No amatpersonas redzespunkta

Latvijas drošība ir pašas sabiedrības organizētībā

Kārlis Jūlijs Druva, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, —”Latvijas Vēstnesim”

— Man ir savs viedoklis par to, kas notiek mūsu aizsardzības un iekšlietu institūcijās. Es sākšu ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (turpmāk NBS — V.A.). Ir vairākas problēmas, par kurām jārunā. Vispirms es pilnīgi piekrītu, ka vajadzīgs jauns valsts obligātā militārā dienesta likums. Nevar būt tā, ka mēs armijā iesaucam tikai daļu jauniešu. Turpretī izveicīgākie izvairās no šī dienesta. Tas notiek. Joprojām man nepatīk versija, ko Saeima, izskatot likumprojektu “Par obligāto valsts militāro dienestu”, pieņēma otrajā lasījumā. Tomēr pagaidām šis likumprojekts ir labāks par iepriekšējo likumu. Līdz ar to karadienestā būs iespējas iesaukt jauniešus, kam ir laba izglītība. Tas paaugstinās mūsu bruņoto spēku izglītības un kultūras līmeni.

Bet, runājot par NBS, ir vēl kāda problēma. Ir jāsakārto disciplīna! Nevar būt tā, ka virsnieki, kuri komandē rotas un bataljonus, it kā nav ne par ko atbildīgi. Viņiem jābūt tikpat lielai un vēl lielākai atbildībai nekā kareivjiem, kas dienē armijā. Un jāsāk normāli strādāt. Man diemžēl jāsaka — es neredzu, ka kāds pietiekami daudz strādātu, lai atrisinātu problēmas, kas skar NBS. Es vēlētos daudz konkrētāku rīcību. Ja neesam spējīgi pat paēdināt, apģērbt un pienācīgi izmitināt armijā iesauktos jauniešus, tad, iespējams, dienestā jāiesauc mazāk puišu. Labāk sakārtosim to armiju, kas mums ir tagad, nekā karadienestā iesauksim vēl vairāk cilvēku. Tad bruņotos spēkus sakārtot būs vēl grūtāk.

Otra problēma — kā apmācām savus kareivjus. Joprojām armijā nav pietiekami daudz apakšvirsnieku, seržantu, kas patiesībā ir katras armijas un to dažādo spēku (sauszemes, jūras, gaisa) mugurkauls. Tie ir cilvēki, kas sakārto armijas iekšējās lietas un risina problēmas. Jo augstākā ranga un līmeņa komandieri vieni paši to nespēj izdarīt.

Domāju, ka mums būtu vajadzīgi papildu virsnieku kursi. Es nesaprotu, kādēļ vēl līdz šim nav domāts, piemēram, par virsnieku kursiem Latvijas Universitātē. Tos var izveidot dažādos veidos — piemēram, kā kara katedru. Es minēšu vēl citu piemēru. Dažās Rietumu valstīs cilvēki absolvē universitātes, pēc tam noliek virsnieku eksāmenus un aiziet mācīties uz virsnieku skolām. Tā kā šiem cilvēkiem jau ir augstākā izglītība, tas nenozīmē, ka viņiem, lai kļūtu par virsniekiem, vēl jāmācās trīs vai četri gadi. Virsniekiem nepieciešamās zināšanas var apgūt trīs līdz sešos mēnešos, ne vairāk. Tad cilvēki vēl apgūst tehniskās zināšanas. Piemēram, ja kāds būs datoru tehniķis, viņš kādu laiku papildus mācīsies attiecīgajā skolā vai kursos. Bet virsnieka pamatzināšanu kopumu var iemācīt apmēram pusgada laikā. Es nesaprotu, kādēļ to jau neesam mēģinājuši darīt.

Jo, piemēram, Nacionālā aizsardzības akadēmija (turpmāk NAA — V.A.) ir visdārgākais veids, kā iegūt virsnieka statusu. Aizsardzības akadēmijā ir jāmācās trīs gadi, un visu to apmaksā valsts. Bet NAA var uzņemt tikai noteiktu cilvēku skaitu, jo vietu un finansiālo līdzekļu trūkst. Tādēļ vajadzētu būt šiem papildu virsnieku kursiem vai nu, piemēram, pie universitātes, vai pat NBS. Šos kursus varētu sagatavot NAA un tad mācības tur piedāvāt interesentiem. Nav arī problēmu ar tiem jauniešiem, kas tagad ir virsdienestā — piemēram, ar seržantiem un kaprāļiem, kuri savas militārās spējas jau apliecinājuši. Arī viņus šādos kursos varētu sagatavot par virsniekiem. Pēc tam viņiem varētu radīt iespēju turpināt izglītību, piemēram, universitātē. Un šīs studijas valsts pilnīgi vai daļēji varētu apmaksāt. Šādu iespēju mūsu komisija ietvēra jaunajā likumprojektā par obligāto militāro valsts dienestu.

Protams, Aizsardzības ministrijā un NBS ir arī daudz citu neatrisinātu problēmu. Jau vairākus gadus gaidām likumu par dienesta gaitu, bet tāds vēl joprojām nav pieņemts. Būtu labi, ja tiktu ieviesta kārtīga atestācijas sistēma. Manuprāt, nepietiek, ka reizi trīs gados par kādu virsnieku tiek rakstīts raksturojums. Tas būtu jādara katru gadu. Un vajadzētu rast iespēju sakārtot šo atestāciju sistēmu tā, ka varētu atšķirt labos virsniekus no vidējiem un sliktajiem. Vajadzētu šajā atestācijas sistēmā ieviest normas. Piemēram, no desmit virsniekiem tikai divi var saņemt visaugstāko atzīmi. Tad lielākā daļa virsnieku saņemtu vidējās atzīmes, un pāris vissliktākie virsnieki saņemtu viszemākās atzīmes. Un tos virsniekus, kuri sevi regulāri vislabāk apliecina, visātrāk būtu jāvirza pa karjeras kāpnēm — uz atbildīgiem amatiem. Savukārt vissliktākajiem virsniekiem laika gaitā ļautu darīt kaut ko citu — kaut vai darboties civilajā jomā. Turklāt labākajiem virsniekiem varētu ļaut papildināt militāro izglītību ārzemēs. Mēs šajā sakarībā saņemam pietiekami daudz piedāvājumu — no Dānijas, ASV, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas un citām Rietumvalstīm. Lai šie labākie virsnieki no studijām ārzemēs atgriežas ar vēl lielāku profesionalitāti, militāro pieredzi un jaunām idejām un visu to ievieš Latvijas armijā! Tātad NBS ir vesels jautājumu un problēmu loks, kas nav pat risināts. Un pagaidām šis process notiek ļoti lēni.

Vienīgais veids, kā to paātrināt, manuprāt, varētu būt tāds: aizsardzības ministrs vai armijas komandieris uzdod kādai amatpersonu grupai un nosaka termiņu. Uzdevums jāveic noteiktā laikā. Domāju, ka šai laika posmā kaut kas konkrēts tiks veikts. Ja nepieciešams, uzdevuma izpildi kontrolē, tajā veic korekcijas un turpina pilnveidošanas procesu. Bet to visu nevar atstāt pašplūsmā, kā tas notiek pašlaik.

— Kā, jūsuprāt, turpmāk vajadzētu veidot armiju? Ir dzirdēts, ka Latvijā varētu būt profesionāla armija vai arī daļēji “profesionalizēt” jau esošos Nacionālos bruņotos spēkus (piemēram, Gaisa vai Jūras spēkus)?

— Manuprāt, mazas valstis, tādas kā Latvija, nevar un nevarēs veidot tikai profesionālus bruņotos spēkus un paļauties uz tiem. Varbūt, ka ir iespējams to darīt daļēji. Piemēram, Vācijas armiju daļēji veido profesionāļi un daļēji — obligātā dienesta karavīri. Tāda lielvalsts kā ASV, protams, var atļauties izveidot un uzturēt tikai profesionālu armiju. Šķiet, ka ceļā uz šādu armiju — pilnīgi vai daļēji profesionālu — ir arī Francija. Bet kas notiek mazākās valstīs? Tādās, kur ir apmēram tikpat daudz iedzīvotāju kā Latvijā. Piemēram, Izraēlā obligātais militārais valsts dienests ir gan vīriešiem, gan sievietēm un tā ilgums ir trīs gadi.

Ja nopietni sākam domāt par to, kā turpmāk sagatavot aizsardzības spēku rezerves... Zinām taču, ka mūsu obligātajā dienestā esošais (tā būs arī turpmāk!) karavīru skaits ir ļoti mazs. Tas nozīmē, ka jāveido bruņoto spēku rezerves. Kur tās ņemt? Manuprāt, tikai no tiem, kas jau bijuši obligātajā militārajā valsts dienestā. Būs jāsāk rūpēties arī par šo armijas rezervju apmācībām. Un tas ir ļoti svarīgi, jo kādas gan būs šīs rezerves, ja tām netiks regulāri sniegts viss jaunākais militārajā jomā!

— ÉPakāpeniski armijas rezervistu skaitu vajadzētu kvantitatīvi palielināt un arvien kvalitatīvāk apmācīt. Un šīs rezerves, manuprāt, veidos tie, kas būs dienējuši obligātajā valsts militārajā dienestā.

— Kā jūs vērtējat Zemessardzes lomu mūsu valsts aizsardzības nostiprināšanā?

— Ļoti pozitīvi! Līdz šim zemessargi, salīdzinot ar citiem militārajiem formējumiem, ir bijuši vieni no progresīvākajiem. Zemessargi visātrāk bija gatavi nodarboties ar Rietumu piedāvātajām apmācībām. Viņi tās apguva veiksmīgi.

Otrkārt, arī Zemessardzē, tāpat kā NBS, bija problēmas ar disciplīnas ievērošanu. Bet zemessargi ļoti rūpīgi centās savas struktūras un rindas attīrīt no tiem, kas disciplīnu neievēro. Un neatradīsies dienests, kurā nebūtu problēmu. Es domāju, ka Zemessardzes loma ir ļoti liela. Priekšrocība — tā ir teritoriāls spēks. Zemessargi atrodas katrā Latvijas nostūrī. Es domāju, ka ar laiku vajadzētu īstenot arvien ciešāku Zemessardzes un NBS sadarbību, piemēram, kopīgu apmācību jomā. Varbūt pēc kāda laika varētu izveidot kopīgu štābu. Tomēr jāturpina arī Zemessardzes profesionālā līmeņa celšana un dienesta, kā arī apgādes pilnveidošana.

— Tomēr bieži vien disciplīnas pārkāpumi armijā tiek skaidroti ar pārmērīgu karavīru pārslodzi.

— Pārslodzes gadījumā komandierim vai citām atbildīgām personām jāziņo priekšniecībai un jāsaka: “Paklausieties! Uz īsu brīdi varu likt kareivjiem strādāt, teiksim, 12 — 18 stundas diennaktī. Bet to nevar darīt ilgstoši, jo cilvēki fiziski nevar izturēt tādu slodzi.” Aizsardzības ministra un armijas komandiera uzdevums ir gan ziņot augstākstāvošām instancēm, gan veikt attiecīgus pasākumus, lai mazinātu kareivju pārslodzi. Mēs varam izdarīt tikai tik daudz un ne vairāk.

Daļēji šis process jau tika uzsākts Robežapsardzības spēkos, kur bija jāslēdz daži robežpārejas punkti vai jāsamazina to darba stundas. Varbūt šo procesu vēl vajadzēja turpināt.

— Bet ko jūs varētu teikt par mūsu Iekšlietu ministrijas struktūru darbu?

— Nesen mūsu komisijā dzirdēju, ka noziedzības līmenis patlaban esot augstāks, nekā tas bijis padomju varas gados. Bet, paldies Dievam, Augstākās tiesas un citu institūciju pārstāvji uzskata, ka šis apgalvojums nav īsti patiess, jo ir liela atšķirība starp padomju varas gadiem un mūsdienām. Tagad ir brīvi pieejama informācija. Padomju laikā bija cenzūra un varasvīri sabiedrībai sniedza tikai to informāciju, ko vēlējās. Cilvēkiem nebija informācijas. Tādēļ varēja lolot cerības, ka noziedzības un tās apakarošanas jomā viss ir kārtībā.

Es domāju, ka arī mūsu Iekšlietu ministriju un tās struktūras, piemēram, policiju gaida liels darbs. Masu informācijas līdzekļos uzzinām to, ka paši policijas darbinieki pārkāpj likumus. Atcerieties, bija gadījums, kad policists aiztur fotogrāfu par to, ka tas nofotografē otru — mašīnā aizmigušu policistu. Tas ir pilnīgi absurds notikums. Tāda rīcība pārkāpj visas tiesības un normas, kādas ir policistiem, tādēļ es domāju, ka tādās reizēs vajadzētu ļoti stingri vērsties pret amatpersonu, kas atļaujas šādu rīcību.

— Nesen arī Liepājā policisti aizturēja cilvēku, kam nedeva pat iespēju sazināties ar radiniekiem... Šis gadījums tika plaši aprakstīts presē.

— Liepājā tas bija ļoti rupjš likuma pārkāpums. Un, manuprāt, tādiem cilvēkiem vairs nav vietas policijas dienestā. Iekšlietu ministrijas personālsastāva inspekcijai būtu jāraugās, vai šie policisti saņēmuši sodu, vai arī viņi turpina dienestu policijā. Attiecīgajām IeM inspekcijām būtu nepieciešams ieviest stingrāku kontroles mehānismu, lai apkarotu pašu IeM struktūru darbinieku likumu un disciplināros pārkāpumus. Jo es neesmu drošs, ka maziem disciplinārajiem vai administratīvajiem sodiem šādos gadījumos nesekos atkārtoti pārkāpumi.

Bet arī Iekšlietu ministrijas struktūrām un tātad arī policistiem ir problēmas. Jūs zināt, ka Iekšlietu ministrijai ir lielas finansu grūtības. IeM aktuāls ir kadru trūkums. Policijas sastāvs, domāju, varētu būt skaitliski mazāks, bet labāk apgādāts. Policistiem varētu būt vairāk rāciju, automašīnu, ar kurām ātrāk un vieglāk pārvietoties un tātad sekmīgāk veikt uzdevumus. Policistiem būtu jādod iespēja mācīties ne tikai Policijas akadēmijā, bet arī ārzemēs. Ar mūsdienīgas tehnikas palīdzību mazāks policistu skaits varētu veikt to pašu vai pat lielāku darba apjomu, nekā līdz šim.

Es zinu, ka IeM struktūrās ir citas aktuāli risināmas problēmas. Joprojām te strādā cilvēki, kas neprot latviešu valodu. Varbūt varētu atrast līdzekļus, ar ko samaksāt latviešu valodas skolotājiem, pensionāriem, kuru pensijas nebūt nav lielas, lai viņi policistiem sveštautiešiem mācītu valsts valodu. Savukārt IeM struktūru darbiniekiem, kas līdz šim slikti pārvalda valodu, varētu piedāvāt bezmaksas kursus. Te daudz lielāku lomu vajadzētu uzņemties masu informācijas līdzekļiem, kas valdībai pieprasītu izstrādāt efektīvu programmu valsts valodas ieviešanā. Tas patiesi vairāk būtu preses uzdevums. Jo neviena Saeimas komisija nevar izsekot visu problēmu risinājumam. Mūs, piemēram, vēl gaida darbs ar virkni sarežģītu likumprojektu. Mums varbūt pat vienmēr nav vēlams to darīt. Tādēļ Latvijā ir valdība un ministri, kas ir atbildīgi par darbu savās ministrijās. Tas ir viņu uzdevums. Un sabiedrības, masu informācijas līdzekļu uzdevums publiski jautāt, pētīt, vērtēt, analizēt, kā valdība un tās ministri veic savu darbu.

Es vēlos parunāt vēl arī par Mobilo policijas pulku un Sardzes pulku. Cik saprotu, vismaz viens no šiem pulkiem varētu tikt pakāpeniski pārveidots par civilā dienesta institūciju un formēts no policistiem, kas nāk no Policijas akadēmijas, jeb citādā veidā. Es domāju, ka cilvēkiem, kas strādā IeM sistēmā, jābūt civilistiem.

Gribētu dažus vārdus teikt par prokuratūru. Man rada rūpes, cik ātri uz priekšu virzās dažas no tiesu prāvām, piemēram, tiesājot jauniešus vai kukuļņēmējus. Pie manis nāk cilvēki gan no tirgus, gan no citām vietām un sūdzas, ka kukuļus ņem gan policisti, gan citu ar attiecīgajām jomām saistīti institūciju darbinieki. Es gribētu panākt, ka mēs mazos kukuļņēmējus (tagad gan notiek vairākas prāvas, kur tiesā organizētas noziedznieku grupas) apkarotu iedarbīgāk.

Ja policists ņem kukuļus, kaut arī nelielus, viņam jāapzinās, ka ātri tiks pieķerts un pēc mēneša sēdēs cietumā. Lai to panāktu, ātrāk jāveic tiesu procedūras. Lielās, nozīmīgās prāvas, protams, varētu turpināties šo lietu svarīgumam un sarežģītības pakāpei atbilstošos tempos.

Es domāju, ka vajadzētu arī kontrolēt, kā savu darbu veic tiesneši. Ja tiesnesis atbrīvo kādu par smagu noziegumu aizdomās turētu personu, kura pēc tam pazūd un ko policija vairs nekādi nevar atrast, tad tiesnesim ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības un sprieduma sekām. Es domāju, ka šīs problēmas risināšanā vajadzētu pastrādāt juristiem, Tieslietu ministrijai, prokuratūrai. Lai būtu iespējams pārbaudīt un pārraudzīt, kā un kādēļ notiek šī drošības līdzekļa maiņa. Lai šo procesu varētu stabilizēt un pilnveidot.

— Joprojām aktuāla ir Robežapsardzības spēku pakļautības problēma. Jau ilgi tiek diskutēts par to, vai tos atstāt Aizsardzības ministrijas pakļautībā, vai nodot IeM pakļautībā.

— Par šo problēmu ir diskutēts gadiem. Pērn piektajā Saeimā notika pat ārkārtas sēde par robežapsardzības nodošanu no Aizsardzības ministrijas pakļautības Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Deputāti nobalsoja pret. Pašlaik esmu redzējis materiālus par trīs likumu maiņām attiecīgos likumos, lai varētu Robežapsardzības spēkus nodot Iekšlietu ministrijai. Bet mēs uz mūsu komisiju aicināsim pārstāvjus no Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas, citus speciālistus. Lai viņi sniedz plašāku informāciju. Jo ir vēl virkne jautājumu, uz kuriem nav atbildes. Esmu vairākkārt lūdzis, lai mums sniedz šādu informāciju, bet pagaidām tā vēl nav saņemta.

Kas konkrēti tiks veikts, lai efektīvi uzlabotu un pilnveidotu robežsargu darbu? Ar to, ka robežsargus formāli viena ministrija nodod citas ministrijas pakļautībā, nekas netiks uzlabots. Kā robežsargi tiks pārstrukturēti par valsts civildienesta ierēdņiem? Vajadzētu būt programmai, kā tas tiks veikts. Tomēr neesmu redzējis informāciju par to. Divas dienas pirms Saeima sāka savu rudens sesiju, mūsu komisijā bija saruna par to. Šoreiz mēs šo jautājumu izvirzījām gan Aizsardzības, gan Iekšlietu ministrijai, bet tām šādu plānu vispār nebija.

Kur paliek Robežapsardzības spēku rīcībā esošie ieroči? Mums iesniegtajos dokumentos par ieročiem nekas netiek minēts. Jautājums ir arī par sociālajām garantijām un par tiem robežsargiem, kas vēlas palikt NBS, bet negrib kļūt par civilistiem.

Mūsu komisija to visu vēlētos zināt, piemēram, cik robežsargu grib palikt armijā un cik kļūt par civilistiem? Jo, ja, piemēram, 20 — 30 procenti robežsargu gribēs palikt NBS, tad ko Iekšlietu ministrija darīs, lai aizpildītu šo “robu”? Personāls jāpapildina (bet Iekšlietu ministrijā jau tāpat ir kadru trūkums) vai jāparedz robežsargu skaita samazinājums. Varētu arī paredzēt tādu risinājumu: daļa robežsargu uz laiku pāriet strādāt Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pēc tam atgriežas NBS. Bat pagaidām dokumentus ar tāda satura informāciju mēs neesam saņēmuši.

Visi šie jautājumi būtu jāizskata un jāatrod pietiekami kompetentas atbildes. Lai tad, kad ejam par šīm problēmām spriest Saeimas plenārsēdē, visiem deputātiem būtu skaidrs — kas un kā īsti ar robežsargiem notiks? Ja šāda informācija netiks saņemta, tad jautājuma izskatīšana Saeimas plenārsēdē varētu beigties tāpat kā 1995.gadā, kad atbildes netika sniegtas.

— Bet vai nav vēl kāds šo jautājumu risinājuma variants?

— Jā, šo robežsargu pakļautības problēmu var risināt dažādos veidos. Mēs pašlaik mācāmies no visas pasaules. Tiek minēta Vācija, Zviedrija un citas valstis, bet viņu piemēri, manuprāt, ir maz derīgi Latvijai un tās apstākļiem. Daudzajām Rietumvalstīm, kas pie mums tiek minētas kā ievērības cienīgs piemērs, nav kopīgas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Tāda ir tikai Lietuvai, Igaunijai, Somijai un Norvēģijai.

Aplūkosim Norvēģijas piemēru. Norvēģijas robežu ar Krieviju apsargā šīs valsts bruņotie spēki. Bet robežas pārejas punkti ir Norvēģijas Iekšlietu ministrijas pārziņā. Vai gribam sekot Norvēģijas piemēram? Somijā visi robežsargi ir Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Mēs varam izmantot arī Somijas piemēru. Bet tad jābūt skaidrībai, kas konkrēti atbildēs par visu Latvijas valsts robežu. Vai tiešām Iekšlietu ministrijas jaunā robežsardze būs atbildīga tikai par posteņiem, kur atrodas robežkontroles punkti vai robežpārejas punkti, vai arī tā būs atbildīga par visu valsts robežu? Tas būtu jāzina visiem Saeimas deputātiem. Tad šīs problēmas varētu sākt risināt.

Es zinu, ka ir bijuši vairāki izdevīgi piedāvājumi no ārvalstīm, kas sniegtu reālu palīdzību gan finansiālo līdzekļu, gan apmācību un tehniskā aprīkojuma jomās. Tikai ar nosacījumu — ja Latvijas robežsargi ir Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Protams, šādi piedāvājumi mums ir ļoti vajadzīgi. Bet, kā jau teicu, šajā sakarībā vēl ir virkne jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.

Mūsu sarunas noslēgumā vēl piebildīšu, ka Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju gaida liels darbs. Es vēlētos, lai manis pieminēto problēmu risināšanā piedalās vairāk cilēku. Tas ir ļoti svarīgi, jo mēs pašlaik pārstrukturējamies, mainām robežsargu pakļautību. Bet reiz taču jātiek līdz galapunktam. Un tad varēsim runāt par mūsu valsts drošības nostiprināšanu. Jo pagaidām tikai mēbeles pārbīdām no vienas vietas uz otru. No tā darbs neuzlabojas.

Vēl dažus vārdus par “Obligāto valsts militāro dienestu”. Es pieņemu, ka vēl būs tehniski grozījumi un papildinājumi, ko mūsu komisija iekļaus līdz likumprojekta par “Obligāto valsts militāro dienestu” izskatīšanai Saeimā trešajā lasījumā. Mums vēl konkrēti ir jānoskaidro jautājums par sievietēm. Ja sievietes patiešām grib brīvprātīgi dienēt, tā iespēja viņām ir jādod. Vēl es gribētu piebilst... Manuprāt, mēs šai likumprojektā esam iekļāvuši pārāk daudzas iespējas tā vai citādi izvairīties no obligātā valsts dienesta. Es uz šo jautājumu skatos ļoti vienkārši. Jaunam cilvēkam ziedot savai valstij 12 mēnešus — tātad gadu tas nudien nav par daudz prasīts.

— Nesen Aizsardzības ministrija informēja par nodomiem izveidot militāro policiju.

— Šo jautājumu man grūti komentēt. Es redzēju sarakstu ar paziņojumu, ka tāda institūcija tiks izveidota. Bet pagaidām man nav iesniegti nekādi dokumenti, kuri informētu par to, kādi būs militārās policijas reālie uzdevumi un mērķi. Padomāsim par šo lietu vēl no cita aspekta. Ja tagad Robežapsardzības spēki tiks nodoti Iekšlietu ministrijai, tad cik skaitliski lieli paliek bruņotie spēki? Tiek runāts apmēram par 2500 cilvēkiem.

— Militāro policiju esot paredzēts izveidot, reorganizējot tagadējo Drošības dienestu, kas ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā...

— Cik saprotu, visiem, kas pašlaik ir Drošības dienestā, ir konkrēti uzdevumi. Vai Drošības dienesta darbinieki ir lieki? Domāju, ka Drošības dienestam nav lieku cilvēku. Jo Drošības dienesta darbinieki apsargā Saeimu, Valsts prezidentu, svarīgus objektus. Kur mēs ņemsim cilvēkus, kas strādās militārajā policijā? Acīmredzot viņiem ir jānāk no NBS pamatsastāva. Varbūt tie varētu būt jaunieši no obligātā valsts militārā dienesta. Bet tas nozīmē, ka cilvēkus no vienas militāras struktūras ieliksim citā militārā struktūrā. Ko konkrēti šie cilvēki darīs?

Otrkārt, jāmēģina šo militāro policistu skaitu samērot ar veicamajiem uzdevumiem. Ja robežsargus “atdodam” Iekšlietu ministrijai, tad NBS paliek 2500 cilvēki. Šajā skaitā ietilpst Sauszemes, Jūras un Gaisa spēki. Cik cilvēku atdosim militārajai policijai? Un cik pēc tam vispār cilvēku paliks NBS? Mums taču joprojām ir jāturpina veidot Baltijas miera uzturēšanas bataljons. Es domāju, ka šis pienākums paplašināsies. Piemēram, mūsu puiši pašlaik veic dienesta pienākumus Bosnijā. Domāts, ka rudenī uz miera uzturēšanas pozīcijām kopā ar Ziedrijas karavīriem sūtīsim vēl vismaz 50, varbūt pat vairāk cilvēku. Es pieļauju, ka ar laiku turp dosies vesela rota — tas nozīmē 160—170 jauniešu. Protams, kādas Ziemeļvalsts kontingenta ietvaros. Kur ņemsim visus šos cilvēkus? Atkal vajadzēs lūgt valdībai papildu līdzekļus. Un, ja vēl vairāk mūsu puišu aizies dienēt uz ārzemēm, ko īsti darīs militārā policija? Es nezinu.

Bet es esmu gandarīts par to, ka, izskatot likumprojektu, Saeima pieņēma dažus jautājumus, kas dienējušajiem jauniešiem palīdz. Es vēlreiz atkārtoju: arī Latvijas valsts ir atbildīga par mūsu jauniešiem. Tādēļ mēs likumprojektā ietveram punktus, kas nosaka, ka jauniešiem pēc dienesta armijā būs daļēji apmaksāta vidējā speciālā vai augstākā izglītība, piemēram, Latvijas Universitātē. Būs arī citas iespējas un priekšrocības, piemēram, iestāties valsts civildienestā, kas veicinātu jauniešu labklājību un karjeru pēc tam, kad viņi būs izpildījuši savu pienākumu pret valsti. Es domāju, ka tas laika gaitā jauniešos radīs godprātīgu vēlēšanos dienēt armijā vai pat brīvprātīgi pieteikties valsts dienestā.

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors