runas, referāti

Dr.iur. Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs:

Latvijas ārpolitika — jauna situācija,

jauni izaicinājumi, jaunas problēmas

Augsti godātais rektora kungs,

Godātais priekšsēdētāja kungs,

Dāmas un kungi,

Kolēģi!

Es patiešām pateicos Latvijas Universitātes vadībai un konferences rīkotājiem par iespēju jūs uzrunāt. Šajā konferencē piedalos nevis universitātes mācību spēka vai pētnieka, bet ārlietu ministra kvalitātē. Arī referāta temats nedaudz atšķiras no Latvijas universitātes zinātniskajās konferencēs parasti iztirzāto jautājumu loka — tas skar Latvijas ārpolitikas pēdējo gadu sasniegumus un nākotni.

Ir pagājuši tikai pieci gadi kopš Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas, tātad pavisam maz kopš šajā reģionā esam sākuši domāt par ārpolitiku un starptautisko vidi, kurā dzīvojam kā neatkarīga valsts. Gan politiķi, gan žurnālisti, gan zinātnieki vēl tikai attīsta savu domāšanu par ārlietām. Šī domāšana ir specifiska, to nosaka konkrētās valsts ģeopolitiskie apstākļi, vēsturiskā pieredze, starptautiskā vide, kurā mēs eksistējam šodien. Baltijas jūras austrumu krastā mēs nevaram domāt par ārlietām tāpat, kā to dara krievi vai amerikāņi. Mēs nevaram domāt par ārpolitiku arī tādā veidā, kā poļi, baltkrievi, čehi, somi vai zviedri. Latvijas ģeopolitiskā situācija un virkne citu faktoru nosaka specifisku ārpolitiskās domāšanas modeli, kurš joprojām atrodas attīstībā. Mums jādefinē reģioni un valstis, kuru ārpolitiskā domāšana varētu būt līdzīga vai tuvāka mums.

Domāju, ka mums Latvijā vēl nav līdz galam izveidojusies sava ārpolitikas skola. Tā ir jāattīsta tālāk, sintezējot mūsu vēsturisko pieredzi, mūsdienu realitāti ar tiem impulsiem, ko mēs saņemam no ārpuses. No vienas puses, padomju režīms faktiski iznīcināja Latvijas pirmskara diplomātijas un ārpolitikas tradīciju. Padomju varas gados ārpolitika bija ekskluzīvā Maskavas valdības kontrolē un tā saucamā Latvijas PSR Ārlietu ministrija vairāk bija teatrāla dekorācija.

No otras puses, mūsdienu pasaule principiāli atšķiras no pirmskara starptautiskās sistēmas un, šī būs tēze, kuru zinātnieki varbūt apstrīdēs, Latvijas ārpolitikas skolu nemaz nav iespējams veidot uz 1920. un 1930.gadu mantojuma pamata. Situācija Eiropā ir pilnībā izmainījusies un notikusi suverenitātes pārdale par labu supranacionālām struktūrām un starptautiskām organizācijām. Tās kļuvušas par nozīmīgākajiem varas centriem. Nacionālo valstu attiecības ar šiem varas centriem ir pavisam citādas, nekā pirms Otrā pasaules kara, mainās pašas valstiskās suverenitātes robežas. Jāņem vēra arī tas, ka Eiropas saikne ar pārējo pasauli ir kļuvusi daudz ciešāka. ASV klātbūtne mūsu kontinentā ne tikai ir veidojusi tā pēckara vēsturi, aizsargājot demokrātiju pret draudiem no Austrumu bloka un eventuāli veicinot padomju sistēmas sabrukumu, bet arī turpina būt izšķirošs faktors Eiropas drošībā.

Galu galā, veidojot mūsdienīgu Latvijas ārpolitikas skolu un atdodot godu pirmskara diplomātijai, nedrīkst aizmirst, ka tai neizdevās īstenot savu galveno uzdevumu — nosargāt valstisko neatkarību. Neitralitātes politika un cieša Baltijas valstu sadarbība, kas 1930.gadu beigās sķita visnotaļ pievilcīgas idejas, nevarēja atrisināt Baltijas valstu drošības problēmas.

Nedomāju, ka atgriešanās pie pirmskara tradīcijas varētu veidot racionālas ārpolitikas pamatu mūsdienās. Mums ir vienlaikus jāattīsta sava ārpolitiskā domāšana, un jāveido aktīva diplomātija, kas nodrošina nacionālās intereses. Bez šaubām, to var izdarīt tikai kopsolī ar mūsdienu pasauli, iesaistoties Eiropas integrācijas procesos, meklējot savu vietu demokrātisko Rietumu valstu kopībā. Taču es vēlos uzsvērt, ka ceļi uz mūsu stratēģiskajiem mērķiem var būt dažādi. Šie ceļi ir jāmeklē, un katra jauna alternatīva ir apspriešanas vērta. Mums ir jākoncentrē intelektuālie resursi, lai nospraustu skaidrus un sasniedzamus mērķus, veidojot papildus “smadzeņu centrus”, kas varētu dot ieguldījumu reālistiskā situācijas vērtējumā, ārpolitikas mērķu definēšanā un problēmu identificēšanā. Nepieciešams arī atrast veidu, kā ārpolitikas jautājumus skaidrot plašākai sabiedrībai. Te akadēmiskajai videi var būt izcili nozīmīga loma.

Šodienas referātā es vēlos iztirzāt savus apsvērumus par tikko minētajiem ārpolitiskās domāšanas elementiem, sadalot tos trijās grupās, vispirms pievēršoties reformu procesa gaitai Latvijā un raksturojot jauno ārpolitisko situāciju, kurā mūsu valsts nonākusi. Pēc tam iztirzājot Latvijas ārpolitikas pamatirzienus, un tad skarot Latvijas jaunās ārpolitiskās problēmas un akadēmisko aprindu lomu to risināšanā.

Lai gan sociālo, ekonomisko un politisko reformu process Latvijā sākās jau 1980.gadu nogalē, strauju pārkārtojumu laiks sekoja neatkarības atjaunošanai 1991.gadā, kad Latvijas valdība savā kontrolē pārņēma visu valsts ekonomiku, finanses, kļuva atbildīga par mijiedarbību ar ārpasauli. Šodien reformu process vēl nav beigts. Tomēr mēs varam novērtēt tā rezultātus gan no iekšpolitiskā viedokļa, gan ārpolitiski, gluži vienkārši salīdzinot mūs ar citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.

Nav nejauši, ka ikreiz vispirms tiek vērtēti ekonomiskie sasniegumi. Ekonomika nosaka cilvēku materiālo labklājību un dzīves līmeni. No otras puses, reformas ekonomikā prasa daudz ilgāku laiku, daudz rūpīgāku darbu nekā politiskās sistēmas nomaiņa. Latvijas sasniegumi tautsaimniecības pārveidošanā nav slikti. Ir radīts pamats tirgus ekonomikas attīstībai, ir ieviesta nacionālā valūta, ir iegrožota inflācija, pilnībā pārveidota ārējās tirdzniecības struktūra, bet ar to ir par maz un salīdzinājumā ar citām valstīm mūsu panākumi ir mēreni. Daudzos ekonomikas radītājos mēs neesam priekšgalā: privatizācijas tempu ziņā Latvija ieņem sesto vietu starp Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Mēs atpaliekam ne tikai no Čehijas un Ungārijas, bet arī no tuvākiem kaimiņiem. Igaunija ekonomikā ir sasniegusi vairāk nekā Latvija. Tiešās ārzemju investīcijas Igaunijā pārsniegušas 1 miljardu dolāru, kamēr Latvijā tās ir 550 miljonu dolāru līmenī, un, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, no ziemeļu kaimiņiem investīciju ziņā atpaliekam pat trīs reizes.

Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu ziņā Latvija ir vienā no pēdējā vietām Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā un vienīgi šogad gaidāms reāls iekšzemes kopprodukta pieaugums. Taču līdz reģiona labākajiem sasniegumiem mūsu ekonomikai vēl ejams tāls ceļš, un vaina ir reformu tempā un nekonsekvencē, ko izraisa politiskā fragmentācija.

Šķiet, no visiem reformu politikas aspektiem visredzamākos panākumus Latvija ir guvusi ārpolitikā.

Šķiet, no visiem reformu politikas aspektiem visredzamākos panākumus Latvija ir guvusi ārpolitikā. Šim faktam ir objektīvi cēloņi, kurus nosaka reformu procesa raksturs. Ārpolitika ir tā politikas nozare, caur kuru mūsu valsts nonāk kontaktā ar demokrātisko rietumu sabiedrību, kuras standartu sasniegšana ir arī visas reformu politikas mērķis. Ārējā vide kalpo kā mūsu reformu ģenerators, un ārpolitika ir tas kanāls, kas savieno iekšējos un ārējos faktorus. Protams, iekšējā vide rada priekšnoteikumus reformām, vispirms jau ar pagātnes realitātes noliegumu. Taču savus nākotnes mērķus mēs smeļam nevis no pagātnes, bet iegūstam Rietumu sabiedrības šodienā.

Negribu iztēlot ārpolitiskos panākumus kā ekskluzīvu valdības un Ārlietu ministrijas sasniegumu. Mums kā sabiedrībai ir veicies, ka demokrātiskās Rietumu valstis ir sniegušas tik lielu atbalstu neatkarības atjaunošanā, ieešanā starptautiskajā apritē un reformu īstenošanā. Rietumu valstīm ir politiskā griba palīdzēt Austrumeiropas pārveidošanai un ir pastāvējuši reformām labvēlīgi starptautiskie apstākļi.

Latvijas starptautiskais stāvoklis salīdzinot ar 1990.gadu sākumu ir mainījies. Piemēram, uz to norāda Latvijas aktīvā darbība ANO. Ja 1992.–1993.gadā mūsu delegācijas aktivitātes bija saistītas galvenokārt ar Latvijai aktuāliem jautājumiem, tad tagad varam dot savu ieguldījumu globālās politikas probēmu risināšanā. Līdz ar aktīvāku un plašāku ārpolitiku valsts attīstībai ir pieejamas jaunas dimensijas. Šķiet, šodien ir vērts norādīt uz būtiskākajām pārmaiņām un uzdevumiem, kas no tām izriet.

Domāju, ka laiks no 1991.gada līdz 1994.gadam gan pēc formas, gan pēc būtības valsts ārpolitikā bija postpadomju posms. Latvija tika atzīta kā neatkarīga valsts un pakāpeniski iekļāvās starptautiskajās institūcijās. Ārējo kontaktu izvēršanās šajā laikā radīja vajadzīgos apstākļus sabiedrības pārveidei. Tomēr Latvijas atšķirība no bijušajām padomju republikām nebija redzama.

1994.gads šajā aspektā ienesa nozīmīgas pārmaiņas. Tika panākta Latvijas–Krievijas vienošanās par Krievijas karaspēka izvešanu, 1994.gada 31.augustā šis process noslēdzās. Bez tam, 1994.gadā, sekojot Eiropas savienības Kopenhāgenas sammita lēmumiem, 1994.gadā ES ar Baltijas valstīm noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu. Tas faktiski deva Latvijai tādu pašu statusu kā ES asociētajām valstīm Centrāleiropā. 1994.gadā ES Korfu sammits pieņēma nozīmīgu lēmumu par Eiropas līguma slēgšanu ar Baltijas valstīm. 1994.gadā notika nozīmīgas pārmaiņas Latvijas attiecībās ar Rietumu aizsardzības organizācijām — Latvija ieguva Rietumeiropas savienības asociētā partnera statusu un pievienojās NATO programmai “Partnerattiecības mieram”. 1994.gadā Latvija praktiski pabeidza sagatavošanas darbus, lai kļūtu par Eiropas padomes pilntiesīgu locekli un 1995.gada februārī tika uzņemta Eiropas padomē.

Līdz ar šīm pārvērtībām Latvijas ārpolitikā sākās jauns periods, ko es vēlētos nodēvēt par integrācijas posmu. Tā mērķis un noslēguma punkts ir pilnīga integrācija Eiropas struktūrās un Transatlantiskajās struktūrās. Integrācijas posms ārpolitikā galvenajos vilcienos sakrīt ar reformu procesa gaitu tautsaimniecībā. Patiesībā Eiropas integrācijas process cieši sasaista kopā ārpolitiku un ekonomikas reformu. Izpildot Eiropas līguma prasības un piemērojot savu likumdošanu Eiropas savienības standartiem mēs veicam radikālu sociāli ekonomisku reformu. Un tas uzskatāmi parāda ciešo saikni starp ārpolitiku un citiem valsts politikas virzieniem, starp ārējo vidi un iekšējām reformām. Starpība starp iekšpolitiku un ārpolitiku šādā situācijā neizbēgami saruks un pastiprināsies tās ārpolitikas funkcijas, kas kalpo kā katalizators iekšējās reformas paātrināšanā.

No minētā iespējams secināt, ka Latvijas ārpolitika kopš 1994.gada beigām risinās jaunos apstākļos, ko raksturo šī integrācijas dominante. Apstākļi prasa no jauna apsvērt akcentu izkārtojumu valsts ārpolitikā, definēt prioritāros darba virzienus un kopsakarības starp dažādiem ārpolitikas elementiem.

Viss panāktais 1994.gadā radīja vajadzību pēc konsensa ārpolitiskās orientācijas jautājumos. Tieši tāpēc 1995.gada pavasarī tika izstrādāti un Saeimā apstiprināti Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni laika posmam līdz 2005.gadam, un tos sīkāk detalizēja Latvijas ārpolitikas koncepcija. Šo dokumentu pieņemšana, manuprāt, iezīmēja zināmu brieduma pakāpi Latvijas ārpolitikā, jo tika akceptēti stratēģiskie mērķi un darba pamatvirzieni, un faktiski panākts plašs konsenss. “Ārpolitikas pamatvizieni” ir dokuments, kas strukturē ārpolitisko domāšanu un definē vispārējos attīstības virzienus. Koncepcija, turpretim, ir pamats tālākai ārpolitiskās domas attīstībai, un nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par dogmu.

Kopš Ārpolitikas koncepcijas pieņemšanas pagājis pusotrs gads un mainījusies gan Latvija, gan pasaule. Mūsu integrācija Eiropā ir gājusi uz priekšu, ir veikts milzīgs praktiskā darba apjoms integrācijas politikas īstenošanā. Paralēli ES paplašināšanai starptautisko attiecību priekšplānā ir izvirzījušies drošības jautājumi, kas atspoguļo Eiropas integrācijas drošības dimensiju un transatlantisko saikni starp Eiropu un Ziemeļameriku.

Jaunajos apstākļos ir kristalizējusies nepieciešamība strukturēt mūsu ārpolitisko domāšanu atbilstoši starptautiskajai situācijai. Citiem vārdiem sakot, es vēlētos grupēt Latvijas ārpolitiskās attīstības virzienus atbilstoši 1996.gada realitātei.

Šobrīd skaidri ir iezīmējušies četri galvenie ārpolitiskās darbības virzieni: drošības politika; Eiropas ekonomiskā un politiskā integrācija; sadarbība Baltijas jūras reģionā; attiecības ar Krieviju. Šie virzieni katrs ietver sevī jaunos izaicinājumus, ar kuriem Latvijas ārpolitika sadursies šī gadu tūkstoša beigās. Šāds galveno virzienu dalījums pamatvilcienos atspoguļo Latvijas ģeopolitiskā stāvokļa īpatnības, jo mēs atrodamies pie Eiropas integrācijas un transatlantiskās integrācijas austrumu robežas.

Uz rietumiem no mums ir pasaule, kurā integrācija uz demokrātijas un tirgus ekonomikas principu pamata ir radījusi jaunus, supranacionālus varas centrus. Nacionālo valstu resursi daļēji ir koncentrēti starptautisko institūciju pārziņā. Nevienā atsevišķā Rietumu kopības valstī šodien nevar ielauzties nestabilitāte, kas satricinātu visu sistēmu. Uz austrumiem no mums ir postpadomju telpa, kurā jautājumi par ietekmes un resursu sadalījumu vēl nav atrisināti līdz galam. Neatkarīgo valstu savienība (NVS) pašlaik ir nomināls, nevis reāls varas centrs. Vara koncentrējas galvenokārt nacionālo valstu galvaspilsētās. Tomēr realitāte ir arī pašas centrālās varas fragmentācijas draudi, kas vairākās NVS valstīs nav pilnībā novērsti. Šo faktoru kopums rada nestabilitātes atmosfēru, kas ietekmē gan politisko, gan ekonomisko dzīvi.

Minētie apstākļi iespaido ārpolitikas strukturēšanu galvenajos virzienos. Drošības, ekonomiskās integrācijas un reģionālās integrācijas jautājumus mēs risinām daudzpusējo attiecību kontekstā, izmantojot Eiropas un Transatlantiskās struktūras. Attiecības ar Eirāzijas telpas valstīm, turpretim, Latvijas diplomātija risina galvenokārt divpusējo attiecību līmenī, un, protams, šo divpusējo attiecību līmenī bilaterālās attiecības ar Krieviju ir dominējošais ārpolitikas virziens.

Latvijas drošības politikas attīstību kopš 1994.gada raksturo nepārtraukta virzība uz risinājumiem starptautisku līgumu un organizāciju ietvaros. Latvija ir pievienojusies NATO programmai “Partnerattiecības mieram”, es jau minēju asociēta partnera statusu RES; mūsu karavīri ir iesaistīti NATO miera nodrošināšanas spēkos Bosnijā (IFOR); kopā ar Lietuvu un Igauniju Latvija ir izveidojusi miera uzturēšanas spēku Baltijas bataljonu; Latvija ir iesaistījusies “intensīvajā dialogā” ar NATO, lai sekmīgāk integrētos šajā organizācijā.

Protams, mūsu drošības politikas fokusa punkts ir pievienošanās NATO organizācijai, jo tikai NATO dalībvalstu statuss Baltijas valstīm var atrisināt reģiona drošības problēmu un konflikts bijušās Dienvidslāvijas teritorijā skaidri parādīja, ka NATO šobrīd ir vienīgā aizsardzības organizācija, kas var nodrošināt efektīvu militāru drošību Eiropā. Mēs neesam vienīgie, kas nonākuši pie šādas atziņas. Visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valsts izdarījušas to pašu secinājumu un vēlas pievienoties NATO. Taču jautājumi “kas” un “kad” vēl nav atbildēti. Šķiet, kļuvis skaidrs, ka lēmumi par NATO paplašināšanu tiks pieņemti 1997.gada pavasarī vai vasarā. Skaidrs ir arī tas, ka paplašināšana notiks vairākās kārtās, un no šiem apsvērumiem izriet Latvijas pozīcija.

Mums nav garantijas, ka Latvija iekļūs NATO pirmajā paplašināšanas kārtā, taču nav arī iemesla pašiem sevi no šī procesa izslēgt vai norobežot. Tādēļ Latvija uztur spēkā savu pieteikumu NATO dalībvalsts statusam un uzskata, ka Baltijas drošības jautājumu nevar šķirt no Centrāleiropas drošības, tāpēc tie jārisina reizē. Galvenais faktors, kas darbojas pret Baltijas valstu iestāšanos NATO, ir Krievijas vispārējie iebildumi pret NATO paplašināšanu, kas īpaši fokusēti uz Baltijas valstīm. Šķiet, Krievijas bažām nav pietiekama pamata, jeb, precīzāk, ir cits pamats. Latvija vienmēr ir uzsvērusi, ka centieni iesaistīties NATO nav saistīti ar tiešiem militāriem draudiem, tie tikai atspoguļo mūsu tieksmi maksimalizēt stabilitāti reģionā.

Protams, Latvijas drošības politika nav tikai attiecības ar NATO. Mēs speram visus soļus, kas vērsti uz drošības nostiprināšanu reģionā. Tā ir NATO programma “Partnerattiecības mieram”. Lai gan dalība šajā programmā nav alternatīva dalībai NATO, tās izvēršana var dot nozīmīgu ieguldījumu stabilitātes veicināšanā. Īpašu interesi izraisa idejas par programmas decentralizāciju un indvidualizētu sadarbību. Baltijas valstu drošības nostiprināšanā tuvākajos gados ASV ierosinātajam Baltijas rīcības plānam būs īpaša nozīme. Šīs iniciatīvas lomu nosaka varas sadalījums pasaulē, jo, līdz ar Aukstā kara beigām, ir notikusi pāreja no divpolāras pasaules un vienpolāru pasauli un drošības politikas kategorijās ASV ir vienīgā globāla mēroga lielvalsts. Tāpat kā Eiropas drošības arhitektūra ir atkarīga no ASV klātbūtnes Eiropā, tā Baltijas drošībā un stabilitātē nepārvērtējama loma ir ASV iesaistei. Tas pats attiecas uz Baltijas valstu ceļu uz NATO, kur ASV atbalstam būs izšķiroša nozīme.

Eiropas integrācijas virzienam Latvijas ārpolitikā ir primāra nozīme ekonomiskā un politiskā griezumā. Lai gan integrācija ES varētu sniegt zināmas netiešas garantijas Baltijas valstu drošībai, to nevar uzskatīt par alternatīvu virzībai uz NATO. Integrācija Eiropas savienībā kopš 1994.gada no idejas ir kļuvusi par konkrētu un ļoti darbietilpīgu praktiskās politikas virzienu, kurā savijas ārpolitikas un citu politikas virzienu elementi. Tieši tādēļ integrācijas procesa vadībai izveidotas speciālas valsts institūcijas un ministra amats.

Integrācijas gaita ir balstīta uz Eiropas līgumu, kurā paredzētais pārejas periods beigsies 1999.gada 31.decembrī. Vadoties no šī datuma, es vēlētos saistīt Latvijas iestāšanās perspektīvu ar gadsimtu miju. Eiropas līgumi un ES realizētā iestāšanās stratēģija ir radījuši nepieciešamos priekšnoteikumus, lai ES varētu uzsākt sarunas ar kandidātvalstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā. No Latvijas interešu viedokļa, sarunas vajadzētu sākt 6 mēnešus pēc ES Starpvaldību konferences noslēguma. Svarīgi, lai sarunas tiktu sāktas vienlaicīgi ar visām asociētajām valstīm, kas to vēlas.

Sadarbība Baltijas jūras reģionā ir trešais Latvijas ārpolitikas pamatvirziens. Vairāku iemeslu dēļ tā aktualitāte šogad ir jūtami augusi. Pirmkārt, ārkārtīgi liela nozīme ir bijusi Visbijas sammitam, kur Baltijas jūras reģiona valstu līderi kopā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju nosprauda mērķi attīstīt Baltijas jūras reģionu par integrētu, konkurētspējīgu un dinamisku ekonomisko telpu, Eiropas Komisijas pieņemtajai Baltijas jūras iniciatīvai, un Latvijai kā Baltijas jūras valstu padomes prezidējošajai zemei ir sevišķa atbildība par šo plānu īstenošanu. Svarīgi ir piebilst, ka Baltijas jūras valstu padomei ir īpaša nozīme iesaistot Baltijas valstis un Krieviju daudzpusējo attiecību struktūrā, kurā nepastāv dalījums lielvalstīs un mazās valstīs, bet koleģiālas kaimiņvalstu sadarbības atmosfēra.

Otrkārt, NATO paplašināšanas izredzes ir aktivizējušas drošības modeļa meklējumus Baltijas jūras reģionā un reģiona valstu sadarbību drošības jomā, Baltijas valstu kooperācija ar Ziemeļvalstīm miera uzturēšanas spēku veidošanā šajā ziņā ir labs piemērs.

Treškārt, Latvijai nav citas eiropeiskas identitātes kā tikai Baltijas valsts identitāte. Ja vēsturiskas vai lingvistiskas kopības dēļ mūsu kaimiņi dienvidos var meklēt ciešākas saites ar Poliju, bet ziemeļu kaimiņi — ar Somiju, tad Latvijai nav šādu partneru speciālu attiecību attīstīšanai. Baltijas jūras reģions ir mūsu saikne ar Eiropu, un šīs saiknes stiprināšanai nav jātaupa spēki. Svarīgi, ka Baltijas jūras reģionā ir gan ES dalībvalstis, gan ES asociētās valstis, tāpēc reģionālā kooperācija vistiešākajā veidā sasaucas ar integrāciju ES.

Kooperācija Baltijas jūras reģionā ietver arī tādu specifisku dimensiju kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas trīspusējā sadarbība. Daudzos aspektos sadarbība ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem ir gājusi tālāk, nekā reģionālā sadarbība ar Ziemeļvalstīm. Līdzīgs ekonomiskās attīstības līmenis un līdzīgas drošības intereses dod pamatu ciešākai integrācijai. Svarīgi, ka ir noslēgts Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums un, neraugoties uz domstarpībām robežu jautājumos, pastāv politiska griba izveidot Baltijas valstu muitas savienību. No integrācijas stratēģijas viedokļa ir būtiski arī tas, ka Baltijas valstīm virzībā uz ES un NATO ir kopīga pozīcija.

Attiecības ar Krieviju nešaubīgi ir nozīmīgs ārpolitikas virziens. Mūsu attiecībās ar Krieviju svarīgākā ir divpusējā dimensija. Ir nepieciešams attīstīt savstarpējās attiecības atbilstoši mūsdienu Eiropas garam, taču tas prasīs zināmu laiku un pacietību abās pusēs. No abu kaimiņvalstu politiķu un sabiedrības labās gribas, kā arī konsekvences, būs atkarīgs, cik ilgā laikā izdosies pārvarēt vēsturiski izveidojušās problēmas un aizspriedumus. Taču jāatceras, ka abu valstu ģeogrāfiskie un militāri politiskie resursi ir atšķirīgi. Arī vēsturiskās pieredzes traktējums un ārpolitiskā domāšana ir atšķirīga. Tādēļ savstarpējo attiecību tālākas attīstības priekšnoteikums ir konsekventa mūsdienu starptautisko attiecību principu ievērošana abās pusēs.

Latvijas valdība iestājas par pastāvīga starpvaldību dialoga veidošanu un tālāku attīstību ar Krieviju. Viena no šāda dialoga formām neapšaubāmi būs starpvaldību komisijas darba uzsākšana. Komisija nodarbosies ar konkrētu ekonomisko, tirdzniecisko un sociālo jautājumu risināšanu, priekšplānā izvirzot jautājumu par ilgtermiņa saimnieciskās sadarbības iespējām. Mēs esam ieinteresēti izveidot stabilu juridisko bāzi divpusējo attiecību veidošanai un paplašināt šo sadarbību.

Starpvaldību kontaktu veidošanā ar Krieviju ir sasniegti pozitīvi rezultāti. Konsultācijas starp abu valstu Ārlietu ministrijām ieguvušas regulāru raksturu. Pašlaik jau iespējams runāt par dialogu premjeru līmenī vistuvākajā laikā. Domājot par divpusējo attiecību tālāko attīstību ir jāņem vērā iekšpolitiskā situācija Krievijā, kas izveidojusies pēc prezidenta vēlēšanām. Lai gan uzvarējis prezidents Jeļcins un reformu spēki, starpvalstu attiecībām nāktu par labu vēl tālāk ejoša politiskā stabilizācija.

Es vēlētos atgriezties pie jautājuma par ārējās vides un iekšējo sociāli ekonomisko reformu tempa kopsakaru, kā arī iztirzāt akadēmisko aprindu lomu šajā dihtomijā.

Ievērojamais starptautisko attiecību pētnieks un politologs Viljams Voless ir izteicis secinājumu, kas ir sevišķi trāpīgs attiecībā uz reformu valstīm: ārējā vide ir iekšējo pārmaiņu avots. Šķiet, mums visiem kā sabiedrībai vajadzētu maksimāli izmantot ārējo vidi kā iekšējo pārmaiņu dzinējspēku. Šajā procesā ārpolitika ir tas kanāls, pa kuru ārējie impulsi nonāk līdz mūsu ikdienai Rīgā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā vai citur.

Un inteliģence ir sociālais slānis, no kura tiek gaidīta dziļāka starptautisko notikumu izpratne, nekā sastopams vidēji sabiedrībā. Politologi ir konstatējuši, ka jebkurā valstī pastāv plaisa starp racionālu ārpolitiku un emocionāli motivētu sabiedrības attieksmi pret atsevišķiem ārpolitikas aspektiem. Mūsu sabiedrībā šis fenomens skaidri izpaudās 1994.gadā, kad grūta kompromisa rezultātā tika noslēgti līgumi ar Krievijas Federāciju un panākta Krievijas armijas izvešana no Latvijas. Toreiz sarežģīti ārpolitikas lēmumi bija jāpieņem nelabvēlīgos iekšējos apstākļos, kas apdraudēja panākto kompromisu. Tāpat kā citi ārpolitikas veidotāji, atceroties 1994.gada notikumus es vēlētos nākotnē redzēt daudz augstāku ārpolitsko jautājumu izpratnes līmeni sabiedrībā. Tas ir atkarīgs no inteliģences informētības un iesaistīšanās pakāpes. Akadēmiskā publika, kas izprot starptautisko vidi, spēlē neaizstājamu lomu iekšpolitiskā konsensa veidošanā un aizpilda plaisu starp praktiskās ārpolitikas veidotājiem un plašāku sabiedrību.

Protams, ārējā vide nevar ietekmēt reformu gaitu, ja trūkst cilvēku, kas spēj šos impulsus pārtulkot ikdienas darbos. Es vēlētos uzsvērt, ka šo funkciju var pildīt tikai izglītoti cilvēki, kurus augstskola ir radinājusi domāt par saikni starp pasauli un mūsu ikdienas realitāti, par ārpolitikas norisēm pašmāju notikumu kontekstā. Latvijas integrācijai Eiropā ir dažādas dimensijas: gan ekonomiskā, gan politiskā, gan arī intelektuālā dimensija. Bez pilnvērtīgas intelektuālas integrācijas Eiropā mēs ne tikai nespēsim sasniegt politiskos un ekonomiskos mērķus, kas mūs tuvina attīstītas Rietumu sabiedrības standartiem, bet arī kavēsim savu vispārējo attīstību.

Līdz ar padomju sistēmas sabrukumu ir kvalitatīvi mainījusies informācijas līmenis mūsu sabiedrībā, Latvija ir atstājusi padomju režīma informācijas zonu un atvērusi durvis uz citu vidi. Lingvistiskas dabas pārmaiņas un pāreja no krievu valodas uz angļu vai vācu valodu kā svaigas informācijas nesēju ir tikai šī procesa ārēja izpausme. Svarīgāk, ka mainījies pats informācijas saturs. Tagad ir nepieciešams mācīties domāt tajās pašās kategorijās, kā mūsu partneri Rietumeiropā. Domāšanas maiņa ir skārusi vispirms tos sabiedrības slāņus, kas atrodas kontaktā ar ārējo vidi. Taču sabiedrībā kopumā šis process vēl nav gājis pietiekami tālu.

Manuprāt, tieši akadēmiskās aprindas ir atbildīgas par intelektuālā klimata maiņu. Vispirms tas attiecas uz augstskolas mācību spēkiem. No vienas puses, Universitātes auditorijās notiek ne tikai augstākās izglītības process, bet arī veidojas sociālais slānis, kas Latvijā pildīs modernās sabiedrības mēdija lomu. No otras puses, akadēmisko aprindu pārstāvji kā pētnieki izzin ārpasauli ap mums.

Diemžēl, Latvijas augstskolas kopumā un Latvijas universitāte ne vienmēr pietiekami izmanto sadarbības iespējas, ko piedāvā dažādi ārvalstu fondi un organizācijas, vai arī šo valstu valdības. Šķiet, ka Latvijas Uniersitātes fakultātēm un katedrām ir vairāk un efektīvāk jāsadarbojas ar Eirofakultāti, izmantojot tās esošās iespējas un izstrādājot sadarbības plānus nākotnei. Pilnīgi noteikti ir vajadzīgs ieviest mūsdienu mācību procesam atbilstošu metodiku un koriģēt pasniedzamo priekšmetu saturu, kā arī iesaistīt kvalifikācijas programmās plašāku pasniedzēju loku. Latvijas Universitāte bija un būs augstākās izglītības centrs Latvijā, tieši tāpēc jādomā, kā integrēt tās darbību ar jaunajām Rietumu veida augstskolām, kas sāk darbu Latvijā.

Protams, iespējams minēt daudzus veiksmīgas sadarbības piemērus starp Latvijas un ārzemju zinātniekiem. Sevišķi cieša sadarbība veidojas Baltijas jūras reģionā, kur risināmas kopīgas problēmas. Zinātnieku izstrādātā Baltijas jūras pētniecības programma ekosistēmas saglabāšanai liecina, ka aizsāktais darbs turpmāk neapsīks. Tāpat, Baltijas Enerģētikas pētniecības programma ir vērā ņemama investīcija reģionālās sadarbības nākotnē. Reģiona zinātnieki sadarbojas arī sabiedrisko zinātņu jomā, un te vērts minēt Baltijas valstu zinātņu akadēmiju kopīgo programmu “Baltonic” sociālajās zinātnēs. Taču pastāv arī citi sadarbības virzieni, kuru nozīme ir ne mazāka.

Neraugoties uz minēto, Latvijas intelektuāļu starptautiskajām aktivitātēm pietrūkst Austrumu dimensijas. Sakari ar zinātniekiem bijušās PSRS teritorijā, Austrumeiropā un Viduseiropā ir jūtami vājinājušies. Es gribētu uzsvērt, ka orientācija uz vispusīgu integrāciju Eiropā nenozīmē izolāciju no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas vai citām NVS valstīm. Tieši otrādi. Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis liek cieši sadarboties ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem Austrumos. Mūsu zināšanas par Eirāzijas telpu nedrīkst iet mazumā, jo tās veido Latvijas kapitālu integrējoties Eiropas ekonomiskajā dzīvē un dod intelektuālo segumu ne tikai Latvijas ārpolitiskajām aktivitātēm, bet arī nacionālās drošības politikai.

Es vēlētos no šīs tribīnes atkārtot jau agrāk izskanējušu ierosinājumu Latvijas Universitātes paspārnē izveidot pētniecības institūtu vai studiju centru, kas nodarbotos ar Austrumeiropas reģiona problēmu izpēti. Šīs institūcijas loma būtu saistīta nevis ar veco padomju laika zinātnisko sakaru atjaunošanu, bet ar reģiona pētniecību no mūsdienu zinātnes viedokļa. Tas nepieciešams, lai varētu labāk saprast Latvijas vietu pasaulē, lai atrastu ceļus, kā maksimalizēt mūsu ģeopolitiskā stāvokļa priekšrocības. Tas ir nepieciešams arī tādēļ, lai stiprinātu eiropeisku identitāti un saprastu, kas mums ir kopīgs ar Austrumu kaimiņiem un kas ir atšķirīgs.

Akadēmisko aprindu loma īpaši spilgti izpaužas ārējās vides problēmu identificēšanā un izpētē. Mēs ejam arvien tālāk nepazīstamā politiskā, ekonomiskā un sociālā vidē, bet no mūsu adaptācijas spējām un reakcijas būs atkarīgi integrācijas procesa rezultāti. Nenoliedzami, piemērojoties ES prasībām mums būs jāsaduras ar visdažādākajām adaptācijas problēmām. Taču šīs problēmas nav ne neizbēgamas, ne neatrisināmas. Analizējot mūsu integrācijas gaitu un citu valstu pieredzi, ir iespējams atrast tos jautājumus, kuriem ārpolitikā vajadzīgs pievērst sevišķu uzmanību. Ir iespējams prognozēt situāciju, kurā mūsu valsts atradīsies pēc diviem, trim, pieciem vai pat desmit gadiem. Ir iespējams arī savlaicīgi plānot politiku tādā veidā, lai varētu minimalizēt eventuālās grūtības. Ciešāks dialogs neapšaubāmi ir vajadzīgs, jo samērā bieži es pamanu pat labi domātos komentāros substanciālu problēmu izpratni, bet pilnīgu neziņu vai neizpratni praktisko ārpolitikas procesu, tā iespējām un taktiku.

Protams, Ārlietu ministrijā ir struktūrvienības, kas strādā problēmu identificēšanas un risinājumu meklēšanas virzienā. Taču vispusīgs starptautiskās politikas vērtējums prasa iesaistīt šajā darbā arī akadēmiskas struktūras. Ārlietu ministrija ir sastādījusi to problēmu sarakstu, kas var ietekmēt mūsu politiku tuvākajā nākotnē. Esam likuši priekšā Universitātei veikt pētījumus šajos virzienos un ceram uz produktīvu sadarbību. Atļaujiet man minēt dažas aktuālākās problēmas arī šajā auditorijā. Protams, nav iespējams uzskaitīt visas problēmas. Gribu uzsvērt, ka šīs problēmas ir orientētas uz nākotni. Uzskaitītie jautājumi pārsniedz ārpolitikas robežas un skar plašāka mēroga problēmas.

Humanitāro jautājumu grupā tādas problēmas ir:

- Daudzkultūru sabiedrība un politiskas nācijas veidošanās Latvijā;

- Mazākumtautību politiskā un kultūras situācija Latvijā un Rietumeiropas valstīs;

- Eiropas padomes cilvēktiesību mehānismi un Latvijas pienākumi to kontekstā.

Starptautisko organizāciju un Eiropas ekonomiskās integrācijas problemātiku atspoguļo citi jautājumi, proti:

- ANO reformas un to ietekme uz Latvijas starptautisko stāvokli;

- Reģionālā sadarbība kontekstā ar Latvijas integrāciju ES, reģionālās integrācijas perspektīvas un probēmas;

- Latvijas piemērošanās ES iekšējā tirgus prasībām, problēmas un ieguvumi;

- ES lielākie fondi un iniciatīvas, to izmantošana Latvijā;

- ES Kopējās lauksaimniecības politikas ietekme uz Latvijas ekonomiku;

Drošības politikas kontekstā uzmanību saista šādas problēmas:

- NATO jaunais veidols un stratēģisko spēku līdzsvars pasaulē;

- NATO un Krievijas attiecības: tendences un perspektīvas;

- NATO eiropeizācija;

- Konvencionālā bruņojuma ierobežošanas līgums (CFE) un militārā drošība Baltijas reģionā;

- Ekonomiskās integrācijas loma drošības politikā — koncepts vai realitāte?

Referāta nobeigumā es vēlētos uzsvērt, ka šobrīd ārpolitikā ir dinamisks un izšķirošs laiks. Turpinās Latvijas integrācija Eiropā un tiek gatavotas pārmaiņas Eiropas drošības arhitektūrā, kas ietekmēs arī mūsu valsts starptautisko stāvokli. Es nešaubos, ka šīm pārmaiņām būs pozitīvs raksturs un Latvijas virzība uz Rietumu valstu kopību kļūs neatgriezeniska. Tomēr, tāpat kā visos vēsturisku pagriezienu brīžos, sekmīgai ārpolitikai ir nepieciešami iekšējie priekšnoteikumi, un, pirmkārt, ir vajadzīga vienprātība galvenajos ārpolitikas jautājumos. Šī vienprātība ceļas ne tikai no politisko partiju vienošanās, bet arī no intelektuālas kooperācijas starp ārpolitikas veidotājiem un akadēmisko vidi.

Liela loma šeit ir sekmīgai diplomātu un ārpolitikas pētnieku sadarbībai. Zināmi pozitīvi soļi jau ir sperti. Piemēram, noslēgts sadarbības līgums starp Ārlietu ministriju un LU Vēstures un Filozofijas fakultāti. Tā mērķis ir sniegt nepieciešamo atbalstu starptautisko attiecību studentu apmācībā. Taču, paturot prātā mērķi attīstīt nacionālo ārpolitikas domāšanu un veidot Latvijas diplomātijas skolu, ir jāiet krietni tālāk.

Ir vajadzīgas jaunas sadarbības formas un jauni ārpolitiskās diskusijas forumi. Tā varētu būt Latvijas ārpolitikas žurnāla veidošana, neformālas, bet regulāras apspriedes starp Ārlietu ministrijas vadību un ārpolitikas pētniekiem. Iniciatīva šajos jautājumos var nākt arī no Universitātes. Ārlietu ministrija ir atvērta dialogam. Es patiesi ceru, ka domu apmaiņa izvērtīsies plašumā un materializēsies par jaunu kvalitāti Latvijas ārpolitikā.

Kā maza valsts Latvija nevar atļauties šķērdēt savus intelektuālos resursus. No Universitātes un Ārlietu minstrijas sadarbības sekmēm lielā mērā ir atkarīga Latvijas ārpolitikas attīstība nākotnē, bet no inteliģences aktīvākas iesaistīšanās sakaros ar starptautisko vidi plašā nozīmē atkarīga Latvijas integrācija Eiropā: tās temps, kvalitāte un rezultāti. Gala rezultātā mūsu reakcija uz starptautiska mēroga procesiem noteiks Latvijas vietu vienotajā Eiropā. Es novēlu mūsu zemei reālistiski novērtēt situāciju modernajā pasaulē, droši atbildēt uz starptautiskās politikas izaicinājumiem, veiksmīgi un radoši risināt problēmas, ar kurām varam sadurties ceļā uz nākošā gadsimta Eiropu. Tad mēs varēsim ne tikai kļūt par labiem eiropiešiem, bet arī saglabāt savu nacionālo identitāti un pacelt to jaunā kvalitātē.

Paldies par uzmanību!