Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Baltijas asamblejas 9. sesijas materiāli. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.10.1996., Nr. 168/169 (653/654) https://vestnesis.lv/ta/id/40780

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Baltijas asamblejas rezolūcija

Par arhīvu fondu atdošanu

Vēl šajā numurā

08.10.1996., Nr. 168/169 (653/654)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Baltijas asamblejas 9.sesijas materiāli

Par nepieciešamību visai Baltijai iet kopā

Baltijas asamblejas tribīnē - Valsts prezidents Guntis Ulmanis un asamblejas Prezidija priekšsēdētājs Ivars Ķezbers





Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

"Baltijas drošība -

vai atslēga visa kontinenta drošībai?"

Godātie Baltijas asamblejas parlamentārieši!

Dāmas un kungi!

Man ir liels gods sveikt Rīgā Baltijas asamblejas deputātus. Baltijas valstu parlamentāriešiem pēdējos gados bijusi nozīmīga loma mūsu sadarbības veidošanā un tādējādi arī savs vērā ņemams ieguldījums triju valstu neatkarības nostiprināšanā.

Pēdējo nedēļu diskusijas par Baltijas reģiona drošību liek man šai tēmai pieskarties īpaši. Drošība ir viena no tām jomām, kurā nepieciešamība sadarboties trim Baltijas valstīm ir visskaidrāk redzama un apzināta.

Baltijas valstu politikas mērķis ir nodrošināt savām tautām stabilu pastāvēšanas perspektīvu. Neatkarības nostiprināšana šodien mūsu valstīm saistās ar iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO. Tieši šinī attīstības dimensijā izprotama mūsu valstu pastāvēšanas jēga. Tā ir formulējama kā rūpes par mūsu tautu labklājību un uzplaukumu savā dzimtenē. Tieši šajos vārdos izsakāma Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanas un tālākās attīstības ideja. Garīgu uzplaukumu un materiālu labklājību un drošību par nākotni - tā ir Latvijas kā nacionālas valsts ideja, kura vieno visu Latvijā dzīvojošo tautību cilvēkus. Šo ideju varam īstenot, integrējoties ar ES un NATO, mācoties no šo organizāciju dalībvalstu ilgās un bagātās pieredzes.

Baltijas valstu ceļš līdz pilntiesīgai dalībai šajās organizācijās ir ilgstošs process, kuru šobrīd ietekmē vairāki faktori.

Pirmkārt, Baltijas valstu liktenim izšķiroši svarīga ir Transatlantisko saišu nostiprināšana. Mūsu mērķis un pastāvīgs uzdevums ir aktīvi turpināt dialogu ar ASV, un mēs ļoti uzmanīgi analizējam pēdējā laika ASV valdības iniciatīvas, kuras vērstas uz Baltijas valstu drošības nostiprināšanu. Uzskatu, ka diskutējamā ASV - Baltijas harta ir piepildāma ar praktisku pasākumu plānu, kurš paralēli nepieciešamajiem politiskajiem signāliem rezultētos Baltijas valstu uzņemšanā Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Tāpat kā Eiropā kopumā, tā arī Baltijā ASV klātbūtne ir vēsturiski izskaidrojama un ģeopolitiski nepieciešama. Transatlantisko saikņu nostiprināšanai būtiski ir izvērst un arī turpmāk padziļināt sadarbību ar citām NATO valstīm.

Otrkārt. Baltijas valstu liktenim noteicoša ir nepieciešami veiksmīgā Eiropas Savienības atvērsme un ieplānotā paplašināšanās. Līdzīgi kā NATO gadījumā arī Eiropas Savienības tagadējo pārvērtību svarīgam moto ir jābūt - "Durvis ir atvērtas visām kandidātvalstīm". Baltijas uzņemšana Eiropas Savienībā ir svarīga sastāvdaļa Eiropas integrācijas procesā. Zinot, ka tieši Baltija ir Eiroatlantiskās telpas pats kritiskākais un jūtīgākais punkts, jāatzīst, ka Baltijas integrācija Eiropas Savienībā ir pārbaudes ceļš uz Eiropas vienotību.

Treškārt. Baltijas valstu liktenim nozīmīga ir un arī turpmāk būs notikumu attīstība Krievijā. Krievija atrodas šīs valsts jaunās identitātes meklējumos. Tie izraisa mūsu kaimiņvalstī lielas un saprotamas problēmas. Tāpat kā visas Rietumvalstis, arī Baltijas valstis ar iecietību un dziļu izpratni attiecas pret šo procesu kaimiņvalstī, lai arī tas bieži vien izstaro draudīgus signālus attiecībā uz Baltijas valstīm. Baltijas valstis labi zina un atceras, ka tās ir Krievijas kaimiņvalstis, taču mums nekad nebūs pieņemams uzskats, ka esam Krievijas ietekmes zona. Tāpat kā visas Rietumvalstis, arī Baltijas valstis tiecas attīstīt stabilu politisko un ekonomisko dialogu ar Krieviju, jo tikai tas var būt abpusēji izdevīgi un kā tāds nozīmīgs visas Eiropas drošībai.

Krievijā iespējamā Baltijas valstu dalība transatlantiskajās organizācijās tiek uztverta nepamatoti negatīvi. Krievijā vēl joprojām ļoti dzīvi ir aukstā kara laikam raksturīgie priekšstati par NATO, taču Baltijas valstu un visu iedzīvotāju nākotne nevar būt novecojušo Krievijas stereotipu ķīlniece.

Ceturtkārt. Baltijas valstu liktenim būtisks ir iesākto reformu sekmīgs turpinājums un paātrinājums. Ar katru dienu attālinoties no komunistisko rēgu pagātnes, Baltijas valstīs neatgriezeniski iedibinās modernajām demokrātiskajām Eiropas valstīm raksturīgā vērtību sistēma, kas tādējādi veido nepieciešamu pamatu Baltijas drošībai nākotnē. Igaunija, Lietuva un Latvija savus panākumus reformu procesā ir sasniegušas gan saviem spēkiem, gan saņemot atbalstu no mums draudzīgām valstīm. Baltijas valstu reformu attīstība ir atzīts "panākumu stāsts" Eiropas izmaiņu procesā. Tas nebūtu bijis iespējams bez triju Baltijas valstu savstarpējās sadarbības. Esmu priecīgs, ka tieši pēdējā laikā arvien skaidrāk apzināmies, cik šī sadarbība ir nozīmīgs faktors mūsu drošībā un cik šai sadarbībai ir liels un vēl neizsmelts potenciāls. Šī sadarbības potenciāla apzināšanā un konceptualizēšanā būtisku lomu spēlā Baltijas asambleja. Esmu pārliecināts, ka tās atbildībai par mūsu kopējo nākotni ir jābūt vēl augstākai un izjustākai.

Dāmas un kungi!

Baltija ir paradoksālā situācijā: tā ir maza ģeogrāfiska vienība, taču tai ir jāiztur augsta ģeopolitiskā spriedze. Mēs esam Eiroatlantiskās telpas jūtīgākais punkts - mūsu reģionā asāk nekā jebkur citur ir uztverami svarīgākie mūsdienu drošības politikas izaicinājumi, kuriem es nupat īsumā pieskāros.

Baltijas valstu paradoksālā situācija liek uzdot mums pašiem sev jautājumu - cik lielā mērā gan iekšpolitiski, gan vispirmām kārtām ārpolitiski esam bijuši spējīgi un būsim gatavi ietekmēt minētos ģeopolitiskos faktorus? Kas ļāvis un sekmējis mūsu valstīm nostiprināt savu neatkarību un veiksmīgi attīstīties?

Pirmkārt. Pats varīgākais ir tas, ka mūsu valstu tautām ir šajos gados izveidojusies skaidra izpratne par mūsu attīstības virzienu, par mūsu attīstības pamatā esošo ideju un vērtību sistēmu. Tas noteicis arī to, ka Baltija raksturojas ar mierīgu un nepārtrauktu reformu procesu, kurā nav bijis konfliktu vai vardarbības sadursmju. Sabiedrības saliedētība un integrētība ir svarīgs priekšnoteikums, kurš arī turpmāk būs nepieciešams mūsu valstu drošībai.

Otrkārt. Ģeopolitiskais konteksts kā priekšnoteikumu Baltijas drošībai izvirza mūsu trīs valstu ciešu sadarbību. Gan paturot prātā ģeopolitisko kontekstu, gan apzinoties sadarbības priekšrocības, mūsu valstu savstarpējās attiecības aizvien vairāk apzīmējamas kā partnerība, kuras mērķis ir panākt Baltijas pilnīgu integrāciju eiroatlantiskajā telpā. Mūsu valstu vadītāju un parlamentāriešu saskaņota rīcība gan kritiskajos laika brīžos, gan pieskaroties stratēģiskās attīstības tēmām, ir spējusi mūsu tautu interesēs ietekmēt starptautiskās politikas veidotājus Eiropā un pasaulē.

Treškārt. Tam pamatā ir bijusi un joprojām ir mūsu valsts ārpolitika, kura stratēģiski ir pareizi izsvērta un tieši tāpēc veiksmīga. Mazo valstu drošība izriet ne tik daudz no ekonomiskā spēka, šo valstu klātbūtne un aktīva iejaukšanās starptautiskajās norisēs bieži vien ir pat daudz nozīmīgāka. Baltijas valstīm ārpolitiskā neitralitāte nozīmētu gandrīz automātisku apdraudētības radīšanu. Skaidri redzams, ka ārpolitiskā virzība uz Eiropas Savienību un NATO ir pastāvīga un neatgriezeniska un ka tā nemitīgi piepildās ar izvērstu iekšpolitisku saturu. Līdz šim pareizajā laikā saņemtie pareizie politiskie signāli no Rietumiem liecina arī par mūsu valstu veiksmīgu starptautisku darbību. Tie liecina par to, ka spējam bez "tulkiem" un pārpratumiem saprasties ar Rietumu politiķiem.

Dāmas un kungi!

Baltijas drošība - vai tā ir atslēga visas Eiropas drošībai? Nestabilitāte Baltijas reģionā būtu apdraudējums visas Eiropas drošībai. Baltijas valstu drošībai ir būtiskas mūsu pašu pūles un ieguldījums. Baltijas valstu drošības neatgriezeniskums ir pārbaudes akmens tam, vai mūsu kontinents spēs nostiprināt sevī kā svarīgākos vairākus nepieciešamus principus: ievērotām ir jābūt visu valstu drošības interesēm, nākotni atļaujošam kompromisam ir jāaizstāj nepamatoto veto tiesību vēlmi, sadarbībai uzticēšanās atmosfērā ir jāaizstāj centienus novilkt sadalošas līnijas kontinentā.

Lai Baltijas drošība kā atslēga patiešām arī derētu visa kontinenta drošībai, mums visiem kopā ir jāiegulda liels darbs gan sevis pilnveidošanā, gan savu tautu interešu pārstāvniecībā Eiropā un pasaulē. Baltijas valstu parlamentāriešiem šajā procesā ir būtiska loma.

Pirmkārt. Mums ir pacietīgi jāizskaidro Rietumvalstīm, kāpēc Eiropas Savienībā un NATO nepieciešama ātra un drīza Baltijas valstu uzņemšana. To integrēšana nenozīmē tikai reiz atšķelto valstu atkaluzņemšanu Eiropā. Minēto organizāciju tālākpastāvēšana savā dziļākajā būtībā ir saistīta ar atvērsmi kā pamatprincipu. To pieprasa globalizācija un no tās izrietošie izaicinājumi 21. gadsimta ieskaņā. Vienotai Eiropai ir jābūt kontinenta rītdienas paradigmai.

Otrkārt. Mums ir jāpanāk, lai mūsu balss tiktu saklausīta diskusijā par drošību Baltijas reģionā un Eiropā. Mums ir jābūt pilnvērtīgiem Rietumu un Krievijas dialoga dalībniekiem, kad runa ir par Eiropas drošību kopumā. Tad nevienam Baltijā neradīsies bažas par to, vai Rietumu un Krievijas dialogam ir pietiekams transparents - it īpaši tad, kad runa ir par Baltijas valstu drošības situāciju.

Treškārt. Mums ir jāspēj paplašināt Baltijas sadarbību vairākos virzienos. Baltijas valstīm ir kopīgi jārod skaidrība gan par dažādajām pēdējā laikā izskanējušām reģionālās drošības iniciatīvām, gan arī par to, kāds būs mūsu moduss turpmākai dalībai programmā "Partnerattiecības mieram".

Ceturtkārt. Baltijas sadarbība paplašina iespējas attīstīt jau tradicionāli ciešo sadarbību ar Ziemeļvalstīm, kuras pamatoti varam apzīmēt kā mūsu eiroatlantiskās integrācijas advokātus. Baltijas jūras reģions ietver ļoti atšķirīgas valstis. Drošai šī reģiona attīstībai ir nepieciešama plaša sazarota sadarbība.

Dāmas un kungi!

Baltijas valstu sadarbība ir vēsturisks process, kas starptautisko un iekšpolitisko procesu attīstības rezultātā institucionalizējies un ir pierādījis savu dzīvotspēju, Institucionalizācija kalpo mūsu valstu politikas koordinēšanai, nosprausto mērķu īstenošanai, starptautiskās intereses piesaistīšanai Baltijas valstīm.

Baltijas asamblejas un Baltijas Ministru padomes darbība veicina to, ka Baltijas valstis veidojas kā vienota drošības, ekonomikas un informācijas telpa. Svarīgs mūsu projekts - VIA BALTICA - tiek realizēts kopīgām pūlēm un piesaistot ārvalstu investīcijas. Tikpat svarīgi ir nodrošināt finansējumu uzsāktajai Baltijas valstu vienotās informācijas infrastruktūras izveidei, Baltijas valstu enerģijas programmas un Baltijas jūras pētniecības programmas realizācijai. Paralēli prioritātei izveidot Baltiju kā vienotu tirdzniecības un ekonomikas telpu Baltijas valstu drošībai svarīgi ir neatslābināt pūles un palielināt ieguldījuma modernas un drošas robežapsardzes izveidei, austrumu robežas nostiprināšanai, Baltijas bataljona pilnveidošanās garantēšanai, kopīgas jūras spēku vienības izveidei.

Godātie parlamentārieši!

Būtisks jautājums ir katras valsts iedzīvotāja izpratne par nepieciešamību iet kopā un sniegt tam savu atbalstu. Parlamentāriešiem ir jābūt šīs izpratnes paudējiem un pastāvīgi jāmudina izpildvaru rīkoties.

Šis ir radošs darbs visu mūsu valstu un to iedzīvotāju interesēs. Uz to jūs aicina gan Igaunijas, Lietuvas un Latvijas tautas, gan mūsu reģiona vēsturiskie likteņi.

Novēlu Baltijas asamblejas darbam raitu ritmu un nākotni iezīmējošus lēmumus!

Baltijas asamblejas

Prezidija priekšsēdētāja

Ivara Ķezbera ziņojums

Jūsu ekselences!

Godājamie kolēģi, Baltijas asamblejas parlamentārieši!

Dāmas un kungi!

Esmu gandarīts par iespēju sveikt jūs Latvijas Republikas Saeimas namā. Atļaujiet man izteikt cerību, ka Baltijas asamblejas 9. sesija, kura nupat uzsāk darbu, dos jaunu pozitīvu ieguldījumu mūsu valstu savstarpējās attiecībās, palīdzēs ģenerēt tās idejas, no kuru īstenošanas ir vistiešākajā veidā atkarīga mūsu valstu un tautu nākotne.

Mēs ar jums, kolēģi, esam skaidri un konkrēti deklarējuši, ka Eiropas Savienības un NATO paplašināšana uz Austrumiem, iekļaujot tajās arī Baltijas valstis, ir vēsturiska iespēja un svarīgs elements jaunajā drošības sistēmā mūsu kontinentā, kas sekmēs stabilitāti un ekonomisko labklājību. Vienlaikus es aicinu visus būt reālistiem un izvērtēt pēdējā mēneša laikā ES un NATO vadošo aprindu sniegtos paziņojumus. Ieklausoties tajos, ir jābūt pārlieku lielam optimistam, lai uzskatītu, ka vēl šajā gadsimtā trīs Baltijas valstis varētu tikt uzņemtas par pilntiesīgām loceklēm ES un NATO. Tādēļ mums ar dubultenerģiju un pacietību ir jāveic tas darbs, kas mūs tuvinātu augstajiem ES standartiem, NATO drošības struktūrai.

Mēs izsakām gandarījumu par to, ka Ziemeļvalstis atbalsta ES paplašināšanas procesu, jau šobrīd paredzot visām trim Baltijas valstīm tādu pašu statusu kā pārējām valstīm, kuras ar ES ir parakstījušas Eiropas līgumu.

Mēs ceram, ka triju Baltijas valstu un piecu Ziemeļvalstu reģionālā sadarbība turpināsies gan parlamentu, gan valdību līmenī saskaņā ar formulu "5 + 3", un vienlaikus atzīstam, ka, risinot atsevišķus uzdevumus, ar kuriem nākas sastapties mūsu sabiedrībām, būs nepieciešama plašāka starptautiska līdzdalība.

Mēs uzskatām, ka Baltijas valstu piedalīšanās Ziemeļvalstu miera uzturēšanas spēku sastāvā bijušajā Dienvidslāvijā ir konkrēta kopīgo vērtību izpausmes forma un nozīmīgs ieguldījums miera un drošības nostiprināšanā Eiropā.

Atskatoties uz Baltijas valstu savstarpējām attiecībām mūsu asamblejas starpsesiju posmā, ar gandarījumu varam atzīmēt, ka tieši šajos dažos mēnešos mūsu valdības parakstīja un visu trīs valstu parlamenti ratificēja līgumu par brīvā lauksaimniecības un zivju produkcijas tirgus izveidošanu. Atcerēsimies, ka vairāku Baltijas asambleju garumā tā ir bijusi mūsu iniciatīva un arī griba. Tagad šis visnotaļ nozīmīgais solis ir sperts.

Aizritējušajā pusgadā mums ir bijuši gan savstarpēji panākumi, risinot okupācijas režīmu atstāto mantojumu un veidojot vienotu reģionālo politiku, gan arī sarūgtinājuma brīži. Taču arī tiem mēs esam tikuši pāri. Pirmo reizi Latvijas un Igaunijas valstu vēsturē ir stingri noteikta un parlamentu atbalstīta sauszemes un jūras robeža. Paldies Zviedrijas ekspertu atbalstam, kuri palīdzēja mums panākt kompromisu.

Šajā kontekstā ir jāatzīmē, ka beidzot ir sakustējies arī Valgas un Valkas samilzušais cilvēkpārvietošanās un vietējo ekonomisko sakaru jautājums.

Gan draugi, gan nedraugi - katrs ar savām cerībām - vēro Latvijas un Lietuvas ieilgušo disputu par jūras robežlīniju, kas skar šelfa potenciālo naftas iegulu izmantošanu. Domājams, ka vismaz Baltijas asamblejas delegācijām ir jānonāk līdz kopsaucējam - šī problēma ir jāatrisina vēl šajā gadā, kompromisa rezultātā. Ir vajadzīga politiskā griba, nevis gaidīšana uz starptautiskām tiesām vai vidutājiem.

Godājamie kolēģi!

Baltijas asambleja tika radīta ar vienu kopīgu mērķi, kurš, domājams, ir pašsaprotams visiem klātesošajiem. Tāpēc, manuprāt, ik pa brīdim mums būtu lietderīgi uzdot sev pašiem jautājumu - cik lielā mērā mūsu darbība praktiski sekmē šā mērķa sasniegšanu? Iespējams, ka nākamajā sesijā šis jautājums varētu kļūt arī par plenārsēdes diskusijas objektu.

Kāds tad ir stāvoklis patlaban?

Minēšu dažus konkrētus faktus no mūsu struktūrvienību darbības.

Ražīgi ir strādājusi Tieslietu komiteja, kas iesniegusi izskatīšanai šajā sesijā vairāku rezolūciju projektus. Īpaši nozīmīgas no tām ir trīs - Rezolūcija par nāves soda atcelšanu Baltijas valstīs, Rezolūcija par arhīvu fondu atdošanu un Rezolūcija par Baltijas valstu likumdošanas aktu saskaņošanu.

Likumdošana ir jāsaskaņo gan Baltijas valstu starpā, gan arī ar Eiropas Savienības standartiem. Šie jautājumi jāatrisina, lai sekmīgi iekļautos ES, kas ir mūsu kopīgais mērķis. Iepriecina tas, ka komiteja nav aprobežojusies tikai ar rezolūciju projektu sagatavošanu, bet veikusi arī praktiskus pasākumus šo rezolūciju īstenošanai. Komitejas sēdē bija uzaicināti visu trīs Baltijas valstu Kriminālprocesa kodeksa un Kriminālkodeksa projektu izstrādes darba grupu vadītāji. Notikusī domu apmaiņa noteikti sekmēs šo svarīgo likumprojektu ātrāku un kvalitatīvāku sagatavošanu. Šai pašā sēdē tika nolemts jau novembra beigās organizēt Rīgā minēto kodeksu darba grupu tikšanos. Komiteja ir apņēmusies rūpēties par šādu darbības koordināciju arī turpmāk. Šī prakse būtu izmantojama arī citu svarīgu likumu izstrādē, it sevišķi to, kuri regulē komercdarbību. Virzoties uz vienotu Baltijas ekonomisko telpu, ir jāgādā, lai šajā telpā nevajadzētu sastapties ar ekonomisko darbību regulējošo likumu kolīzijām. Tieslietu komitejas sekmīgā darbība pamatojas uz jau Viļņas sesijas laikā izstrādāto darba plānu nākošajam pusgadam, iezīmējot galvenos savas turpmākās darbības virzienus. Protams, ne visus mērķus ir izdevies realizēt, bet esošās iestrādes ļaus sekmīgi turpināt darbu. Būtu labi, ja arī pārējās Baltijas asamblejas komitejas šīs sesijas laikā nospraustu konkrētus darbības plānus līdz Tallinas un varbūt pat Viļņas sesijai.

Godājamie kolēģi! Šo aspektu es gribētu akcentēt īpaši. Perspektīvo darba plānu esamība ir kļuvusi par mūsu veiksmīgas darbības varbūt vissvarīgāko elementu. Personiski man nav ne mazāko šaubu, ka Baltijas asamblejas lomai nākotnē ir noteikti jāpalielinās un mūsu forumam jākļūst ne tikai par koordinējošu, bet arī par iniciējošu institūciju. Taču to ir iespējams panākt, tikai skatot mūsu valstu kopīgo attīstību iespējami plašā kontekstā. Manuprāt, tieši šeit varētu akumulēties tā pozitīvā pieredze, kas tiek uzkrāta katrā atsevišķā valstī. Un Baltijas asambleja pakāpeniski varētu veidoties par centru, kurš rosinātu mūsu valstu parlamentus noteiktākai, konstruktīvākai sadarbībai. Tas nozīmē - Baltijas asamblejas komitejām pirmajām ir jāuztausta esošo problēmu risināšanas ceļi. Pirmajām jāsaskata perspektīva.

Labs piemērs te ir Komunikāciju komiteja. Tai ir bijušas divas izbraukuma sēdes - uz Lietuvas/Polijas robežas un uz Igaunijas/Latvijas, Igaunijas/Krievijas robežām. Pozitīvi ir tas, ka abās šajās sēdēs piedalījās arī Baltijas Ministru padomes Robežapsardzes un Muitas komiteju pārstāvji - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas robežsargu brigāžu komandieri un muitas departamentu direktori, tātad augstākās amatpersonas. Komitejas sēdē uz Lietuvas/Polijas robežas klāt bija arī Polijas pārstāvji. Šī varbūt bija pirmā reize, kad visu trīs Baltijas valstu robežsargi, muitnieki un parlamentu deputāti iepazinās ar reālo situāciju uz savām un kaimiņu robežām un mēģināja kopīgi risināt problēmas. Komitejas ietekmē tika noslēgta vienošanās par Lietuvas un Latvijas robežsargu un muitnieku kopīgu darbu Grenstāles robežkontroles punktā. Kopumā Komunikāciju komiteja ir strādājusi pie šādiem jautājumiem:

- vienota tranzītpolitika;

- vienota robežpolitika;

- vienota muitas politika;

- gaisa telpas sadale;

- cilvēku glābšana jūrā;

- Igaunijas/Latvijas jūras robeža;

- Latvijas/Lietuvas jūras robeža.

Pie šiem jautājumiem jāstrādā arī turpmāk. To aktualitāti zīmīgi pasvītro kaut vai apstāklis, ka nesakārtoto robežu dēļ praktiski ir apstājies "Via Baltica" projekts.

Risinot kopīgus robežu un muitas kontroles jautājumus, turpmāk jāpieaicina arī policija, citādi tas var kļūt par klupšanas akmeni nākotnē.

Akūti risināma problēma ir nelegālā imigrācija - tai ir gan iekšpolitiskie, gan ārpolitiskie aspekti, un Baltijas valstu koordinētas nostājas nozīmi ir grūti pārvērtēt. Īpaši ja mēs paturam prātā mūsu skandināvu draugu viedokli par šo problēmu.

Mūsu valstīm ir jābūt kopīgai pieejai bezvīzu režīmam. Ļoti svarīgi ir apmainīties ar informāciju par jau esošajiem līgumiem par bezvīzu režīmu, kādus Igaunija, Latvija un Lietuva ir noslēgušas vai gatavojas noslēgt ar trešajām valstīm.

Pēc Komunikāciju komitejas ierosinājuma kopīga robežu un muitas politika tiks apspriesta rītdienas plenārsēdē.

Labi ir strādājusi arī Ekoloģijas un enerģētikas komiteja. Arī šai komitejai ir atzīstama sadarbība ar attiecīgajām Baltijas Ministru padomes komitejām. Galvenais darba mērķis ir koordinēt pasākumus vides aizsardzības un enerģētikas jomās Baltijas valstīs. Komiteja ir sagatavojusi rezolūcijas par ilgtspējīgu mežsaimniecību un enerģijas racionālu izmantošanu, lai nodrošinātu tautsaimniecības attīstību un integrāciju Eiropas ekonomiskajā telpā. Komiteja īpaši akcentē, ka vides aizsardzība nav un nedrīkst būt par šķērsli Baltijas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa straujākam kāpumam, taču vienlaikus vides aizsardzības atziņas jāintegrē visās tautsaimniecības nozarēs, it īpaši enerģētikā, par kuru komiteja ir tieši atbildīga.

Līdztekus sēdēm komitejas locekļiem ir bijusi iespēja pašiem iepazīties ar vides aizsardzības un enerģētikas nozarēm Latvijā, apmeklējot Rīgas attīrīšanas iekārtas un Rīgas HES. Šī prakse būtu jāturpina. Manuprāt, būtu lietderīgi apsvērt iespēju regulāri rīkot šādus apmeklējumus tajos objektos, kuru pastāvēšana un darbība izraisa starptautiskās sabiedrības uzmanību.

Formula, kura, manuprāt, varētu kļūt par Baltijas asamblejas vadmotīvu - kopīgas intereses, kopīga atbildība - te varētu realizēties praktiskā, uzskatāmā veidā. Piebildīšu - gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski uzskatāmā veidā.

Sociālekonomiskā komiteja. Tā ir strādājusi pie nodokļu saskaņošanas starp Baltijas valstīm, sociālās drošības problēmām un apspriedusi arī kopīga darba tirgus izveidošanu. Kopīgu darba tirgu Baltijas valstīs Sociālekonomiskā komiteja ir ierosinājusi apspriest arī plenārsēdē, un rīt par to referēs Latvijas darba lietu valsts ministrs.

Turpmāk komitejai vajadzētu veicināt kontrabandas preču ieplūšanas samazināšanu Baltijas tirgū, šo jautājumu ierosinot izskatīt Baltijas Ministru padomes sēdē. Jāturpina nodokļu politikas harmonizēšana Baltijas telpā, samazinot atšķirības ievedmuitu tarifos un akcīzes nodokļu likmēs galvenajiem kontrabandas produktiem - alkoholam, tabakas izstrādājumiem un degvielai. Baltijas asamblejai vajadzētu arī sekmēt muitas savienības izveidi. Svarīgākais tās veicināšanā būtu panākt kopēju nostāju jautājumā par vienotu muitas tarifu noteikšanu kopējai Baltijas muitas zonai.

Baltijas valstīm vajadzētu vienoties arī par kopīgām nostādnēm jautājumā par "netīrās" naudas atmazgāšanu. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka Baltijas valstis kļūst par noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijas telpu. Šis jautājums saistāms ar iniciatīvām saskaņot Baltijas valstu likumdošanu kredītiestāžu jomā. Parlamentārās sadarbības programmas ietvaros būtu lietderīgi organizēt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu Budžeta un finansu komiteju kopīgu sēdi ar Baltijas asamblejas Sociālekonomiskās komitejas locekļu piedalīšanos. Jo jautājums patiesi ir ļoti sarežģīts. Būsim atklāti - "netīrās" naudas plūsma objektīvi sekmē valsts ekonomisko attīstību. Un tomēr šī plūsma ir jāaptur. Tas ir jādara kopīgi un vienlaikus, cita ceļa vienkārši nav.

Jāstrādā pie līdzīgas lauksaimniecības atbalsta politikas īstenošanas visās trijās Baltijas valstīs, kas izriet no parakstītā Brīvās tirdzniecības līguma ar lauksaimniecības precēm starp Baltijas valstīm. Tas ir vienīgais veids, kā iespējams nodrošināt patiesus un taisnīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem lauksaimnieciskajā ražošanā. Nav noslēpums, ka tieši šis jautājums ir kļuvis par karstu diskusiju objektu arī mūsu Saeimā. Tā ir reāla problēma, taču tās pārvarēšanai nudien ir jākļūst par uzskatāmu, mūsu valstu pilsoņiem skaidri saprotamu argumentu par labu tam integrācijas procesam, uz kuru ir vērsts arī mūsu asamblejas darbs.

Šis īsais ieskats parāda, manuprāt, vienu. Nekas tā neveicina Baltijas vienotību kā konkrēta rīcība šīs vienotības labā. Bet tad, protams, loģisks ir jautājums - vai tika un tiek darīts viss iespējamais? Jāatzīst atklāti - varētu izdarīt arī vairāk. Atskatoties uz BA 8. sesijas priekšlikumiem, vairāki no tiem ir palikuši tikai vēlamības izteiksmē. Piemēram, nav izveidota vienota tranzīta procedūra. Nav saskaņoti valstu reģistri studijām un apmācības programmām. Nav radīta vienota informācijas infrastruktūra, kas nodrošinātu piekļūšanu kaimiņvalstu informatīvajām sistēmām un padarītu koordinētāku dažādu Baltijas institūciju darbu. Ceru, ka kolēģi sesijas darba gaitā izteiksies par šo problēmu - kā padarīt lēmumu realizācijas mehānismu efektīvāku, kā to labāk saslēgt ar Baltijas Ministru padomi.

Pieci mēneši, kuru laikā Latvijas parlamentārieši vadīja darbu komitejās un Prezidijā, aizritēja nemanot. Gribas pateikt - mēs visi kopā spērām jaunu soli, harmonizējot savu darbu ES virzienā. Un tomēr, runājot par darbības efektivitātes paaugstināšanu, es gribētu ieteikt vienu kalendāro gadu kā prezidējošās valsts darbības periodu. Pārliecinājos, ka ar pusgadu ir par maz, lai realizētu iecerēto. Es ceru, ka jūs izteiksit savas domas šajā jautājumā.

Vēl par veicamajiem uzdevumiem. Starpsesiju periodā katrai komitejai tika ieskicēta programma, kura atbilda galvenajam mūsu rīcības vadmotīvam - Baltijas valstu savstarpējai integrācijai pārejas periodā uz ES. Šī virzība ir jāturpina. Likumdošanas harmonizācija atbilstoši Rietumeiropas standartiem, mūsu kopīga rīcība ir un paliek galvenais Baltijas asamblejas darbībā. Šajā procesā īpaša loma ir savstarpējā likumdošanas sadarbībā ar Ziemeļvalstīm.

Mūsu parlamentāriešiem un valdībām jārada juridiskā bāze un rīcības programma vienotu sociālo garantiju sniegšanā Baltijas valstu pilsoņiem un jāatvieglo to pārvietošanās Baltijas telpā. Es gribētu vēl un vēlreiz griezties pie Ziemeļvalstu parlamentiem ar aicinājumu parādīt politisko gribu un atrisināt bezvīzu pārvietošanās iespēju. Jāturpina ir uzsāktā kopdarbība starp Baltijas un Šengenas vienošanās valstīm, lai sagatavotu programmu, kas atvieglotu ceļošanu starp abiem reģioniem.

Vienmēr aktuāla ir un būs mūsu sadarbība drošības jautājumos. Jau šajā sesijā mēs mēģināsim saskaņot mūsu parlamentāriešu argumentāciju Baltijas valstu vienotai pieejai ceļā uz NATO. Protams, ņemot vērā jaunizveidojušos situāciju. Mums piedāvātā jauna sadarbības programma "Partnerattiecības mieram - plus" ir ne tikai Atlantijas savienības kvalitatīvi jauna rīcības programma, bet arī iespēja mums piedāvāt savu saturu tās realizācijā. "Partnerattiecības mieram - plus" ir jābūt konkrētam rīcības plānam, pārskatāmam un labi saprotamam mūsu valstu pilsoņiem, kā arī draugiem un nedraugiem. Ar to es saprotu elastīga, pastāvīga, ilgstoša sadarbības mehānisma izveidi starp Baltijas valstu valdībām un NATO.

Mums ir nepieciešama daudz atbildīgāka kopēja pieeja robežu sakārtošanā ar Krieviju un Baltkrieviju. Tostarp tas ir arī jautājums par organizētās noziedzības apkarošanas efektivitāti.

Ja jau mēs nopietni runājam par visa mūsu kontinenta drošību, tad pienācis laiks panākt Baltijas jūras telpu bez kodolieročiem, mazināt militāro potenciālu Kaļiņingradas apgabalā. Mums ir jāveicina starpparlamentārie sakari ar Krieviju, kuri liecinātu par mūsu politisko gribu palielināt drošību sadarbībā, nevis pretdarbībā lielajam Austrumu kaimiņam. Mums jāiestājas par plašu dialogu ar demokrātisku Krieviju. Jo nevar apšaubīt faktu, ka šai lielvalstij ir noteikta loma un vieta jaunās drošības sistēmas veidošanā Eiropā.

Nākošā gada aprīlī Rietumeiropa atzīmēs vēsturiskā Maršala plāna piecdesmito gadadienu. Lai arī Baltijas valstis Jaltas procesa rezultātā tika atstātas PSRS okupācijas režīmā, ASV tālredzīgā politika ļāva Eiropā pazemotiem un sakautiem spert ātrus atveseļošanās soļus. Tieši šī saimnieciskā rezonanse lika pamatus demokrātisko vērtību stiprumam Eiropā un stabilai Transatlantiskai sadarbībai. Gribu likt priekšā iniciatīvu - Baltijas asamblejai kopā ar ES un NATO pētnieciskiem institūtiem sarīkot konferenci - diskusiju par Maršala plāna ideju nozīmi gadsimtu mijā postsociālisma telpā.

Godājamie kolēģi, dāmas un kungi!

Nav noslēpums, ka visās mūsu valstīs ir spēki, kas pelna politisko kapitālu uz savu tuvāko kaimiņu nomelnošanas rēķina. Protams, šo spēku aprēķins ir saprotams - ārējā nelabvēļa (baidos teikt - ienaidnieka) tēls palīdz manifestēt sevi par nacionālo interešu aizstāvi, palīdz izcelt savas valsts sasniegumus uz kaimiņa neveiksmju fona. Taču kaislību uzkurināšana tikai apgrūtina lietišķu un konstruktīvu risinājumu meklēšanu visās tais jomās, kur pastāv - un vienkārši nevar nepastāvēt! - nepieciešamība pēc kompromisiem un kopdarbības. Taču šī skabargas meklēšana kaimiņa acī nes arī kādu visnotaļ nopietnu blakusefektu. Tā ir sabiedriskās domas dezorientācija vispirms pašu mājās - un šī parādība atstāj savas sekas cilvēku apziņās. Spriežot pēc visu triju valstu preses, šad tad pazib doma, ka mēs esam arī konkurenti -, piemēram, ārvalstu investīciju un nozīmīgu kontraktu jomā, ka ar protekcionisma palīdzību tiek gatavotas ekonomiskās ekspansijas utt. Ka Igaunija vispirms orientējas uz sadarbību ar Somiju, bet Lietuva - ar Poliju, un ka Latvija bezmaz vienīgā esot ieinteresēta Baltijas vienotībā. Protams, demokrātiskajās valstīs nav pieņemts norādīt presei, par ko tai būtu vai nebūtu jāraksta. Un tomēr. Es aicinu kolēģus parlamentāriešus darīt visu no viņiem atkarīgo, lai mūsu valstu sabiedriskā doma atzītu faktu, ka mūsu kopīgās - es uzsveru - kopīgās intereses ir neizmērojami nozīmīgākas par savstarpējām problēmām.

Kopīgas intereses - tā ir kopīga atbildība.

Ir pats par sevi saprotams, ka katra no mūsu valstīm iet savu izvēlēto attīstības ceļu, pati nosaka savas prioritātes - bet virziens mums visiem ir viens. Un varbūt visbūtiskākais atskaites punkts te ir ES un NATO. Par to mēs nedrīkstam aizmirst ne mirkli.

Un es esmu gandarīts, ka Baltijas asambleja dod būtisku ieguldījumu šajā virzībā.

Paldies par uzmanību!

Ministru prezidenta biedra Ziedoņa Čevera runa

Godātais priekšsēdētāja kungs!

Dāmas un kungi!

Šķiet, lieku reizi apstiprināšu visu mūsu kopīgo viedokli, teikdams, ka Baltijas valstu integrācijas ceļš Eiropas Savienībā nav trīs sķirtas takas, bet gan kopīgi ejama gaita.

Tieši Baltijas valstu vienotības izpausmes visdažādākajās jomās, manuprāt, ir viens no vissvarīgākajiem mūsu zemju drošības faktoriem jau šobrīd, un nav iespējams pārvērtēt šīs vienotības faktora attīstības un nostiprināšanas uzdevuma nozīmi turpmāk.

Nenoliedzami - katru reizi, kad Latvija, Lietuva un Igaunija demonstrē prasmi sadarboties savstarpēji vienoti, tiek sekmīgi sperts vēl viens solis, kas tuvina mūsu valstu iekļaušanās brīdi Eiropas Savienībā.

Vienota Baltijas valstu telpa - manuprāt, šis jēdziens, šobrīd konkrētu priekšstatu sistēmā pārtapis un nākotnē arī noteiktas - tiek tiešām vienotas telpas - aprises ieguvis, ir un būs viens no vispārliecinošākajiem argumentiem, kas noteikti būtiski sekmēs triju Baltijas valstu iekļaušanos Eiropas saimē, labu partnerattiecību veidošanos kā Rietumos, tā Austrumos, kā arī stiprinās mūsu valstu drošību dažādos tās aspektos.

Jā, tik tiešām, pēdējos gados mūsu valstu sadarbība, kuras mezgla punkts neapšaubāmi ir Baltijas Asamblejas ietvaros paveiktais, ir nostiprinājusi gan mūsu valstu sabiedrībā kopumā, gan arī šaurākā dažādu nozaru speciālistu lokā noteiktus priekšstatus par fenomenu Baltijas telpā. Kādu to redzam, kādu to ceram.

Fenomenu, kurā organiski savijušies gan par trīs tautu psiholoģijas neatņemamu sastāvdaļu kļuvusī kopīgā likteņa vēsturiskā apziņa, gan konkrēti un praktiski savas drošības un materiālās labklājības apsvērumi, gan virkne citu, ne mazāk būtisku impulsu.

Ar lielu gandarījumu gribu atzīmēt, ka patlaban mums ir pamats, turklāt ne jau no nulles punkta, turpināt pavisam konkrētu darbu - kopīgi apsvērt, kas būtu darāms, lai striktas un noteiktas, apsargātas un viesmīlīgas būtu Baltijas valstu vienotās telpas robežas.

Triju atsevišķu valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopīgā robeža...

Robeža, kuras daļa, esmu par to pārliecināts, ar laiku kļūs par Eiropas Savienības valstu kopīgās robežas daļu.

Mēģinot ieskicēt, manuprāt, aktuālākos principus, kuri būtu ņemami vērā, turpinot Baltijas telpas nostiprināšanu, gan tās iekšējo, gan ārējo robežu ietvaros, gribētu uzsvērt tieši Igaunijai, Latvijai un Lietuvai kopīgi darāmo, ne mirkli gan neaizmirstot, ka pat ideāla kārtība paša sētā diez vai dod tiesības nostāties pamācītāja pozā.

To, ka mums Latvijā nepadarītu, teiksim, mājasdarbu cik uziet, apzināmies.

Viens no steidzamāk padarāmiem, piemēram, - jāmaina robežapsardzības spēku pakļautība, un beidzot tie jānodod Iekšlietu ministrijas pārziņā, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas valstu un organiski atbilst tām funkcijām, kas robežapsardzei būtu veicamas gan tagad, gan vienotas Baltijas telpas ietvaros, gan iekļaujoties ES ārējo robežu nodrošināšanas sistēmā.

Paškritiski jāatzīst, ka šajā jautājumā Igaunijā un Lietuvā, ārtrāk nekā pie mums, ir panākta noteiktība. Bet arī pie mums, varu to apliecināt, šis darbs tiks pabeigts vistuvākajā laikā.

Vēl kāda problēma. Ja mazināt Latvijas un Krievijas robežas, tā sakot, caurspīdīgumu, kā zināms, lielā mērā traucē apstāklis, ka ar Krievijas Federāciju Latvijai joprojām nav bijis iespējams atrisināt jautājumu par robežas juridisku atjaunošanu, tad Latvijas un Lietuvas robežas, kur vērojama vislielākā kontrabandas plūsma šobrīd, nesakārtotība, acīmredzami, atkal ir viens mūsu pašu nepadarīts mājasdarbs.

Ne velti Latvijas dienvidu robežas stāvoklis ne reizi vien ir bijis visu trīs Baltijas valstu speciālistu uzmanības lokā. Tas cita starpā apliecina arī, ka jau šobrīd spējam savas un kaimiņu problēmas šajos jautājumos aplūkot nevis šauri viensētnieciski, bet kopsakarībās, kuru ass - Baltijas telpa - iezīmējas jo noteiktāk un praktiskāk.

Veiksmīgs darba posms, problemātiku risinot konkrēti, balsoties uz kopdarbību kā panākumu pamatfaktoru, manuprāt, tika uzsākts vēl pagājušā gada 21.jūnijā, kad tikās Baltijas valstu robežapsardzes vadītāji.

Tobrīd nospraustais un aizsāktais darba loks ietvēra pušu apņēmību risināt sekojošus jautājumus:

- organizēt vienotas robežapsardzības spēku personālsastāva apmācības kursus - kritisko situāciju novēršanai uz robežas;

- izstrādāt vienotas operatīvās darbības plānus;

- izstrādāt informācijas apmaiņas sistēmas ar vienotu datu bāzi, paredzot sakaru sistēmas izveidi šīs informācijas nodrošināšanai;

- radīt vienotas robežas kontroles tehnoloģijas projektu;

- nodrošināt robežapsardzības sistēmas standartizāciju.

Atļaušu attiecīgo nozaru speciālistiem pašiem izvērtēt, kas un cik daudz ir paveikts līdz šodienai, taču domāju - nekļūdīšos, teikdams, ka šī īsā, operatīvā darba programma un tās izpilde joprojām ir aktuāla visos punktos.

Uzlūkojot Baltijas telpas izveides stratēģiju, mēģinot ieskicēt vairāk vai mazāk konceptuālas aprises tās iekšējās un ārējās robežas veidošanā, gribētu lietot formulu:

Baltijas valstu vienota robežu kontroles un muitas politika.

Robežu kontroles un - muitas... ar nolūku nosacīti dalu robežas apsardzības (tajā pašā laikā - caurlaidības) aspektus divos elementos, lai cilvēku un preču plūsma tiktu uzlūkotas kā vienota procesa divas specifiskas sastāvdaļas.

Ar jēdzienu - caurlaidība - gribu uzsvērt, ka stingrai robežas apsardzei un kontrolei ir jābūt cieši saistītai ar maksimālu servisu legālai robežas šķērsošanai un preču plūsmai caur to, un robežas caurlaidības palielināšana ir tikpat aktuāls uzdevums kā tās apsardzes un kontroles uzlabošana.

Izstrādājot turpmāko Baltijas valstu kopīgo robežapsardzības un muitas politiku, svarīgi šķiet šādi apsvērumi.

Vienota Baltijas telpa - tas nozīmē stingras ārējās, bet zināmā mērā nojauktas iekšējās robežas.

Pirms iekļaujamies Eiropas Savienībā, pamēģināsim vispirms par tīri simboliskām no ekonomiskā viedokļa padarīt divas šķirtnes pašu mājās - robežlīnijas Igaunija - Latvija, Latvija - Lietuva.

Cik dziļi mēs kopīgi iesim, lai apzīmējums - nojauktas - šajā ziņā pilnīgi atbilstu savai jēgai, rādīs laiks. Acīmredzot, virzīšanās soli pa solim šajā procesā būtu tā pareizākā metode.

Esmu pārliecināts, ka maksimāla iekšējo muitas robežu likvidācija ir pirmām kārtām un reāli veicams solis. Kā redzam, tas daļēji jau tiek sperts. Šķiet, nav nepārvaramu šķēršļu, lai samērā īsā laikā nodrošinātu šo procesu ar tādiem elementiem kā:

a) vienota Igaunijas, Latvijas, Lietuvas muitas likumdošana;

b) unificēti muitas dokumenti;

c) kopēja datorizēta informācijas - uzskaites sistēma;

d) maksimāli pilnveidota kontrole uz Baltijas valstu ārējām robežām, kā arī un it īpaši - kopīgi apmācīts augsti kvalificēts personāls uz šīs ārējās robežas.

Protams, ka sakārtotība katrā no Baltijas valstīm tādās nozarēs kā, piemēram, nodokļu kontrole, uzņēmumu reģistrs, iedzīvotāju uzskaite ir nevis vien papildus faktori šajā procesā, bat gan tikpat izšķiroši svarīgas sastāvdaļas procesos, kas ļautu atteikties no muitas kontroles mūsu valstu starpā.

Jādara viss, lai tīri objektīvi zustu ekonomiskais pamats kontrabandas plūsmai Baltijas valstu starpā. Šāds pamats zudīs, sākot darboties vispatverošam brīvās tirdzniecības līgumam Baltijas valstu starpā (tas vēl jāparaksta), kā arī reāli izlīdzinoties preču cenām Baltijas valstīs, kas, jāteic, jau no šībrīža situācijas raugoties, ir tikai laika jautājums.

Tai pašā laikā gribu uzsvērt - Baltijas telpa - tas nozīmē: iekšēju kārtību, uzskaiti un kontroli.

Domāju, ka ļoti piesardzīgi reducējamas, ja nerunājam par muitu, pārējās robežkontroles funkcijas arī Baltijas telpas iekšpusē.

Diez vai pārredzamā nākotnē mēs varēsim atļauties atteikties no savstarpējas fitosanitārās vai veterinārmedicīniskās kontroles dienestiem un režīma arī uz Baltijas valstu iekšējām robežām.

Tāpat esmu pārliecināts, ka robežsargs, kura uzdevums ir apstādināt noziedzniekus, atklāt nelegālus imigrantus, autozagļus un kriminālkontrabandistus, ir un būs svarīgs mūsu valstu drošības faktors. Mūsu trīs valstu iekšējās robežas kā papildus aizslietņi cīņā ar organizēto noziedzību, ieroču, narkotiku kontrabandu būs organisks un koordinēts posms valstu tiesībsargājošo iestāžu sistēmā. Lieki piebilst, ka mēs joprojām uzlūkojam robežsargus kā militarizētu spēku valsts kopējās drošības kompleksā.

Jau šobrīd ieskicējamas galvenās problēmas, bez kuru risinājuma grūti iedomājama šeit aplūkoto robežu kontroles principu realizācija, ja akcentējam uzmanību uz robežām Baltijas telpas iekšpusē.

Baltijas valstīs nav unificētas likumdošanas, nu kaut vai vīzu jautājumā, un šis apjomīgais pielīdzināšanas darbs nav paveicams ātrā laikā.

Jāatzīmē, ka pagaidām Baltijas valstu starpā ir virkne neatrisinātu savstarpējo attiecību aspektu.

Pāragri būtu runāt par vienotu Baltijas ekonomisko telpu tās pazdiļinātā izpratnē, pat ja likvidējam muitas barjeras. Domāju, ka par Baltijas telpu būtu jārunā kā par vienotu dzīves telpu. Vidi, kurā radāms vienots un pietiekoši augsts cilvēku fiziskās, juridiskās un sociālās drošības standarts, kur pastāv vienoti kritēriji cīņā ar noziedzību un kopīga rīcībprogramma tās enerģiskai apkarošanai.

Uzsveru vēlreiz - vienota Baltijas telpa ar stingrām tās ārējām robežām un maksimāli atvieglotu cilvēku un preču plūsmu tās ietvaros ir vienota dzīves telpa - visu to veidojošo aspektu daudzveidībā un sarežģītībā.

Kopīgs darbs robežapsardzības reorganizācijā, uzlabošanā un nostiprināšanā ir tikai viena no kopīgā darba sastāvdaļām, šādu dzīves telpu veidojot.

Domāju, ka tieši šāds padziļināts problemātikas skatījums vispatiesāk apliecinās mūsu uzsāktā kopīgā darba un pieejas tam nopietnību, līdz ar to rodot mūsu centienu izpratni tuvos un tālos kaimiņos.

Nobeigumā atļaujiet novēlēt, lai vārdi - Baltijas telpa - ikvienam un allaž saistītos ar jēdzieniem -

drošība un sakārtotība, viesmīlība un pašcieņa.

Paldies par uzmanību!

Darba lietu valsts ministra Andra Bērziņa runa

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Jūsu ekselences!

Dāmas un kungi!

Vispirms atļaujiet man pateikties par šo godpilno izdevību uzstāies Baltijas asamblejā un novēlēt mums visiem sekmīgus 9.sesijas rezultātus.

Manas uzstāšanās tēma ir Baltijas valstu kopējais darba tirgus kā kopējās Baltijas valstu integrācijas procesa Eiropas Savienībā sastāvdaļa. Brīvajam darbaspēka tirgum Baltijas ekonomiskajā telpā ir jākļūst par vienu no četriem stūrakmeņiem - līdztekus brīvai preču, pakalpojumu un kapitāla kustībai.

Savā ievadrunā gribu skart dažus nozīmīgākos, ar brīvo darba tirgu saistītos jautājumus:

1. Mēģināt iezīmēt brīvā darba tirgus starp Baltijas valstīm politisko un ekonomisko nozīmīgumu mūsu virzībā uz ES.

2. Skart ar tā iespējamo ieviešanu saistītās problēmas - tādas kā darba likumdošanas, profesiju un amatu klasifikācijas dokumentu savstarpēju atzīšanu, vienotas darba aizsardzības, preču un pakalpojumu kvalitātes atbilstības novērtēšanas sistēmu izveidi.

3. Vienotas, darba tirgu veicinošanas, saskaņotas sociālās drošības sistēmas izveidi Baltijas ekonomiskajā telpā.

Godājamie parlamentārieši! Mūsdienu ekonomikas globalizācijas apstākļos, kur reizēm ir neiespējami dot darba vietas definīciju, mēģināt norobežoties vienam no otra Baltijas telpā, radot nelielu, izolētu ekonomisko vidi ar savu darba tirgu pēc manām domām ir politiski un ekonomiski netālredzīgi. Un mūsu valstis, parakstot ES asociatīvos līgumus, principā ir pieteikušas, ka viņas šo ceļu neies. Un Baltijas ūnija varētu kļūt par ļoti labu līdzekli mūsu mērķa - pilntiesīgai līdzdalībai ES - tuvināšanai. Mums ir kopīga pēdējo 55 gadu vēsture, kopīgas ekonomiskās un sociālās problēmas, mēs pietiekami labi pazīstam viens otru, un būtu nepareizi šo kopīgo neizmantot, straujāk pārvarot objektīvās un subjektīvās grūtības ceļā uz ES.

Brīvais darba tirgus līdztekus ar citiem ekonomisko brīvību veicinošiem pasākumiem varētu kļūt par vienreizēju iespēju radīt un pieslīpēt līdzīgus kā ES sadarbības mehānismus. No politiskā viedokļa šāds tirgus kļūtu pievilcīgāks ārzemju investoriem un veicinātu ekonomiku. Arī šodien notiek neliela darbaspēka kustība: piemēram, Latvijā 1996.gadā ir izsniegtas 9 darba atļaujas Lietuvas un 8 Igaunijas rezidentiem. Ja man ir pareiza informācija, tad Igaunijā tādas ir saņēmuši 5 Latvijas un 3 Lietuvas rezidenti. No ekonomiskā viedokļa tas paaugstinātu konkurenci darba tirgū, celtu mūsu darbaspēka kvalitāti un palielinātu mūsu iespējas nākotnē.

Bet tas jau nav brīvs darba tirgus! Šodien tā vietā tiek radīti tieši vai pastarpināti ierobežojumi - termiņuzturēšanās atļaujas ar tiesībām tikt nodarbinātam, ar iebildumiem par nepieciešamību paaugstināt darbaspēka kvalitāti u.c. Vai tas atbilst politiski deklarētajai virzībai uz ES? Kādas tad šodien ir barjeras šī mērķa realizācijai?

Pirmkārt, pēdējo piecu postsociālistisko gadu laikā mēs esam radījuši atšķirīgus darba likumdošanas aktus. Tajos ir atšķirīgas darba tiesību definīcijas un dažādi nosacījumi, uzsākot un pārtraucot darba attiecības. Brīva darba tirgus apstākļos šie nosacījumi būtu jāharmonizē.

Otrkārt, mēs šodiem nevaram skaidri pateikt, vai profesiju un amatu klasifikācijas sistēmas mūsu valstī ir vienādas, līdzīgas vai atšķirīgas. Latvija, piemēram, pirms diviem gadiem ir adaptējusi ISCO 88. sistēmu. Ar šo klasifikācijas sistēmu ir cieši saistīts nākamais jautājums - profesionālās kvalifikācijas dokumentu atzīšana. Cik lielā mērā mēs esam gatavi mūsu valstu darba devējiem pateikt, ka visās trīs Baltijas valstīs dažādās viena nosaukuma profesijās mācību iestādēs apgūstamo zināšanu un prasmju līmenis ir salīdzināms?

Tirgus ekonomikā taču valda vispārējs princips, ka katrs var brīvi izvēlēties un sākt darbu savā profesijā, tomēr sabiedrības interesēs valsts var noteikt, kāda kvalifikācija ir nepieciešama, lai strādātu konkrētā profesijā. Parasti konkrētai profesijai nepieciešamo kvalifikācijas apjomu nosaka kvalifikācijas ieguves iespējas valsts izglītības sistēmā. Tāpēc cilvēki, kas ir ieguvuši kvalifikāciju vienā valstī, strādājot citā, sastop zināmus šķēršļus darbaspēkai brīvai kustībai.

Treškārt. Ļoti nozīmīga vieta pareizā darba tirgus funkcionēšanā ir darba drošības, darba aizsardzības prasībām, mašīnu un iekārtu drošības atbilstībai un tās izvērtēšanas sistēmai. Pateicoties sadarbībai ar Ziemeļvalstu Ministru padomi, ILO, ES, šeit ir sācies integrācijas process ES kontekstā, taču jāsaka, ka katra no mūsu valstīm dažādi laužas laukā no pēc apjoma ļoti plašajiem bijušās PSRS standartu un normatīvo aktu džungļiem. Strādājot pie integrācijas ES, mēs esam secinājuši, ka tikai šai jomā ir jāpieņem vairāk nekā 90 ES direktīvas, turklāt tās ir jāharmonizē ar esošiem likumiem. Vai arī šeit nebūtu lietderīgi strādāt kopā, tādējādi samazinot izdevumus un nepieciešamos intelektuālos resursus?

Un visbeidzot. Brīvs darbaspēka tirgus, protams, nozīmē arī brīvu personu pārvietošanos šai ekonomiskajā telpā, un katrai valstij ir jāgarantē gan strādājošo, gan viņu ģimenes locekļu sociālās tiesības. To prasa arī Eiropas Sociālā harta. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešami vai nu divpusēji līgumi starp visām Baltijas valstīm, vai trīspusējs līgums. Latvijai ir abpusēji ratificēts sociālās drošības līgums ar Lietuvu, pagaidām vienpusēji - ar Igauniju, bet arī tajos vēl viss nav padarīts.

Tā, piemēram, Latvijas - Lietuvas sociālās drošības līgumā nav ietverta tāda svarīga nozare kā medicīniskie pakalpojumi, savukārt, Latvijas - Igaunijas sociālās drošības līgumu būtu nepieciešams papildināt ar nelaimes gadījumu darbā un arodsaslimšanu koordinācijas noteikumiem, kas kā atsevišķs apdrošināšanas veids Latvijā stāsies spēkā ar 1997.gadu. Ja šeit, Baltijas asamblejā, tiek pausta politiska griba brīvam darba tirgum Baltijā, tad savstarpējo līgumu sociālās drošības jomā jautājumi ir jāatrisina ļoti steidzīgi.

Nepretendējot uz pilnīgu ar brīva darba tirgus ieviešanu saistīto problēmu uzskaitījumu, gribu vēlreiz uzsvērt, ka tā ieviešana sākotnēji Baltijas valstu starpā varētu kļūt par nopietnu stimulu mūsu valstu ātrākai integrācijai ES, padarot mūs konkurētspējīgus un varošākus.

Paldies par uzmanību!

Īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības lietās Aleksandra Kiršteina runa

Prezidenta kungs!

Godājamie parlamentārieši!

Man ir patīkami uzstāties auditorijā, kura reāli spēj ietekmēt Baltijas valstu sadarbību. Nenoliedzami, ka šī sadarbība ir visciešākā, kāda vien ir bijusi pēc mūsu brīvības cīņām, bet nav vēl tāda. Lai mūs respektētu kā ekonomiski ne tikai potenciālu, bet arī spēcīgu reģionu.

Latvijas Saeima ceturtdien ratificēja Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu ar lauksaimniecības precēm. Šim līgumam nav tikai ekonomiska nozīme, trīs mazu vietējo tirgu vietā izveidojot vienu, kaut arī tikai ar 8 miljoniem patērētāju, bet galvenokārt politiska nozīme - sagatavot savus pilsoņus tām pārvērtībām, kuras neizbēgami sāksies, integrējoties Eiropas Savienībā. Mazo saimniecību psiholoģija ir jānomaina ar apziņu, ka mēs esam ekonomiski dinamiska un spēcīga reģiona pārstāvji.

Mums ir mazāk jāuztraucas par to, ka apkārtējās valstis rada konkurenci, bet vairāk par to, kā palielināt mūsu pašu eksportu.

Kā gan mēs varam nopietni runāt par integrāciju Eiropas Savienībā vai uztraukties par to, ka neesam NATO paplašināšanas pirmajā kārtā, ja starp Baltijas valstīm vēl pastāv mākslīgas muitas un robežu barjeras.

Mēs mazāk runājam par muitas ūnijas politisko nozīmi, bet vairāk par tām sīkajām priekšrocībām, kādas ir vienai vai otrai valstij attiecībā pret Krieviju un citām valstīm.

Mēs iegūstam centus, bet zaudējam desmitiem un simtiem miljonu dolāru, jo nav līguma ar Pasaules tirdzniecības organizāciju. Tajā pašā laikā mums ir arī nozīmīgi panākumi citās sfērās, kaut vai veiksmīgi aizsāktais darbs pie Baltbata izveidošanas un piedalīšanās starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās, kopēji saimnieciski uzņēmumi, sāk veidoties pat kopējas bankas, piemēram, "Hansabank Latvija".

Tagad nedaudz par ES paplašināšanas problēmām.

Gribētu pievērst Jūsu uzmanību arī dažiem mītiem, kas pēdējā laikā bremzē Baltijas valstu sadarbību un acīm redzami ir radīti, lai atbalstītu dažu valstu ģeopolitiskās stratēģijas koncepcijas par Baltijas valstu sadalīšanu.

Šie mīti ir par Baltijas valstu dažādiem attīstības ātrumiem ceļā uz ES un par NATO paplašināšanu. Pati ideja par Baltijas valstu dažādiem iestāšanās ātrumiem ES ir ne tikai absurda, bet pat nav īstenojama. Tāpēc ka atšķirības starp visattīstītāko un visnabadzīgāko reģionu ir vairākas reizes mazākas kā atšķirības, piemēram, starp Ziemeļitāliju un Sicīliju vai Austriju un Portugāli.

Baltijas valstīm ir kopēja infrastruktūra daudzās nozarēs, piemēram, divas Latvijas pazemes gāzes krātuves var sadalīt gāzi reģionam ar pārdesmit miljonu iedzīvotāju, mums ir kopēji elektrotīkli, kopējas transporta maģistrāles, būtu grūti iedomāties, piemēram, kādu tikai vienai valstij domātu ES ūdens attīrīšanas programmu Baltijas jūrā vai tikai Rīgas jūras līcī.

Vēl grūtāk būtu sadalīt Baltijas valstu kopējo sadarbību aizsardzības jomā. Baltijas bataljons ir pirmā kopējā militārā vienība pēc brīvības cīņām 1919.-1920.gadā. Neskatoties uz dažādu ātrumu Baltijas valstu koncepcijas absurdumu, par to nākas dzirdēt vēl un vēl. Es gribētu uzdot tikai vienu jautājumu, ja, piemēram, divas Baltijas valstis tiktu uzņemtas ES vai NATO, bet vienai pateiktu - pagadiet 5 gadus, kā šo signālu saprastu vanagi Krievijā, vai viņiem nerastos vēlēšanās šo valsti integrēt atpakaļ Krievijas apkampienos?

Baltijas valstu priekšrocība ir tā, ka viņas neprasa milzīgus finansu resursus, viņu produkcija ir konkurētspējīga, jo puse un vairāk eksporta, kā jau minēju, tagad iet uz ES valstīm, vienīgi jāuzlabo infrastruktūra un vadības sistēmas (menedžments).

Baltijas valstīm nav milzīgas lauksaimniecības, toties tās var būt nozīmīgs tirdzniecības un pakalpojumu centrs starp Krieviju un ES. Ja runā par Kopenhāgenas kritērijiem cilvēktiesību jomā, tad problēmas ir tikai ES valstīs, jo Baltijā pretēji dažām ES dalībvalstīm pēdējos 5 gados nav bijušas ne politiskas demonstrācijas, ne sadursmes ielās. To uznemšana nav ekonomisks, bet tikai politisks jautājums.

Likumdošanas sakārtošana, ekonomiskās attīstības paātrināšana, demokrtātisko institūciju nostiprināšana tomēr nav iespējama bez skaidras nākotnes perspektīvas drošības jautājumos.

Valdība apzinās, ka tās ārējo drošību noteiks valsts ekonomiskās attīstības paātrināšana un likumdošanas piemērošana ES prasībām. Mēs piekrītam Īrijas premjerministra Buttona teiktajam Strasbūrā EPPA sesijā janvārī, ka mazās valstis vislabāk var ietekmēt politiku tieši ar saviem ekonomiskajiem panākumiem.

Balstijas valstīm jādara viss iespējamais, lai šeit būtu visaugstākais kapitālieguldījumu līmenis un vislabākā vide uzņēmējdarbībai. Man var iebilst: kas tad traucē šādu vidi radīt? Es domāju, galvenokārt, pieredzes kā arī drošības garantiju trūkums. Nevar atdalīt divas lietas - drošības sajūtu ārzemju ieguldītājiem un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, kas veicina ieguldījumus un šo drošību palielina.

Kāpēc mums būtu jārunā tikai par ES, bet nevis par NATO? Vai tad Rietumeiropas civilizācija, kultūra, reliģija, Hanzas savienība, gadsimtiem kopējā vēsture būtu jāaizmirst tikai tāpēc, lai neuztrauktu Krieviju? Katrs, kas ir bijis Rīgā, Tallinā vai Viļņā, sapratīs, ka šo pilsētu arhitektūrai tāpat kā iedzīvotāju mentalitātei nav nekā kopēja ar Krieviju un tās cilvēkiem, kā baltiešiem svešas - atšķirīgas - Bizantijas civilizācijas mantiniekiem.

Kāpēc Rietumi tik viegli atsakās no šī mantojuma un uzskata, ka Krievijai ir kaut kādas tiesības līdzrunāt, lemjot Baltijas valstu likteni. Labais tonis prasa vienmēr uzsvērt piesardzību, runājot par Baltijas valstu izredzēm iestāties NATO.

Es neesmu saticis nevienu nopietnu Krievijas politiķi, kuru pašu nopietni uztrauktu NATO paplašināšana divpusējās sarunās, tad viņi runā par Ķīnu, par islama pasauli, bet pietiek tikai tuvoties kārtējām prezidenta vai parlamenta vēlēšanām, un visi politiķi sāk baidīt vienkāršos krievu vēlētājus ar NATO briesmām.

Es saprotu, ka katrā Baltijas valstī ir atšķirīgi priekšvēlēšanu termiņi un bieži politiķi domā, kā labāk izskatīties vēlētāju acis.

Tad var īslaicīgi aizmirst pirmskara mācību, ka atsevišķas valsts drošību un labklājību nevar izveidot atrauti no visa reģiona labklājības un drošības.

Bet es patiesi ceru, pat esmu pārliecināts, ka arvien vairāk politiķi saprot ko citu - to, ka Baltijas jūra nevar būt robeža starp bagātajām un trūcīgajām valstīm.

Tāpēc mums ir vajadzīgs Baltijas valstu kopējais tirgus, Baltijas jūras valstu tirgus un visbeidzot paplašinātais ES tirgus. Dabiski, ka mēs nevaram izslēgt Sanktpēterburgas un Kaļiņingradas apgabalus no ekonomiskās sadarbības.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt svarīgākos pasākumus, kādi ir jāveic, lai paātrinātu Latvijas un pārējo Baltijas valstu integrācijas procesu ES:

- tirgus ierobežojumu atcelšana, ieskaitot ievedmuitas tarifus Baltijas valstu izcelsmes lauksaimniecības produktiem,

- administratīvās sistēmas pārkārtošana,

- veselīgas konkurences veicināšana ar Centrāleiropas un ES dalībvalstīm,

- lauksaimniecības pārstrukturēšana un jaunu darba vietu radīšana mazpilsētās,

- eksporta preču kavlitātes uzlabošana,

- finansu institūciju modernizēšana un atbilstošās likumdošanas sakārtošana,

- uzņēmējdarbību veicinošas nodokļu politikas izveidošana,

- ES normām atbilstošas statistikas un analīzes sistēmas radīšana,

- cīņa ar noziedzību, īpašu uzmanību pievēršot narkotiku tirdzniecībai un naudas "atmazgāšanas" procesiem.

Es ceru, ka esmu pietiekami skaidri izteicis manas valsts nostāju šajos jautājumos.

Paldies par uzmanību!

Baltijas asamblejas balvas -

Pēterim Vaskam, Juhanam Maistem, Juditai Vaičūnaitei

Baltijas asamblejas vadītāji jauno laureātu vidū: (no kreisās) Juhanu Maisti, Juditu Vaičunaiti, Pēteri Vasku.



Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētājs Ivars Ķezbers -

Vāgnera zālē pasniedzot Baltijas asamblejas balvas:

Jūsu ekselences!

Godājamie kolēģi, Baltijas asamblejas parlamentārieši!

Dāmas un kungi!

Man ir tas gods atklāt šovakar sarīkojumu, kurš var kalpot par savdabīgu simbolu tām idejām, bez kurām nav iedomājama ne tikai Baltijas tautu vienotība, bet arī mūsu tautu pastāvēšana vispār.

Šo ideju kopumu var saukt par kultūru. Taču kultūra Baltijas tautām - un it īpaši 20. gadsimtā - ir nozīmējusi daudz vairāk par šā jēdziena tradicionālo izpratni. Apstākļos, kad gadu desmitiem mūsu tautām bija laupīta iespēja realizēt savu politsko identitāti, kultūra akumulēja un uzturēja spēkā alkas pēc brīvības un demokrātijas. Kultūra glabāja mūsu tradicionālās vērtības - taču vienlaikus tā bija arī logs uz plašo pasauli, logs tajā "dzelzs priekškarā", kurš nošķīra mūs no mūsu garīgās dzimtenes Eiropas. Kultūra - līdztekus valodai - bija galvenais mūsu ierocis cīņā par nacionālo pastāvēšanu. Šo specifisko kultūras misiju zīmīgi raksturo fenomens, kuram, šķiet, nav līdzīga nekur pasaulē: mūsu salīdzinoši nelielās tautas dažās dienās mēdza izpirkt dzejnieku grāmatas daudzu desmitu tūkstošu lielā metienā!

Droši vien šādi laiki vairs neatgriezīsies, un labi vien ir, ka dzeja vairs nav, tā teikt, parādā filozofijai un politikai.

Toties politika ir parādā dzejai. Un šo parādu nosaka ne tik daudz pagātnes mantojums - proti, cilvēku sakāpinātā tieksme pēc garīguma - cik jaunie apstākļi, kādos realizējas šīs tieksmes.

Šos apstākļus rada, no vienas puses, mūsu valstu un to iedzīvotāju ekonomiskās grūtības, no otras - tā saucamās masu kultūras lavīna, par kuras bieži vien apšaubāmajām kvalitātēm man jums nav jāsaka. Kultūras komercializācija ir neizbēgama lieta, taču politiķiem ir jāatrod iespējas, kā atbalstīt to, kas nav un nedrīkst būt pakļauts tirgus likumiem. Un, ja arī nav iespējams atbalstīt citādi - tad vismaz simbolu valodā.

Arī Baltijas asamblejas balva pieder šim simbolu klāstam. Un vispirms varbūt tas ir simbols mūsu tieksmei saglabāt savu nacionālo identitāti - kā trijās Baltijas valstīs dzīvojošās cilvēces daļai. Simbols politiskajai gribai - un šos vārdus var izrunāt arī ar lepnumu - politiskajai gribai - stiprināt mūsu valstu un tautu savstarpējo interesi un sadarbību.

Man gribas izteikt cerību, ka Baltijas Asamblejas balva sekmēs interesi par mūsu kultūras vērtībām arī cituviet pasaulē. Jo šī ir joma, ar kuras sasniegumiem mēs patiesi varam lepoties. Spilgts apliecinājums tam ir arī mūsu jauno laureātu veikums. Īsajā uzrunā nav iespējams raksturot viņu talanta, godaprāta un darba mīlestības mēru - varu vienīgi uzsvērt, ka arī mūsu "dziedošā revolūcija" nebūtu iespējama bez šīm tik acīmredzamajām mūsu mākslinieku un zinātnieku kvalitātēm.

Godājamās dāmas, cienījamie kungi!

Atļaujiet man jums stādīt priekšā šā gada Baltijas asamblejas balvu laureātus, kurus daudzi no jums pazīst kā

dzejnieci Juditu Vaičūnaiti,

komponistu Pēteri Vasku,

mākslas un arhitektūras pētnieku

Juhanu Maisti!

ASV aizsardzības ministra Viljama Perija referāts

Seminārā par sadarbību aizsardzības jomā Baltijas jūras reģionā nākotnē. Dānijā, Kopenhāgenā 1996.gada 24.septembrī

Vairāk nekā piecdesmit gadus ilgā aukstā kara periodā ASV atteicās atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas varmācīgo iekļaušanu padomju impērijā. Visā šajā tumšajā laikā Baltijas valstu brīvības un neatkarības liesmas tika apslāpētas. Tagad Baltijas valstis atkal ir brīvas un tās pelna, lai visa pasaule atbalstītu šīs brīvības saglabāšanu.

Šajā konferencē tiek runāts par to, kādā veidā attiecīgās pasaules valstis var šo atbalstu vislabāk paust. Manuprāt, Baltijas valstu un Baltijas reģiona drošība ir sasniedzama, vienlaikus veidojot jaunu drošības struktūru visā Eiropā. Tikai plašākā kontekstā var atrisināt tās īpašās drošības problēmas, kuras jārisina Baltijas valstīm.

Mums jāizveido jauns aplis, kurā Eiropas tautas var rast drošību un stabilitāti. Lai izveidotu šo apli, mums jāveic trīs uzdevumi: mums jāpārstrukturē NATO; mums jāpaplašina un jānostiprina programma "Partnerattiecības mieram", kas kalpotu par pamatu šim jaunajam drošības aplim, turklāt mums jāizveido šis aplis tā, lai Krievija būtu tajā iekļauta, nevis izslēgta. Šodien es pakavēšos pie katra no šiem trim uzdevumiem.

Aizvadītajā gadā mums ir bijušas nebeidzamas debates par to, kā pārstrukturēt NATO. NATO tika izveidota, lai aizsargātu Rietumeiropu pret uzbrukumu no austrumiem, Tagad, kad šo draudu vairs nav, mēs mēģinām pārstrukturēt NATO tā, lai šī organizācija risinātu jaunos uzdevumus, kas izvirzās laika posmā pēc aukstā kara beigām. Mūsu debates par to, kā vislabāk pārstrukturēt NATO, visu laiku apdraud centieni atzīt par primāru formu, nevis saturu. Tādēļ šodien es gribētu mazliet parunāt par to, kāds ir šis saturs. Kādas ir tās būtiskās iezīmes, kuras mēs mēģinām izveidot no jauna un kuras saglabāt šajā organizācijā?

Pirmkārt. NATO ir militāra savienība. Tādēļ NATO ir jābūt militāri stiprai organizācijai, lai tā vienmēr būtu spējīga izpildīt tās līguma 5.pantā minētos uzdevumus. Ja nodrošināsim NATO militāro stiprumu, mēs automātiski būsim daudz spējīgāki aizkavēt militāras akcijas tā, lai mums nekad nevajadzētu pildīt līguma 5.panta uzdevumus.

Otrkārt. NATO ir jābūt elastīgai organizācijai, lai tā varētu efektīvi veikt operācijas ārpus NATO valstu teritorijām, kā arī miera uzturēšanas operācijas, kad vien un kur vien tādas nepieciešamas Eiropas drošības un stabilitātes nodrošināšanai.

Līdztekus šīm divām ļoti svarīgajām militārajām funkcijām NATO jāveic divas būtiskas, dažkārt savstarpēji pretrunīgas politiskas funkcijas. Viena no šīm funkcijām ir tāda, ka NATO ir jāizveido saskaņota un dzīvotspējīga Eiropas drošības identitāte. Otra NATO funkcija ir vienlaicīgi kalpot par tiltu pār Atlantijas okeānu, lai tuvinātu Ameriku Eiropai. Šis tilts, par ko es runāju, neatgādina Londonas tiltu. Tas nav līdzīgs arī Bruklinas tiltam. Tas nav kaut kāda noteikta struktūra, ko jūs esat uzbūvējuši un ar ko tagad vairs nav jānodarbojas. Šis tilts atgādina pontontiltu, ko IFOR uzbūvēja pār Savas upi Bosnijā. Tas bija tilts, par kuru vajadzēja rūpēties katru dienu, jo tam vajadzēja izturēt gan mainīgās straumes, gan vētrainus laika apstākļus. Šāda veida tilts mums ir vajadzīgs, lai savienotu Ameriku ar Eiropu. Mums ir jāstrādā, lai šo tiltu uzturētu katru dienu.

Eiropas valstis nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt, ka ASV ieinteresētība piedalīties Eiropas drošībā ir pati par sevi saprotama lieta. Savienotajās Valstīs ir stipra tendence izolēties. Pēdējo 50 gadu laikā mēs esam nomākuši šo tendenci un saglabājuši uz ārieni vērstu ārpolitiku, un mēs esam pilnībā piedalījušies Eiropas drošības nostiprināšanā. Mums, amerikāņiem, ir joprojām jāstrādā, lai nomāktu šo izolēšanās tendenci. Jums, eiropiešiem, arī jāstrādā, lai saglabātu mūsu līdzdalību Eiropas drošībā.

Tās ir četras būtiskās NATO iezīmes. Piektā ir tā, ka NATO - kā tagad, tā turpmāk - jābūt atvērtai visām dalībvalstīm, kuras uz to ir tiesīgas. Es neteicu, ka NATO gatavojas paplašināties vai palielināties, es teicu, ka NATO ir jābūt atvērtai. Man nepatīk termins "NATO paplašināšanās". Tas it kā norāda, ka mēs gribam veicināt, lai mums pievienojas jaunas valstis. Gluži otrādi, tas ir principiāls paziņojums, ka mēs esam atvērti jebkurai valstij, kas ir tiesīga un ieinteresēta mums pievienoties.

Kā izrādās, valstis, kas uz to ir tiesīgas, cenšas pievienoties NATO un tādēļ paplašināšanās notiks. Par to nešaubieties. Tas pozitīvais, ko gūs jaunā NATO dalībvalsts, ir acīmredzams. NATO dalībvalsts statuss palielinās tās drošību. Vienlīdz acīmredzams ir arī tas pozitīvais, ko iegūs NATO. Jaunās dalībvalstis kļūs par pamatu NATO atdzimšanai. Negatīvie aspekti arī ir acīmredzami. Jaunu valstu iestāšanās NATO ne tikai skars NATO un pašas jaunās dalībvalstis, šī iestāšanās skars arī citas valstis. Tā skars Krieviju, Zviedriju, Somiju un Ukrainu, un tā neapšaubāmi skars tās valstis, kuras vēlas iestāties NATO, bet kuras netiek uzņemtas. Tas ir ļoti svarīgs negatīvs aspekts.

Atļaujiet man īsumā izteikties par katru no šiem negatīvajiem aspektiem. Tām valstīm, kuras izteikušas vēlēšanos iestāties NATO, bet netiek uzņemtas, es teiktu, ka NATO atbilde nav "nē", tā ir "vēl ne". Ir ļoti svarīgi izprast šo ļoti būtisko atšķirību. Durvis paliek atvērtas.

Runājot par tām valstīm, kuras nav izteikušas vēlmi iestāties NATO, proti, Zviedriju, Somiju un Ukrainu, - secinājums, pie kura es nonācu, runājot par katras šīs valsts vadītāju, ir tāds, ka šīs valstis ir gluži apmierinātas ar savu pašreizējo lēmumu palikt ārpus NATO, tās arī neiebilst pret NATO plāniem paplašināties. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija vēl aizvien baidās no NATO paplašināšanās. Es ceru, ka ar laiku tas mainīsies, jo Krievija sapratīs, ka NATO palielina Eiropas drošību un stabilitāti un tādējādi netieši palielina arī pašas Krievijas drošību un stabilitāti. Es pie tā vēl atgriezīšos vēlāk savā runā.

Visām valstīm - gan tām, kas vēl nav uzņemtas NATO, gan tām, kas nav iesniegušas pieteikumu par uzņemšanu NATO, gan Krievijai - ir svarīgi, lai NATO pastiprina un paplašina programmu "Partnerattiecības mieram". Tādēļ es gribu runāt par šo uzdevumu.

1993.gada decembrī es apmeklēju Zviedrijas un Somijas aizsardzības ministrus, un šajās vizītēs man bija jārunā par jauno misiju, ko NATO bija tikko uzsākusi un kas saucās "Partnerattiecības mieram". Bija pagājis tikai mēnesis, kopš šī iniciatīva bija oficiāli apstiprināta, un es gribēju pierunāt Zviedriju un Somiju kļūt par oficiālām jaunās programmas "Partnerattiecības mieram" dalībvalstīm. Ņemot vērā šo valstu tradicionālo neitralitāti un nepievienošanos NATO, šķita, ka šīs valstis nepievienosies arī programmai "Partnerattiecības mieram", jo tās nekad nav plānojušas un joprojām neplāno pievienoties NATO. Abas valstis 1993.gada decembrī norādīja, ka tās jau ir pieredzējušas miera uzturētājas un ka tām nav vajadzīga palīdzība, lai mācītos, kā uzturēt mieru.

Es saviem kolēģiem teicu, ka varbūt viņu valstīm nav vajadzīga programma "Partnerattiecības mieram", bet šai programmai ir vajadzīgas viņu valstis. Tā pavērtu iespēju šīm valstīm, neiestājoties NATO, piedalīties jaunajā drošības struktūrā, kas tiks veidota visai Eiropai. Somija un Zviedrija oficiāli nav pievienojušās programmai "Partnerattiecības mieram", bet kopš tā laika abas valstis ir kļuvušas par spēcīgākajām programmas dalībniecēm.

Kopš 1993.gada decembra pagājis ilgs laiks. Tagad Somija un Zviedrija kopā ar Poliju, Norvēģiju un Dāniju izveidojušas IFOR Ziemeļvalstu brigādi, kas dien kopā ne tikai ar ASV, bet arī ar Krievijas un Turcijas vienībām. Kas to varēja iedomāties pirms trim gadiem! Ziemeļvalstis savos miera uzturēšanas spēkos Bosnijā iekļāvušas arī Baltijas valstu vienības.

Programmai "Partnerattiecības mieram" ir lieli panākumi. Kā pirmais vienprātīgais solis, kas sperts, uzsākot jaunu pasākumu drošības un stabilitātes nodrošināšanā Eiropā, tā strauji uzņem tempu un vēršas plašumā. Tieši pagājušajā mēnesī Kempležēnā, Ziemeļkarolīnas štatā, es piedalījos 1996.gada kopīgo mācību noslēguma ceremonijā. Šīs mācības, kurās piedalījās 23 valstis, to skaitā Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bija sarežģītākais un vissekmīgākais programmas "Partnerattiecības mieram" pasākums, kāds jebkad noticis. Un divu gadu ilgajai pieredzei, ko devusi programma "Partnerattiecības mieram", bija izšķiroša nozīme sekmīgā IFOR veidošanā, bet IFOR veiktās operācijas vairs nav tikai mācības, tā ir realitāte.

Programmas "Partnerattiecības mieram" progress bijis spožs un pārliecinošs, bet mēs nedrīkstam atdusēties uz lauriem. Mums jāveido jauna izvērsta programma, ko varētu saukt par paplašināto "Partnerattiecības mieram" programmu. Ko cilvēki saprot ar paplašināto programmu? Es nevaru pateikt, ko citi ar to saprot, bet varu teikt, ko es domāju, kad par to runāju. Manā uztverē tā nozīmē, ka programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros mums jābūt spējīgiem veikt visas NATO funkcijas, izņemot tās, kas minētas līguma 5.pantā. Tā nozīmē, ka jebkurai valstij, kura ir paplašinātās programmas "Partnerattiecības mieram" dalībniece, jābūt spējīgai veikt jebkuru NATO funkciju vai iesaistīties jebkurā pasākumā, kuru uzsāk NATO dalībvalstis, izņemot līguma 5.pantā minētos pienākumus.

Kas varētu piedalīties paplašinātajā programmā "Partnerattiecības mieram"? Mana atbilde ir - ikviena valsts, kas to grib un spēj. Daži iebilst, ka šīs tiesības vajadzētu atstāt tām valstīm, kas iesniegušas pieteikumu par iestāšanos NATO un nav tajā uzņemtas. Domāju, ka tā būtu kļūda. Es jautāju saviem kolēgiem Baltijas valstīs, kā tas palīdzētu veicināt jūsu drošību, ja, piemēram, Somija un Zviedrija būtu izslēgtas. Domāju, tam būtu nevis pozitīvs, bet negatīvs efekts. Par mērauklu jābūt tam, vai valsts vēlas un var pievienoties šai paplašinātajai programmai.

Pagājušā gada jūnijā, kad NATO valstu aizsardzības ministri tikās Briselē, mēs centāmies pastiprināt programmu "Partnerattiecības mieram" un nodrošināt tai pastāvīgu vietu Eiropas drošības sistēmas struktūrā. Toreizējā sanāksmē es ierosināju, lai NATO valstis veidotu padomdevēja attiecības ar partnervalstīm. Baltijas bataljons ir mums visiem atdarināšanas cienīgs paraugs, un mēs varam pateikties Dānijai kā organizētājai valstij un personiski Dānijas aizsardzības ministram Hansam Hekerupam par vadību šajā patiešām spožajā darbā. Tieši šāda padomdevēju palīdzība ļaus tādām valstīm kā Baltijas valstis pienācīgi piedalīties programmā "Partnerattiecības mieram" un visbeidzot reāli tuvināt to uzņemšanu NATO.

Mums arī jāveic pasākumi, kas mūsu partnervalstis iesaistīs NATO uzdevumu plānošanā un izpildē. Atlantijas partnerattiecību padome, ko ieteicis izveidot sekretārs Kristofers, varētu nodrošināt tām lielāku lomu NATO un partnerattiecību kopējos pasākumos. No militārā viedokļa NATO un mūsu partneriem būtu jāorganizē daudz sarežģītākas mācības un jāgatavojas darbībai neparedzētās situācijās, kā arī jāpiedalās apvienotajos kombinēto uzdevumu spēkos.

Viens no maniem šīs nedēļas brauciena uzdevumiem ir meklēt priekšlikumus, kā stiprināt mūsu partnerattiecības un panākt, lai tās varētu pilnībā izvērsties. Mani patīkami pārsteidz lielā interese par šo darbu. Visus viedokļus, kurus esmu uzklausījis šā brauciena laikā, es pievienošu NATO augstākā līmeņa grupas viedokļiem, jo šī grupa ir izveidota tieši šādu priekšlikumu izstrādāšanai.

Esmu minējis divus uzdevumus un tagad pakavēšos pie trešā - kā iesaistīt Krieviju zināmā drošības lokā. Tas ir ļoti būtiski visas Eiropas drošības interesēm un īpaši Baltijas reģiona drošībai.

Pēdējo 300 gadu laikā un pat vēl ilgāk Krievijai ir bijusi izšķiroša loma Eiropas drošības jautājumos, un tā tas būs arī tuprmāk - vai nu uz labu, vai uz ļaunu. Mūsu uzdevums ir panākt, lai tas būtu uz labu. Mēs vēlamies, lai Krievijas loma Eiropas drošības jautājumos būtu pozitīva. Lai to panāktu, mums ir jāizrāda gan divpusēja, gan daudzpusēja pretimnākšana.

Es varu raksturot dažus Amerikas Savienoto Valstu divpusējās darbības pasākumus. Mēs, realizējot START-1 un START-2 programmas, kā arī NIMN-LUGAR programmu, strādājam kopā, lai samazinātu aukstā kara radīto kodolarsenālu. Esam iesaistījušies aktīvā dialogā Gora un Černomirdina komisijas sarunu ietvaros un piedalāmies plašā kopīgu mācību programmā, kā arī divpusējās un daudzpusējās mācībās. Pēdējo gadu laikā esam sarīkojuši divpusējas mācības kopā ar Krieviju: divas no tām Krievijas teritorijā un divas - Amerikā.

Tā kā Krieviju interesē labu attiecību uzturēšana ar ASV, tā ir atsaucīga pret uzticības radīšanas centieniem, ko izrāda tās Eiropas kaimiņi. Visām Eiropas valstīm, vai tās būtu lielas vai mazas, ir jācenšas padziļināt savas divpusējās attiecības ar Krieviju. Bez šaubām, mums jādarbojas arī uz daudzpusēju attiecību pamata.

Krievija ir spērusi pirmo soli, pievienojoties programmai "Partnerattiecības mieram", taču ļoti vilcinās spert nākamos soļus un pilnīgi izmantot partnerattiecību piedāvātās priekšrocības. Mums šajā virzienā vairāk jāstrādā, taču pats galvenais - Krievijai jāpiekrīt, ka "Partnerattiecības mieram" kalpo tās drošības interesēm. Mēs ceram un gaidām, ka Krievija uzņemsies savu lomu "Partnerattiecības mieram" un šī loma būs atbilstoša Krievijas kā lielvalsts statusam.

Krievijas dalība "Partnerattiecībās mieram" ir ārkārtīgi svarīga tās iesaistīšanai šajā drošības lokā, bet Krievijas piedalīšanās IFOR bija patiešām zīmīgs notikums.

Bosnijā mūsu sadarbība ar krieviem jau no paša sākuma bija riskants pasākums. Riskanti bija pierunāt Krieviju piedalīties, bet, kad krievi piekrita, nācās uzņemties risku par šīs piedalīšanās rezultātiem. Rezultāti bija labi, pat daudz labāki, nekā vislielākie optimisti varēja iedomāties.

Apmēram pirms diviem mēnešiem es biju Bosnijā un apmeklēju mūsu karaspēka daļas un to vadītājus. Sameklēju arī krievu brigādi. Tikos ar ģenerāli Ļencovu, kurš šo brigādi komandē. Tikos arī ar mūsu pulkvedi, kurš vada amerikāņu brigādi. Abas brigādes dien līdzās. Es dzirdēju vairākus interesantus stāstus, kas liecina par reālu sadarbību un īstenu miera uzturēšanas misiju.

Piemēram, jau pašā pirmajā nedēļā, kad krievu karaspēka daļa bija ieradusies Bosnijā, abi brigāžu komandieri satikās un pastāstīja viens otram par saviem novērojumiem: serbi domā, ka amerikāņi, savus pienākumus pildot, nerīkosies taisnīgi, bet musulmaņi domā, ka krieviem būs aizspriedumi pret viņiem. Abi komandieri bija vienisprātis, ka problēma ir "sarežģīta, taču viegli atrisināma". Viņi vienkārši apvienoja krievus un amerikāņus vienā vadā; krievi un amerikāņi arī vienmēr patrulēja kopā. Gan serbu, gan musulmaņu, gan horvātu teritorijās patruļās bija iekļauti ASV un Krievijas pārstāvji, un tā šī taisnīguma problēma tika atrisināta.

Tiekoties ar ģenerāli Ļencovu, ģenerālim par lielu pārsteigumu es viņam pasniedzu leģiona ordeni - Amerikas militāro apbalvojumu, kuru reti piešķir ārzemniekiem. Tas nebija tikai simbols. Mēs tiešām atzinām, ka šis vīrs kā Krievijas brigādes komandieris Bosnijā bija strādājis lieliski.

Piedalīdamās IFOR misijā, Krievija apliecina savu vēlēšanos iesaistīties nākotnes Eiropas drošības struktūrās. Gribu jums pastāstīt ko tādu, kas manis teikto spilgti ilustrē. Šā gada sākumā Pervomaiskā, Ukrainā, mēs kopā ar ministru Gračovu piedalījāmies starpkontinentālo raķešu iznīcināšanā, kas jau pats par sevi bija ļoti interesants notikums. Pēc tam bija organizēta preses konference. Šajā preses konferencē Gračovam uzdeva to pašu jautājumu, ko viņam parasti uzdod šādos gadījumos: "Ko jūs domājat par NATO paplašināšanu?" Gračovs atbildēja uz šo jautājumu tāpat kā vienmēr un tāpat, kā uz to atbild visas Krievijas valdības amatpersonas. Taču beigās viņš sacīja: "No otras puses, es secinu, ka NATO var dot zināmu pozitīvu ieguldījumu Eiropas drošībā. Es redzu, kas notiek Bosnijā. Es redzu, ka Krievija sekmīgi piedalās IFOR misijā. Var būt, ka NATO ietvaros pašlaik notiek kaut kas citāds, svarīgs un pozitīvs."

Te es pirmo reizi dzirdēju, ka Gračovs vai vispār kāda Krievijas amatpersona sniedz šādu paziņojumu. Esmu pārliecināts, ka ir vajadzīgs tikai laiks un pacietība, lai beidzot Krievija saprastu, ka NATO nebūt neapdraud Krieviju, bet gan spēj palielināt tās drošību.

Tagad mums ir jāvairo IFOR panākumi un jāiedibina struktūras, kas nodarbotos ar NATO un Krievijas attiecībām. Pēdējā NATO aizsardzības ministru sanāksmē Briselē mēs vienojāmies ar Krievijas aizsardzības ministru Gračovu, ka saglabāsim IFOR vajadzībām īpaši izveidotās struktūras arī turpmāk. Mūsu izveidotā sakaru un komandantūras struktūra deva iespēju NATO un Krievijas pārstāvjiem strādāt kopā. Vienojāmies, ka krieviem jānodibina pastāvīgs birojs NATO štābā un otrādi, t.i., NATO vajadzētu atvērt Krievijas ģenerālštābā savu pastāvīgo biroju. Šie biroji palīdzēs nodrošināt atklātību gan NATO, gan Krievijas aizsardzības plānošanā, un tas katrā ziņā sekmēs uzticēšanos un veicinās sadarbību.

Šie biroji ir tikai viens solis uz to procesu, kas mums jārealizē NATO ietvaros, lai radītu attiecīgas institūcijas un nostādītu šīs savstarpējās attiecības uz stingrāka un pastāvīgāka pamata. Pirms divām nedēļām valsts sekretārs Vorens Kristofers aicināja izstrādāt Krievijas - NATO hartu, kas nodrošinātu pastāvīgu mehānismu mūsu kopīgajai darbībai, risinot jaunus, ar drošību saistītus uzdevumus. Es uzskatu, ka šāda harta definēs Krievijas un NATO oficiālās sazināšanās modeli. Un mums ir jāsper šis svarīgais solis.

Esmu jau pastāstījis jums par trim galvenajiem uzdevumiem, kas mums jāveic NATO. Uz šo uzdevumu izpildi būs vērsta Baltijas reģiona, visas Eiropas, kā arī Amerikas Savienoto Valstu darbība turpmākajos mēnešos un gados. Konferencē pārstāvētajām valstīm būs galvenā loma šo uzdevumu sekmīgā izpildē.

Ziemeļvalstu darbība ir un arī turpmāk būs vērsta trijos vizienos. Tās sadarbojas ar Poliju un Baltijas valstīm un ir nodibinājušas īpašas bilaterālas un reģionālas attiecības. Piedalīdamās programmā "Partnerattiecības mieram" un īstenodamas centienus miera uzturēšanā Bosnijā un Maķedonijā, tās ir nodibinājušas saikni ar visu Eiropu, it īpaši Balkāniem. Tās ir nodibinājušas saikni arī ar Krieviju.

Polija, protams, ir izvirzījusies par vienu no galvenajām kandidātēm uz NATO dalībvalsts statusu, taču tai ir arī būtiska loma programmā "Partnerattiecības mieram", tā tiecas sadarboties ar Lietuvu, savām kaimiņvalstīm - Baltkrieviju un Ukrainu - un Krieviju. Arī Vācijai, tāpat kā Amerikas Savienotajām Valstīm, ir un, cerams, būs svarīga loma programmas "Partnerattiecības mieram" sekmīgā izpildē, it īpaši Baltijas reģionā.

No savas puses mums ir jādara viss iespējamais, lai stiprinātu drošību Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Amerikas Savienotās Valstis kopīgi ar Baltijas un citām valstīm strādā pie Stratēģiskā rīcības plāna Baltijas reģionam, un šajā plānā paredzētie pasākumi būs vērsti uz to, lai Baltijas valstis tiktu iekļautas Eiropas drošības un ekonomiskajā apritē, veicinātu labas attiecības ar Krieviju un sekmētu Baltijas valstu politisko, ekonomisko un sociālo progresu. Mēs vēlamies, lai Baltija kļūst par reģionu, kas būtu pazīstams ar savām iespējām, nevis problēmām. Lai to panāktu, citām šā reģiona valstīm ir jāsniedz sava palīdzība.

Baltijas valstis ir cīnījušās par savas neatkarības atgūšanu un demokrātiskai sabiedrībai nepieciešamo institūciju atjaunošanu. Tās ir priekšzīmīgi darbojušās programmā "Partnerattiecības mieram", iesaistīdamās ne tikai militārajās mācībās, bet arī reāli piedalīdamās patiesā miera uzturēšanas darbā Bosnijā un citur pasaulē. Tās ir uzņēmušās svarīgas saistības un ir radījušas mūsos ticību, ka savus solījumus izpildīs.

Tagad Baltijas valstis ir paudušas savu vēlmi kļūt par NATO loceklēm. Šo jautājumu neizlemšu nedz es, nedz arī kādi grupējumi. To izlems NATO valstu vadītāji tikšanās laikā nākamajā gadā. Vēlos dalīties ar jums savās pārdomās par to, kādi faktori varētu ietekmēt šo lēmumu.

Pirmkārt, izmantodams vārdus no Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības deklarācijas, vēlos sacīt, ka Baltijas valstis "ir brīvas un neatkarīgas valstis un tām ir tiesības būt brīvām un neatkarīgām valstīm". Otrkārt, intensīvi un pastiprināti piedaloties programmā "Partnerattiecības mieram", tām jāiekļaujas Eiropas drošības struktūrā. Treškārt, tās vēl nav, manuprāt, gatavas uzņemties 5.pantā noteiktās saistības, kuras tiek izvirzītas NATO dalībvalstīm. Ceturtkārt, ticu, ka progress šajā virzienā ir ļoti ievērojams. Un, visbeidzot, gribu teikt, ka mums visiem jāstrādā, lai drīzāk pienāktu diena, kad Baltijas valstis būs gatavas kļūt par NATO dalībvalstīm.

Vakar Hanss Hekerups citēja Šekspīra lugu "Hamlets". Hamlets izteica vērojumu, ka "laiks izgāzies no eņģēm", un vaimanāja par to, ka tieši viņam ir lemts būt tam, kuram jāievieš kārtība. Hamlets galu galā apņēmās to veikt, taču bija jau par vēlu un traģēdija tomēr notika.

Apcerēdams to darbu, kas mums būs jāveic nākamajos mēnešos, arī es gribētu citēt Šekspīru, tikai ne "Hamletu". Gribu citēt viņa lugā "Jūlijs Cēzars" teikto: cilvēku darbos ir vērojams paisums, un, ļaudamies šiem uzplūdiem, mēs tiekam nesti pretī liktenim; šāds jūras vilnis patlaban mūs nes, un mums ir jāizmanto šī straume, kad tā mums kalpo.

Šāds vilnis patlaban nes arī mūs. Lēmumiem, kurus mēs pieņemsim nākamajos 12 mēnešos, būs būtiska nozīme. Šiem lēmumiem jābūt pareiziem, un tādas konferences kā šī dod mums iespēju pārdomāt svarīgos risināmos jautājumus. Bet mūsu lēmumiem jābūt arī savlaicīgiem. Mums ir jāizmanto šī straume, kad tā mums kalpo.

Paldies!

Baltijas asamblejas 9. sesijas dokumenti

Nobeiguma dokuments

Baltijas asambleja

savās sēdēs 1996. gada 5. un 6. oktobrī Rīgā,

būdama pārliecināta, ka kopējo interešu sfērās ir nepieciešama cieša Baltijas valstu sadarbība,

apspriedusi Baltijas valstu savstarpējo integrēšanos Eiropas Savienības procesā,

pieņēma šādus dokumentus:

- Rezolūciju par Baltijas valstu kopēju politiku jautājumā par piederību pie NATO;

- Rezolūciju par sadarbību robežpolitikas jomā;

- Rezolūciju par Baltijas valstu likumdošanas aktu saskaņošanu;

- Rezolūciju par reformu kriminālsoda izciešanas sistēmā;

- Rezolūciju par bērna tiesībām;

- Rezolūciju par enerģijas racionālu izmantošanu, ņemot vērā atjaunojamo enerģijas resursu potenciālu Baltijas valstīs;

- Deklarāciju par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un ilgtspējīgi apsaimniekotu mežu sertifikāciju;

- Rezolūciju par arhīvu fondu atdošanu;

- Rezolūciju par vienotas Baltijas valstu kinofilmu un videofilmu izplatīšanas telpas izveidi;

- Rezolūciju par Baltijas valstu sadarbību cīņā pret kontrabandu.

Baltijas asamblejas nākamā sesija notiks 1997. gada aprīlī Pērnavā.

Baltijas asamblejas Baltijas asamblejas Baltijas asamblejas

Prezidija priekšsēdētājs Prezidija priekšsēdētāja Prezidija priekšsēdētāja

vietnieks vietnieks

Ivars Ķezbers, Arnolds Rītels, Egidijs Bičkausks,

Latvijas Republika Igaunijas Republika Lietuvas Republika

Rīgā 1996.gada 6.oktobrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!