Daidžests. Citu rakstītais

"Tikai krievi nepiezvanīja"

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.01.11.

Saruna ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Apgalvojums, ka Latvijas iestāšanās NATO un ES apdraud Krieviju, ir smieklīgs. Kā valsts ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju var apdraudēt pasaules vislielāko valsti?

Marcins Vojcehovskis:

Kā latvieši uztvēra to, ka viņu prezidents būs cilvēks, kurš vēl nesen ir bijis Kanādas pilsonis?

Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas prezidente :

Ar entuziazmu. Pēc aptaujas rezultātiem mani atbalsta 73 % iedzīvotāju. Cilvēki vēlējās, lai valsts vadītājs nebūtu saistīts ar komunistisko partiju, kuram nevarētu pārmest kolaborācionismu. Man nav jāslēpj sava pagātne. Neesmu saistīta ne ar vienu no sistēmām. Man nav nekādu pienākumu ne pret politiskajām, ne ekonomiskajām aprindām. Domāju, ka cilvēki to novērtē.

Bet, arī armijas un ārlietu ministrijas vadītāji nāk no emigrācijas aprindām. Vai emigrantu imports" ir paņēmiens, kā aizstāt komunistu elites?

Ne īsti aizstājējs, bet drīzāk papildinājums. Bijušie komunisti nav pazuduši no politiskās skatuves. Lielākā daļa no viņiem ir pieņēmusi un pat atbalstījusi Latvijas neatkarību. Tagad viņi ir citās partijās, un neviens viņus neizolē no valdības. Mērenie postkomunisti ir pašreizējās koalīcijas sastāvā. Daži no viņiem ir ministri.

Kāpēc jūs ieaistījāties politikā?

Kļuvu populāra, pateicoties darbam Latvijas institūtā, kas nodarbojas ar mūsu kultūras popularizēšanu ārzemēs, bieži uzstājos medijos. Sāka baumot, ka es piedalīšos prezidenta vēlēšanās, kaut arī nebiju saistīta ne ar vienu no partijām. Nenoliedzu. Visas partijas izvirzīja savus kandidātus, kaut arī bija zināms, ka viņi cietīs sakāvi. Parlamenta pirmās sesijas laikā neizdevās ievēlēt prezidentu. Mana kandidatūra bija kompromiss, ko visi akceptēja. Tika sasaukta parlamenta ārkārtas sesija, kurā uzvarēju jau pirmajā kārtā.

Viens no pirmajiem jūsu lēmumiem bija veto valodas likumam, kurš, tā sakot, aizliedza krieviem, kuri ir trešā daļa Latvijas iedzīvotāju, lietot krievu valodu biznesā. Tika pieņemts jauns, liberālāks likums. Vai tas uzlaboja attiecības ar Krieviju?

Diemžēl nē. Kad no visas pasaules saņēmām apsveikumus sakarā ar šī likuma pieņemšanu, no Krievijas nesaņēmām neviena vārda. Krievija turpina protestēt pret mazākumtautības vajāšanu Latvijā, un tas ir pārpratums. Nav nekādas vajāšanas, antilatviskā Krievijas histērija ir radusies sakarā ar tās iebildumiem pret mūsu integrāciju NATO un ES.

Vai jums ir ideja, kā izkliedēt Krievijas bailes?

Apgalvojums, ka Latvijas iestāšanās NATO un ES apdraud Krieviju, ir smieklīgs. Kā gan valsts ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju var apdraudēt pasaules vislielāko valsti? Krievijas bailes vispirms ir jāizkliedē ES institūciju līmenī, kuras ir Krievijas attiecīgas partneres. Paskaidrojums, ka integrācija ar Rietumiem aizkavējas, jo mums ir sliktas attiecības ar Krieviju, ir miglas pūšana acīs. Patiesībā runa ir par to, ka Rietumi - ne jaun savas vainas dēļ - nevar saprasties ar Krieviju.

Tomēr pēc vairāku gadu centieniem pagājušā gada decembrī Latvija tika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos ES.

Tas ir liels mūsu sasniegums, kaut arī cerējām, ka tas notiks daudz ātrāk. Ceru, ka aizkavēšanās sarunu sākšanā neizslēdz mūsu iespējas iekļūt ES jau pirmajā kārtā kopā ar Poliju.

Kā ir ar iekļūšanu NATO?

Tā ir mūsu otrā prioritāte, kaut gan sakarā ar Krievijas pretestību šo uzdevumu būs grūtāk realizēt. No standartu, aprīkojuma un apmācības sistēmas viedokļa mūsu armija ir praktiski gatava integrācijai ar NATO. To saprot vairākas valstis, kuras atbalsta mūsu centienus, tai skaitā NATO dalībvalstis. Esam pateicīgi arī prezidentam Aleksandram Kvasņevskim, kas jau vairākas reizes ir apliecinājis, ka Polija atbalsta Latvijas eiroatlantiskos centienus.

Marcins Vojcehovskis

"Jeļcins bija revolucionārs,

Putins ir Krievijas vadītājs"

"Die Welt"

— 2000.01.10.

Maskavas politologs Sergejs Markovs ir pārliecināts, ka Krievijas pagaidu prezidents priekšroku dod Rietumu parauga valsts modelim.

Karu Čečenijā Vladimirs Putins jau sen ir deklarējis par valsts vadītāja lietu. Neveiksmīgie uzbrukumi nav ietekmējuši viņa popularitāti. Jeļcina audžudēls Krievijai grib dot jaunu spēku un jaunu ārpolitisko profilu - turklāt viņš neatstāj bez uzmanības arī attiecības ar Rietumiem

Maskava. Krievijas pagaidu prezidents Vladimirs Putins pēc ievēlēšanas prezidenta amatā valsts iekšienē grib piekopt autoritāru, bet ne diktatorisku kursu, kā arī stingri uz Krievijas interesēm orientētu ārpolitiku. Tomēr Maskavas Politisko pētījumu institūta direktors Sergejs Markovs domā, ka Krievijas attiecības ar Rietumiem uzlabosies.

Ar Markovu sarunājās Manfreds Kvirings.

Die Welt

: Boriss Jeļcins ir atkāpies, Vladimirs Putins ir stājies prezidenta amatā. Līdz ar atbalstu Maskavā ir dzirdami arī kritiskāki toņi. Laikrakstos atrodami tādi vārdi kā mantotā demokrātija un apvērsums. Kas Krievijā ir noticis?

Sergejs Markovs

: Mēs esam ļoti svarīga notikuma liecinieki, ko var saukt par netraucētu varas nodošanu. Daudzi šaubījās, vai Jeļcina režīms spēs nodrošināt šādu netraucētu varas pāreju. Bija iespējama arī radikālāka varas maiņas forma, ko raksturo nestabilitāte un īpašuma pārdale. Tas ir liels Jeļcina nopelns, ka šī pāreja noritēja gludi. Vara no Jeļcina pārgāja viņa izvēlētam pēctecim. Mēs te saskatām vadītas demokrātijas elementus. Tagad Jeļcina personiskā vara ir kļuvusi par Putina personisko varu.

Welt

: No amata aizgājušais prezidents mantojumā ir atstājis patiesi lielu varu. Kā to Putins izmantos?

Markovs

: Jeļcinam patiesi bija ļoti liela vara, un viņš to pamatīgi izmantoja. Galvenokārt tad, kad 1993. gadā padzina parlamentu un valstij uzspieda savu konstitūciju. Taču Jeļcins atšķirībā no Šarla de Golla nezināja, kurp viņam ir jāved valsts un ko viņš patiesībā vēlas. Viņš ir revolucionārs, kurš iznīcināja komunistisko sistēmu. Jaunas sistēmas izveidošana nebija viņa lieta. Turpretī Putins pirmām kārtām ir vadītājs, kurš rīkojas racionāli un mierīgi, kurš izvirza uzdevumu un tad to arī atrisina. Viņš ir vadošā personība, kas modernajai Krievijai ir vajadzīga visvairāk.

Welt

: Vai Putins, pretēji Jeļcinam, zina, ko vēlas?

Markovs

: Viņš to zina. Viņš grib Krieviju, kas ir politiski stabila, kuras ekonomika attīstās un tādu, kas piekopj patstāvīgu politiku, nenorobežojoties no pārējās pasaules. Putins pieder pie jaunās politiķu paaudzes, kas jau ir ļoti rietumnieciskojusies. Arī es piederu pie šīs paaudzes, mūsu bērnību ietekmēja Beatles un Rolling Stones mūzika. Te klāt vēl jāmin arī tas, ka Putins nāk no Sanktpēterburgas, kas ir ļoti rietumnieciska pilsēta.

Welt

: Tomēr tad, kad no jaunā pagaidu prezidenta var dzirdēt ultrapatriotiskus toņus, rodas šaubas par jūsu vērtējumu.

Markovs

: Es domāju, ka Putins tiecas pēc modernas, rietumnieciskas valsts modeļa. Taču šai nolūkā ir atkal jāatjauno valsts institūcijas. Brūkošā valstī nekādas programmas nepalīdzēs.

Welt

: Kāda loma varas transformācijā ir Kremļa ģimenei?

Markovs

: Es nedomāju, ka Putinu izvēlējās "ģimene". Šādus principiālus lēmumus Jeļcins pieņem pats. Protams, ka viņam tika izteikti dažādi varianti. Tas, ko tā faktiski nodrošināja, ir Putina piekļūšana masu medijiem, kā arī labvēlīga informācija par kampaņu Čečenijā. Un, visbeidzot, tā ir starpniece līguma noslēgšanā starp Jeļcinu un Putinu, lai tiktu nodrošināta viņa ģimenes nākotne.

Welt

: Vai Putins ir neatkarīgs no vadošajām Kremļa aprindām?

Markovs

: Par pilnīgu neatkarību runāt nevar. Viņam ir daži pienākumi iepretī "ģimenei". Taču, un par to es esmu pārliecināts, ka viņš neklausīs Borisu Berezovski vai Romanu Abramoviču, bet veidos savu komandu.

Welt

: Tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām sāksies jaunā prezidenta emancipācija?

Markovs

: Par to es esmu pārliecināts. Šis process jau ir sācies.

Welt

: Krievijas ekonomikas liberāļi no labējo spēku savienības, kuri atbalsta pašreizējo valsts vadītāju, šad un tad vēlas krievu Pinočetu. Daži Putinu vēlas redzēt šajā lomā. Ko jūs par to domājat?

Markovs

: Tas ir nekorekts salīdzinājums. Putins drīzāk ir de Golls nekā Pinočets, kurš iznīcināja konstitūciju un ieviesa diktatūru. Putins rīkosies kā de Golls: konstitūcija tiks stingri ievērota, turklāt Krievijas pamatlikums prezidentam piešķir milzīgas tiesības. Politiskās partijas netiks aizliegtas, bet uz tām tiks izdarīts spiediens. Mums būs demokrātija, kurā Kremlim un valdībai būs monopols uz masu mēdijiem. Opozīcijai formāli būs visas tiesības apstrīdēt prezidenta posteni, bet nekādu izredžu.

Welt

: Kā to saprast? Vai jūs domājat par sakāvi Čečenijā?

Markovs

: Sakāve Čečenijā nav iespējama. Krievijas vienībām ir absolūts militārais pārsvars un neierobežots politiskās vadības atbalsts. Ar Putinu karš pirms tā beigām pārtraukts netiks. Arī Rietumi nespēs piespiest Krieviju, kuras rīcībā ir atomieroči, kapitulēt Čečenijā. Briesmas slēpjas citur. Pirmkārt: pēc manām domām, jauni terora akti Krievijas pilsētās nav novēršami. Tas Putinu var piespiest izsludināt ārkārtas stāvokli un atlikt vēlēšanas. Šajā laikā var mainīties viņa imidžs. Otrkārt: daži bezatbildīgi militāristi var sarīkot asinspirti Čečenijas civiliedzīvotāju vidū.. Rietumi reaģēs ar ekonomisko embargo un stāvoklis Krievijā dramatiski pasliktināsies.

Welt

: Kā turpmāk veidosies Krievijas attiecības ar Rietumiem?

Markovs

: Pirmajā Putina prezidenta pilnvaru periodā attiecībās būs jūtams zināms vēsums, jo krievu diplomāti līdz šim ir vāji pārstāvējuši Krievijas nacionālās intereses. Tas bija Jeļcins, kas ar personisko diplomātiju un tieksmi izpatikt Rietumiem daudz kur piekāpās. Līdz ar Putinu tas mainīsies un uz kādu laiku var pasliktināt attiecības. Pēc tam atkal tiks atjaunots pašreizējais stāvoklis, un, tad attiecības pat uzlabosies. Pirmkārt tad, ja Putins cīņu ar korupciju būs domājis nopietni un uzspodrinājis Krievijas tēlu Rietumu acīs.

"Oligarhu piespiedu valdīšana"

"Der Spiegel"

— 2000.01.10. - Nr. 2

ASV drošības padomnieks Zbigņevs Bzežinskis par Maskavas apvērsuma sekām.

Bzežinskis, 71, no 1977. līdz 1981.gadam prezidenta Džimija Kārtera drošības padomnieks, pašreiz ārpolitikas profesors Džona Hopkina universitātē Vašingtonā.

Spiegel:

Maskavas masu mediji Putina stāšanos amatā slavina kā demokrātiskas pārmaiņas, ASV eksperti tajā saskata "Borisa Jeļcina manevru". Jūs runājat par apvērsumu. Kāpēc?

Bzežinskis:

Nav gan atskanējis neviens šāviens, bet apvērsums tas ir, lai arī bez vardarbības. Jeļcina atkāpšanās notika mazas grupas (kura aizstāv institūciju un finansu aprindu intereses) vadītu manevru iespaidā. Iepriekšējais vēlēšanu termiņš no jūnija tika pārcelts uz ātrāku termiņu - tā to nosaka Konstitūcija.

Sp.:

Vai tagad Putina pretiniekiem 26.martā vairs būs kāda iespēja?

B.:

Prezidenta vēlēšanas jau tagad tiek paceltas nacionāla referenduma līmenī, katra par Putinu nodotā balss tiek uzskatīta par patriotisma izpausmi, katra balss pret viņu - kā nodevība.

Sp.:

Kādā virzienā dodas pagaidu prezidents? Vai bijušais VDK vīrs ir reformators, vai maskējies diktators?

B.:

Neatgriezīsies pie vecās komunistu skolas, ne arī būs pārmaiņas pamatīgu reformu virzienā. Tuvākajā laikā vispirms savu atzīšanu panāks oligarhu piespiedu valdība. Putina izvirzīšanās par to liecina.

Sp.:

Vai tādējādi Putins ir patiesais varas īpašnieks vai tikai marionete?

B.:

Pašlaik Putins vēl tikai ir uz priekšu izvirzīta figūra, kas pārstāv aizmugures darboņu intereses. Ja viņam tomēr piemitīs nepieciešamā izveicība un viņš izmantos pareizos sakarus, tad viņš drīzumā varētu kļūt par diezgan dominantu personību. Vai viņam tas izdosies atkarīgs būtībā no tā, kā norisināsies karš Čečenijā.

Sp.:

Jaunie plutokrāti un vecie aparatčiki: Vai tā nav neizbēgamā koalīcija, kuras izveidi veicinājis Jeļcins?

B.:

Tā bija elite, kas uzplauka Jeļcina paspārnē un vēlāk ieguva aizvien lielāku ietekmi: savas karjeras sākumā Jeļcins vēl bija reformators un populistisks demokrāts. Vēlāk viņš deģenerējās līdz vecam, reti kad skaidrā prātā esošam monarham, ko vadīja viņa apakšnieki

Sp.:

Cerību stariņš Putins var balstīties uz Domes vairākumu. Bet vai tādēļ pēc viņam būs lielāks spēles laukums politisko reformu realizēšanai?

B.:

Nevis Putina rīcībā ir parlamenta vairākums, bet gan spēcīga partiju apvienība atbalsta viņa pašreizējo kursu. Paliek jautājums, vai Putins tādējādi var iegūt lielāku personīgo varu.

Sp.:

Putinam nepieciešami panākumi Čečenijas karā? Vai Rietumi šajā sakarā drīkst vienkārši raudzīties sāņus?

B.:

Nē, šeit tiek skartas morāles vērtības, tāpat stratēģiskie jautājumi, piemēram, Kaukāza republiku stabilitāte. Tāpat kā Indonēzijas valdības apiešanās ar Austrumtimoru skāra pasaules sabiedrības intereses, tā arī Čečenija nevar būt vienīgi Krievijas iekšējā lieta. Genocīds nav iekšpolitiska problēma.

Sp.:

Tomēr prezidenta Bila Klintona nostāja drīzāk šķiet atturīga.

B.:

Bils Klintons sevi diskreditēja, ieņemot personīgu nostāju attiecībā uz jautājumiem, kurā viņš attaisnoja imperiālistu izdarīto mazu nāciju apspiešanu. Tas ir morāli skandalozi un liecina par ģeopolitisku ignoranci.

Sp.:

Kā Rietumi protestējot varētu iejaukties šajā konfliktā?

B.:

Neviens nevēlas sākt jaunu krusta karu pret Krieviju. Tomēr, kad Putins un viņa biedri izdara slepkavību pret tautu, tad reakcijai vajadzētu būt daudz izteiktākai par piesardzīgu nošķaudīšanos. Eiropieši parādīja, kā bez dramatiskiem, politiskiem pagriezieniem var signalizēt neapmierinātību par Krievijas politiku: Piemēram, aizturot kredītus.

Sp.:

Putins vēlas Krieviju atkal izveidot par lielvaru. Vai viņam tas varētu izdoties?

B.:

Krievijai ir ekonomiskā, politiskā un bioloģiskā krīze: tur mirst vairāk cilvēku nekā dzimst, saimniecība ir uz pusi mazāka nekā Nīderlandē. Krievija tikai tad var kļūt par modernu, panākumiem bagātu valsti, ja tā tuvinās Rietumiem un Eiropai. Visas runas par Krieviju, kas neatkarīgi attīstīsies par vienu lielu nāciju, konfrontācijā ar Rietumiem vai pat vairāk retoriskā nekā reālā savienībā ar Indiju un Ķīnu, ir neprāts.

Sp.:

Vai Putins tāpat kā Jeļcins nemēģinās ar Pekinas palīdzību radīt pretspēku Amerikas dominancei?

B.:

Ķīnieši zina, ka viņiem, lai gūtu panākumus, ir nepieciešamas divas lietas: pieeja Rietumu kapitālam un Rietumu tehnoloģijām. Krievija šeit nevar piedāvāt alternatīvas. Un kurš gan vēlētos šajā aliansē starp Pekinu un Maskavu būt vecais vai jaunais partneris?

Sp.:

Vai Putins nevarētu sajust kārdinājumu Krievijas lielvaras lomu celt ar nukleāro iebiedēšanu?

B.:

Atomieroči palīdz tikai izdarīt pašnāvību. Tie var kalpot kā bieds, bet ne kā politisko perspektīvu realizēšanas līdzeklis. Atgriešanās pie konfrontācijas ar pagātni nenotiks.

Štefans Simons

"Putins pazīst somus"

"Helsingin Sanomat"

— 2000.01.09.

Krievijas mīklainais jaunais līderis vairākas reizes 1990.gadu sākumā apmeklējis Somiju, it īpaši Turku. Arī pirtī viņš sēdējis kopā ar citiem. Dažs labs zināja, kas ir Vladimirs, bet vai kāds viņu pazīst?

Atmiņas ir dažādas, bet kaut kad 1994.gada ziemas beigās tas notika.

Turku pilsētas Impivāras futbola hallē sacīkstēm gatavojās Piispan pojat (Bīskapa puiši) un Sanktpēterburgas pilsētas izlase. Laukumā ieradās savāds pulks. It īpaši Sanktpēterburgas izlase izskatījās raiba. Mugurā tai bija TPS izlases drēbes, kājās dažiem teniskurpes. Kāds laikam spēlēja džinsos.

Arhibīskapa Jona Vikstrema (John Vikström) vadītā Piispan pojat nevēlējās kārtīgi sadot viesiem un uzvarēja pieklājīgi 2 – 1.

Bet kāpēc šeit runāt par futbolu? Tāpēc, ka Sanktpēterburgas komandā spēlēja viens Vladimirs Putins.

Viņam laikam bija futbola kurpes.

Futbola mača laikā Vladimirs Putins vēl bija Sanktpēterburgas mēra vietnieks, kas atbildēja par starptautiskām attiecībām. Tagad, tikai pēc dažiem gadiem, viņu grib padarīt par Borisa Jeļcina sekotāju.

Turku bija atkal vienas draudzības pilsētas viesošanās, to jau netrūka. Jau Padomju Savienības laikā Turku un Ļeņingradas attiecības bija tuvas un sakari bieži. Kad Ļeņingrada kļuva par Sanktpēterburgu, sadarbība ar tuvo miljonpilsētu izskatījās arvien pievilcīgāka. Kultūras apmaiņa samazinājās, tās vietā nāca ekonomikas jautājumi.

Semināru bija daudz, un tosti tika celti. Vispazīstamākais Sanktpēterburgas iedzīvotājs Turku, protams, bija progresīvais mērs Anatolijs Sobčaks. Taču arī jaunais Vladimirs Putins, Sobčaka labā roka, pamazām kļuva pazīstams.

"V.Putins Turku apmeklēja četras piecas reizes pēc pilsētas ielūguma, un viņš bija privātvizītēs ar darījumu cilvēkiem", atceras Turku domes preses sekretārs Mati Rompanens (Matti Romppanen) , kas, prata krieviski un gatavoja vizīšu programmas.

Kad Jeļcins pērn augustā iecēla V.Putinu par premjera vietas izpildītāju, pasaule samulsa: kurš Putins?

Šoziem saziņas līdzekļi ir stāstījuši par austrumu cīņu cienītāju, kareivīgu vīrieti, kas ir ciets un auksts. Tajā tēlā labi iekļaujas pirmā lieta, ko V.Putins darīja kā Krievijas prezidenta v.i., - tas, ka viņš gadu mijā sadalīja medību nažus Čečenijā karojošiem krievu karavīriem.

Kurš Putins? Turku iedzīvotāji gan zināja, kurš – tas jau bija viņu Putins.

Starp Sanktpēterburgu un Turku bija bijis tik daudz viesošanos katru gadu, ka Vladimirs Putins noteikti bija palicis atmiņā. Arī Mati Rompanens domā, ka viņu saticis 1990.gadu pirmajā pusē apmēram divdesmit reižu.

Tikpat daudz V.Putinu esot redzējis arī Turku bijušais mērs Juhani Lepe (Juhani Leppä) .

"Viņš taču ir džudists ar melno jostu, un, ja cilvēks nodarbojas ar tādu lietu augstā līmenī… Viņš ir neticami mierīgs un ārkārtīgi sistemātisks, labi nokārto lietas, ir uzsvērti lietišķs", J.Lepe skaidro.

"Ja sanāksmē kaut ko nolēma, viņš nākamajā reizē komentēja, ja lieta vēl nebija nokārtota. Balsi viņš nekad nepacēla. Viņš, manuprāt, nebija ciets, bet sistemātisks."

J.Lepe ar V.Putinu satikās arī privāti.

"Viņam bija arī tēva īpašības, viņam bija divas mazas meitenītes. Brīvajā laikā viņš ir ārkārtīgi elastīgs un priecīgs, pavisam jauks tips", J.Lepe aizraujas.

V.Putina 40. dzimšanas diena tika svinēta Rukas atpūtas centrā "mazā draugu pulkā". Vairāk J.Lepe negrib stāstīt par Lapzemes reisu, bet steidzas piebilst:

"V.Putins nav nekāds dzērājs, viņš ir ārkārtīgi mērens un precīzs. Cik es zinu, viņš pat nesmēķē. Viņš ģērbjas stilīgi, cik atceros, viņš valkāja pazīstamu dizaineru apģērbus."

Piispan pojat

futbola maču J.Lepe ļoti labi atceras.

"V.Putina uzvaras griba bija daudz spēcīgāka nekā spēlētprasme. Viņš bija zilumu pārpilns, un viņš īss vien ir, maksimums 170 cm."

V.Putins Turku tomēr darīja arī citu ko, ne tikai spēlēja futbolu.

Piecos gados viņš droši vien redzējis visu pilsētu. Ekskursijās viņš bija, un rūpniecību viņam rādīja. Viņš apmeklēja Raision Tehtaat un Wärtsilän Meriteollisuus , un, protams, arī Nāntali pilsētā esošo kūrortu un arhipelāgu (Nāntali atrodas arī Somijas prezidenta vasaras rezidence. – tulk.) .

"Cik atceros, V.Putins nebija ciets un kareivisks, taču bija ļoti mērķtiecīgs. Viņš viegli nerelaksējās, bet citādi viņš bija diezgan simpātisks cilvēks", saka uzņēmuma Hansaprint Oy izpilddirektors Esa Honka (Esa Honka) . Arī viņš ir saticis V.Putinu vairākas reizes, jo Hansaprint, starp citu, ir drukājis Sanktpēterburgai telefona abonentu katalogus.

"Mēs sākām pat uzrunāt viens otru uz tu. Bet tad es izdarīju lielu kļūdu. Iesāku atvadu sarunu ar vārdiem ‘Mīļais Aleksandr’. Viņš mani pārtrauca un teica: ‘ Lieber Esa , Aleksandrs ir ļoti skaists vārds, bet es esmu Vladimirs’.

Arī E.Honka raksturo mēra Sobčaka palīgu kā pelēko kardinālu. Viņš bija lojāls un palika sava šefa ēnā, bet praktiski viņš vadīja piecu miljonu iedzīvotāju pilsētu, un Sobčaks tai laikā politikoja. Kad Padomju Savienība sabruka, V.Putins bija viens no tiem, kuri veidoja Sanktpēterburgas jaunās ārējās un ekonomiskās attiecības.

Jaunā mēra vietnieka uzdevums bija arī gādāt Sanktpēterburgai ārzemju investīcijas, un ieinteresēto bija daudz, sākot no Coca-Cola Company . Nav brīnums, ja biznesmeņi no Turku sapulcējās ap viņu.

Tādā pozīcijā esošo ierēdni var viegli apsūdzēt par kukuļņemšanu. Pēc Krievijas avīzēm, V.Putinu viņa Petērburgas periodā mēģināja vairākas reizes pieķert par korupciju, bet apsūdzības vienmēr tika atmestas.

Ārzemju diplomāti, kas tai laikā strādāja Sanktpēterburgā, uzskatīja, ka V.Putins ir visuzticamākais un visefektīvākais ierēdnis pilsētas valdē. Par īpaši komunikablu viņu neuzskatīja.

Kad V.Putins atkārtoti apmeklēja Somiju, viņa pagātne VDK vēl nebija zināma. 1990.gadu vidū viņš publiski atzina, ka bija darbojies Padomju Savienības Drošības dienestā.

"Viņš pārstāv jaunās paaudzes politiķus, kuri ir labi izglītoti. Padomju laikā, kad valsts bija slēgta, VDK bija logs. No turienes varēja redzēt ko tādu, ko citi neredzēja", saka konsultants Anderss Blums (Anders Blom) no Turku. Viņš no visiem somiem esot visvairāk kontaktējies ar V.Putinu.

"Viņa vispārējā izglītība ir acīmredzama. Viņš ir arī ekstremāli stingrs, pozitīvā nozīmē, neatlaidīgs. Viņš nenogurst. Viņam piemīt pacietība. Viņš ir ļoti mierīgs, runā klusā balsī. Viņa vārdam var uzticēties."

A.Blumu ar V.Putinu iepazīstināja Anatolijs Čubaiss, kas vēlāk kļuva par Jeļcina reformu politikas fona svarīgāko ietekmētāju. Ar A.Čubaisu A.Blums iepazinās "nejauši" 1990.gadu sākumā Turku. Tagad A.Čubaiss ir Krievijas elektrības monopola uzņēmuma direktors un joprojām pieder pie Kremļa varas kodola. Tieši viņš ieveda V.Putinu Maskavā 1996.gadā.

A.Bluma vadītais komunikāciju birojs Eurofacts Oy strādā pēc daudzu somu lieluzņēmumu uzdevuma ES un Krievijā. Pēdējoreiz A.Blums satika V.Putinu privāti 1998.gada beigās Maskavā. Līdzi bija arī Somijas vēstnieks Maskavā Markuss Līra, kas bija iepazinis V.Putinu, strādājot par Somijas ģenerālkonsulu Sanktpēterburgā 1990.gadu sākumā.

"Mēs ieradāmies Maskavā apmēram tai pašā laikā, 1996.gadā. Reiz nejauši satikāmies uz ielas. Sasveicinājāmies un norunājām, ka mēs kaut ko kopā varētu darīt", M.Līra skaidro.

Vēlāk viņi ir atcerējušies Sanktpēterburgas laikus Somijas vēstniecības pirtī Maskavā. Pēc tam, kad Putinu iecēla par drošības dienesta vadītāju FDD 1998.gadā, kontakti ir ierobežojušies tikai oficiālos pasākumos.

Sanktpēterburgā V.Putins, pēc M.Līras teiktā, bijis "patiešām efektīvs" ārzemju investīciju gādāšanā.

"Viņam bija kontakti ar daudzām somu firmām. Viņš cienī vecus sakarus. Daža laba firma vēl pēdējos laikos ir darbojusies ar viņu."

M.Līra raksturo V.Putinu "kā patiešām simpātisku, ļoti prātīgu, apdomīgu, bet ne īpaši runīgu". Arī M.Līra uzskata, ka alkoholu viņš lieto mēreni.

V.Putins sāk likties patiešām nopietns un "sauss" tips. M.Līra nevar atcerēties, ka Krievijas jaunais līderis būtu stāstījis kādu anekdoti.

"Daudzi krievi ir runīgi un sarunājas nepārtraukti. V.Putinam nepiemīt tādas īpašības. Kad mēs divatā esam bijuši pirtī – un es arī esmu nedaudz kluss – tur uz lāvas dzīvas sarunas nekad nenotika."

Tomēr dabūjam uzzināt to, ka V.Putins pirtī, citādi nekā daudzi krievi, nelietojot mici vai filca platmali. M.Līra sajūsmā nopūšas, kad ir runa par V.Putina fizisko pusi.

"Viņš ir tiešām labā formā. Uzreiz var redzēt, ka viņš ir atlēts. Kad mēs pēdējo reizi bijām pirtī, viņš bija atbraucis no dienvidiem un bija nosauļojies. Viņam nav lieku kilogramu."

Pēc Vācijā pavadītajiem gadiem V.Putins labi runā vāciski, bet ar somiem, īpaši oficiālās sarunās, piedalījās krieviski runājošs tulks. V.Putins studējis Ļeņingradas universitātē juristos, kas esot skaidri redzams viņa uzvedībā.

"Viņš ir ļoti strādīgs un izdara visu to, kas tiek norunāts. Savā domāšanā viņš ir ārkārtīgi racionāls. Es brīnījos katru reizi, kad mēs satikāmies, kā viens un tas pats vīrietis varēja paturēt savās rokās visas lietas: pilsētas būvēšanu, drošību, medicīnu…", saka Turku bijušais mērs Juhani Lepe.

To pašu jau ir atkārtojuši visi intervētie: nopietns un lietišķs, uzticams, inteliģents… Varētu gan domāt, ka cilvēki, kas viņu vairākkārt satikuši un pat pirtī pliki sēdējuši, varētu ko vairāk stāstīt.

Vai intervētie baidās, ka viņi nodos senā paziņas uzticēšanos? Vai varbūt V.Putins vienkārši ir klasisks spiegs, kas atklāj no sevis ļoti maz personisku un cilvēcisku lietu? Viņš liekus vārdus nerunā, un tāpat arī intervētie ne.

Arī Helsinkus V.Putins paspēja apmeklēt, bet vizītes Somijas galvaspilsētā bija oficiāla rakstura.

Viņš pārstāvēja Sanktpēterburgu Somijas un Sanktpēterburgas tuvo reģionu sadarbības grupā. Viņš bija klāt, kad Helsinku un Sanktpēterburgas sadarbība tika aizsākta 1993.gadā.

"Kad mēs satikāmies ar V.Putinu pirmo reizi 1993.gada rudenī Sanktpēterburgā, apbrīnojām, ka šis jauns mēra vietnieks bija ass kā žilete. Viņš bija asprātīgs tips, ko mēs laikam gandrīz visi apbrīnojām. Viņš uzreiz palika atmiņā, viņš atšķīrās pavisam skaidri no citu pulka", saka Helsinku domes informācijas centra vadītājs Ēro Holstila (Eero Holstila) .

"Viņš pret lietām attiecās tehnokrātiski. Tā tur bija reti. Parasti lietas tika nokārtotas ar patosu un emocijām. Smaids viņa sejā tomēr bija grūti atrodams."

V.Putina priekšnieks Anatolijs Sobčaks 1996.gadā zaudēja mēra vēlēšanos.

"Līdz ar viņu pazuda arī V.Putins. Pēc tam nekas nav dzirdēts par viņu, kamēr tagad…", Ē.Holstila saka.

V.Putina karjera ir ar samulsumu pārlūkota arī Turku.

"Es nevarēju iedomāties, ka manā kompānijā bijis tāds vīrietis, kad pirts lāvā sēdējām", Hansaprint Esa Honka saka.

Vladimirs Putins 1970.gadu beigās tika izsūtīts no Rietumvācijas aizdomās par spiegošanu, sestdien stāstīja Saksijas laikraksts Sächsische Zeitung .

Atsaucoties uz vācu izlūkošanas avotiem, laikraksts stāstīja, ka V.Putins 1975.gadā ieradies Bonnā oficiāli kā ziņu aģentūras TASS korespondents.

Padomju impērijas beigās 1984. – 90.gados viņš darbojās Austrumvācijā Drēzdenē. Viņš tai laikā strādāja izlūkdienestā VDK.

Vācijas laiku interesantu padara tas, ka par to gandrīz nekas nav zināms. Tas ir kā melns caurums V.Putina pagātnē. Drēzdenes pašreizējā pilsētas valdē neviens pat nezina, kur viņš dzīvojis.

Misticismu, protams, palielina tas, ka Drēzdenes 1980.gadu varas struktūras pazuda līdz ar VDR. Sarkanās armijas un VDK vairs nav, izlūkdienests Stasi ir likvidēts, un Drēzdenes komunisti nolikti malā.

Pēc Der Spiegel teiktā, spiegi, kurus V.Putins toreiz vervēja, iespējams, joprojām darbojas ar izlūkošanu rietumvalstīs.

Vladimirs Putins veidojās kā brīnišķīgs Vācijas speciālists un vācu valodas pratējs. Kad viņš 1990.gados bija Sanktpēterburgas mēra vietnieks, viņš bieži apmeklēja draudzības pilsētu Hamburgu un atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

"Teicami runā vāciski", saka augsta amatpersona no Hamburgas, kas daudzas reizes ticies V.Putinu.

"Ārkārtīgi labs Rietumu pasaules pazinējs."

"Taisns, uzticams."

Apmeklējot Hamburgu, V.Putins nekad nepieskārās jautājumam par savu laiku VDR.

Zināms virziens uz Vāciju viņam laikam ir palicis. Vienīgais ārzemju plašsaziņas līdzeklis, kuram viņš līdz šim ir sniedzis interviju, ir vācu nedēļas laikraksts Die Zeit.

Anu Nousiainena,

Pilviki Kause

"Seši iemesli, kuru dēļ Putins

var nekļūt par prezidentu"

"Argumenti i fakti"

— 2000.01.12.

Efektīvi atdodot savu troni premjeram, Boriss Jeļcins, likās, neatstāja ne vismazākās iespējas viņa konkurentiem. Pagaidām maz ir tādu, kas šaubās par Vladimira Putina uzvaru gaidāmajās prezidenta vēlēšanās.

Un veltīgi. Jo palikušo 2,5 mēnešu laikā neparedzamajā Krievijā var notikt notikumi, kas spējīgi, ja ne izjaukt galīgo Putina iemitināšanos Kremlī, tad vismaz aptumšot šo ievākšanos.

 

Fiziskās likvidēšanas bīstamība

Tā ir pilnīgi reāla. Putins izturas pārāk atklāti, nebaidās braukt uz Čečeniju. Starp citu, nelabvēļu viņam ir pārpārēm. Neviens negalvos, ka tie paši čečenu teroristi nemēģinās "novākt" Putinu pirmajā izdevīgajā gadījumā. Vispār specdienestiem jāapsargā prezidenta v.i. vairāk nekā acuraugs. Nebūs viņa, – un valsts nolaidīsies haosā un jukās.

 

Bīstamība izgāzties Čečenijā

Palielinot reitingu karā, Vladimirs Vladimirovičs riskē karā to arī sadeldēt. Antiteroristiskās operācijas ieilgums spēj radīt armijā sapīkumu (dusmas). Bet pārāk aktīva uzbrukšana var būt iemesls citai bīstamībai – tūkstošiem nogalināto un ievainoto mūsu karaspēkā un visu valsts iedzīvotāju neapmierinātība.

Iespējamie Putina komentāri: forsēt Groznijas un kaujinieku kalnu bāzu sturmēšanu, lai līdz 26. martam galīgi "iztīrītu" Čečeniju. Palielināt propagandu valsts masu saziņas līdzekļos. Vienlaikus strauji ierobežot žurnālistu piekļūšanu kauju zonai, lai nerādītu sabiedrībai precīzu zaudējumu ainu. Bet nesabojāt attiecības ar neatkarīgajiem masu saziņas līdzekļiem.

 

Kompromāta bīstamība

Ģenerālprokurora J. Skuratova skandāla karstumā baumoja par analoģiskas pornolentes esamību ar kāda cilvēka piedalīšanos, kas līdzīgs tagadējam FDD V. Putinam. Bet drīz pēc nozīmēšanas par premjeru dažas Maskavas avīzes apvainoja Putinu finansu ļaunprātībās, ko viņš it kā pieļāvis, būdams Sanktpēterburgas mēra A. Sobčaka vietnieks. Ja ir vēlēšanās, Putinu var apvainot arī viņam pakļauto specdienestu līdzdalībā sprādzienos Krievijas pilsētu dzīvojamajās mājās. Jo tieši ar tiem sākās operācija Čečenijā un premjera politiskās zvaigznes kalnā kāpšana.

Tāda cilvēka uzvaras perspektīva vēlēšanās, kuru nezina un kurš ir neērts Rietumiem, var būt par iemeslu skandalozām publikācijām Rietumu presē. Nav jābrīnās, ja kāda eiropiešu vai amerikāņu avīze uzrakstīs rakstu, kas stāsta par V. V. Putina darbībām PSRS VDK ārējā izlūkošanā. Piemēram, izdomātu "sensāciju" par to, ka viņš "bijis" divkāršs aģents – VDK un CIP.

Komentāri: ir zināms, ka prezidenta v.i. ir nolēmis tikties ar vadošo masu saziņas līdzekļu vadību, lai nodrošinātos ar viņu atbalstu. Tiesa, maz ticams, ka Putinam nepakļautie kanāli NTV un TVC būs drosmīgi mest izaicinājumu prezidenta v.i. Beigu beigās tā ātri var zaudēt licenci.

 

Oligarhu intrigu bīstamība

Pašreiz demonstrē atbalstu perspektīvākajam kandidātam. Arī B. Berezovskis. Tomēr impulsīvais Boriss Abramovičs var pēkšņi "pārstāt mīlēt" Putinu un pret viņu nostādīt kādu savu kandidātu, viņa reklamēšanai pieslēdzot ORT.

Komentāri: savākt ORT direktoru padomi un, izmantojot valsts akciju paketi (51%), nomainīt no vadošajiem posteņiem Berezovska cilvēkus – K. Ernstu, T. Koškarevu, R. Narzikulovu. Atkal nosēdināt galvenajā vietā pārbaudīto I. Šabdurasulovu. Beigu beigās ORT vairāk nekā uz pusi ir valsts kanāls un tam ir jāstrādā valsts labā. Tas ir, Putina labā.

 

Spēcīga konkurenta

parādīšanās bīstamība

Ne G. Zjuganovs, ne G. Javlinskis, ne V. Žirinovskis acīmredzot nebūs spēcīgs traucēklis Putina marta uzvarai. Visdrīzāk konkurenci neizturēs arī J. Primakovs. Kaut arī iespējams, ka pēdējā brīdī prezidenta v.i. parādīsies kāds cits spēcīgs sāncensis. Piemēram, viens no armijas ģenerāļiem vai J. Lužkovs. Pēdējais pagaidām sēž slēpnī, bet rīt var mesties kaujā.

Komentāri: vienoties ar Lužkovu, apsolot viņam premjerministra posteni. Gadījumā, ja tomēr būs nepieciešama otrā kārta, izmantot B. Jeļcina taktiku pēc 1996. gada parauga un tāpat piedāvāt savam "Ļebedam", – kandidātam, kas pienāca finišā trešais, — kādu posteni apmaiņā pret piekritēju balsīm.

 

Ekonomiskā kraha bīstamība

Daži amerikāņu masu saziņas līdzekļi februārī—martā prognozē kārtējo banku krīzi Krievijā, kas izprovocēs finansu paniku pasaules mērogā. Pēc šīs versijas, tās rezultātā dolārs zaudēs savu vērtību, Amerika iekritīs jaunā lielajā depresijā, bet tai pa pēdām sagrūs visa pasaules ekonomika.

Tomēr sasprindzinoties Rietumi var arī novērst šausmīgo kataklizmu. Bet, vai Putina valdība spēs noturēt savu finansu sistēmu, ir liels jautājums. SVF atsaka Krievijai kredītus. Turklāt līdz 26. martam mums būs jāsamaksā 3 miljardi dolāru ārējiem parādiem. Ja tādas pārpūles dēļ rubļa kurss kritīs lejup, bet cenas kāps augšup, tautas mīlestība pret premjeru tūlīt pat izgaisīs kā dūmi.

Komentāri: pasaules kraham Putins, protams, nav spējīgs stāties pretī. Bet nodrošināties pret rubļa kritumu var. Ne velti tiek apspriests priekšlikums par eksportētāju 100% valūtas ieņēmumu pārdošanu biržā. Bet no SVF spiediena Putins var īpaši nebīties. Jo vairāk uz viņu spiedīs aiz robežas, jo vairāk viņu cienīs vēlētāji.

Un pēdējais. "AIF" eksperti uzskata, ka Putins spēs pārvarēt visas briesmas. Vēl jo vairāk, ka pašsavaldīšanās ziņā viņam nevar līdzināties. Par to, starp citu, mēs rakstījām jau pagājušā gada augustā, kad publicējām lielu politisku jaunā premjera portretu. Pēc visa spriežot, šim portretam pievienosies vēl ne mazums spilgtu līniju.

Tatjana Netreba,

Vitālijs Cepļajevs

"Vai Boriss Jeļcins kļūs "cita persona"?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.12.

Pāvela Borodina pārvietošana var nozīmēt pirmā Krievijas prezidenta pārvēršanas plāna par Krievijas un Baltkrievijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju realizāciju.

Dažas dienas pirms pasaulē sensacionāli uztvertās Borisa Jeļcina atkāpšanās "ŅG" centās iedomāties, ar ko varētu nodarboties Krievijas prezidents, ja pēkšņi pamestu savu posteni (skatīt 25.12.99. "ŅG"). Kā viens no ticamākajiem variantiem tika nosaukta iespēja, ka daudzpieredzējušais Jeļcins savas tad vēl hipotētiskās atkāpšanās rezultātā iegūs labu iespēju ieņemt Krievijas un Baltkrievijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja krēslu, jo pēc Līguma par Savienības izveidi, kas jau ir stājies likumīgā spēkā, tās vadītājs var būt vai nu viens no diviem valstu prezidentiem, vai cita persona pēc pušu vienošanās. Šī visai dīvaini skanošā norma līdz šim brīdim nav ieguvusi kaut cik nopietnu pamatojumu ne no izstrādātāju puses, ne no dokumenta "parakstītāju" puses.

Aizvakar Borisa Jeļcina uzticības personu, kas vadīja Krievijas prezidenta lietas, Pāvelu Borodinu pārcēla par Krievijas un Baltkrievijas Savienības valsts sekretāru, un tālab var pieņemt, ka Jeļcins arī kļūs tā "cita persona", kas pārstāvēs tagad formējošās Savienības struktūras. Turklāt Borodins šajā gadījumā nepavisam nebūs Savienības valdības aparāta vadītājs, kā raksta Maskavas avīzes, bet faktiski šīs valdības priekšsēdētājs, kur pēc amatiem ieies visi galvenie divu valstu ministri, ietverot arī militāristus. Protams, ne Boriss Jeļcins, ne vēl vairāk Pāvels Borodins nebūs reāli vadītāji Vladimiram Putinam un Aleksandram Lukašenko – vismaz līdz tam brīdim, kamēr visas tautas referendums Baltkrievijā un Krievijā neatbalstīs atkalsavienošanas ideju un netiks izvēlēts Savienības parlaments. Viņi var neizrādīties Savienības reāli vadītāji arī pēc tā. Bet var arī izrādīties…

Pēdējās desmitgades vēsture ne vienu reizi vien parādījusi gan pēdējos PSRS eksistences gados, gan jaunajā Krievijas Federācijā, cik bīstama un neparedzama ir divvaldība. Bet tieši ar divvaldību var beigties tagad sākusies daudzmēnešu epopeja ar "divsavienības" valsts struktūru izveidi. Īpaši, ja realizēsies plāns par jaunās Savienības galvu iecelt Borisu Jeļcinu. Kālab tas viņam vajadzīgs? Pirmkārt, lai paliktu lielajā politikā – bez politikas Jeļcins ilgi neizvilks. Otrkārt, lai iegūtu reālas, nevis mītiskas neaizskaramības garantijas sev un saviem tuviniekiem – likuma veidā un kaut arī pagaidām nelielas, bet varas, nevis solījumu veidā, ko jebkurā brīdī var atcelt ar Putina ukazu. Treškārt, lai nožēlotu grēkus nevis mutiski, bet darbos: atjaunojot kaut kādā veidā to, kā sagraušana savā laikā arī aizveda Jeļcinu pie lielās varas, ilgstoši salaužot likteņus 270 miljoniem bijušo vienoto līdzcilvēku, bijušais Krievijas prezidents uzliks patiešām efektīvu punktu savai politiskajai karjerai un, neapšaubāmi, paliks tautas vēsturē un atmiņā kā pozitīvais varonis, iespējams, pat kā liels cilvēks.

Vai Vladimiram Putinam ir vajadzīgs "uzbūvētais" Boriss Jeļcins, kaut arī ar koordinācijas funkcijām? Diez vai. Bet Putinam var nākties piekrist Jeļcina iecelšanai – ar savu vidi (kas strādā ne tikdaudz Putina, cik savā labā), ar savu Augstākās Padomes partneri Aleksandru Lukašenko (kas atbalstīs Jeļcina kandidatūru, izejot no viņa acīmredzamās Krievijas virzības un ieinteresētības, tas ir, "virsbūve" Jeļcina izskatā īpaši nemainīsies "divnieka" Baltkrievijas sastāvdaļā), Rietumiem (neviens tur negribēs ne Putina, ne Lukašenko ietekmes pastiprināšanos un tāpēc labprāt piekritīs par Jeļcinu un līdz zināmai robežai viņu atbalstīs).

Protams, ne apstiprināt, ne apgāzt mūsu versiju Kremļa un Baltā nama oficiālajās struktūrās nevarēja. Pats Pāvels Borodins, tiesa, apsolīja "īstajā laikā" visu pateikt, bet tikai ne šodien.

"Čečenu Lolitas asiņainais pūrs"

"Segodņa"

— 2000.01.13.

Federālie spēki izvērsuši "balto zeķbikšu" medības.

Krievijas tiesību aizsargājošo iestāžu trīs specgrupu specoperācijas rezultātā nesen tika arestēta sieviete snaipere, kas karo kaujinieku pusē. Uz viņas rēķina, pēc iepriekšējām ziņām, ir vairāk nekā 20 krievu kareivju un milicijas darbinieku dzīvību.

"Aizturēšanu veica Maskavas un Ziemeļkaukāza transporta milicijas operatīvā grupa ar Rostovas transporta OMON palīdzību", ziņoja preses centra darbinieks Jurijs Baraņjuks, kas atradās notikumu vietā Išerskas staņicā. "Ir noskaidrots, ka aizturētā ir dzimusi ukrainiete, kas pirmajā čečenu karā karojusi kā algotne. Viņu sauc Jeļena". No videokasetes, ko uzfilmējis kāds Rostovas reportieris, var uzzināt vēl citas papilddetaļas. Pie čečenu modžahediem 22 gadus vecā poltaviete devās 1995. gadā, "lai nopelnītu". "Es dzirdēju, ka kaujinieki labi maksā algotņiem, - viņa skaidro videokamerā. - Un man ļoti gribējās nopelnīt naudu kāzām. Citas iespējas nebija". Tiesa, drīzumā nepieciešamības krāt pūram vairs nebija, jo par viņas vīru kļuva viens no "Šamila Basajeva armijas" lauku komandieriem. Vienībā Jeļenai deva iesauku Lolita - viņa atšķīrās ar efektīgu izskatu un izskatījās jaunāka par saviem gadiem. Lolita uz čečeniem atstāja iespaidu ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar prasmi trāpīgi šaut. Viņu ieskaitīja snaiperos un viņa ar uzviju attaisnoja parādīto uzticēšanos, nošaujot krievu militāristus. Pēc kara beigām Jeļena - Lolita palika Ičkērijā un divus gadus strādāja muitā, neslēpjot savu pagātni.

Operatīvā grupa neziņo, kā Lolita apguvusi snaipera mākslu un vai piedalījusies kara darbībās šodienas karā. Bet ir labi zināms, ka kaujiniekiem netrūkst tādu kā viņa. Pagājušā gada rudenī tikai Dagestānas ciemā Karamahi pret krievu karaspēku cīnījās vairākas snaiperes no bijušajām padomju republikām. Divas no viņām tika nogalinātas pozīcijās. Viena atbraukusi no Baltijas, otra — no Ukrainas. Vēl vienu, 30 gadu vecu azerbaidžānieti, izdevās aizturēt, kad viņa mēģināja pamest karadarbības zonu bēgles izskatā ar svešu bērnu uz rokas. Ir informācija, ka tieši viņa ar šāvienu benzīnbākā iznīcinājusi krievu zenītiekārtu. Ziņas par to, ka čečenu formējumu pusē karo snaiperes no bijušās PSRS republikām, vairumā bijušās sportistes (biatlonistes un šāvējas), parādījās jau pirmās čečenu kampaņas laikā. Groznijā federālo spēku snaiperi iznīcināja vairākas algotnes, vēl dažas nokļuva gūstā. Galvenokārt tās bijušas Ukrainas un Baltijas republiku pilsones. Tad arī "Segodņa" korespondentam izdevās parunāt ar divām snaiperēm no Šamila Basajeva diversiju vienības. Viena no viņām izrādījās jauna čečeniete, otra - 45 gadus veca ukrainiete. Vispār jau par algotām snaiperēm ir zināms jau no Karabahas konflikta laikiem. Turklāt, kā noskaidrojās, bijušās sportistes no Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas vienmēr kalpo tai pusei, kas stāv pretī Krievijai vai tās sabiedrotajai. Karabahā viņas karoja pie azerbaidžāņiem, Piedņestrā - Moldāvijas pusē, Čečenijā un Dagestānā - kaujinieku apakšvienībās. "Baltās zeķbikses", kā viņas iesauktas, ir apbruņotas ar 12 mm kalibra snaiperu šautenēm CB-94, 9,3 mm kalibra BCC, ko sauc arī par "vītņu griezējiem", un modernizētām 7,62 mm kalibra CBD. Tās visas ir nodrošinātas ar divkāju balstiem un optikas aizsardzību.

Kā saka krievu militāristi, naids pret "baltām zeķbiksēm", uz kurām gulstas atbildība par desmitiem nogalinātu kareivju un virsnieku, ir vienkārši neaprakstāms. Kā likums, labākais, ko var sev vēlēties federāļu rokās nonākusi algota snaipere, - tā ir acumirklīga nāve no lodes. Taču nav grūti iedomāties, uz ko var būt nolemta pirms nāves sieviete ienaidnieks, kas šajā statusā nonākusi tikai viņai vien zināmu apstākļu sagadīšanās pēc.

Iļja Skakunovs,

Arkādijs Južnij

"De Golls ienīst Angliju,

mums viņš ir politiski jālikvidē"

"Frankfurter

Rundschau"

— 2000.01.07.

1943. gada slepenie dokumenti atklāj, ka Anglijas premjers Čērčils ir gribējis atbrīvoties no Francijas neatkarības kustības vadītāja.

Vai Lielbritānijas kara laika premjers Vinstons Čērčils un toreizējais ASV prezidents Franklins Rūzvelts kara laikā gribēja, lai kristu Francijas neatkarības kustības vadītājs Šarls de Golls — arī par Francijas haosa cenu? 1943. gada slepenie dokumenti, kas tagad pirmo reizi publicēti Londonā, šo pieņēmumu apstiprina. Tikai britu kabineta ārkārtas sēde toreiz izjauca abu Atlantijas alianses vadītāju plānu.

Publicētie kara laika dokumenti (de Golls kara laikā pārsvarā uzturējās trimdā Londonā) fiksējuši dziļo Rūzvelta un Čērčila nepatiku pret "uzpūtīgo" un "ļaunprātīgo" francūzi, kas esot "nemiera cēlājs", kam svarīga vienīgi paša karjera, kas cieš no "labklājības nesēja kompleksa", kas izrāda simpātijas komunistiem un uzrāda "fašistiskas tendences". Iekšējās tirādes pret de Gollu kulmināciju sasniedza pēc Čērčila brauciena uz Vašingtonu 1943. gada maijā, kad namatēvs Rūzvelts viesim sniedza (nepatiesu) slepenā dienesta apsūdzību pret ģenerāli un mudināja nepatīkamo sabiedroto nobīdīt malā.

De Gollam šie pārmetumi ķērās pie sirds, un viņš plānoja darījumu ar Krieviju un pat nacistisko Vāciju, kas britus un amerikāņus sliktākā gadījumā būtu piespiedis pēc invāzijas okupēt visu Franciju. "Es vēlos lūgt kolēģus noteikti apsvērt, vai mums nevajadzētu de Gollu likvidēt kā politisku spēku," 1943. gada 21. maijā no Vašingtonas telefoniski teica Čērčils: "Viņš ienīst Angliju." Viņa attālināšana esot "svarīga, lai uzturētu labas attiecības ar Savienotajām Valstīm". Rūzvelts "praktiski katru dienu" ar viņu runājot par šo tēmu.

Tas, ka Čērčilam savienība ar ASV bija svarīgāka par visu, bija zināms jau sen,— bet ne tas, cik tālu brits ir gatavs iet, lai izpatiktu Rūzveltam. "Iespējams, ka jūs viņu varētu iecelt Madagaskaras gubernatora amatā," daļēji jokojot, Čērčilam teica Rūzvelts. No savas puses de Golls baidījās, ka ASV pēc invāzijas neizrādīs pārāk lielu interesi par Francijas neatkarību. Iespējams, ka pēc kara viņš savām uzticības personām teicis, ka Francijai atkal ir jāsadarbojas ar Vāciju, lai angļiem amerikāņu asij pretnostatītu Eiropas kontinentālo asi — tas bija Eiropas Savienības idejas kodols.

1943. gada maijā Čērčila neatlaidīgo lūgumu kolēģi ministru kabinetā nevēlējās atbalstīt. Steidzamības kārtā toreizējais vicepremjers Klements Etlijs ( Clement Attlee ) un ārlietu ministrs Entonijs Īdens ( Anthony Eden ) Londonā sasauca ārkārtas sēdi, lai atrunātu Čērčilu no viņa idejas. Viņi 23. maijā vairākās telegrammās Čērčilam argumentēja, ka nevajag aiztikt vienošanās ar de Gollu. Ja Londona ļaus krist francūzim, tad viņa tautieši to izjutīs kā "nodevību" un uzskatīs, ka pret "Franciju izturas kā pret angļu un amerikāņu protektorātu". Iespējams, ka patiesajam Šarlam de Gollam arī nebija daudz kopīga ar idealizēto brīvās Francijas varoni, taču no šīs figūras bija atkarīga Francijas pretestība, 80 000 karavīru un 47 karakuģi, kā arī Brīvās Francijas vienības cīņa pret Hitleru.

"Mēs esam pārliecināti, ka amerikāņi šeit pieļauj kļūdu," Edens un Etlijs ministru kabineta uzdevumā telefonēja uz Vašingtonu. Čērčils šajā reizē piekāpās, taču piebilda, ka nevēlas uzņemties atbildību, ka "šī francūža dēļ, kurš ir niknākais Lielbritānijas ienaidnieks", pasliktinātos attiecības ar Ameriku.

Peters Nonenmahers

"Internacionālisma ēras

pasaules savienība"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.12.31

Kofi Anans — ANO ģenerālsekretārs:

Nākamajā gadsimtā cilvēcei jāuzlabo starptautisko attiecību sistēma.

Daudz kas no tā, par ko mēs runājam nav jauns: gadsimtiem cilvēki uz zemeslodes dzīvojuši ciešā mijiedarbībā. Bet šodienas "globalizācija" ir pilnīgi cita parādība. Tā notiek ievērojami ātrāk. To iedarbina citi mehānismi, piemēram, tādi kā Internets. Un to vada citi noteikumi vai – daudzos gadījumos – vispār nekādi noteikumi. Globalizācija mums piedāvā plašu izvēli un paver jaunas iespējas uzplaukumam. Tā ļauj mums labāk izzināt pasaules daudzveidību. Tomēr cilvēku miljoni visā pasaulē globalizāciju neuztver kā progresa instrumentu, bet kā viesuļvētrai līdzīgu iznīcinošu spēku, spējīgu iznīcināt dzīvību, darbu un tradīcijas. Daudziem cilvēkiem ir raksturīga karsta vēlēšanās pretoties šim procesam un ķerties pie maldīgas nomierināšanas nacionālisma, fundamentālisma un citiem "ismiem".

Globalizācijas kā potenciālā labuma priekšā, tā arī ar to saistīto risku, cietsirdīgu konfliktu, dziļi iesakņojušās nabadzības un netaisnības priekšā — mums jāspēj precīzi noteikt tos apgabalus, kur jāpieliek pūles, kur globālo interešu aizsardzībai nepieciešamas kolektīvas darbības. Vietējo kopienu rīcībā ir līdzekļi cīņai ar ugunsgrēkiem, municipālie dienesti un pilsētas padomes. Valstij ir likumdošanas vara un tieslietu sistēma. Tomēr šodienas saistītajā pasaulē institūti un mehānismi, ko var izmantot globālām darbībām, nemaz nerunājot par mūsu kopējo vienotā globālā likteņa saprašanu, atrodas dīgļa stāvoklī. Ir pienācis laiks dot konkrētāku skaidrojumu jēdzienam "starptautiskā savienība".

Kas mūs padara par starptautisku savienību? Plašākajā izpratnē tas ir visiem dalīts priekšstats par labāku pasauli visiem cilvēkiem, kā, piemēram, tas ir izklāstīts ANO Rezolūcijā. Mēs visi izjūtam neaizsargātību globālās sasilšanas un masu iznīcināšanas līdzekļu izplatīšanas draudu priekšā. Eksistē noteikti starptautisko tiesību, līgumu un konvenciju rāmji par cilvēktiesībām. Tai pašā laikā eksistē mūsu izpratne par iespējām visiem, kam pateicoties mēs esam izveidojuši kopējus tirgus un kopīgus institūtus, tādus kā ANO. Kopā mēs esam stipri.

Kad valdības, ko mudina pilsoņu sabiedrība, apvieno spēkus, lai pastiprinātu statusu, kurš iezīmējas ar Starptautiskās krimināltiesas izveidi, tas ir starptautiskās savienības darbības piemērs likuma taisnīguma vārdā. Kad mēs kļūstam liecinieki dāsnai starptautiskai palīdzībai Turcijas un Grieķijas zemestrīču upuriem, turklāt liela daļa šīs palīdzības nāk no valstīm, kuras ar Turciju un Grieķiju gandrīz nekas nesaista, izņemot cilvēcisko līdzjūtību, tas ir piemērs tam, ka starptautiskā sabiedrība tiek bīdīta ar humanitāro impulsu. Kad cilvēki kopējiem spēkiem izdara spiedienu uz valdībām, lai tās atvieglotu pasaules nabadzīgo valstu graujošo parādu slogu, tas ir starptautiskās savienības noteiktu darbību piemērs attīstības interesēs. Kad sabiedriskā apziņa, kas ir dziļi sašutusi par kājnieku mīnu lietošanu, kurai ir asiņainai gaļasmašīnai līdzīgs rezultāts, liek valdībām pieņemt konvenciju, kas aizliedz šo nāvīgo ieroci, tas ir paraugs kā starptautiskā sabiedrība tiecas uz kolektīvu drošību.

Ir vairums citu starptautiskās sabiedrības noteiktu darbību paraugu no Austrumtimoras līdz Kosovai. Bet ir arī ievērojamas kļūdas. Pārāk bieži starptautiskā savienība nedara to, kas nepieciešams. Tai neizdevās novērst genocīdu Ruandā. Pārāk ilgi, demonstrējot vājumu un svārstīšanos, tā reaģēja uz etnisko tīrīšanu šausmām bijušajā Dienvidslāvijā. Austrumtimorā pie noteiktām darbībām tā pārgāja pārāk vēlu, lai glābtu simtiem dzīvību un tūkstošiem māju no ālēšanās un sagraušanas. Starptautiskā sabiedrība nepielika pietiekami pūļu, lai palīdzētu Āfrikai tieši tagad, kad šim kontinentam kā nekad agrāk vajag tās palīdzības un kad tas būtu izdevīgi visiem. Vienlaikus tā pieļauj, ka apmēram trīs miljardi cilvēku pasaulē – gandrīz puse visas cilvēces – spiesti dzīvot nožēlojamu dzīvi par diviem dolāriem vai vēl mazāku summu dienā, kur ir bezprecedenta līmenis labklājībai. Ne vienmēr starptautiskās savienības biedri efektīvi darbojas, lai sasniegtu vienotu mērķi. Tomēr viņi var un viņiem tā ir jādarbojas.

Lielā mūsu simtgades daļā starptautisko attiecību sistēma bija balstīta uz sadalītām līnijām un stingru ģeopolitisko aprēķinu. Nākamajā gadsimtā mēs varam un mums jāuzlabo šī sistēma. Es nekādā ziņā neapgalvoju, ka pilnas harmonijas ēra atrodas sasniedzamības robežās. Protams, intereses un idejas vienmēr sadursies. Bet mēs kaut kā varam izlabot aizejošās simtgades sliktos rezultātus. Starptautiskā savienība – tas ir "darbs, kas turpinās". Laika gaitā nostiprinājās vairums sadarbības pavedienu. Tagad mums tie jāiešuj izturīgā savienības audumā – internacionālisma ēras starptautiskas savienības audumā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors