• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Caur kultūru un mākslu - uz tautu un valstu sapratni. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.10.1996., Nr. 167 https://www.vestnesis.lv/ta/id/40748

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Norvēģijas Karalistes ārlietu ministra vizīti Latvijā. Par sarunam Latvijas un Krievijas robežjautājumos. Par Latvijas drošību un drošību uz valsts robezas.

Vēl šajā numurā

04.10.1996., Nr. 167

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Diplomātija

Caur kultūru un mākslu — uz tautu un valstu sapratni

Rihards Pīks, kultūras ministrs — "Latvijas Vēstnesim"

— Par Ķīnas kultūras ministra vietnieka Aija Ciņčuņa vadītās oficiālās delegācijas viesošanos Latvijā un vizītes laikā parakstīto abu valstu līgumu par sadarbību kultūrā un izglītībā "Latvijas Vēstnesis" rakstīja 3.septembra numurā. Šodien par šā dokumenta parakstīšanu un Latvijas ārējo kultūras sakartu attīstību gribētos dzirdēt dziļāku komentāru:

— Mēs šim sadarbības līgumam piešķiram lielu nozīmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka kultūras jomā Latvijai tas ir pirmais līgums ar kādu Āzijas valsti. Arī Ķīnas puse izteica gandarījumu par šo līgumu un atzīmēja, ka tas varētu būt sākuma punkts kontaktu dibināšanai arī citās jomās.

Es uzskatu, ka Latvijai ir ļoti svarīgi tuvāk iepazīt Austrumu kultūru, tautu dzīvesveidu. Mēs dzīvojam Eiropas kultūrā. Kaut arī ilgus gadus esam bijuši mākslīgi atšķirti no tās, mūsu apziņa ir Eiropas civilizācijas un kristiānisma apziņa. Turpretim par Austrumu pasauli mēs šo to gan zinām, bet mēs to nesajūtam, dziļāk neizprotam. Tāpēc jācenšas to labāk iepazīt caur mākslu un kultūru, kas vairāk skar jūtu pasauli. Šajā kontekstā kultūras kontakti ar Ķīnu ir sevišķi svarīgi. To, ka Ķīnai nākamajā gadsimtā un līdz ar to jaunā gadu tūkstoša sākumā būs ļoti liela nozīme, apliecina gan ekonomiskās prognozes, gan sabiedriskā attīstība.

Arī politiskā ziņā ir svarīgi, lai mums būtu labas, stabilas attiecības ar Ķīnu. Kamēr mūsu tuvākajā lielajā kaimiņvalstī Krievijā diemžēl nav harmonizējusies iekšpolitiskā situācija un mūsu attiecības nav stabilas un skaidras, ir sevišķi apsveicama šādu kontaktu veidošanās ar tādu lielvalsti kā Ķīna.

Arī man personiski Ķīnas delegācijas uzņemšana un līguma parakstīšana bija liels notikums, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas bija pirmais starpvalstu līgums, ko man nācies parakstīt, esot šajā amatā. Par Austrumu kultūru, dzeju un filozofiju tiku interesējies jau studiju laikā. Kad sešdesmitajos gados un pēc tam septiņdesmito gadu beigās mācījos Maskavā, PSRS attiecības ar Ķīnu bija sarežģījušās un vairāk bija pieejama literatūra par Japānu, tomēr daudzas tās kultūras parādības un dzenbudisma filozofija man šķita saprotama tikai saistībā ar Indijas un Ķīnas kultūrvidi. Man šķiet simpātiska ķīniešiem un vispār austrumniekiem raksturīgā zināmā nosacītība domu gājienā un sarunā. Ja pieņem šos "spēles noteikumus", kontaktēties ir ļoti viegli un patīkami.

Aijs Ciņčuņs man šķita ļoti inteliģents, ieinteresēts un vērīgs sarunu biedrs. Viņš ir bijis Ķīnas nacionālās bibliotēkas direktors, labi pārzina šo kultūras sfēru, taču īpaši necentās to izcelt. Kaut gan Ķīnā, kas taču ir papīra dzimtene, ir sevišķi bagātas grāmatu saglabāšanas un arī restaurēšanas tradīcijas, kas mūs katrā ziņā var interesēt. Viņš pauda savu gandarījumu, kad sarunā atgādināju to neaizmirstamo vēstures faktu, ka Ķīna nekad nav atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, ko 1962.gadā Mao Czeduns apliecināja arī sarunā ar japāņu sociālistiem.

Konkretizējot abu valstu sadarbības līgumu, pārrunājām tuvāko mākslas kolektīvu un izstāžu apmaiņas programmu un ieskicējām tās sfēras, kur sevišķi nepieciešama informācijas apmaiņa. Tiku arī ielūgts apmeklēt Ķīnu. Ja es varēšu turp doties, tas varētu notikt jau nākamā gada pavasarī. Tāpēc provizoriski jau pārrunājām, kādi Latvijas kultūras un izglītības atzari varētu Ķīnu interesēt un ko mēs savukārt vēlētos redzēt tur. Vielu sarunai deva arī visai plašā kultūras programma, ko piedāvājām delegācijai. Viesi klausījās ērģeļmūziku Rīgas Domā, apmeklēja Nacionālo operu, kā arī Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un Emīla Dārziņa mūzikas skolu, devās izbraukumā uz Siguldu, Āraišiem un Cēsīm (attēlos).

— Kā vispār attīstās Latvijas kultūras sakari ar ārzemēm un ko šai jomā vajadzētu darīt?

— Kultūras sadarbības līgums mums ir ar Somiju, šajās dienās tāds tiks parakstīts ar Čehiju. Kontakti paplašinās. Pēdējos gados ir aktivizējušies un arī visai intensīvi attīstās atsevišķu mākslinieku, koru un ansambļu sakari ar ārvalstīm. Tomēr varētu vēlēties, lai šādos koncertos vai izstādēs vairāk noskanētu Latvijas vārds. Tās varētu būt kultūras nedēļas vai citādas kultūras akcijas, kas ārvalstīs pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību, modinātu interesi par Latvijas valsti un tās mākslu. Vislabāk, šķiet, būtu rīkot šādas akcijas visām trim Baltijas valstīm kopā. Manuprāt, ļoti labi bija izdevusies Lietuvas, Igaunijas un Latvijas mākslinieku kopizstāde Polijā.

Tāpat kā politikā, zinātnē un citās dzīves jomās, arī kultūrā jāatjauno vēsturiskās saites starp visām valstīm un tautām, kas dzīvo ap Baltijas jūru, kā politiķi saka, formula "3+5", proti, trīs Baltijas un piecas Ziemeļvalstis. Viļņā tikko notika seminārapspriede par šo kontaktu attīstību. Ar kopīgajiem dziesmu svētkiem un kinofestivāliem šis ceļš ir jau iesākts, tas tikai jāturpina.

Kā ķīniešu gudrie jau pirms Konfūcija atzinuši — katras tautas kultūra ir kā ziedlapiņa lielajā cilvēces vainagā.

Ar Rihardu Pīku

sarunājās Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Pētera Korsaka foto

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!