau teicu, dienestā galvenokārt tiek iesaukti tie, kas nespēj izvairīties no dienesta vai nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Tādu armiju mēs komplektējam. Te nav ko slēpt. Visiem ir jāzina, kāds veselības, izglītības, valsts valodas zināšanu līmenis ir tiem jauniešiem, no kuriem tiek komplektēta armija. Skaidrs, ka tādēļ armijā ir un būs problēmas. Piemēram, ļoti zems armijā ir valsts valodas zināšanu līmenis. No pēdējā iesaukuma RS apmēram 30 procenti nerunā latviski. Mācību centrā apmēram divos mēnešos latviešu valodu nepagūstam viņiem iemācīt. Tādus sargāt robežu nevar sūtīt, atliek izmantot “iekšējiem norīkojumiem”, piemēram, virtuvē. Kaut gan tas nav pareizi.

— Vai šī latviešu valodas neprasme nerada problēmas, sarežģījumus karavīru savstarpējās attiecībās? Rodas taču situācija, ka latviešu valodas nepratējiem dienests ir vieglāks, tā sakot, siltumā un pie putras katliem...

— Jā, tāda situācija rodas. Un tā pasliktina karavīru savstarpējās attiecības. Bet ko lai dara, ja atbilstoši likumam dienestā tiek iesaukti Latvijas Republikas pilsoņi, kuri tomēr neprot savas valsts valodu.

— Kur, jūsuprāt, ir meklējami “ārpusreglamenta attiecību” cēloņi?

— Diemžēl arī armijā dienē nelieši, kas saviem biedriem var atņemt formas jakas, cigaretes, naudu, iesist. Tomēr, manuprāt, tik nežēlīgās formās kā bijušās PSRS armijā, Latvijas NBS ārpusreglamenta attiecības nepastāv. Kur tad ir ārpusreglamenta attiecību cēloņi? Gribot negribot man jāatkārtojas — trešā daļa personālsastāva ir bez ziemas formas tērpiem un viņus sargāt robežu nevaru sūtīt. Tātad robežu sargāt jāiet tiem karavīriem, kuriem ir šie formas tērpi, — vecākā iesaukuma karavīriem. Turpretī “jauniņie” paliek kazarmās. Bet ne katrs vecāka iesaukuma karavīrs labprātīgi tam piekrīt. Ja iedosim ziemas jakas paša pēdējā iesaukuma karavīriem, bet tiem, kas dienestā ir mazliet agrāk iesaukti, šo jaku nav, atkal rodas pretruna. Un daži gribēs jaunākajiem atņemt šīs jakas, lai pašiem būtu silti.

Sakiet, kas radīja šo situāciju? Kāds teiks — komandieri un virsnieki. Bet šīs jakas nav piešķirtas. Ja viss armijas personālsastāvs būs vienādi nodrošināts ar formas tērpiem, ēdināšanu, sadzīves apstākļiem, tad varēs prasīt atbildību no komandieriem. Ārpusreglamenta attiecības veicina arī karavīru trūkums un pārslodzes. Robeža tomēr ir jāsargā un karavīriem pietrūkst laika atpūtai, normālam dienestam. Es domāju, ka šī sistēma ir jālauž. Jo ne jau katrs cilvēks var izturēt šos skaudros apstākļus, un notiek dezertēšana. Valsts pienākums tomēr vispirms būtu karavīrus nodrošināt ar nepieciešamo un tikai tad domāt par attiecīga represiju mehānisma (piemēram, militārās policijas) izveidošanu.

— Kāda ir RS sadarbība ar citām likumu sargāšanas un drošības struktūrām, pašvaldībām?

— Manuprāt, piecu gadu laikā RS ir izveidojušās labas un lietišķas attiecības ar policiju, muitu, Zemessardzi. Ja agrāk savstarpējās sadarbības attiecībās bija problēmas, tad tās galvenokārt sakņojās atsevišķu cilvēku ambīcijās. Kurš būs galvenais? Kam ir jāveic viens vai otrs darbs? Bet laika gaitā šīs problēmas ir atrisinātas. Ja izdodam kādu pavēli, kas ir saistīta ar valsts robežu un vienlaikus sadarbības koordinēšanu ar citām institūcijām, mēs ar tām konsultējamies. Apsveram visus plusus un mīnusus, saskaņojam attiecīgo pavēli ar, piemēram, policijas vai muitas struktūrām. Dažkārt ir problēmas, sadarbojoties ar Zemessardzi, bet tās galvenokārt sakņojas līdzekļu trūkumā. Vai nu ZS trūkst naudas, lai piedalītos mūsu pasākumos, vai arī mums pietrūkst līdzekļu, lai nodrošinātu ZS palīdzību.

Laba sadarbība dažādu jautājumu atrisināšanā RS ir ar pašvaldībām, taču tām ir daudz savu problēmu. Īpaši tagad, kad tiek spriests par iespējamo pašvaldību reorganizāciju. Tomēr pašvaldības mums var daudz palīdzēt, piemēram, veicot jaunatnes militāri patriotiskās audzināšanas darbu skolās, strādājot ar vietējiem uzņēmējiem un tirgotājiem. Kaut vai novērst alkohola tirdzniecību militāro struktūru dislokācijas vietu tuvumā. Patiesi, ir labi piemēri, kad vietējie tirgotāji ievērojuši pašvaldību un RS lūgumus.

Robežpārejas punktu celtniecībai (par to mēs esam atbildīgi) līdzekļu mums nav. Naudas trūkst pat remontiem. Tādēļ griežamies pēc palīdzības pie pašvaldībām. Ja pašvaldības vēlas, lai to rajonos dzīvojošie cilvēki šķērso robežas bez tālu apkārtceļu braukšanas, tad lai tās par šo jautājumu domā kopā ar mums. Tādi gadījumi ir. Par saviem (vai sponsoru līdzekļiem) robežpārejas punktus pašvaldības uzcēlušas Jelgavas, arī Liepājas rajonā.

— Lūdzu, pastāstiet par RS starptautisko sadarbību!

— Šai jomā ir veikts liels darbs. Mēs tikām sagatavojuši un iesnieguši augstākstāvošām instancēm daudzus dokumentus, kas tika akceptēti. Ar Lietuvu un Igauniju ir noslēgti visi nepieciešamie līgumi. Vienīgi atklāts palicis jautājums par jūras robežu ar Lietuvu. Bet tā nav mūsu kompetence. Pašlaik man ir sagatavoti divi protokoli, kuri ir jāparaksta Robežapsardzības spēku komandieru līmenī — ar Krieviju (ar armijas ģenerāli Nikolajeva kungu). Ir gatavs parakstīšanai arī viens protokols ar Baltkrieviju. Šie protokoli, jādomā, tiks parakstīti Rīgā pēc tam, kad Krievijas un Baltkrievijas robežsargu komandieri ieradīsies Latvijā oficiālās vizītēs.

Laba sadarbība mums ir arī ar Zviedrijas institūcijām.

— Kādiem, jūsuprāt, RS vajadzētu būt nākotnē?

— Būtu vēlams pāriet uz profesionālo robežsardzi. Varbūt mēs zaudēsim kvantitatīvā jomā. Bet RS būs tie cilvēki, kas gribēs dienēt, teiksim, piecus gadus. Lai iemācītu kvalificēti strādāt vienu robežsargu inspektoru, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tādēļ mēs nevaram zaudēt arī tos cilvēkus, kas jau ir apmācīti. Mūsu sistēmai ir jābūt daudz mobilākai, tehniski labi apbruņotai un ekipētai. Robeža jāapsargā nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi. Ar racionālu plānošanu, mobilitāti, labu tehniku un operatīvu darbību.

— Paldies par sarunu!

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors