"Lietuviešu valodai bija bezgala dramatisks liktenis, tai pāri vēlās ģermanizācijas, polonizācijas, rusifikācijas gadsimti, kuri izkausēja, aizskaloja, uz mūžu mūžiem aiznesa Mazo Lietuvu, citus etniskās Lietuvas dienvidaustrumu novadus. Visa mūsu rakstības vēsture ir nepārtrauktas rūpes par valodu, visa mūsu kultūra asi izjuta un izjūt pilsonisko pienākumu stāvēt sardzē pie dzimtās valodas sliekšņa. Ir pienākusi kārta šajā sardzē stāties arī mums," 1988. gada 18. novembrī toreizējās Augstākās padomes desmitajā sesijā teica Justins Marcinkevičs, ierosinot apstiprināt lietuviešu valodu par Lietuvas PSR valsts valodu un ar attiecīgu pantu papildināt toreizējo Lietuvas Konstitūciju.

"Esmu laimīgs, ka sagaidīju oficiālu lietuviešu valodas reabilitāciju," teica Justins Marcinkevičs. "Mūsu valoda piedzīvoja daudz pāridarījumu, diskriminācijas un netaisnību, tagad tā it kā atgriežas no trimdas un atgūst to, kas viņai bija atņemts, kas tai pieder saskaņā ar dabīgajām un konstitucionālajām tiesībām."

Tā laika presē ir ne mazums faktu, kuri liecina par dzimtās valodas nožēlojamo stāvokli. No lielajām Viļņas rūpnīcām, šķiet, tikai Urbju rūpnīca savu lietvedību kārtoja lietuviski. Bet Šauļu televizoru rūpnīcas galvenā inženiera vietnieks Zigmants Šukis Šauļu inženieru namā sarīkotajā apaļā galda diskusijā 1988. gada 30. septembrī stāstīja: "Es pārstāvu lielu rūpnīcu, vissavienības pakļautības uzņēmumu. Sanāksmes, apspriedes pie mums notiek lietuviski, bet visa tehniskā dokumentācija, tehnoloģiskā, konstruēšanas - tikai krievu valodā. Vadītājs, kurš vada apspriedi, kurā runājam tikai lietuviski, lēmumu protokolam diktē krieviski; viņš ir tā pieradis, ka jau nespēj citādi, nezina lietuviešu terminus [..]." Tā kā 90 procenti Lietuvas rūpniecības bija tieši pakļauti vissavienības resoriem, tad tikai krievu valoda tika izmantota visā lietvedībā, administrācijā. Lietuvas dzelzceļš, aviācija, kuģniecība, kā teica A.Piročkins, lietuviešu valodai atstāja vietu tikai uzņēmumu izkārtnēs. Preses publikācijas liecina, ka republikas sakaru ministrijā nav bijis ne vienas rakstāmmašīnas ar lietuviešu burtiem - tāda nav bijusi vajadzīga!

Tiesa, jāatzīst, ka lietuviešu valoda diezgan stingri turējās izglītības sistēmā. Visos tās posmos, sākot no bērnudārza un beidzot ar augstskolu, lietuviešu valoda saglabāja galvenās mācību valodas lomu. Lietuviešu valodas tradīcijas tika ievērotas zinātnē un kultūrā. Zinātnieki, skolotāji, rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti - viņi bija tā sabiedrības daļa, kura cēlās cīņai par valodas atgūšanu un atdzimšanu.

Sabiedrībai pieprasot, lielo tiešo krievu valodas ietekmi mēģināja ierobežot vēl pirms neatkarības atjaunošanas. Taču ar piešķirto valsts valodas statusu lietuviešu valoda Lietuvas PSR teritorijā bija vienlīdzīga ar krievu valodu: ar to pašu Konstitūcijas pantu bija paredzēts "mācīties un lietot krievu valodu kā PSRS tautu saziņas līdzekli".

1989. gada 25. janvārī Augstākās padomes Prezidijs ar lēmumu "Par Lietuvas PSR valsts valodas lietošanu" noteica, ka lietuviešu valoda ir obligāta visiem vadītājiem un vadošajiem darbiniekiem. Divu gadu laikā uzņēmumos, iestādēs un organizācijās vajadzēja pāriet uz lietvedību un saraksti lietuviešu valodā, Ministru padomei tika uzdots sagatavot un īstenot "nepieciešamos pasākumus šī lēmuma izpildei". Taču, 1989. gada 20. februāra Ministru padomes rīkojumā valsts valodas prasības bija izteiktas tajā laikā pierastās kancelejas frāzēs - aktivizēt, palielināt, uzlabot, pārkārtot, nodrošināt, virzīties uz ... Tomēr pēc trijām dienām publicētajā LPSR Zinātņu akadēmijas Lietuviešu valodas komisijas paziņojumā norādīts, ka minētie dokumenti " bez jebkādiem labojumiem un papildinājumiem ir stingri un konsekventi īstenojami". Tā paša gada rudenī Valodas komisija stingri uzstājās pret gatavošanos apstiprināt krievu valodu par PSRS valsts valodu. 1989. gada 19. oktobra sēdē bija priekšlikums sagatavot rezolūciju, kurā krievu valoda būtu nosaukta tikai kā "starprepubliku saziņas līdzeklis". Tajā pašā sēdē tika runāts par radušos nepieciešamību dibināt Lietuvā valodas uzraudzības institūciju - lietuviešu valsts valodas uzraudzības komisiju.

Pēc neatkarības atjaunošanas sākās jauns valsts valodas statusa ieviešanas posms. Lietuvas PSR Zinātņu akadēmijas lietuviešu valodas komisija tika pārveidota par Lietuvas Republikas Augstākās padomes Prezidija Valsts lietuviešu valodas komisiju (priekšsēdētājs - Dr.habil. A.Vanags). Tai tika piešķirtas pilnvaras ne tikai risināt parastos lietuviešu valodas kodifikācijas, normu lietošanas jautājumus, bet arī rūpēties par valsts valodas statusa īstenošanu. 1990. gada 30. jūlijā kā specializēta Lietuvas Republikas kultūras mantojuma inspekcijas apakšnodaļa tika izveidota Valsts valodas inspekcija (no 1995. gada tā darbojas kā Lietuvas Republikas Seima Lietuviešu valsts valodas komisijas Valodas inspekcija). 1992. gadā tika apstiprināta jauna sastāva Lietuviešu valodas komisija (priekšsēdētājs - prof. Dr. habil. R.Rosins, vietnieks - prof. Dr. habil. A.Vanags, sekretāre - doc. Dr. D.Mikuleniene). 1992. gada 24. janvārī notikušajā komisijas apspriedē tika pārrunāti komisijas jaunā sastāva darba virzieni: uzsvērta nepieciešamība atjaunināt visus tiesību aktus, kuri ir saistīti ar valsts valodu, jo tie, kā teica A.Vanags, neatbilda tālaika situācijai "nedz pēc formas, nedz satura". Tika paredzēts sagatavot lietuviešu valodas attīstības stratēģiju, svarīgākās lietas izklāstīt valodas uzraudzības un valodas kultūras attīstības programmā, koordinēt jauno valodas institūciju darbu. Tika ieteikti jauni komisijas darba principi - atklātība, sadarbība ar dažādu nozaru speciālistiem. Bez komisijas sēdēm tika paredzēts rīkot arī seminārus par aktuāliem valodas sakārtošanas jautājumiem. 1993. gada 25. martā tika pieņemts arī likums "Par lietuviešu valsts valodas statusu".

Desmit gados tika izveidota stipra valsts valodas tiesiskā aizsardzība. 1992. gada 16. maijā Lietuvas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksā tika iekļauts 91.1, 91.2 un 246.2 pants. Tajos ir paredzēti sodi par valsts valodas nelietošanu zīmogos, izkārtnēs un citos publiskos uzrakstos, par Lietuviešu valsts valodas komisijas lēmumu nepildīšanu, bet tiesības uzlikt sodus ir piešķirtas Valodas inspekcijai. 1994. gada 18. jūlijā kodekss tika papildināts ar pieciem pantiem, kuros paredzētas sankcijas par valsts valodas nelietošanu, pildot dienesta pienākumus, lietvedībā, dokumentos u. tml. 1995. gada 4. maijā kodeksa 246. pants tika papildināts ar punktu, kurš dod tiesības sodīt pārkāpējus ne tikai valodas inspekcijas inspektoriem, bet arī apriņķu, pašvaldību atbildīgajiem par valodas lietām. Valsts valodas statuss ir vispusīgi raksturots Seima 1995. gada 31. janvārī pieņemtajā Valsts valodas likumā, kurā ir noteiktas svarīgākās valsts valodas lietošanas jomas sabiedriskajā dzīvē, reglamentēta tās aizsardzība, kontrole, kā arī tiesiskā atbildība par šī likuma pārkāpšanu. Tā paša gada beigās Lietuvas Republikas valdība apstiprināja valsts valodas lietošanas un attīstības programmu 1996.-2000. gadam. Tās realizācijai ik gadu tiek piešķirti līdzekļi no valsts budžeta: 1996. gadā - 2,8 miljoni litu, 1997. gadā - 3,2 miljoni litu, 1998. gadā - 3,8 , 1999. gadā - 3,2 miljoni litu. Tas ir nozīmīgs un ļoti vajadzīgs atbalsts valsts valodai.

Piešķirot trūkstošos līdzekļus, ir radīta iespēja plānot tālāko valsts valodas attīstību. Ir paredzētas četras prioritātes: valsts valodas statusa īstenošana, lietuviešu terminoloģijas attīstīšana, turpmākā lietuviešu valodas normēšana, sabiedriskās valodas kultūras veicināšana un sabiedrības izglītošana. Šīs prioritātes tiek ņemtas vērā, sadalot līdzekļus paredzētajiem darbiem un grāmatu izdošanai.

1999. gadā pēc valodas komisijas priekšlikuma Lietuvas Republikas valsts atbalsta etniskajai kultūrai pamatlikumā tika ietverta nostādne par lietuviešu valodā esošo svešvārdu nomaiņu ar atbilstošiem lietuviešu vārdiem. Ar valdības lēmumu tika izveidota komisija, kurai ir jāsagatavo izlokšņu un etnisko vietvārdu saglabāšanas un svešvārdu nomaiņas ar atbilstošiem lietuviešu vārdiem īstenošanas kārtība.

Lietuvas Republikas firmu nosaukumu likumā tika iekļauti priekšlikumi par prasībām, kas attiecināmas uz firmu simboliskajiem nosaukumiem un tiešas nozīmes nosaukumiem.

Lietuvas Republikas preču un pakalpojumu zīmju likuma grozījumos ir izteikts priekšlikums ierakstīt prasību, ka zīme nedrīkst būt lietuviešu valodas vārds vai vārdu savienojums, kurš pārkāpj valodas normu prasības.

Valodas komisijas 1999. gada 17. jūnija sēdē tika apspriesta Sistemātiskā mazākumtautību aizsardzības konvencija. Konvencija tika atbalstīta, taču tika vērsta uzmanība uz to, ka, tiecoties izvairīties no iespējamas dažu pantu, kuri ir saistīti ar mazākumtautību valodu lietošanu, divdomīgas traktēšanas, pirms konvencijas ratificēšanas ar Lietuvas valdības lēmumu ir nepieciešams apstiprināt nostādni, ka Lietuvas vietvārdi valsts valodā ir vienīgā oficiālā valsts teritorijas vietu nosaukumu forma, ka tikai šī forma tiek ierakstīta valsts reģistros un, balstoties uz tiem, tiek attēlota visās Lietuvas tiesību aktos reglamentētajās topogrāfiskajās zīmēs. Šāda nostādne pilnībā atbilstu konvencijas skaidrojuma nostādnei, ka atļauja izmantot vietējos nosaukumus un citas topogrāfiskās zīmes "nenozīmē vietējo nosaukumu mazākumtautības valodā oficiālu atzīšanu" (70.p.).

Konvencijā nav paredzētas mazākumtautību kolektīvās tiesības, tādēļ tika ierosināts labot Lietuvas Republikas mazākumtautību likuma 4. pantu, lai tā redakcija neuzliktu par pienākumu visām vietējām iestādēm un organizācijām mazākumtautības valodu lietot kā otro oficiālo valodu.Tomēr pašvaldības institūcijai nevajadzētu traucēt nevienam mazākumtautības pilsonim realizēt viņa tiesības tādēļ, ka viņš nemāk valsts valodu (Lietuvas Republikas Konstitūcijas 29.p. 2.d.: "cilvēka tiesības nedrīkst ierobežot vai piešķirt viņam privilēģijas (...) atkarībā no viņa tautības vai valodas"). Šo nostādni var īstenot, mazākumtautību likumā ierakstot konvencijas 10. panta 3.p. formulējumu "vajadzības gadījumā bez maksas nodrošinot tulka palīdzību". Mazākumtautību likuma 5. pantu ieteikts labot tā, lai tas atbilstu konvencijas 11. panta 2.p. nostādnei, ka ik personai ir tiesības savas mazākumtautības valodā "lietot zīmes, ierakstus un citu personiska rakstura publiski redzamu informāciju" (paskaidrojošās daļas 69.p. ir teikts, ka vārdi "personiska rakstura" raksturo "visu, kas nav oficiāls").

Valsts valodas statusa
īstenošana

Pēc neatkarības atjaunošanas vispirms rūpējās par citās valodās runājošo Lietuvas pilsoņu straujāku integrēšanu valsts dzīvē. Ar Lietuvas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 29. novembra lēmumu "Par valsts valodas statusa īstenošanas termiņiem" valdībai tika uzdots apstiprināt diferencētas valsts valodas zināšanu normas vadošajiem un iedzīvotājus apkalpojošiem darbiniekiem. Lēmumā atspoguļojās mērena atjaunotās valsts varas pozīcija attiecībā uz mazākumtautībām: tajās apdzīvotajās vietās, kur citās valodās runājošie iedzīvotāji bija vairākums, līdz 1995. gada 1. janvārim uz vadošajiem un iedzīvotājus apkalpojošiem darbiniekiem bija jāattiecina tikai minimālas valsts valodas zināšanu prasības, tāpat pakāpeniski - tajos pašos termiņos - varēja pāriet arī uz lietvedību valsts valodā. Lietuvas Republikas valdība ar 1992. gada 30. aprīļa lēmumu Nr.314 apstiprināja valsts valodas mācību programmu un valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategorijas.

Pēc Lietuvas Pedagogu kvalifikācijas institūta Lietuviešu valodas mācību centra datiem, līdz 2000. gada 1. janvārim valsts valodas eksāmenu kārtoja 74060 (nokārtoja 63992) citās valodās runājošie Lietuvas pilsoņi. Vislielākais eksāmenu kārtojušo un nokārtojušo skaits bija 1995. gadā: kārtoja 13360 (nokārtoja 11688). Tas liecina, ka Lietuvā tajā laikā jau veiksmīgi funkcionēja valsts valodas mācību un testēšanas sistēma. 1998. gadā būtiskas izmaiņas ir novērotas arī austrumu un dienvidaustrumu Lietuvā: no 1. oktobra ar valodas komisijas un Šaļčiņinku rajona pašvaldības rūpēm sāka darboties Lietuviešu valodas mācību centrs Šaļčiņinkos. Nepieciešamību pēc iespējas ātrāk iemācīties lietuviešu valodu ir sajutuši Visaginas iedzīvotāji: 1999. gadā Ignalinas atomelektrostacijā valsts valodu mācījās 36 grupas (pa 15 cilvēkiem katrā).

Statistikas dati liecina, ka citās valodās runājošu Lietuvas pilsoņu, kuriem ir jākārto valsts valodas eksāmens, skaits pastāvīgi samazinās un joprojām samazināsies - no tā ir atbrīvoti visi, kuri ir beiguši nelietuviešu skolas pēc 1991. gada, bet saskaņā ar valdības 1996. gada 30. maija lēmumu - arī tie, kuri ir beiguši augstāku skolu vai augstskolu grupas lietuviešu valodā. Pēc valodas komisijas priekšlikuma valdība ar 1999. gada 17. maija lēmumu Nr. 596 papildināja 1992. gada 30. aprīļa lēmumu Nr. 314 "Par valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategorijām": personas, kurām likumā noteiktajā kārtībā ir piešķirts no 1939.-1990. gada okupācijām cietušā tiesiskais statuss, viena gada laikā pēc viņu atgriešanās Lietuvā dienas drīkst pieņemt darbā, neattiecinot uz viņiem valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategoriju prasības.

Izglītības un zinātnes ministrijai komisija izteica priekšlikumu iniciēt lēmuma Nr. 314 izmaiņas, kuras ļautu valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategorijas neattiecināt uz tiem, kuri beiguši arodskolas otrās pakāpes studijas un kārtos obligāto lietuviešu valodas eksāmenu. Šī nostādne ir iekļauta minētajā valdības lēmumā Nr. 596. Tajā ir ierakstīts arī punkts, ar kuru Viļņas Universitātes Lituānistikas studiju katedras dažādu līmeņu studiju kursus beigušo personu valodas zināšanas tiek pielīdzinātas attiecīgām valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategorijām.

Pēc Seima kontroliera priekšlikuma izglītības un zinātnes ministrs ar 1998. gada 15. oktobra pavēli Nr. 1312 ieviesa daļējas izmaiņas valsts valodas zināšanu eksāmenu instrukcijā: ja Valodas inspekcija konstatē, ka persona, kurai ir valsts valodas zināšanu apliecība, nemāk runāt lietuviski, ir tiesības pieprasīt atkārtotu valodas eksāmena kārtošanu.

Pēc Valodas inspekcijas iniciatīvas Veselības aizsardzības ministrija 1998. gada 4. novembrī izdeva pavēli Nr. 638 "Par lietuviešu valodas zināšanu kategorijām". Ar šo pavēli ir apstiprināts veselības aizsardzības un farmācijas iestāžu, uzņēmumu vadītāju un darbinieku, kuri apkalpo iedzīvotājus, amatu, uz kuriem tiek attiecinātas valsts valodas zināšanu kvalifikācijas kategorijas, saraksts, veselības aizsardzības pašvaldību institūcijām ieteikts savā administrācijā izveidot valodas lietu kārtotāja amatu, bet iestādēm, kuras organizē veselības aizsardzības speciālistu kvalifikācijas celšanu, ieteikts kursu programmā iekļaut obligātu valodas kultūras un specialitātes valodas kursu.

Ļoti svarīgi, lai, sargādamas visu Lietuvā dzīvojošo mazākumtautību tiesības un aizstāvēdamas to intereses, valsts institūcijas radītu pēc iespējas labākus apstākļus turpmākai mazākumtautību integrācijai. Valodas integrācija nevar aprobežoties ar tās pirmo pakāpi - valsts valodas zināšanu kategorijas piešķiršanu. Turpmākajai pieaugušo apmācībai ir jābūt saistītai ar profesionālās kvalifikācijas celšanu, kultūras attīstību, pilsoņu politisko un sociālo izpausmi. Tagad, piemēram, ir visīstākais laiks parūpēties par citās valodās runājošiem augstas kvalifikācijas speciālistiem: ārstiem, skolotājiem un citiem, kuriem stažēšanās laikā ir jārada iespēja ne tikai padziļināt valsts valodas zināšanas, bet arī uzlabot profesionālās terminoloģijas iemaņas. Pareiza profesionālā terminoloģija ir jāiemācās arī augstāku skolu nelietuviešu grupu pasniedzējiem, nelietuviešu mācību valodas skolu pedagogiem, kuri bieži vien māca no lietuviešu mācību grāmatām.

Visiem ir zināms, ka lietuviešu valoda nepastāv pati sev - bez sociālā un kultūras konteksta. Augstākas pakāpes valsts valodas apmācībai ir jābūt valdības un visu tās institūciju kopējam darbam un mērķim.

Valsts valoda
integrācijas procesā

Kad Lietuva izvēlējās ceļu uz integrāciju Rietumeiropā, arī valodnieki nevarēja palikt malā: reglamentējot valsts valodas lietošanu, sāka ņemt vērā citu Eiropas valstu pieredzi un spēkā esošās starptautiskās konvencijas. Pēc tam, kad 1994. gada 22. maijā Lietuva pievienojās 1883. gada Parīzes konvencijai par rūpniecisko īpašumtiesību aizsardzību, uzsāka rūpēties par preču un pakalpojumu zīmju aizsardzību. Dažas no šīs konvencijas prasībām ir ietvertas valodas komisijas apstiprinātajos "Firmu nosaukumu veidošanas noteikumos" un to pielikumā "Firmu nosaukumu radniecīgo vārdu lietošana un rakstīšana", Skaniskās un rakstītās informācijas, citu publisko uzrakstu pagaidu noteikumos.

Starptautiskie standarti tika ievēroti, jau pieņemot valodas komisijas 1984. gada 20. decembra lēmumu Nr.10 "Citu valodu personvārdu un vietvārdu lietošana lietuviešu valodā". Ar šo lēmumu, būtībā atgriežoties pie starpkaru laikposma Lietuvas tradīcijas, tiesiski apstiprināta autentisku īpašvārdu formu rakstīšana zinātniskajā literatūrā, reklāmas, informatīvajos izdevumos, speciālos tekstos. Populāros un bērniem un jaunatnei domātos izdevumos personvārdi un vietvārdi var tikt adaptēti, t.i., sniegti saskaņā ar izrunu.

Uzsākts sistematizēt ārvalstu vietvārdus, kuriem Lietuvā ir senas lietošanas tradīcijas, tie ir sniegti komisijas sagatavotajos sarakstos. 1997. gadā tika apstiprināts Kaļiņingradas apgabala (Karaļauču novada) tradicionālo vietvārdu saraksts. 1998. gadā ar protokola lēmumu tika apstiprināts lietuviešu valodā lietoto tradicionālo Polijas vietvārdu formu saraksts, 1999. gadā - lietuviešu valodā lietoto tradicionālo Baltkrievijas Republikas vietvārdu formu saraksts. Pirmajā ir ap 300 vietvārdu, otrajā - ap 1300.

Lietuvas Republikas Seims 1998. gada 12. novembrī papildināja Valsts lietuviešu valodas komisijas statusa likuma 1. pantu ar jaunu 2. daļu, kura pilnvaro valodas komisiju apstiprināt lietuviešu, prūšu un citu baltu etnisko zemju tradicionālos lietuviešu vietvārdus un ar savu lēmumu noteikt, kādā veidā tiek īstenota šo vietvārdu lietošana Lietuvas Republikā. Lietuvas Republikas Seima 1999. gada 22. jūnija lēmumā Nr. VIII-1257 par valodas komisijas 1998. gada septembra -1999. gada aprīļa atskaiti komisijai ir uzdots, saskaņojot ar Iekšlietu un Satiksmes ministriju, pieņemt lēmumu par kārtību, kādā lietuviešu valodā lietojamās kaimiņvalstu tradicionālo vietvārdu formas rakstāmas ceļa zīmēs un citā ar transportu saistītā informācijā. Vadoties pēc minētajiem dokumentiem, komisija ar 1999. gada 30. septembra lēmumu Nr. 4(73) "Par tradicionālo vietvārdu lietošanu transporta informācijā" tiesiski pamatoja tradicionālo formu lietošanu.

Satiksmes ministrija informēja, ka ar ministra 1999. gada 29. novembra pavēli Nr. 423 norādīts rakstiskajā un vārdiskajā transporta informācijā lietot tradicionālos lietuviešu vietvārdus, bet Lietuvas automobiļu ceļu direkcijai uzdots līdz 2000. gada 31. decembrim nomainīt informatīvās ceļa zīmes, kurās līdzās tradicionālajiem var tikt norādīti arī tagadējie oficiālie vietvārdi.

Lietuvā mazākumtautību personu vārdi un uzvārdi personas dokumentos tiek rakstīti atbilstoši šo mazākumtautību valodu skanējumam, saglabājot negramatizētas personvārdu formas. Šāda personvārdu rakstība atbilst Sistematizētās mazākumtautību aizsardzības konvencijas un Eiropas reģionālo un mazākumtautību hartas nostādnēm, kā arī divpusējam Lietuvas Republikas un Polijas Republikas draudzības un labu kaimiņatttiecību līgumam.

Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa pēc Viļņas apgabaltiesas lūguma noteica, ka Lietuvas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 31. janvāra lēmums Nr. I-1031 "Par vārdu un uzvārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņa pasē" nav pretrunā ar Lietuvas Republikas Konstitūcijas 18., 22., 29. un 37. pantu. Atbildē ir paskaidrots, ka pase ir apliecinājums pilsonības, t.i., personas, piederībai attiecīgai valstij, tādēļ visi ieraksti tajā darāmi ar oficiālās, t.i., valsts, valodas rakstu zīmēm. Turklāt uzvārds nav tieša tautības pazīme. Konstitūcijas 29. pantā tiek runāts par visu personu vienlīdzību, bet tieši lēmums nedod privilēģijas kādai tautībai vai valodai, tajā ir noteikts princips visus uzvārdus rakstīt vienādi - valsts valodā.

Lēmums, kas dod iespēju nelietuviešu tautības Lietuvas pilsoņiem pasēs saglabāt savu vārdu un uzvārdu morfoloģiskās formas (attiecīgajai valodai raksturīgos piedēkļus un galotnes), nepārkāpj Konstitūcijas 37. pantā noteiktās nacionālo kopienu pilsoņu tiesības attīstīt savu valodu, jo nereglamentē personvārdu lietošanu dažādās neoficiālās saskarsmes jomās ( ne dokumentos).

Gramatikas apakškomisijas sēdē nepiekrita Lietuvas Republikas Seimā iesniegtajiem un plašsaziņas līdzekļos plaši komentētajiem priekšlikumiem atteikties no lietuviešu sieviešu un meiteņu uzvārdiem raksturīgajiem piedēkļiem. Šādu valodas komisijas nostāju tās locekļu grupa izklāstīja Seima Ģimenes un bērna tiesību komisijas paplašinātajā sēdē. Tajā nonāca pie viedokļa, ka tradicionālie meiteņu un sieviešu uzvārdu piedēkļi nevar tikt uzskatīti par sieviešu diskriminācijas pazīmi.

Publiskās informācijas sniegšanu svešvalodās ierobežoja komisijas apstiprinātie skaniskās un rakstiskās informācijas, kā arī citu publisko uzrakstu pagaidu noteikumi. Tajos ir paredzēts, ka informācija, kura ir saistīta ar ārzemnieku apkalpošanu (muitas iestādēs, viesnīcās, pastā, bankās un citur), starptautisko transportu, tūrismu un starptautiskiem pasākumiem, līdzās valsts valodai var tikt sniegta arī Apvienoto Nāciju Organizācijas darba valodās, kurās izmanto latīņu alfabētu. Nelietuviešu vai darbības jomu neaprakstošus lietuviešu firmu nosaukumus ieteikts sniegt kopā ar radniecīgiem lietuviešu vārdiem vai arī valsts valodā norādīt minimālu informāciju par pašu firmu.

1998. gadā tika apstiprināti "Preču apzīmēšanas noteikumi", pamatojoties uz tiem, importējamās preces ir jāpārdod ar instrukcijām valsts valodā.

Valsts valodas normu ievērošana.

Sabiedrībā lietojamās
valodas kultūra

Ilglaicīgo krievu un tagad izplatošos citu "lielo" valodu ietekmi uz valsts valodu mēģina samazināt, vispirms jau attīstot sabiedrības valodas kultūru un veidojot godpilnu attieksmi pret valsts valodu.

"Šodien, kad mums vēl nav vai nesaprotam kultūrtautām raksturīgo valodas inteliģenci, arvien vēl skatāmies viens uz otru, jautādami pašu galveno: vai mākam rakstu valodu, kuru, beiguši mācīties, nebaidītos lietot, paši spētu to labot, izmantot aizguvumus, radīt jaunus jēdzienus, izmantot izloksnes un sarunvalodu?" 1988. gada 24. novembrī Rakstnieku savienības valdes plēnumā jautāja Marcēlijs Martinaitis. Tādēļ, īstenojot Valsts valodas lietošanas un attīstības programmu, kopš 1996./1997. mācību gada visās augstskolās, augstākās skolās un arodskolās ir ieviests obligāts valodas kultūras un specialitātes valodas kurss. Apkopotie valodas kultūras un specialitātes valodas mācīšanas dati un problēmas tika apspriestas komisijas 1998. gada 7. maija sēdē. Nolemts izteikt šādu priekšlikumu: Viļņas, Viļņas Ģedimina tehniskajā un Klaipēdas universitātēs mācīt obligātu valodas kultūras kursu visu specialitāšu studentiem; augstskolām, kuras gatavo lituānistus, ieviest valodas kultūras pasniedzēja, terminologa, redaktora, valodas lietu kārtotāja specializācijas; Viļņas universitātes un Viļņas pedagoģiskās universitātes lituānistikas katedrām koordinēt visu Lietuvas augstskolu valodas kultūras pasniedzēju kvalifikācijas celšanu un mācību programmu, metodiskās literatūras sagatavošanu; sadalīt valodas kultūras kursu - lai tiktu nostiprinātas pareizas valodas iemaņas, sākt mācīt pirmajā vai otrajā kursā un turpināt pēdējos kursos, kursa un bakalaura, kā arī maģistra darbus vērtēt, ņemot vērā valodas normu ievērošanu; svešvalodas studējošiem studentiem mācīt valodas kultūras kursu, īpašu vērību veltot tulkošanai; vērst katedru vadītāju uzmanību uz to, lai valodas kultūras un specialitātes valodas pasniedzējiem būtu vajadzīgā kvalifikācija un tā pastāvīgi pilnveidotos; augstskolu valodu katedrām precizēt, cik līdzekļu ir nepieciešams valodas kultūras un specialitātes valodas mācīšanai 1999. gadā.

Valodas attīstības programma atbalstīja valodas kultūras kursus Viļņas pedagoģiskā institūta pasniedzējiem, kursus un ieskaiti Šauļu universitātes pasniedzējiem. Izglītības un zinātnes ministrijas kolēģija ņēma vērā Valodas komisijas prasību un 1996. gada 30. maijā apstiprinātajā reformētās skolas mācību plānā nesamazināja lietuviešu valodas stundu skaitu (pamatskolas 5.-10. klasēs palika 5-6 stundas nedēļā). 1998. gadā nepiekrita Izglītības un zinātnes ministrijas kolēģijas lēmumam agrāk sākt mācīt svešvalodu un ieteica svešvalodas sākt mācīt ceturtajā klasē.

1995. gada 30. novembra sēdē tika apspriestas mācības nelietuviešu valodā valsts augstskolās. Lietuvas valdībai, Seima Izglītības, zinātnes un kultūras komitejai ieteikts no 1996. gada 1. septembra Lietuvas augstskolās neveidot jaunas no valsts budžeta finansējamas nelietuviešu mācību valodas studentu grupas, kā arī pastiprināt svešvalodu mācīšanu, lai visiem studentiem būtu vienādas studiju iespējas. Šim komisijas viedoklim piekrita arī 1996. gada 25. janvārī notikusī augstskolu rektoru konference.

Ieteikts valodas normu prasības ierakstīt valsts augstskolu un zinātnes iestāžu darbinieku un pedagogu konkursa (pāratestācijas) kritērijos un zinātnisko grādu un akadēmisko mācībspēku sistēmas vispārīgo nostādņu projektā.

Pastiprināta faksimilizdevumu valodas kontrole - ar valdības lēmumu šādiem izdevumiem ir obligāta valodas ekspertīze.

Sabiedrības valodas trūkumu atspulgs ir žurnālistu valoda. Tiecoties uzlabot sabiedrības valodas kultūru, komisija apstiprināja "Lielo valodas kļūdu" sarakstu. Radio un televīzijas darbiniekiem ir pienākums ievērot arī 1994. gada 3. martā komisijas apstiprinātās "Lietuviešu kopējās izrunas svarīgākās prasības". Šie un citi Komisijas lēmumi atsevišķu dokumentu apkopojumā parādījās valsts valodas statusa desmitgades priekšvakarā. Šajā jomā vēl ir ļoti daudz darāmā: šogad tiks izdoti jauni "Administratīvās valodas ieteikumi" (grāmatas un datora varianti), nākamgad tiks pabeigts "Valodas prakses ieteikumu" trešais labotais un papildinātais izdevums. No 1999. gada esam gatavi daļēji atbalstīt Lietuviešu kopējās valodas vārdnīcas sastādīšanu. 1998. gada 17. decembra valodas komisijas sēdē tika atbalstītas "Lietuviešu kopējās valodas vārdnīcas" sastādīšanas pamatnostādnes un principi. Lietuviešu valodas institūtā sastādītā vārdnīca (daļa līdzekļu tiek piešķirta no Valsts valodas lietošanas un attīstības programmas) būs pirmais Valsts lietuviešu valodas komisijas aprobētais šāda veida izdevums. Valodas komisijas izrunas un uzsvaru apakškomisijas sēdēs no 1999. gada februāra tiek izskatītas "Lietuviešu kopējās valodas vārdnīcā" iekļaujamās uzsvaru lietošanas paralēles.

Komisija (09.12.1999.) piekrita arī jaunas "Starptautisko vārdu vārdnīcas" sastādīšanas pamatnostādnēm un principiem. Vārdnīcas sastādīšanu vajadzētu atbalstīt ar Valsts valodas lietošanas un attīstības programmas līdzekļiem.

No 1998 .gada septembra līdz 1999. gada decembrim notika 10 valodas komisijas sēdes un 59 apakškomisiju sēdes.

Cenšamies palīdzēt sabiedrībai. Par interesējošiem valodas jautājumiem komisija Viļņā sniedz valodas konsultācijas pa tālruni (724520). Pie Lietuvas augstskolām ir nodibināti valodas konsultāciju tālruņu punkti Šauļos, Kauņā un Klaipēdā. Šeit strādā lituānistikas katedru pasniedzēji. Viņu uzkrātā informācija katru gadu tiek nodota Lietuviešu valodas institūta Valodas kultūras nodaļai, kur tiek uzkrātas valodas konsultāciju un ieteikumu datorizētās datu bāzes. Turpmāk šīs struktūras savienojot ar datortīkliem, mums būs visaptveroša valodas konsultāciju sistēma.

Terminoloģijas sakārtošana

Pēdējā laikā kļuva skaidri redzami trūkumi tehniskās terminoloģijas sakārtošanā, palielinājusies svešvalodu (sevišķi angļu) ietekme, vārdnīcu un to sastādītāju trūkums. Tādēļ ar Zinātnes padomi un augstskolām apspriedām lietuviešu terminu veidošanu un uzkrāšanu, terminu vārdnīcu sastādīšanu un izdošanu. Tika lūgts terminu veidošanu, uzkrāšanu un vārdnīcu sastādīšanu pielīdzināt zinātniski pētnieciskajam darbam un par to piešķirt akadēmiskos grādus. 1993. gadā valodas komisija izveidoja tehnisko terminu programmas sagatavošanas grupu, kura uzsāka tehnisko terminu vārdnīcu sagatavošanas un izdošanas koordinēšanu. 1994. gada 28. aprīlī valodas komisijā tika apspriesti šīs grupas savāktie dati: 1996.-1998. gadā Lietuvā izdotas desmit, tiek sastādītas vai jau ir sastādītas sešpadsmit vairāku valodu terminu vārdnīcas informātikas, radiotehnikas, elektrotehnikas, celtniecības, mehānikas un transporta, civilās aviācijas un citās nozarēs. Šo vārdnīcu sastādīšana un izdošana tiek finansēta no Valodas lietošanas un attīstības programmas līdzekļiem. 1999. gadā komisijas sēdēs tika aprobēti: piecu valodu "Elektrotehnikas terminu vārdnīca" (darba grupas vadītājs R.J.Mukulis), piecu valodu "Radioelektronikas terminu vārdnīca" (galv. redaktors V.Palenskis), V.Vaļukēna, E.Makarjūnienes, G.Morkūna "Jonizējošā starojuma un pretradiācijas aizsardzības terminu vārdnīca", "Kartogrāfijas un ģeodēzijas terminu skaidrojošā vārdnīca", "Sociālās nodrošināšanas terminu vārdnīca" (grupas vadītāja S.Angele), "Uzņēmuma vadīšanas terminu skaidrojošā vārdnīca" (grupas vadītājs B.Martinkus), A.Griga, G.Grigienes, D.Kiselienes "Kultūraugu un nezāļu vārdnīca", G.Jonutienes "Vācu-lietuviešu medicīnas terminu mācību vārdnīca", Lietuvas standarti "Kokapstrādes instrumenti. Termini un apraksti", "Gaisa kvalitāte. Vispārīgi jēdzieni. Termini un apraksti", "Flīžu līmes. Termini un apraksti", Lietuvas standartu apkopojums "Apaļkoki un zāģmateriāli. Terminoloģija".

1999. gada 11. decembrī valodas komisijas sēdē ar protokola lēmumu tika apstiprinātas Vispārīgās terminu vārdnīcu sastādīšanas prasības. Tās tiek attiecinātas uz terminu vārdnīcām, kuras tiek sastādītas un izdotas Valsts valodas lietošanas un attīstības programmas ietvaros.

Terminoloģijas apakškomisijas sēdēs apspriestas dažādos tiesību aktos un to projektos, kā arī dažu nozaru zinātniskajā literatūrā lietoto terminu mikrosistēmas un atsevišķi termini.

Tiek finansēta datorizētas terminu datu bāzes izveidošana Matemātikas un informātikas institūtā.

Lietuviešu valoda
informācijas sabiedrībā

Lietuvas standartizācijas departamentam tika ierosināts specifiskos lietuviešu burtus iekļaut starptautiskajā standartā ISO 10646. Starptautiskās standartizācijas organizācijas Tehnikas komiteja 1999. gada 20.-22. oktobra plenārsēdē piekrita Lietuvas standartizācijas departamenta priekšlikumam. Komiteja pieņēma rezolūciju, kura iesaka Starptautiskajai standartu organizācijai iekļaut specifiskos lietuviešu burtus unikodā (UNICODE) un starptautiskajā standartā.

Valodas komisijas izveidotā informātikas speciālistu grupa, kuru vada akadēmiķis L.Telksnis, sagatavoja programmu "Lietuviešu valoda informācijas sabiedrībā". Saskaņā ar programmu no 2000. līdz 2006. gadam ir paredzēts veikt lietuviešu valodas automātiskās tulkošanas, atpazīšanas un sintēzes pētījumus, radīt lietuviešu valodas tulkošanas un dialoga ar datoru programmas, lietuviskot skolās, uzņēmumos, iestādēs izmantoto programmnodrošinājumu ( Windows, Microsoft Office u.c.). Ar šo programmu D.Mikuleniene un L.Telksnis 1999. gada 3. novembrī iepazīstināja Lietuvas Republikas Seima Izglītības, zinātnes un kultūras komitejas paplašinātās sēdes dalībniekus. Seims ieteica valdībai apstiprināt šo programmu kā valsts programmu un piešķirt finansējumu.

Un visubeidzot

Kā teicis izcilais lietuviešu valodnieks Petrs Joniks, valodas tautiskums lavierē starp divām galējībām - autentiskumu un jaunievedumiem, jo pati dzīves attīstība ievieš ne mazumu jaunu parādību valodā. Gan tās, gan valsts valodai izvirzītās prasības nosaka Valsts lietuviešu valodas komisijas darbības lietišķo raksturu. Radošajā valodas darbā ik gadu iekļaujas arvien vairāk Lietuvas institūciju - zinātnisko institūtu, augstskolu, ministriju, izdevniecību u.c.