Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Saeima
Oficiālajā izdevumā publicē:
  • Saeimas pieņemtos un Valsts prezidenta izsludinātos likumus. Likumi stājas spēkā četrpadsmitajā dienā pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš;
  • Saeimas pieņemtos vispārējas nozīmes lēmumus. Lēmumi stājas spēkā to pieņemšanas brīdī;
  • Saeimas sēžu stenogrammas un rakstveidā sniegtās atbildes uz deputātu jautājumiem;
  • Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju galaziņojumus;
  • vispārējas nozīmes informāciju.

TIESĪBU AKTI, KAS PAREDZ OFICIĀLO PUBLIKĀCIJU PERSONAS DATU APSTRĀDE

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1996. gada 26. septembra likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1996., Nr. 168/169 (653/654) https://vestnesis.lv/ta/id/40766

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Kristīgās tautas partijas izstrādāto 7. Saeimas vēlēšanu likuma koncepciju

Vēl šajā numurā

08.10.1996., Nr. 168/169 (653/654)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Saeima

Veids: likums

Pieņemts: 26.09.1996.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

  Saeima ir pieņēmusi

un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu   sniedzēja atbildību

I. Vispārīgie noteikumi

1.pants

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) akreditācija — šā likuma izpratnē: oficiāla laboratorijas, sertificēšanas vai inspicēšanas institūcijas atzīšana, nosakot tās kompetenci konkrētu uzdevumu veikšanā;

2) droša prece — prece, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nerada patērētājam risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un savienojamu ar drošuma, patērētāju dzīvības, veselības, īpašuma vai vides aizsardzības prasībām;

3) drošs pakalpojums — pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos un sniegšanas laikā vai pēc tam nerada patērētājam risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un savienojamu ar drošuma, patērētāju dzīvības, veselības, īpašuma vai vides aizsardzības prasībām;

4) izplatītājs — preces ekonomiskajā apritē iesaistīta fiziskā vai juridiskā persona, kas, nebūdama ražotāja, savas uzņēmējdarbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci;

5) marķējums — jebkurš vārds, detaļa, preču vai citas atšķirības zīmes nosaukums, zīmējums vai simbols, kas attiecas uz preci un ir novietots uz jebkura iesaiņojuma, dokumenta, zīmes, etiķetes, stīpas vai siksnas, kura attiecas uz šo preci;

6) nedroša prece — prece, kas nav droša saskaņā ar drošas preces definīciju;

7) nedrošs pakalpojums — pakalpojums, kas nav drošs saskaņā ar droša pakalpojuma definīciju;

8) pakalpojums — atlīdzības vai bezatlīdzības darījums — pasūtījuma (darba) veikšana, kura rezultātā fiziskā vai juridiskā persona patstāvīgi savas uzņēmējdarbības ietvaros izgatavo jaunu preci, uzlabo vai pārveido esošās preces īpašības, izmantojot patērētāja vai savus materiālus;

9) normatīvtehniskie dokumenti — noteiktā kārtībā apstiprināti Latvijas Republikas valsts standarti vai starptautisko standartizācijas organizāciju standarti, Latvijas Republikas teritorijā par valsts standartiem atzītie ārvalstu un atsevišķu firmu standarti, uzņēmumu standarti, būvnormatīvi, celtniecības normas un noteikumi, tehniskie noteikumi, tehniskie apraksti (receptūra) un cita dokumentācija, kurā noteiktas prasības par apgrozībā laisto preču vai sniegto pakalpojumu drošumu un kvalitāti;

10) pakalpojuma sniedzējs — jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas savas uzņēmējdarbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās sniedz pakalpojumu;

11) patērētājs — jebkura fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci personiskajām vai ģimenes vajadzībām vai patēriņam mājas saimniecībā vai šādam pašam nolūkam pasūta vai izmanto maksas vai bezmaksas pakalpojumus;

12) prece — jebkura ķermeniska lieta, kā arī elektroenerģija un gāze, kas domāta patērētājam vai ko varētu lietot patērētājs un ko uzņēmējs savas uzņēmējdarbības ietvaros piedāvā vai pārdod (piegādā, iznomā u.tml.) lietošanai, izmēģināšanai vai citam ar patēriņu saistītam mērķim;

13) ražotājs — preces izgatavotājs, ja tas ir Latvijas Republikā reģistrēts uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), vai arī ražotājs, kas izgatavojis preci Latvijā bez likumā noteiktās reģistrācijas; jebkura cita persona, kas uzrāda sevi par ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma, vai preces tehniskajā pasē savu vārdu, preču vai citu atšķirības zīmi; persona, kas atjauno preci, lai to laistu apgrozībā; fiziskā vai juridiskā persona (ražotāja pilnvarots izplatītājs), kura ražotāja uzdevumā, bet savā vārdā laiž preci apgrozībā; importētājs, fiziskā vai juridiskā persona, kas saskaņā ar līgumu vai uz citāda pamata saņem no ārvalstīm preces, lai tās laistu apgrozībā Latvijas Republikā;

14) sertifikācija — šā likuma izpratnē: trešās personas darbība, ar noteiktu ticamību apliecinot, ka attiecīgā prece vai pakalpojums atbilst noteiktam standartam vai citam normatīvajam aktam;

15) zaudējums — fiziskās personas nāve, veselības bojājums, īpašuma bojājums vai zudums, kaitējums videi.

2.pants

(1) Preču un pakalpojumu drošuma prasības un atbildību par šo prasību neievērošanu regulē šis likums un citi normatīvie akti.

(2) Ja Saeimas apstiprinātajā starptautiskajā līgumā paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

3.pants

Likuma mērķis ir panākt drošu, patērētāju dzīvībai, veselībai un īpašumam, kā arī videi nekaitīgu preču ražošanu, laišanu apgrozībā un pakalpojumu sniegšanu.

4.pants

(1) Šis likums neattiecas uz neapstrādātu dzīvnieku produkciju, kuras apriti regulē likums “Par veterinārmedicīnu”, uz zālēm, kuru apriti regulē likums “Par farmaceitisko darbību”, uz precēm, kas tiek vestas cauri valsts teritorijai tranzītā.

(2) Šis likums neattiecas uz lietotām precēm, kas domātas pārdošanai kā antikvāri priekšmeti vai paredzētas atjaunošanai vai salabošanai. Par šīm precēm pārdevējam ir pienākums sniegt patērētājam, kuram viņš šīs preces pārdod, informāciju par to, ka preces paredzētas atjaunošanai vai salabošanai, ja tas skaidri neizriet no situācijas, kādā preces tiek piedāvātas.

II. Vispārīgās drošuma prasības

5.pants

(1) Ražotājam Latvijas Republikā ir jāražo un jālaiž apgrozībā tikai droša prece, kas nav bīstama patērētāju dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi. Ražotājs ir atbildīgs par realizējamo preču drošumu.

(2) Novērtējot preces drošumu, jāņem vērā:

1) preces raksturojums, ieskaitot tās uzbūvi, iesaiņojumu, uzstādīšanas vai izmantošanas instrukcijas (pamācības);

2) ietekme uz citām precēm, ja paredzams, ka preci izmantos kopā ar tām;

3) preces izskats un marķējums;

4) lietošanas, likvidēšanas instrukcijas un cita ražotāja sniegtā informācija;

5) patērētāju kategorijas, it īpaši bērni, kas var tikt apdraudētas.

6.pants

Pakalpojuma sniedzējam Latvijas Republikā ir jāsniedz tikai drošs pakalpojums, kas nav bīstams patērētāju dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi. Pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par realizējamo pakalpojumu drošumu.

7.pants

(1) Ražotājam, pakalpojuma sniedzējam un izplatītājam ir jāsniedz patērētājam patiesa un pilnīga informācija par piedāvājamās preces vai pakalpojuma drošumu un kvalitāti, ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu un atrašanās vietu, garantijas saistībām un garantijas remonta iespējām, par preces lietošanas noteikumiem un lietošanas laiku, kā arī par iespējamo risku, lietojot pārdodamo, iznomājamo vai citādi izplatāmo preci vai izmantojot pakalpojumu.

(2) Ražotājam, pakalpojuma sniedzējam un izplatītājam jāveic visi piesardzības pasākumi preces vai pakalpojuma drošuma garantēšanai, ieskaitot preču vai preču grupas marķēšanu, marķēto preču paraugu pārbaudi, iesniegto sūdzību pārbaudi un citas darbības; ja nepieciešams, prece jāizņem no apgrozības.

(3) Izplatītājam ir jāstrādā ar pienācīgu rūpību, lai sekmētu pārdodamo, iznomājamo vai citādi izplatāmo preču atbilstību vispārīgajām drošuma prasībām. Izplatītājs nedrīkst laist apgrozībā preces, par kurām viņš var secināt vai viņam ir jāsecina, ka tās neatbilst drošuma prasībām, kā arī preces, par kuru drošumu viņam nav pietiekamas informācijas.

(4) Ja ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam kļūst zināms, ka prece vai pakalpojums var būt bīstams patērētāju dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi, viņam ir pienākums nekavējoties:

1) informēt attiecīgās valsts kontroles un uzraudzības institūcijas. Tāpat viņam ir jāinformē šīs institūcijas par pasākumiem, kas jau veikti un vēl tiks veikti, lai panāktu preču vai pakalpojumu drošumu;

2) informēt tieši vai ar masu informācijas līdzekļu starpniecību patērētājus, kas iegādājušies šādas preces vai izmantojuši šādus pakalpojumus, par to trūkumiem un nogādāt preces trūkumu novēršanas vai šo preču iznīcināšanas vietā;

3) veikt nepieciešamos pasākumus preču izņemšanai no apgrozības un pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanai.

(5) Ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai izplatītājs pēc patērētāja pieprasījuma:

1) izmaksā atpakaļ samaksāto summu, pretī saņemot nedrošo preci (ja tā ir saglabājusies) vai pierādījumus par tās iznīcināšanu;

2) apmaina nedrošo preci pret izlabotu preci;

3) apmaina nedrošo preci pret līdzvērtīgu jaunu un drošu preci;

4) sniedz jaunu drošu pakalpojumu.

(6) Tiesības izvēlēties vienu no šā panta piektajā daļā paredzētajām rīcības iespējām ir patērētājam.

8.pants

(1) Prece tiek uzskatīta par nedrošu, ja sasniegtais zinātnes un tehnikas līmenis ir ļāvis atklāt tajā vismaz vienu no šādām pazīmēm:

1) preces uzbūvē vai sastāvā ir trūkums vai nepilnība;

2) par preci sniegtā informācija ir nepatiesa vai maldinoša;

3) prece ir bīstama patērētāju dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi.

(2) Ja prece nerada zaudējumus patērētāja īpašumam un nav bīstama patērētāju dzīvībai, veselībai vai videi, tad preci nevar uzskatīt par nedrošu vai bīstamu tikai tāpēc, ka apgrozībā ir laista labāka prece.

9.pants

(1) Pakalpojums tiek uzskatīts par nedrošu un bīstamu veselībai, ja tā sniegšanas veidā, tā uzbūvē vai sastāvā ir trūkums vai nepilnība, ja par to sniegtā informācija ir nepatiesa vai maldinoša un ja tas rada ievainojumus, saindēšanos, saslimšanu vai citus draudus patērētāju dzīvībai vai veselībai.

(2) Pakalpojums tiek uzskatīts par nedrošu attiecībā uz īpašumu vai vidi, ja tas saskaņā ar šā panta pirmās daļas nosacījumiem rada vai var radīt zaudējumus patērētāja īpašumam vai nodara kaitējumu videi.

10.pants

(1) Ražotājam, lai to varētu identificēt, uz preces vai tās iesaiņojuma obligāti jānorāda ražotājvalsts un uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) nosaukums.

(2) Ja likumi vai citi obligāti noteikumi paredz par konkrētās grupas precēm sniegt arī papildu informāciju, tai ir jābūt uz preces vai tās iesaiņojuma.

11.pants

Ja precei vai pakalpojumam attiecībā uz to drošumu ir apstiprināti normatīvtehniskie dokumenti vai attiecīgi pilnvarotu valsts iestāžu (tehniskās uzraudzības, sanitārhigiēnisko, vides aizsardzības un citu iestāžu) drošuma normatīvi, tad papildus vispārīgajām drošuma prasībām precei vai pakalpojumam jāatbilst arī šādu dokumentu vai normatīvu prasībām.

12.pants

(1) Latvijas Republikā ražotās preces vai sniegtie pakalpojumi, kam normatīvtehniskajos dokumentos noteiktas obligātas prasības attiecībā uz patērētāju dzīvības, veselības vai vides aizsardzības nodrošināšanu, ir jāpakļauj sertifikācijai Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā, vai arī ir nepieciešama ražotāja deklarācija par preces atbilstību standarta LVS-EN 45014 “Vispārējie kritēriji piegādātāja atbilstības deklarācijai” prasībām. Pēdējā gadījumā ražotāja kvalitātes sistēmai jābūt sertificētai akreditētā kvalitātes sistēmu sertifikācijas iestādē.

(2) Sertifikācijai pakļauto preču sarakstu nosaka likumi vai Ministru kabineta noteikumi. Šajā sarakstā ietverto preču realizācija bez atbilstības izvērtēšanas ir aizliegta.

(3) Importējamo preču sertifikācija jānodrošina importētājam saskaņā ar vispārpieņemtajiem starptautiskajiem sertifikācijas noteikumiem un tirdzniecības partneru savstarpējo vienošanos. Aizliegts ievest izplatīšanai Latvijas Republikā tādas preces, kurām nav likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzēto kvalitāti apliecinošo pavaddokumentu (ražotāja deklarācijas vai atbilstības sertifikāta) vai arī kuru pavaddokumentos minētie drošuma rādītāji ir zemāki par Latvijas Republikā noteiktajām obligātajām drošuma prasībām.

(4) Obligātajai sertifikācijai pakļauto importa preču nodrošinājumu ar atbilstības sertifikātiem vai ražotāja deklarācijām kontrolē muitas iestādes un tirdzniecības uzraudzības institūcijas.

13.pants

Šā likuma 12.panta pirmajā daļā minētajos gadījumos ražotājam prece ir obligāti jāmarķē ar apstiprinātu preču drošuma marķējumu.

14.pants

(1) Latvijas Republikā ražotās preces marķējumā ietvertajai informācijai jābūt valsts valodā, viegli saskatāmai, skaidri saprotamai, tai objektīvi jāatspoguļo preces drošuma, kvalitātes un citi rādītāji. Papildus informācijai valsts valodā informācija var būt arī svešvalodās.

(2) Jebkurai importētai precei vai tās fasējumam, ja to marķējumā ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.

III. Preču vai pakalpojumu drošuma kontrole

15.pants

(1) Preču vai pakalpojumu drošuma kontroli veic valsts norīkotas un atbilstoši standarta LVS-EN 45004 “Galvenie kritēriji dažāda veida institūcijām, kas veic inspekciju” prasībām akreditētas institūcijas un amatpersonas.

(2) Šo institūciju un amatpersonu tiesības un pienākumus, kā arī kompetenci reglamentē Ministru kabineta noteikumi, kas izstrādāti atbilstoši šim likumam, likumam “Par patērētāju tiesību aizsardzību” un citiem normatīvajiem aktiem.

16.pants

Izplatīšanai nederīgu preču turpmākās izmantošanas iespējas, kā arī iznīcināšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi. Izdevumus, kas saistīti ar izplatīšanai nederīgu preču pārstrādi vai iznīcināšanu, sedz attiecīgo preču ražotājs vai izplatītājs.

IV. Atbildība par preču vai pakalpojumu

drošuma prasību pārkāpumiem

17.pants

(1) Ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par zaudējumu, ko radījis viņa ražotās preces vai sniegtā pakalpojuma trūkums vai nepilnība.

(2) Civiltiesiskā atbildība par tādu preču izgatavošanu, laišanu apgrozībā vai tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri neatbilst normatīvtehniskajos dokumentos izvirzītajām prasībām un kuru rezultātā nodarīts kaitējums patērētāju dzīvībai, veselībai, īpašumam vai videi, neizslēdz administratīvo un kriminālo atbildību, ja tādu nosaka citi likumi.

18.pants

Ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par preces vai sniegtā pakalpojuma trūkumiem vai nepilnībām pat tad, ja līgumā par atbildību nekas nav minēts vai ja patērētājs preci iegādājies no izplatītāja.

19.pants

(1) Ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs arī par zaudējumu, kas radies vienlaikus preces vai sniegtā pakalpojuma trūkuma vai nepilnības dēļ un kādas trešās personas darbības rezultātā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā ražotājam vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības iesniegt regresa prasību pret šo trešo personu tiktāl, ciktāl tās rīcība ir veicinājusi vai palielinājusi zaudējumu.

20.pants

(1) Ražotājs ir atbildīgs arī par zaudējumu, ko patērētājam radījusi nedroša prece, ja zaudējuma cēlonis ir preces sastāvdaļa, kurai bijuši trūkumi, ja vien ražotājs nepierāda, ka sastāvdaļas ražotāja instrukcijās sniegtā informācija ir nepatiesa un ražotājam saprātīgas kontroles ietvaros nebija iespējams šos trūkumus konstatēt. Šādā gadījumā preces sastāvdaļas ražotājs ir atbildīgs savas līdzdalības apjomā saskaņā ar Civillikumu.

(2) Ja par vienu un to pašu zaudējumu ir atbildīgas divas vai vairākas personas, šīs personas ir nedalīti (solidāri) atbildīgas pret patērētāju.

21.pants

Ja ir zināms ražotājs un izplatītāja darbība ir ietekmējusi preces drošumu, ražotājam ir tiesības iesniegt regresa prasību pret šo izplatītāju par viņam radīto zaudējumu atlīdzināšanu tādā apjomā, kādā izplatītāja darbība ietekmējusi attiecīgās preces drošumu.

22.pants

Ja nedrošas preces ražotājs nav zināms, atbildīgs par patērētājam radītajiem zaudējumiem ir izplatītājs, importētājs, ražotāja pilnvarotais izplatītājs vai jebkura persona, kas piegādā preci pārdošanai, nomai vai citādai izplatīšanai un kas uz preces ir uzlikusi savu vārdu (nosaukumu), preču vai citu atšķirības zīmi.

23.pants

(1) Patērētājam ir tiesības uz zaudējuma atlīdzību, ja zaudējums radies, iegādājoties nedrošu preci vai saņemot nedrošu pakalpojumu.

(2) Ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs atlīdzina visus patērētājam nodarītos zaudējumus — par preci vai pakalpojumu saņemto maksu kopā ar procentiem, tiesas izdevumus un zaudējumus negūtās peļņas apmērā.

(3) Patērētājam jāpierāda fakti, uz kuriem balstās viņa prasība, un cēloņsakarība starp nedrošas preces vai nedroša pakalpojuma trūkumu vai nepilnību un patērētājam nodarīto zaudējumu.

24.pants

Patērētājs var prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu, ko nodarījusi nedrošas preces lietošana vai nedroša pakalpojuma sniegšana, kā rezultātā apdraudēta patērētāja dzīvība, veselība, īpašums vai vide.

25.pants

Ražotājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda, ka:

1) nav laidis preci apgrozībā;

2) trūkums, kas radījis zaudējumu, radies vēlāk kādas trešās personas darbības rezultātā, preci nepareizi transportējot vai uzglabājot;

3) trūkums, kas radījis zaudējumu, nav eksistējis, kad prece laista apgrozībā, bet radies vēlāk;

4) lieta nebija paredzēta ne tirdzniecībai, ne nomai, ne citādai izplatīšanai;

5) zinātnes un tehnikas attīstības līmenis tajā laikā, kad preci laida apgrozībā, nebija tik augsts, lai atklātu bīstamības pakāpi;

6) cietušais pārkāpis preces ekspluatācijas noteikumus, nav ievērojis parastu piesardzību, drošuma prasības, nav izmantojis preci atbilstoši tās saimnieciskajam uzdevumam;

7) zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ;

8) preces trūkums radies sakarā ar ražotāja pakļaušanos valsts institūciju prasībām;

9) zaudējuma cēlonis ir paaugstināta radiācija vai kodolnegadījums.

26.pants

Ražotāju vai pakalpojuma sniedzēju var atbrīvot no atbildības, ja, ņemot vērā visus apstākļus, tiek konstatēts, ka zaudējuma cēlonis ir gan preces vai pakalpojuma trūkums vai nepilnība, gan patērētāja vai kādas citas personas vaina, par kuru minētais patērētājs ir atbildīgs.

27.pants

(1) Ja noskaidrots, ka precei vai pakalpojumam nepamatoti noteikts preces ražošanas, apgrozībā laišanas vai pakalpojuma sniegšanas aizliegums, vai konstatēti citi pārkāpumi, kuru rezultātā ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam radušies zaudējumi sakarā ar kontroles institūcijas rīcību, ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam ir tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību, ieskaitot negūto peļņu, pilnā apmērā.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētie zaudējumi jāatlīdzina tai institūcijai, kura noteikusi aizliegumu vai citādā veidā radījusi zaudējumus ražotājam, pakalpojuma sniedzējam vai izplatītājam.

28.pants

Patērētāja tiesības prasīt zaudējuma atlīdzību izbeidzas pēc desmit gadiem, ja citi likumi nenosaka īsāku prasības iesniegšanas termiņu. Prasības noilguma termiņu skaita no dienas, kad ražotājs laidis apgrozībā nedrošu preci vai pakalpojuma sniedzējs sniedzis nedrošu pakalpojumu, kura rezultātā patērētājam radīts zaudējums.

29.pants

Administratīvā, kriminālā un disciplinārā atbildība par šā likuma pārkāpumiem iestājas citos likumos noteiktajā kārtībā un apmērā.

Likums Saeimā pieņemts 1996.gada 26.septembrī.

Rīgā 1996.gada 8.oktobrī Valsts prezidents G.Ulmanis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!