Ministriju, nozaru ziņas

Par Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā

Nesen Ženēvā notika kārtējais, jau ceturtais, pārrunu raunds par Latvijas Republikas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), kā arī divpusējās sarunas ar vairākām PTO dalībvalstīm. Savu viedokli par pārrunu norisi un Latvijas delegācijas darbu izteica rūpniecības, īpašuma un privatizācijas valsts ministrs Juris Dzenis:

— Latvijai iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā ir ļoti svarīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, PTO palīdzēs mūsu valstij tuvināties starptautiskajai elitei. Kā zināms, Pasaules tirdzniecības organizācija pašlaik apvieno apmēram 120 valstis un tā ir ieguvusi lielu autoritāti. Uzņemšana PTO ievērojami palielinās Latvijas tirdznieciski ekonomisko potenciālu, jo tad uz mums attieksies arī tie starpvalstu nolīgumi par tirdzniecību, kurus noslēgušas pārējās PTO dalībvalstis. Domāju, ka pēc Latvijas iestāšanās PTO varētu aktivizēties arī ārvalstu investīciju ieplūde mūsu tautsaimniecībā, jo vairākas valstis, piemēram, Japāna, mūs par vērā ņemamu partneri ekonomiskās sadarbības jomā atzīs tikai pēc iestāšanās PTO. Otrkārt, kad būsim uzņemti Pasaules tirdzniecības organizācijā, varēsim uzskatīt, ka esam veikuši pusi no ceļa uz Eiropas Savienību.

Pārrunas ar Latvijas delegāciju šoreiz notika divējādi: darba grupas sanāksmē mūsu delegācija tika eksaminēta par PTO prasību ievērošanu, bet divpusējo sarunu laikā atbildējām uz sešu PTO dalībvalstu jautājumiem. Darba grupas sanāksmē, kurā piedalījās arī LR ekonomikas ministrs Guntars Krasts, mūsu valsts delegācijas pārstāvjiem vajadzēja sniegt pilnīgu informāciju, cik daudz Latvijas likumdošana atbilst PTO prasībām, vai dažās jomās netiek ignorētas vai arī ierobežotas ārvalstu intereses. Man bija patīkami dzirdēt, ka privatizācijas procesa gaita Latvijā visumā tika vērtēta atzinīgi un īpašu jautājumu par lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumu privatizāciju nebija.

Kādi bija galvenie jautājumi, uz kuriem vajadzēja atbildēt mūsu delegācijai? Pirmkārt, par ārzemju investoru tiesībām Latvijā, vai tās kaut kā atšķiras no vietējo uzņēmēju tiesībām. Kā zināt, nesen ārvalstu investīciju likumā izdarītie grozījumi zināmā mērā ir liberalizējuši prasības pret ārvalstu investoriem. Otrkārt, par cenu kontroles regulācijas mehānismu. Pasaules tirdzniecības organizācijas nostādnes nepieļauj cenu regulāciju. Tomēr ļoti nopietnā sarunā mūsu delegācijai izdevās pierādīt, ka Latvijas ekonomikā cenu regulācijai — attiecībā uz dzelzceļa tarifiem, energoresursiem, dzīvokļu īri — nav noteicošā loma. Taču līdz ar iestāšanos PTO Latvijai būs jāuzņemas saistības atcelt jebkādu cenu regulēšanu. Drīzā nākotnē mums būs jārisina arī jautājums par eksporta tarifiem. Pagaidām mēs vairāku izvedmuitas tarifu eksistenci varam pamatot saistībā ar valsts neprivatizētā īpašuma saglabāšanu un vietējās rūpniecības vajadzībām. Piemēram, “Liepājas metalurgam” nepieciešamās izejvielas nodrošina tas, ka tērauda lūžņiem izvedmuita ir 100 procenti. Pasaules tirdzniecības organizācija nepieļauj arī to, ka tiek subsidēts eksports. Bet mēs labi zinām, ka mums šī tēze ir aktuāla attiecībā uz lauksaimniecību. Un, kā es saskaitīju, šo pārrunu laikā mūsu delegācijai par lauksaimniecību pavisam tika uzdoti 78 jautājumi. Taču Zemkopības ministrijas pārstāvji, kas strādāja mūsu delegācijā, prata konstruktīvi aizstāvēt mūsu valsts intereses.

Patīkami bija dzirdēt komisijas atzinumu, ka Latvija savā virzībā uz PTO ir sasniegusi lielu progresu. Taču būs nepieciešams vēl viens sarunu raunds, kura gaitā varētu sagatavot iestāšanās protokola projektu.

Vēl Ženēvā mūsu delegācijai bija divpusējās sarunas ar sešām PTO dalībvalstīm — ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi, Meksiku, Šveici un Poliju — par Latvijas tirgus pieejamību. Būtībā šajās sarunās ieinteresētās valstis cenšas panākt pēc iespējas zemākus ievedmuitas tarifus savām precēm. Taču PTO īpatnība ir tāda, ka, piemēram, Latvijas un Kanādas vienošanās par zemāku ievedmuitas likmi vienai noteiktai preču grupai attiecas uz visām dalībvalstīm. Tāpēc arī PTO valstis savā starpā konsultējas par konkrētiem ievedmuitas jautājumiem.

Pašlaik mums nav īpašas nepieciešamības aizsargāt Latvijas iekšējo tirgu tieši rūpniecības preču ziņā, jo pagaidām mūsu rūpniecība pārsvarā ir orientēta uz eksportu. Taču mēs nevaram zināt, kā Latvijas tautsaimniecība attīstīsies pēc dažiem gadiem, un varbūt tieši mūsu rūpniecības preču tirgum būs nepieciešama aizsardzība. Tāpēc ir svarīgi fiksēto ievedmuitas tarifu līmeni saskaņot pēc iespējas augstāku, lai vēlāk mūsu rīcībā būtu kaut kādas rezerves šīs fiksētās līguma ievedmuitas likmes pazemināšanai. Un tas nozīmē, ka faktiskos ievedmuitas tarifus Latvija var izmantot daudz zemākus (kaut vai 0), izņemot tās preču grupas, kurām vietējais tirgus ir nozīmīgs.

Latvijas virzība uz Eiropas Savienību dažās jomās var radīt pretrunas ar PTO politiku, jo ES vairākām preču grupām ievedmuitas saglabā krietni augstas, un to pārāk krasa pazemināšana var izraisīt problēmas Latvijas attiecībās ar Eiropas Savienību.

Nav noliedzams, ka pārrunas par Latvijas iestāšanos PTO notiek ilgi un grūti. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kā risinās sarunas ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikāņu eksperti tiek uzskatīti par nopietniem un kompetentiem, tāpēc ir gandarījums par to, ka apmēram pusē jautājumu esam panākuši vienošanos ar ASV. Labi risinās sarunas ar Kanādu, bet šķiet, ka varētu ieilgt mūsu pārrunas ar Meksiku, jo tā pavisam nesen pieteicās divpusējām sarunām ar Latviju.

Līdzšinējie pārrunu rezultāti vedina domāt, ka Latvija Pasaules tirdzniecības organizācijā varētu tikt uzņemta 1997. gada pirmajā pusē, iespējams, pavasarī. Panama un Bulgārija jau pašlaik tiek uzņemtas. Nākamās valstis, kas ļoti reāli pretendē uz iestāšanos PTO, ir Latvija un Igaunija. Mūsu dienvidu kaimiņi — Lietuva — šajā ziņā krietni atpaliek, tāpat kā Krievija un Ukraina, kuru likumdošana vēl ir tālu no vēlamā.

Kā jau minēju, mani tiešām iepriecināja tas, ka PTO amatvīriem nav iebildumu pret pašreizējo situāciju Latvijas rūpniecībā un privatizācijas procesa gaitu.

Iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā un Eiropas Savienībā ir mūsu valsts ārējās politikas un ekonomikas prioritāte, kura pavērs papildu iespējas gan tirdzniecisko sakaru veidošanā, gan nodrošinās civilizētu investīciju piesaisti dažādās mūsu tautsaimniecības nozarēs. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mēs savās aktivitātēs drīkstam būt vienpusīgi un nestrādāt ar tām valstīm, kuras nav Pasaules tirdzniecības organizācijas locekles, tai skaitā arī ar NVS valstīm. Attiecībās ar šīm valstīm ir jāizmanto pilnīgi atšķirīga taktika, protams, ja tas ir izdevīgi Latvijas ekonomikai.

Ieva Jākobsone

EM preses sekretāre

Kas jāzina par Pasaules tirdzniecības organizāciju

Drīz pēc Otrā pasaules kara 1947.gadā, kad radās nepieciešamība pēc starptautiskas ekonomiskas sadarbības, 23 valstu valdības parakstīja t.s. GATT vienošanos (General Agreements on Tarifs and Trade – vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību), kuras galvenais uzdevums bija mazināt šķēršļus starptautiskajai tirdzniecībai. Šī vienošanās laika gaitā ir daudzkārt pārskatīta, grozīta, palielinājies to valstu skaits, kuras pievienojušās GATT. Ļoti svarīgs GATT dalībvalstu sarunu posms (laikā no 1986.g. līdz 1993.g.) ir tā saucamais Urugvajas raunds. Šo sarunu rezultātā GATT ieguva jaunu saturu, kam pēc dalībvalstu domām būtu: “Jānostiprina pasaules saimnieciskā darbība, jānoved pie plašākas tirdzniecības, lielākiem ieguldījumiem, labākas iedzīvotāju nodarbinātības un ienākumu palielināšanās visā pasaulē.” Un šo būtisko izmaiņu dēļ tas tiek dēvēts par GATT 1994. Urugvajas raunda sarunu rezultātā izveidota Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO jeb World Trade Organization – WTO), kuras mērķis ir veicināt GATT īstenošanos un radīt patstāvīgu struktūru, kas aktīvi nodrošinātu turpmāko starptautisko saimniecisko sadarbību, rīkojot debates, sarunas un citus pasākumus, lai panāktu jaunas vienošanās, kas atvieglotu ne tikai tirdzniecību ar precēm (GATT vienošanās), bet arī tirdzniecību ar pakalpojumiem(GATS – General Agreement on Trade and Services) un risinātu intelektuālā īpašuma tirdzniecības aspektus (TRIPS – Trade Related Aspects of Intelectual Property Rights) un citas vienošanās. PTO savu darbību uzsākusi 1995.g. 1.janvārī un tajā iestājušās (parakstījušas dažādas vienošanās) 128 valstis un 30 ir novērotāju statusā, t.sk. Latvija. PTO sekretariāts atrodas Ženēvā. PTO īpatnība ir tāda, ka visas 29 vienošanās (daudzpusējie līgumi), kas ir panāktas tās ietvaros, ir obligātas visām dalībvalstīm. Pirms PTO bez GATT eksistēja arī citas vienošanās, bet daudzas no tām bija noslēgtas tikai atsevišķu valstu starpā.

PTO tiek veidota par nopietnu starptautisku organizāciju ar demokrātisku uzbūvi un dažādām institūcijām, sākot ar augstāko lēmējorgānu – visu dalībvalstu valdību pārstāvju konferenci, kam jāsanāk vismaz reizi divos gados, turpinot ar dažādām izpildinstitūcijām – ģenerālo padomi, trīs specializētām padomēm, starpvalstu strīdu izskatīšanas vienību, parakstīto vienošanos kontroles vienību un neskaitāmām komisijām atsevišķu jautājumu izskatīšanai.

Pieņemot lēmumus, PTO cenšas ievērot konsensus principu. Ir gadījumi, kad tomēr notiek balsošana, bet tad katrai valstij ir viena balss.

Pastāvīgi PTO sekretariātā Ženēvā strādā ap 450 cilvēku, gada budžets ir ap 83 miljoni USD.

No 128 PTO dalībvalstīm 97 ir jaunattīstības valstis. Tāpēc PTO darbībā liela vērība tiek veltīta dažādiem palīdzības veidiem šīm valstīm – misijas, semināri, tehniskā palīdzība u.tml. Jau kopš 1991. gada GATT līguma ietvaros tiek organizētas dažādas apmācības, arī ierēdņiem no valstīm “kas agrāk piederēja pie centrāli plānotās ekonomikas zemēm, bet tagad pāriet uz tirgus ekonomiku”.

Viena no PTO aktivitātēm ir dalībvalstu tirdzniecības politikas uzraudzība. PTO eksperti veic kontroli četrās attīstītākajās valstīs reizi divos gados; nākošajās 16 pēc attīstības līmeņa valstīs – reizi četros gados; pārējās valstīs – reizi 6 gados. Regulāri tiek pētīts, cik atklāta, pārskatāma un saprotama katrā dalībvalstī ir tirdzniecības politika un tās īstenošana.

No dalībvalstīm tiek prasīts, lai tās informē PTO sekretariātu par jebkurām izmaiņām tirdzniecības noteikumos.

Gandrīz 50 gadus GATT ietvaros tiek kultivēts princips, kas aizliedz diskrimināciju preču tirdzniecībā – diskrimināciju attiecībā pret vienu vai otru dalībvalsti un diskrimināciju importam attiecībā pret vietējiem ražojumiem. Tiek lietots termins “vislielākās labvēlības režīms”, kas nozīmē, ka pret jebkuras dalībvalsts precēm jāizturas vienādi, neradot liekus šķēršļus to importam. Nevienai valstij nedrīkst piešķirt kādas īpašas privilēģijas vai otrādi – īpaši traucēt, protams, ja šīm precēm ir atbilstoša kvalitāte, par ko būs runa turpmāk. Tai pat laikā šim pamatprincipam ir izņēmumi, kuri aprakstīti līgumos un attiecas uz valstīm, kuras ietilpst vienotās muitas sistēmā vai kurās ir brīvās tirdzniecības zonas. Ir atrunas arī attiecībā uz mazattīstītām valstīm, kurām tiek dotas zināmas priekšrocības preču importā attiecībā pret citām valstīm. Tiek uzsvērts arī, ja importa preces reiz ir nonākušas valsts tirgū, tad pret tām nedrīkst piemērot savādākus noteikumus kā pret tādām pašām precēm, kas ražotas pašu valstī. Tas attiecas uz nodokļiem, kvalitāti, kontroles principiem u.tml.

Daudz problēmu ir starptautiskajā tirdzniecībā ar lauksaimniecības produktiem, jo tur pastāv vislielākie ierobežojumi (muitas maksas, kvotas, subsīdiju sistēmas), ātra bojāšanās iespēja, radot kaitīgumu, atšķirīgas prasības pret kvalitāti, kas bieži saistītas ar tradīcijām.

Lai ieviestu skaidrību produktu kvalitātes vērtēšanā un samazinātu nevajadzīgus šķēršļus to tirdzniecībā, ir noslēgts atsevišķs līgums, kas nosaka, ka katras valsts valdībai ir tiesības aizsargāt savas valsts iedzīvotāju, kā arī dzīvnieku un augu dzīvību un veselību, veicot tā saucamos sanitāros un fitosanitāros pasākumus (Sanitary and phytosanitary measures — SPS). Tas nozīmē, ka pārtika un citi produkti nedrīkst saturēt kaitīgas piedevas (piem.: kaitīgus konservantus, krāsvielas, antioksidantus u.c.), nedrīkst būt piesārņota ar mikroorganismiem, to toksīniem, slimību ierosinātajiem. Līdzīgi jāsaprot arī augu aizsardzība no slimībām vai kaitēkļiem. Tālāk seko jautājums, kā vērtēt produktus, lai secinātu, vai tie ir kaitīgi veselībai? Tas nav vienkārši un tāpēc, lai koordinētu šo kritēriju noteikšanu, tiek iesaistītas starptautiski atzītas organizācijas. Šobrīd tādas ir trīs: Codex Alimentarius komisija, kura darbojas divu lielu organizāciju FAO (Food Agricultural Organization — Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ANO ietvaros) un WHO (World Health Organization — Pasaules veselības organizācija) uzdevumā; Starptautiskais epizootiju birojs(International Office of Epizootics — O.I.E.); Starptautiskā augu aizsardzības konvencija FAO ietvaros (International Plant Protection Convention IPPC).

Codex Alimentarius savā darbībā apkopo pētījumu rezultātus un lemj par pārtikas piedevām, par veterināro zāļu un pesticīdu atliekām produktos, mikrobioloģiskā piesārņojuma pieļaujamajiem līmeņiem pārtikā; nosaka pārtikas paraugu noņemšanas kārtību un analīžu metodes, kā arī higienas principus, kuri jāievēro pārtikas ražošanā un izplatīšanā.

Starptautiskais epizootiju birojs rūpējas par dzīvnieku veselību, galvenokārt no lipīgo slimību viedokļa. Bet tā kā pastāv ļoti bīstamas slimības, ar kurām var saslimt arī cilvēks, inficējoties no dzīvnieka (trakumsērga, tuberkuloze, bruceloze, Sibīrijas mēris u.c.), tad šī organizācija un veterinārārsti kopumā ir iesaistīti cilvēku veselības aizsardzībā.

Tomēr, lai gan minētās starptautiskās organizācijas rūpīgu pētījumu un demokrātisku diskusiju ceļā jau izdevušas daudzus normatīvus un kodus starptautiskai lietošanai un intensīvi turpina tos pilnveidot un papildināt, PTO atzīst katras valsts tiesības noteikt stingrākas sanitārās vai fitosanitārās prasības attiecībā uz savas valsts teritoriju, bet tad tai zinātniski jāpierāda, ka pretējā gadījumā tiks izdarīts kaitējums cilvēku, dzīvnieku vai augu valsts veselībai vai dzīvībai. Netiek pieļauta diskriminācija starp dalībvalstīm, nosakot atšķirīgas prasības dažādiem produktu importētājiem. Un te tiek lietots jēdziens riska pakāpes noteikšana, ar kuru saprot rūpīgu analīzi, par to, kas var notikt, ja atļautu ievest preces no kādas valsts, kur pastāv kādas cilvēku, augu vai dzīvnieku slimības, vai negatīva ietekme tiešām būtu tik liela, ja gadītos ievest kaitīgu produktu.

Ja kāda eksportētājvalsts grib pierādīt, ka nav riska ievest un lietot tajā ražoto produkciju, tai jārada iespēja importētājvalstij par to pārliecināties, veicot inspekciju, produktu izmeklēšanu un citas procedūras.

Katras valsts noteiktajām sanitārajām un fitosanitārajām prasībām un ierobežojumiem jābūt iepriekš zināmiem (vismaz 60 dienas pirms to stāšanās spēkā, tie jāpaziņo PTO),— jāveido tā saucamie pieprasījuma (enequiry) punkti, kuros varētu saņemt visu nepieciešamo informāciju.

Pārējos PTO līgumos norādīti daudzi citi principi, kas samazina šķēršļus starptautiskai tirdzniecībai, bet vienlaikus noteikti arī mehānismi, kā katra valsts var garantēt savu attīstību, drošību un vispārējo interešu aizstāvību.

Šo principu un mehānismu apgūšana iegūst sevišķu aktualitāti sakarā ar sarunām par drīzu Latvijas uzņemšanu PTO.

Gundega Mičule,

Valsts veterinārā departamenta dienesta organizācijas daļas vadītāja